Selekcija - tā ir atlase

Laimonis Zaķis

Man patīk. Man nepatīk, bet citiem patīk. Un otrādi. Man patīk, hibrīds ir oriģināls, krāsu salikums vienreizējs, kruzuļojums fantastisks, bet pēc tehniskiem rādītājiem - pumpuru skaita, atvērto ziedu skaita u.t.t., hibrīds neatbilst prasībām, kādas izvirza labai šķirnei.

Man nepatīk, ja krāsa redzēta, zieds neinteresants, bet tehniskie rādītāji ideāli - hibrīds potenciāls visu izstāžu čempions. Kuru izvēlēties?

Vēl, protams, iespējami daudzi varianti starp šīm galējībām, visbiežāk tos komentējam ar vārdiem: Tā nekas…

Ideālu šķirņu nav, katrai šķirnei (hibrīdam) var atrast kādu trūkumu. Par labu šķirni uzskatīsim tādu, kurai pozitīvās īpašības izteikti dominē pār trūkumiem. Tikai no selekcionāra izvēles atkarīgs, kuri no hibrīdu tūkstošiem kļūs par šķirnēm, un kādas šīs šķirnes būs. Par hibrīdu atlasi - galveno selekcijas darba etapu, šķiet, runāts un rakstīts vismazāk.

Veiksmīga vecākaugu izvēle, pilnvērtīgu sēklu ieguve, sējeņu izaudzēšana līdz ziedēšanai, tas, protams, ir svarīgi un būtiski, bet šo procesu iespaido dažādas nejaušības, varbūtības un ārējie apstākļi. Tikai tad, kad selekcionārs nostājas aci pret aci ar saviem pirmoreiz ziedošo hibrīdu simtiem un tūkstošiem, sākas īstais darbs. Darbs, kura rezultāts atkarīgs tikai un vienīgi no paša selekcionāra - hibrīdu atlase. Nejaušam selekcijas lauka apmeklētājam, kaut arī gladiolu audzētājam un kolekcionāram, ļoti daudzi hibrīdi šķitīs jauki un interesanti, tomēr selekcionārs tos brāķē, reizēm pat pārsteigto skatītāju acu priekšā raujot ārā un ar slaidu vēzienu sviežot lauka malā viņu atzītās skaistules. Ar ko tad atšķiras selekcionāra vērtējums, kādas īpašības jāattīsta sevī katram, kurš nopietni grib nodarboties ar gladiolu selekciju?

1. Redzes atmiņa.

Perfekta esošo šķirņu sortimenta pārzināšana. Es uzskatu, ka nav nozīmes atlasīt kādai jau eksistējošai šķirnei līdzīgu hibrīdu, pat ja tas ir nedaudz labāks kādā rādītājā par esošo šķirni. Līdzība pieļaujama, ja kāds jauns akcents, kāda "rozīnīte" krāsā vai zieda formā mūsu hibrīdu padara interesantāku, pievilcīgāku un ļauj uzreiz to pamanīt uz līdzīgo šķirņu fona. Protams, nozīmīga būs arī krasa atšķirība augšanas īpašībās: veselība, pavairošanās spēja u.t.t.

Ja selekcijas darba apjoms ir liels, tad katrā vērtēšanas reizē nāksies apskatīt vairākus simtus uzziedējušo hibrīdu un izlemt katra likteni dažos mirkļos, neatejot no slejas vai dobes. Šajā brīdī galvai jāstrādā ātrāk par datoru, atsaucot atmiņā nofiksētos attiecīgās krāsu grupas šķirņu attēlus un salīdzinot tos ar savējo hibrīdu. Lai būtu ar ko salīdzināt, selekcionāram lieliski jāpārzina ne tikai sava šķirņu kolekcija, bet vēlams pilnīgi orientēties vismaz pēdējos 10 gados Latvijā audzēto šķirņu sortimentā. To var panākt, trenējot redzes atmiņu, regulāri izstādēs un citu kolekcionāru dārzos pētot un aprakstot tur redzamās šķirnes.

2. Selekcionāra intuīcija.

Tas ir kaut kas netverams un grūti formulējams, tomēr daudzos darba gados esmu pārliecinājies, ka tai var uzticēties. Ja man, ejot gar hibrīdu stādījumu un uzmetot skatu kādam ziedam, iekšējā balss saka "Tas būs!", tad 90% gadījumu tas arī "ir". Kad šādi pamanīti hibrīdi ir atzīmēti, es varu ilgi pētīt, grozīt, skaitīt pumpurus pārējiem, atrast un atzīmēt starp tiem hibrīdus, kurus būtu grēks neatzīmēt, tomēr pieredze rāda, ka no šiem "otrajā kārtā" atlasītajiem hibrīdiem turpmākajos gados brāķēšanas rezultātā paliek labi, ja 10%. Secinājumi: jebkuras šaubas iztulkojamas par sliktu vērtējamam hibrīdam, bez žēlastības parakstot tam "nāves spriedumu".

3. Nevairīties no "liekā" darba.

Selekcijas darbā nav "lieka" darba, jo arī negatīvs rezultāts ir rezultāts, no kura varam mācīties.

Es šeit nerunāju par muļķīgu darbu. Manuprāt, muļķīgs darbs būtu -  stādīt katru neziedējušo hibrīdu kopā ar visiem tā vairsīpoliņiem, atlasīt katru otro uzziedējušo hibrīdu tikai tāpēc, ka iepatikusies kāda niansīte zieda krāsā, lai pēc tam nākošajos gados izmestu 99 no 100 atlasītajām gladiolām.

Neredzu pamatu pārdzīvojumiem, ja piemēram, no katras otrā krustojuma kombinācijas neizdodas atlasīt nevienu noderīgu hibrīdu. It kā lieks darbs, jo nākas izmest lielu daudzumu sīpolu, toties esmu pārliecinājies, kuras šķirnes turpmāk nav vērts izmantot selekcijā. Iespējams, ka no āda krustojuma atlasīti daudzi savstarpēji līdzīgi hibrīdi, visi it kā labi, tomēr turpmākajos gados nākas izvēlēties 1 - 2 labākos, bet pārējos, kaut arī bez īpašiem trūkumiem, lai gan tie jau diezgan savairoti, bez žēlastības likvidēt, jo nav nozīmes izlaist, piemēram, 10 ļoti līdzīgas jaunas šķirnes. It kā "liekais" darbs tomēr dod pārliecību, ka jaunās šķirnes tiešām būs ļoti labas, ja jau pat izbrāķētās bija "līmenī".

4. Soļot uz priekšu, ar skatu nākotnē.

Domāju, ka selekcionārs nevar atļauties skumt un vaimanāt par katru bojā aizgājušu, kaut ļoti izcilu, atlasītu hibrīdu. Tā gadās. Nav jēgas ņemt pēdējo pusdzīvo vairsīpoliņu no slimā sīpola, to auklēt un apčubināt, cerot atgūt zaudēto. Nav jēgas atkārtot krustojuma kombināciju, cerībā pēc 3-4 gadiem iegūt tādu pašu hibrīdu. Kam lemts iznīkt, tam jāiznīkst. Braucam tālāk! Protams, ja selekcijas darba apjoms ir mazs, ja selekcionārs ieguvis un izaudzējis tikai dažus desmitus vai simtus hibrīdu, viņam būs grūti izturēties pret tiem tik nežēlīgi. Apjoms nosaka visu. Pastāv varbūtība, ka no kādas kombinācijas 10 hibrīdiem atlasītais labākais būs tikai labākais no 10 sliktākajiem, ja vērtēsim tūkstoti ziedošu šīs kombinācijas sēklaudžu.

Sava loma ir arī procesam, ko nosacīti varētu saukt par dabisko izlasi. Es uzskatu dabu un mūsu neprognozējamās klimata kaprīzes nevis par pretiniekiem, bet gan sabiedrotajiem. Ja es atlasu standartiem atbilstošus hibrīdus vasarā, kad mans gladiolu stādījums 2 mēnešus nav saņēmis ne pilienu mitruma, varu būt drošs, ka normālā vasarā tie būs vēl labāki. Tāda pat pārliecība man ir par hibrīdiem, kuri labi un savlaicīgi uzzied aukstā un slapjā vasarā. Ja kāds atlasītais hibrīds nespēj izdzīvot, kad tam pāris nedēļas stāv virsū ūdens, es tam saku: "Ardievu, god. Hibrīda kungs! Jūs man neesat vajadzīgs."

Es gan nepievienojos uzskatam, ka hibrīdi būtu speciāli jāstāda sevišķi nelabvēlīgos apstākļos un inficētā fonā, vienkārši ļauju tiem augt dabiskos apstākļos, pēdējos gados arī vairs nekodinu un nemigloju ar fungicīdiem.

Es neuzticos šķirnēm, kuras radītas ideālos apstākļos - augstā agrofonā, regulāri laistot, mēslojot, rušinot un aprūpējot, jo zinu, ka, nonākot manā un daudzu citu audzētāju dārzos, kuri šādus apstākļus nevar nodrošināt, šo šķirņu ziedvārpas ne tuvu nespēs līdzināties tām, ar kuru varenumu autori šokējuši apmeklētājus ziedu izstādēs.

5. Otrā atlase. Izkļūt no priekšstatu gūsta.

Atlase nebeidzas ar to , ka pirmo reizi ziedošo hibrīdu masā atzīmējam mums derīgas, nākošajā gadā stādām tos atsevišķi un sākam vairot. Pārbaudes un pavairošanas gaitā turpmākajos gados nākas brāķēt daudzus no šiem hibrīdiem. Ja no 100 atlasītajiem hibrīdiem tikai kādi desmit kļūst par šķirnēm, tas ir normāli. Diemžēl gladiolu hibrīdiem piemīt tāda īpašība, ka tie, kā mēs sakām savā žargonā "nosēžas", tas nozīmē, ka pirmajā (pirmajos) ziedēšanas gados atzīmētais labais vai pat izcilais var zaudēt savas pozitīvās īpašības - kļūt strupāks, zaudēt precīzo ziedu sakārtojumu, var pasliktināties ziedu kruzuļojums, noturība u.t.t. Pretējs process vērojams ļoti reti, hibrīda īpašību uzlabošanos var uzskatīt par izņēmuma gadījumu, tādēļ uz to labāk necerēt. Otro atlasi, jeb, precīzāk izsakoties, atlasīto hibrīdu brāķēšanu sarežģī un apgrūtina selekcionāra apziņā fiksētais hibrīda attēls tā pirmajos ziedēšanas gados, roka neceļas izmest to, kas šķitis tik oriģināls, brīnišķīgs un pierakstos fiksēts kā potenciāls superšedevrs. Psiholoģiskā barjera un naiva cerība, ka nākošajā gadā hibrīds atkal uzziedēs tikpat izcils, kā "jaunībā". Situācija kļūst kritiska, ja "šedevrs" vēl pirms "nosēšanās" nofotografēts, tam jau iedots vārds un brīdī, kad bez žēlastības būtu jālikvidē, it kā potenciālajai šķirnei bumbuļsīpoli jau skaitāmi simtos. Turklāt vēl brīnišķīgā fotogrāfija vai diapozitīva (lieliski noder reklāmai!), rezultātā grūti prognozēt, kādas jūtas selekcionārā ņems pārsvaru. Man cīņā ar līdzīgiem kārdinājumiem palīdz darba apjoms un daba: hibrīdus sāku rakt ar tajā gadā par labākajiem atzītajiem, šaubīgos atstāju uz beigām, cerot, ka tie iesals un problēma izzudīs (tā parasti arī notiek). Šķirnēm nosaukumus dodu tikai tad, kad rakstu kārtējo katalogu.

Rezumējot visu iepriekš sacīto, atliek secināt, ka selekcija ir ļoti sarežģīts process ar grūti prognozējamu rezultātu. Šajā procesā notiek gan dabas likumu un nekontrolējamu ārējo faktoru, gan selekcionāra personības, rakstura un psiholoģisko faktoru mijiedarbība. Rezultāti jāvērtē jums - visiem gladiolu draugiem.

Atgriezties iepriekšējā