Lielā piektdiena 2004

KLB-KMD

Brīnums pie krusta  Lk.23:44-48 44 Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. 45 Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu. 46 Un Jēzus sauca skaņā balsī: "Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās." Un, to sacījis, Viņš nomira. 47 Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: "Patiesi, šis bijis taisns cilvēks." 48 Un visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ.   Lūgšana:   Ak, Kungs Jēzu Kristu, mēs esam šodien sapulcējušies pieminēt Tavu krusta nāvi, ko Tu izcieti Golgātā. Gara acīm mēs raugāmies krustā un redzam Tevi karājamies starp debesīm un zemi naglu caururbtām rokām un kājām, mēs raugāmies šajā šausmīgajās mokās un sodā, ko Tu ciet un redzam Tavas asinis plūstam no Tavām brūcēm, dzirdam Tavu izsaucienu: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani pametis! Mēs lūkojamies Tevī un dzirdam, kā šajās mokās Tu izdvesi: man slāpst! Un mums ir tāpat jāsit pret krūtīm un jāizsaucas: Ko Tu, Kungs, cietis esi, es vienīgs pelnījis Tos grēkus, ko Tu nesi, es esmu darījis!   Jā, Kungs! Tu esi cietis šīs mokas un lējis savas asinis par mums – mūsu vainas dēļ un mūsu vietā Tev bija jāpiedzīvo, ka Dievs Tevi ir pametis. Palīdzi, Kungs Jēzu Kristu, ka mēs šodien nepaliekam vienaldzīgi pret Tavām ciešanām un pret Tavu nevainīgo nāvi – par šo sodu, ko Tu saņēmi mūsu vietā. Šīs Tavas ciešanas un Tava nāve dod mums pestīšanu – par to mēs ticībā varam priecāties un pateikties, ka mēs esam ar Tavām asinīm nomazgāti tīri no visiem grēkiem un Svētajā Garā saņemam spēku turēties pretī grēkam, ka varam parādīt savu pateicību par to, ko Tu esi mūsu labā darījis jau tagad – ar savu dzīvi ticībā un mīlestībā, bet, Tev nākot, ieiet ar Tevi kopā Tavā mūžīgajā svētlaimē, kur Tu, Kungs, savā neizsakāmajā mīlestībā un žēlastībā dzīvo un valdi mūžīgi. Āmen.   Mīļie Jēzū Kristū! Lielajā piektdienā pirms 2000 gadiem ir noticis pats šausmīgākais, kas vispār jelkad pasaulē varēja notikt – tika sists krustā pats godības Kungs, visas dzīvības Ķēniņš; ar to cilvēki parādīja, cik dziļā grēka jūras dzelmē ir saistītas viņu dvēseles, ka nav spējīgi pieņemt dievišķā patiesību, kas viņiem tika visā Dieva Dēla kalpošanā atklāta kā žēlastība un Tēva mīlestība: tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai izvilktu cilvēkus no šīs verdzības grēkam un nāvei. Lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.   Bet cilvēki – grēka vergi (gan reliģiskie censoņi jūdi, gan neticīgie romieši), bija sagrābuši un piesituši krustā to, kas bija nācis, lai viņus glābtu. Savu Pestītāju! Tāpēc mēs pieminam šo dienu kā vismelnāko dienu visā vēsturē. Viss šķiet tajā apstājies un apklusis – tumsa pārklāj visu debess jumu un arī zemi – neviens gaismas stariņš neizlaužas, neviens eņģelis nevēstī par dievišķo gaismu. Golgātas kalns ar krustā sisto grimst pašā elles tumsā.   Vēl tikai var dzirdēt, kā ļaudis, novērsdamies no Krustā sistā, zaimo Jēzu, smejas par Viņu, un Viņš mokās izdveš Ak, Dievs, ak, Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis! Tas ir briesmīgs skats un briesmīgs brīdis. Bet tieši tā izskatās grēks, kura dēļ bezgrēcīgais Dieva Dēls brīvprātīgi gāja briesmīgajā Golgātas ceļā un ļāva sevi piesist krustā.   Mīļie brāļi un māsas Jēzū Kristū! Šī vismelnākā diena visā cilvēces vēsturē, kuru mēs tagad pieminam, vienlaikus ir arī visbrīnišķīgākā svētku diena ikvienam no mums. Mēs varam skumt un sērot par saviem grēkiem, kuru dēļ Dieva Svaidītais piedzīvo tādas briesmīgas mokas, bet par Kristu mēs varam priecāties, nevis raudāt, jo tikai tādā ceļā mūsu Pestītājs varēja piepildīt savu uzdevumu:   - atgūt mūs par Dieva bērniem. Šo pestīšanas darbu Jēzus varēja pabeigt tikai pie krusta, mokās izliedams savas asinis, piedzīvodams pamestību no Dieva nāves brīdī, kad visi elles spēki ļaunā priekā uzgūlās Viņa dvēselei, priecādamies, ka uzveikuši pašu Dieva Dēlu. Bet velti viņi priecājās, jo viņu triumfam vajadzēja beigties tanī pašā mirklī – tāpat kā plēsoņas zivs uzbrukumam makšķernieka ēsmai: tikko plēsoņa domāja, ka ir sagrābis ēsmu, lai to aprītu, viņu pašu uzķer uz āķa. Sātans nevarēja izturēt, redzēdams Kristus cilvēcisko miesu piesistu pie krusta un atdodam savu garu nāvē. Sātans uz brīdi triumfēja: es esmu vinnējis! un tāpēc uzbruka, bet tūlīt pat bija uz āķa – Kristus dievišķuma. Ak, kas tas ir par prieku - izjust lomu āķa galā! Mēs varam priecāties un gavilēt jau šodien – velns un visa viņa vara, ar ko viņš mūs apdraud, ir uz drošā Dieva āķa, uz Kristus, un nāve mūs vairs neapdraud. Tā ir neizsakāmā Dieva mīlestība, kā Viņš par mums gādājis: - caur sava visdārgākā Dēla ciešanām, mokām un nāvi Viņš ir izglābis mūs, un visa taisnība un patiesība ir uzvarējusi.   Lasījums: Rom 8, 31-34   31 Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? 32 Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? 33 Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? 34 Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?   Kad neiespējamais tiek darīts pa iespējamu – mēs to saucam par brīnumu. Protams, to spēj tikai un vienīgi Dievs. Tāpēc arī ir rakstīts: Dievam neviena lieta nav neiespējama! Par Dieva brīnumu zīmēm, ko darīja Jēzus, mēs esam jau vairākkārt dzirdējuši (5000 paēdināšana, Jēzus, kas apklusina vētru, tikai ar viena vārda palīdzību dziedina neizdziedināmas slimības, izdzen dēmonus, pārvērš ūdeni vīnā, pieceļ jau mirušus,  etc.) Visa Bībele no sākuma līdz galam ir pilna ar brīnumiem. Tieši tāpēc neticīgie to nevar paciest, un nav jau nekāds brīnums, ka neticīgie izsmej Bībeli. Tie, kas nepazīst Dievu, tiem arī nekādi brīnumi nav iespējami.   Tas, ka Dievs ir par mums, proti, mūsu pusē, kā to vēsta tikko nolasītais teksts, ir vislielākais brīnums. Godīgi sakot, nav vienkārši noticēt, ka Dievs būtu par mums. Tas runā pretī jebkuram saprātam un šķiet pilnīgi neiespējami. Drīzāk gan saprātīga un iespējama rādās pretējā atziņa, ka Dievs ir pret mums, jo Viņam nepieciešami vajadzētu būt pret mums. Jo mēs visi esam dzimuši Dieva pretinieki, grēka pakļautībā. Bet Dievs ir svēts un taisnīgs Dievs, tāpēc Viņam nepieciešami būtu jābūt pret mums, grēciniekiem.   Kāpēc apustulis Pāvils par šo svēto un taisnīgo Dievu, kas ienīst visu grēku, ir tā izteicies, ka Viņš ir par mums? Tas ir pret visu mūsu jēgu un saprašanu, tas ir īsts brīnums. Jā, patiešām – tas ir brīnums, bet tā ir arī patiesība. Un mēs varam iepazīt šo patieso brīnumu labāk, ja mēs nedaudz papētām paši sevi.   Desmit baušļus taču mēs zinām, un, ja kaut nedaudz iedziļināmies, ko Dievs tajos no mums prasa, mums ar kaunu ir jāatzīst, ka neesam varējuši tos turēt. Bet ko Dievs saka par to: noliedēts ir ikviens, kas netur šo manu baušļu pavēles un neizpilda tos. Ja reiz es esmu pārkāpis visus šos baušļus, tad taču ir skaidrs, ka es esmu Dieva nolādēts cilvēks. Un vai par tādu varētu teikt: Dievs ir par viņu jeb viņa – nolādēta grēcinieka, pusē? Tas nav iespējams.   Ņemsim kaut vai vienu no desmit baušļiem – astoto, kas parasti šķiet visnevainīgākais. Tajā Dievs saka: tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. Īsāk: tev nebūs melot! Ja tu melo, tad tu esi no Dieva nolādēts cilvēks. Pārbaudi pats sevi, vai tu nekad neesi melojis savā dzīvē? Un kā vēl! Dažreiz, lai izpatiktu citiem (ietekmīgiem) cilvēkiem, kādreiz – aiz bailēm, citreiz - lai iegūtu kādu priekšrocību, kādreiz – jo nav bijis citas izejas, citreiz – tāpat vien, pa jokam. Raksti par cilvēku saka: visi cilvēki ir meļi, un tu arī piederi pie tiem. Kaut arī tev to reizēm gribās noliegt, taču tava sirdsapziņa tev to atklāj.  Bet Dievs arvien paliek svēts un Viņa vārds nemainīgs – Viņš ienīst melus; neviens, kas melo, neiemantos Debesu valstību.   Bet kā tad Dievs šeit mūsu tekstā saka? – es esmu par tiem, kurus Es ienīstu, kuriem Es ar savu vārdu esmu apsolījis nāvi un mūžīgu pazušanu. Kā ir iespējama tāda pretišķība – Dievs ir pret mums un par mums? Tas taču šķiet pilnīgi pretrunīgi un absurdi – tāds nevar būt Dievs, tā nevar būt patiesība, jo kā lai neiespējamais kļūst par iespējamu? Un tomēr – tā ir patiesība! Jo jūs to dzirdējāt kā Dieva vārda lasījumu, kurā bija teikts: Dievs ir par mums. Neiespējamais var kļūt par iespējamu.   Kā tas notiek, to māca mūsu šīs Lielās piektdienas evaņģēlijs – nespējamais kļūst iespējams pie krusta. Uzlūko un pārdomā: tur Tu redzi krustā sistu Pestītāju, par tevi mirstošu Dieva Dēlu (Trīsvienības otro Personu). Jēzus karājas krusta stabā, kur viņu piesituši romiešu karavīri, kuri faktiski izpildīja jūdu pasūtījumu, bet jūdus savukārt tam iedvesmoja pats sātans. Viņi niknumā kliedza un kūdīja arī citus: sit Viņu krustā. Tā viņi iegrūda nāvē savu Ķēniņu – Dieva Dēlu, kas tik daudziem bija palīdzējis, bet tagad, kā viņi saka, pats nespēj palīdzēt sev. Uzlūko Krustā Sisto, dzirdi ko Viņš savās mokās saka tiem, kas ir organizējuši šo sazvērestību un tagad vēl ņirgājas par nāvei nolemtā un nevainīgā nespēku, kā arī tiem, kas izpilda ļaundaru pasūtījumu: Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara! Šos vārdus izrunā pati dievišķā mīlestība, kas apklāj visu, kas tic visu, kas cer visu, kas panes visu. Te tu arī redzi un dzirdi šo brīnumu – kā neiespējamais top iespējams, kā iespējams, ka Dievs ir par mums. Tāpēc, ka caur Jēzus krusta nāvi mēs esam iemantojuši grēku piedošanu; tas, kas likās neiespējams, ir tapis iespējams: to paveic Dieva brīnuma darbs pie krusta. Ja tu tici, ka Jēzū Kristū Dievs tev ir dāvājis grēku piedošanu, tad tev ir jātic arī tagad – Viņš ir par tevi, tavā pusē. Un kā lai tu neticētu, ja tik skaidri tevi aicina un apgaismo Dieva vārds: Dieva miesa ir nāvē nodota par tevi, Dieva asinis ir izlietas par tevi, par taviem grēkiem. Dieva Dēls lūdz: Tēvs piedod viņiem! Kaut arī tavu grēku būtu tik daudz kā smiltis jūrmalā, nāc un saņem grēku piedošanas apstiprinājumu, šo vissvarīgāko velti, kas Tev tiks pasniegts tagad – Jēzus miesas un asins Sakramentā. Āmen.