MANAS ATZIŅAS PRAKTISKAJĀ SELEKCIJĀ

Aldonis Vēriņš

Cik vien man nācies sarunāties ar gladiolu selekcionāriem gan mūsu valstī, gan ārzemēs - varu izdarīt tikai vienu secinājumu: ikviens selekcionārs strādā pēc sava modeļa un katrs uzskata, ka tieši tā, kā viņš strādā ir vislabāk. Tieši to pašu saka arī gandrīz ikviens gladiolu audzētājs, kas ir pārliecināts, ka tieši viņa izveidotā  un pilnveidotā agrotehnika ir pati labākā ne tikai pagasta mērogā, bet visas valsts mērogā. Daudzreiz tas tā arī ir.

Savas atziņas gladiolu selekcijā publicēju tikai tāpēc, lai nevis mācītu pieredzējušus selekcionārus, bet lai palīdzētu izvairīties no elementārām kļūdām jaunajiem selekcionāriem (ne pēc gadiem!), kas tikko sper pirmos soļus šajā jaunatklājumu pasaulē. Kā praktiski veikt divu šķirņu sakrustošanu par to sīkāk nerunāšu, jo par to rakstīts jau daudz.

Pirmais un galvenais jautājums: kā izvēlēties labus vecākaugus? Pareizu vecākaugu izvēle lielā mērā noteiks arī hibridizācijas un selekcijas gala rezultātu. Sakrustot divas necilas šķirnītes un cerēt iegūt šedevru ir tukši sapņi, lai gan kāda procenta simtā daļa var dot arī negaidītu rezultātu.

Kādiem tad jābūt labiem mātes augiem?

Uzskaitīšu galvenās īpašības.

Ziednesim jābūt stingram, izturīgam (pat krietnā vējā), proporcionālam (t.i., pilnziedā attiecībai starp augsnes virskārtu un pirmā zieda piestiprinājumu un visam ziedkopas garumam jābūt kā 50:50). Lai arī cik skaisti ziedi būtu šķirnei, bet ja šīs šķirnes ziedneši ir līki, neizturīgi - tādu šķirne nekādā gadījumā ņemt par mātes augu nedrīkst, jo īpašība ir spēcīgi iedzimstoša.

Ziedkopā jābūt iespējami lielam ziedu skaitam, es pat teiktu, ja atsevišķu ziedu ir mazāk par 25, es tādu šķirni hibridizācijā vairs neiesaistu, jo "strupā vārpa" ir spēcīgi iedzimstoša parādība. Bieži nācies lasīt un dzirdēt, ka selekcionāri par vienu no mātes augiem izvēlas "strupuli" (knapi 20 ziedu ziedkopā), jo šādai šķirnei, lūk esot pasakaina ziedu krāsa vai ziedlapu kruzuļojums. Kā kompensāciju min to, ka otrs vecākaugs esot ar slaidu un garu ziedkopu. Manā praksē nācies novērot, ka šādos gadījumos labu rezultātu izdodas iegūt tikai no tūkstošiem. Lieki patērēts milzums laika un darba! Es pilnīgi ticu tiem ziedu tirgotājiem, kas saka, ka ziedu tirgū tīri labi izdodoties pārdot arī "strupules" ar 16-18 ziediem, ja tikai ziedu krāsa esot pievilcīga. Bet tas nav rādītājs, jo šķirnes ar ziedkopām, kurās ir mazāk par 20 ziediem netiek reģistrētas un nevar piedalīties nopietnās izstādēs.

Ļoti liela uzmanība jāpievērš ziedu izvietojumam ziedkopā. Šobrīd labai šķirnei ziedi izkārtoti precīzā, pat ideālā divrindu ziedkopā, kur katrs nākamais zieds viegli pārklāj iepriekšējo: starp ziediem nav "šķirbu" un nav neglīta pārblīvējuma. Ja šķirnei vienlaikus nezied vismaz 8 ziedi, arī tādu neiesaku izmantot krustošanai: labāk ja vienlaikus atvērto ziedu skaits sasniedz vismaz 10. Tāpat liela uzmanība jāveltī iekrāsoto pumpuru skaitam: ja tas ir neliels (3-5), tad ziedkopai ir veļas bundžiņas izskats; ja iekrāsoto pumpuru skaits pārsniedz 6-7, tad ziedkopai ir ideāls piramīdveida skats, kas ielīksmo acis un sirdi.

Ļoti liela uzmanība jāpievērš ziedlapu izturībai: tām jābūt stingrām un izturīgām uz kurām plankumus neatstāj ne tikai nakts rasa, bet samērā spēcīgs lietus. Krāsaino ziedu ziedlapas nekādā ziņa nedrīkst saulē izbalēt!

Jāvērtē arī vecākaugu šķirņu slimību izturība. Pret sēņu slimībām šodien vēl nav pilnīgi izturīgu šķirņu, to zina ikviens gladiolu audzētājs. Un tomēr - ikviens audzētājs būs arī novērojis, ka pilnīgi vienādos apstākļos audzētas šķirnes ir stipri atšķirīgas: cita šķirne ļoti viegli saslimst ar pelēko puvi vai fuzariozi, cita - daudz retāk. Te var tikai ieteikt: par vecākaugiem izvēlēties iespējami izturīgākās šķirnes, cik nu tas vizuāli pa gadiem ir novērots.

Mūsu apstākļos uz lauka krustojumus izdarīt vajadzētu līdz 20. augustam, lai līdz rudenim paspētu labi ienākties sēklu pogaļas. Bet tas nozīmē, ka no selekcijas praktiski tiek izslēgtas vēlīnās šķirnes, kas mūsu apstākļos sāk ziedēt tikai pēc 1. septembra. Un apmēram 70-80% gadījumu visas vēlīnās šķirnes ir skaistas un labas gandrīz pēc visiem rādītājiem: skaists un spēcīgs augums, garas ziedkopas, izturīgi ziedi utt. Ko darīt tādā gadījumā? Protams, var izmantot plēvju siltumnīcas utt. Bet manos novērojumos esmu konstatējis, ka sakrustot divas vēlīnas šķirnes pie mums nav prāta darbs, jo iegūtie pēcnācēji arī ir vēlīni. Cita lieta, ja teicamo vēlīno šķirni varam izmantot kā tēva vai mātes augu kopā ar kādu labu agrīnu vai vidēji agrīnu šķirni. Tad esmu rīkojies šādi. Baltziedu šķirne 'Ice Cap' kopš pat 1981.gada ir pasaules favorīte, bet mūsu apstākļiem daudz par vēlu. Esmu šīs šķirnes bumbuļsīpolus stādījis podos jau marta vidū (vēlāk iznesot ārā dārzā) un iegūstot skaistus ziedošus eksemplārus jau augusta sākumā, bet nevis septembra beigās. Esmu izmantojis 'Ice Cap' gan kā tēva augu, gan kā mātes augu un ieguvis vairākas šķirnes, kas nav tik vēlīnas, bet saglabājušas 'Ice Cap' varenību un eleganci. Līdzīgi esmu rīkojies ar vairākām citām izcilām vēlīnām šķirnēm. Un panākumi nav izpalikuši.

Vienmēr vēl atklāts palicis jautājums par to, kuras ziedus ziedkopā apputeksnēt. Cik selekcionāru, tik minējumu: citi raksta, ka pirmo ziedu sēklas vairāk nesot mātesauga iezīmes, cits to apstrīd. Es parasti cenšos apputeksnēt 3.-5. ziedu. Pirmos divus ziedus neapputeksnēju tāpēc, ka tie bieži vien daudzām šķirnēm atrodas viens virs otra un tikai sākot ar trešo ziedu veidojas ideāla divrindu ziedkopas. Esmu redzējis (un dažreiz arī pats tā darījis), ka ziedkopā apputeksnēti pat līdz 10 ziedu! Sen vairs tā nedaru: apputeksnēju parasti tikai 3.,4. un 5. ziedu. Kad šiem ziediem ziedlapas novītušas (apliecinājums, ka apputeksnēšanās notikusi), tad virs kāda 7. vai 8. zieda nolaužu ziednesi un 1., 2., 6., 7., un 8. ziedam nolaužu( nobrauku) iespējamo pogaļas aizmetni (ja nu kamene vai kāds cits kukainis bez manas palīdzības veicis apputeksnēšanu arī šajos ziedos). Var jautāt, kāpēc es nenolaužu ziednesi tūlīt aiz 5. zieda (tas ir, pēdējā zieda, ko esmu apputeksnējis). Atbilde vienkārša: dažreiz lauzuma vai griezuma vietā iemetas puve un lauzuma vai griezuma vieta jāatjauno zemāk un tad var gadīties, ka aizies bojā kāda no pogaļām.

Kad iegūtas krustojuma sēklas, sākas jauno hibrīdu audzēšana. Ja palīgos tiek ņemtas siltumnīcas, tad no sīkās gladiolu sēkliņas ir iespējams jau pirmajā gadā izaudzēt pat 1.lieluma bumbuļsīpolu, un tas nozīmē, ka jau nākamajā vasarā iegūto hibrīdu samērā vispusīgi varēs novērtēt. Ja sēkliņas tiek sētas uz lauka dobē, tad pirmajā vasarā parasti var izaudzēt tikai 3.lieluma bumbuļsīpolus. Ja izaudzēti vismaz trešā lieluma bumbuļsīpoli (ap 15 mm diametrā), tad nākamajā vasarā praktiski jau var ieraudzīt jaunā hibrīda ziedu. Ja normālā vasarā un normālā laikā (ap 1. maiju) iestādīti šāda lieluma bumbuļsīpoli, tad ar tiem praktiski arī šajā vasarā jāuzzied. Es uzskatu, ja šāda lieluma bumbuļsīpols līdz 15. septembrim neuzzied, tad jaunais hibrīds būs stipri vēlīns un nezin vai ar to ir vērts darbu turpināt. Hibrīdiem, kas uzzied no 3.lieluma bumbuļsīpoliem es ļauju pilnībā izziedēt tikai pirmajam ziedam un, ja tas ir daudzsološs, tad to atzīmēju. Visus hibrīdus, kas uzzied un kuru ziedi ne ar ko interesantu neizceļas, bez žēlastības brāķēju (izrauju no dobes un iznīcinu, sak, "lai turpmāk nemaisās pa kājām"). Ja zieda krāsa liekas laba tikai uz "varbūt"- brāķēju arī tādus eksemplārus, jo prakse pierādījusi, ka uz "varbūt" atstātie hibrīdi turpmākajos gados nav cerības attaisnojuši. Iztērēts tikai laiks un darbs. Tikko jaunais daudzsološais hibrīds pēc zieda aprakstīts un tam piešķirts attiecīgs numurs, tā zieds kopā ar visu ziedkopu tiek nolauzts, lai līdz novākšanas brīdim izaugtu lielāks jaunais bumbuļsīpols un jauno hibrīdu vispusīgi varētu vērtēt nākamo gadu. Uzskatu, ka jaunā hibrīda pilnīgai novērtēšanai vajadzīgs iestādīt ne mazāks kā 35 mm diametra bumbuļsīpols.

Kādus numurus piešķirt jaunajam hibrīdam? Arī te gandrīz vai ikviens selekcionārs rīkojas citādi. Mana metode ir šāda. Vienotā hibridizācijas grāmatā (biezā kladē), katram krustojumam tiek piešķirts krustojuma numurs. Cik krustojumu attiecīgā vasarā izdarīts, tik arī krustojumu numuru. Piemēram, 1991. gada vasarā tika izdarīti 47 krustojumi. Piemēram, tika sakrustotas divas šķirnes: 227 'Brilliancy' (mātes augs) ar 335 'Essex' (tēva augs) - un krustojumu grāmatā attiecīgā lappusē parādījās ieraksts:

29-91. 227 'Brilliancy' x 335 'Essex'.

Apputeksnēti 3.- 6.ziedam 3.augustā,pl.11.30.
Novāktas 4 sēklu pogaļas 9.septembrī

Nākošais ieraksts selekcijas grāmatā 1992.gad oktobrī:
29-91. 1992.gadā izauguši 111 bumbuļsīpoliņi no 10-22 mm diametrā.

1993.gada pavasarī iestādīti 98 šī krustojuma bumbuļsīpoli (acīmredzot ziemā bojā aizgājuši (sakaltuši) 13 bumbuļsīpoli. Uzziedot jaunajiem hibrīdiem, parādījušies 5 jauni ieraksti:

29-91-1. 225 - spilgti oranžs ar lielu zelt dzeltenu plankumu, 7.aug.

29-91-2. 233 - gandrīz tīri lašsārts, skaists kruzuļojums, 9.aug. utt.

Tik īsi apraksti pēc pirmā ziedēšanas gada. Attiecīgiem pieciem hibrīdiem, kas pagaidām atzīti par perspektīviem (pēc ziedu krāsas tikai!) piešķirti šie numuri, augi uz lauka atzīmēti ar attiecīgām etiķetēm un norakti kopā ar visiem vairsīpoliņiem un katrs ievietots savā kastītē.

Ziedu laikā no krustojuma 29-91 izmesti daudzi hibrīdi, kas selekcionāram nav šķituši skaisti. Pārējie bumbuļsīpoli, kas 1993. gadā neuzziedēja salikti vienā kastītē ar kopējo etiķeti 29-91, stādīšanai 1994. gadā. Vairsīpoliņi no tiem netiek ņemti.

Šāds hibrīdu apzīmēšanas veids turpinās līdz tam brīdim, kad jaunais hibrīds selekcionāra acīs tiek novērtēts tik augstu, ka vērts domāt par nosaukumu.

Ja kāds no hibrīdiem bumbuļsīpoliem ar numuru 29-91 vēl neuzzied 1994. gadā, tad tāds tiek izbrāķēts un izmests kā nederīgs. Tātad, šajā gadījumā, pēc 1994. gada sezonas, darbs tiek turpināts tikai ar tiem hibrīdiem, kuri rakstās ar trim ciparu kombinācijām: 29-91-1, 29-91-2 utt.

Manā pieredzē ļoti svarīgi ir krustot savā starpā jaunos perspektīvos hibrīdus, jo to iedzimtību ir vieglāk "satricināt" nekā krustojot vecas, nostabilizējušās šķirnes. Protams, arī hibrīdiem, kurus krusto ir jāatbilst visām tām prasībām, par kurām runāju jau iepriekš.

Pats gladiolu krustošanas un hibrīdo sējeņu audzēšanas darbs nav nekas grūts. Selekcijas darbā nosacīti grūtas ir tikai divas lietas: labu vecākaugu piemeklēšana un perspektīvo sējeņu atlase. Sevišķi svarīgi ir "piešaut aci" sējeņu atlasē: iesācējam selekcionāram pirmajā sākumā visi hibrīdi šķiet skaisti un perspektīvi, kā nekā - taču paša "bērni". Te nekādas pamācības nelīdzēs, kā tikai paša pieredze un regulārs prasīgums. Vēl un vēlreiz gribat atzīmēt, ka liels prasīgums pret jauno hibrīdu nekad nevar būt par lielu. Ja pirmajā brāķēšanā selekcionāram rodas kaut visniecīgākās šaubas par jaunā hibrīda oriģinalitāti, skaistumu vai izturību - hibrīds noteikti jābrāķē. Pretējā gadījumā "apaugsim" ar tādu hibrīdu gūzmu, ka nespēsim vairs tai iziet cauri. Kad pirms gadiem dzirdēju kādu selekcionāru sakot, ka viņš šovasar atlasījis pāri par 2000 perspektīvu hibrīdu - nezināju, vai smieties vai raudāt: smieties par šī selekcionāra lielummāniju vai raudāt par šī selekcionāra milzum lielo veltīgo darba patēriņu.

Bet lai nu tas būtu tā vai citādi - es vienmēr aicināšu katru gladiolu audzētāju iemēģināt roku arī šķirņu krustošanā. Tas brīdis, kad jūs stāvēsiet pie hibrīdu dobes un gaidīsiet uzziedam pirmo jūsu rokām radīto Brīnumu - vienmēr būs neaizmirstams, jo mēs visi alkstam sagaidīt savu zvaigžņu stundu!

Lai Daba, Prāts un Dvēsele palīdz jums šajā darbā!

Aldonis Vēriņš

Atgriezties iepriekšējā