|
|
|
|
|
|
|
Quasimodogeniti 2004
KLB-KMD Tukumā
Lai jūs ticētu un iegūtu dzīvībuJņ. 20, 19-31 19 Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" 20 Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. 21 Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." 22 Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! 23 Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." 24 Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. 25 Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." 26 Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" 27 Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" 28 Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" 29 Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" 30 Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. 31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. Bībele ir grāmata, kas rakstīta, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. Kas pasaulē ir noticis 2000 gados pēc Kristus Augšāmcelšanās? Bībeles vēsts visu šo laiku ir tikusi nepārtraukti sludināta ar lielāku vai mazāku intensitāti, lielākā vai mazākā ģeogrāfiskajā amplitūdā visā pasaulē, bet katrā ziņā jau Eiropā, kuras sastāvā nu esam atgriezušies arī mēs. Vai pasaule ir tāpēc kļuvusi ticīgāka? Šajā ziņā izmaiņu faktiski nav - tā aizvien grimst neticībā, it īpaši Eiropa. Tajā gan ir dzirdējuši daudz ko par Jēzu Kristu kristietības nodibinātāju, taču šī vēsts dzīvē ir atbīdīta uz vistālāko nostūri. Ticība Augšāmceltajam ir kļuvusi pat par izsmieklu un pārgudru nievu objektu, par savdabīgas atpalicības brendu jeb zīmolu tāds iespaids ir radies, man regulāri ieskatoties Eiropas lielāko mediju pasaulē. It īpaši šogad, kad kristīgo vēsti tik spilgti pasludinājusi arī režisora Melsa Gibsona lieliskā filma Jēzus ciešanas. Daži Eiropas kultūras ļaudis publicē protestus par šo filmu: tajā viņi saskata nepiedienīgu kristīgā fundamentālisma importu no ASV! Tomēr šī filma nav nekas cits, kā brīnišķīgs Dieva vārda imports jeb pasludinājums modernajā kinomākslā. Labi ticības uzvara pasaulē jau nav apsolīta. Gluži otrādi, kā dzirdējām epistulas lasījumā (1 Jņ 5, 4-10), mūsu ticība ir tā, kas uzvarēs pasauli. Tā ir draudzes ticība akmens kalns, uz kā mēs stāvam. Draudzē tātad nav kā pasaulē. Tā ir nošķirta no pasaules neticības. Un mēs tamdēļ varam vaicāt, kas šajos pēdējos 2000 gados ir izmainījies kristīgajā draudzē? Mēs varam sacīt mūsu draudzē, jo arī mēs esam garīgā un sakramentālā saiknē ar Kristus apustuļu draudzi kopš pirmā Sv. Vakarēdiena, ko iestādījis mūsu Kungs pats. Tātad kas ir izmainījies kristīgajā draudzē kopš mūsu Kunga augšāmcelšanās? Var sacīt daudz kas ir mainījies, jo draudze ir augusi skaitā un spēkā, izvērtusies pa visu pasauli un tagad tās balsi un ietekmi var dzirdēt it visur, ar draudzi rēķinās politikā, un kristīgie līderi paši ir kļuvuši par ietekmīgiem politiķiem pasaulē. Bet tik pat labi var sacīt būtībā nekas daudz mainījies nav. Ja mēs mēram garīgā mērogā (ne politiskās varas un lepnu skaitļu lielumos), mēs neesam daudz tālāk par pirmajiem mācekļiem nākamajiem apustuļiem. Viņi bija sapulcējušies šaurā lokā aiz aizslēgtām durvīm. Pirmajā reizē viņi bija desmit (Toms vienīgais nebija klāt), slepenā vietā. Mēs varam iedomāties, cik daudz nicinājuma un ņirgāšanās bija nācis pār viņu galvām pēdējo dienu laikā. Tāpēc viņi jutās apdraudēti, jo arī viņus pašus varēja piemeklēt tāds pats liktenis, kā Jēzu, viņu mācītāju. Mācekļi bija dzirdējuši par ažiotāžu, kas bija sacēlusies ap tukšo kapu un saprata, ka jūdu valdības vīri vaino viņus Jēzus mirstīgo atlieku izzagšanā un ir iedomājušies, ka mācekļi vēl ir cīņas spara pilni, ja reiz izšķīrušies par tādu soli (aģitēt tautā par sava mācītāja augšāmcelšanos ar mērķi sagrābt politisko varu). Tātad bija pamats gaidīt atbildes gājienu no jūdu varas iestāžu puses. Bet par spīti visām šīm bailēm, mācekļu sirdīs lēnām sāka raisīties prieks. Jo viņi taču skaidri zināja, ka jūdu apsūdzība ir nepatiesa, jo viņi nav izzaguši Jēzus ķermeni no kapa. Sievu atreferējums par gājienu uz kapu pirms vienas nedēļas jau bija pamats šīm gaviļu pilnajām domām mūsu Kungs ir dzīvs! Turklāt viņiem par sastapto Augšāmcelto Kungu bija stāstījuši divi citi mācekļi ceļā no Emavas. Un pēkšņi Augšāmceltais Kungs Kristus stāv viņu vidū! Protams, viņi izbijās, jo domāja, ka redz nevis Jēzu pašu, bet Viņa garu. Mācekļiem arī nebija skaidra priekšstata par to, kādam būtu jāizskatās Jēzum apskaidrotā veidolā. Atskan sveiciens: Miers ar jums! Un tas nav vienkārši jūdu starpā lietotais šalom jeb labdien, jo no Augšāmceltā lūpām tam ir īpaša nozīme. Tas tūlīt atsauc klātesošo desmit mācekļu atmiņā to, ko Jēzus neilgi pirms savas nāves bija apsolījis saviem sekotājiem: Tagad jums ir skumjas. Bet Es jūs atkal jūs redzēšu, tad jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums nevarēs atņemt. Šie papildus vārdi ļoti stipri apliecina, ka Jēzus, kas stāv Viņu priekšā, ir nevis Viņa gars, bet Viņš pats. Visos klātesošajos tik tiešām iemājo dievišķs miers, jo šis vārds no Kristus mutes tiešām izdara to, ko saka. Vēlāk apustulis Pāvils par to rakstīs: visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā, lai caur Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru. Gan debesīs, gan virs zemes. Tagad mācekļi saņem to, ko jau reiz Kunga vārds bija sacījis: mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu, ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūs sirdis, lai neiztrūkstas un neizbīstas. Vai mums, kristīgai draudzei, šodien neklājas tāpat? Visu nedēļu mēs esam neticīgajā pasaulē, tur mēs dzirdam nievas un nojaušam apsmieklu, ja vien mēs apliecināsim tur savu ticību Augšāmcelšanai. Tad pienāk svētdiena nedēļas pirmā diena, un mēs sapulcējamies kopā draudzē. Mums ir maza ticība, kaut ko esam dzirdējuši pagājušo reizi, bet viss miers un drošība sāk izplēnēt mūsos. Pasaules gars ar savu bezcerību un apsūdzību sāk uzmākties mums: kur tad ir tavs Dievs, vai tad daudz spēka tev ir ticis no tavas ticības, redzi, ka tev iet vēl sliktāk nekā visiem neticīgiem, slimības, trūkums tev vajā, tagad vēl arī šaubas. Vai vispār ir vērts nākt uz to draudzi... Un tad sākas dievkalpojums: Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, atskan Dieva vārds un mēs atceramies Kristus apsolījumu saviem ļaudīm: tur, kur divi vai trīs ir kopā manā Vārdā, tur Esmu viņu vidū, jūs mani atkal redzēsit un jūsu sirdis priecāsies neizsakāmā priekā: un mēs priekā atbildam ar dziedājumu: kā iesākumā bija, tā tagad ir un būs, no mūžības uz mūžību. Paceliet savas sirdis! Mēs tās paceļam uz to Kungu! Lai slavēts ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā, Hozianna, mūsu Glābējs nāk. Lūk, kā ticības spēks mūs piepilda
tāpat kā toreiz aiz slēgtām durvīm sapulcētos mācekļus. Ticība tādā veidā tiek
no reizes uz reizi ik svētdienu draudzē nostiprināta, un mēs varam dzīvot ar
to svētību, jo svētīgi ir tie, kas neredz ar miesīgām acīm Kungu, bet tomēr tic.
Mūsu lūpas to var aptaustīt tāpat kā Toma pirksti Svētā Vakarēdiena laikā.
Nebīstieties, Es esmu nācis, lai jums piešķirtu grēku piedošanu un mūžīgo
dzīvošanu! Jums atliek to tikai saņemt un jūs varēsiet dzīvot ticībā. Arī šī
neticīgā pasaule jūs vairāk neapdraudēs un nebiedēs, tavas nastas, kas liekas
nepanesamas, tiks pieceltas līdz ar tevi. Miers, kura nav nekur citur pasaulē,
pēkšņi iemājos tevī. No kurienes lai tas iemājotu manī? No Svētā Gara spēka, kas ticis dots Viņa draudzei: Un to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: ņemiet Svēto Garu! Tu vari prasīt, vai tad Jēzus Svēto Garu nedeva tikai apustuļiem vien? Jēzus to sakot šiem desmit sapulcētajiem mācekļiem, izsniedz mandātu visai savai draudzei, kas tiks sapulcēta nākotnē. To pašu Viņš atkārtos pirms savas Debesīs braukšanas: ejiet pa visu pasauli, darait par mācekļiem visas tautas... un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. Luters ir teicis, ka mūsu Kungs šeit runā nevis tikai uz svēto Pēteri, bet uz visiem apustuļiem un visiem mācekļiem. Tāpat kā Jēzus ir sava Tēva sūtīts (apostolus patrīs), tāpat viņiem ir jābūt Kristus sūtītiem apustuļiem. Līdz pat pasaules galam Kristus būs kopā ar saviem ļaudīm Svētajā Garā, kas visiem ticīgajiem jeb mūsdienu mācekļiem tiek pasniegts caur kalpošanu ar vārdu un sakramentu. Šīs draudzei nodotās vārda kalpošanas uzdevums ir piedot grēkus un tādējādi dibināt Jēzus Kristus pelnīto mieru, ko cilvēki saņem ticībā grēku piedošanai. Vai arī paturēt grēkus, ja cilvēks neticībā noraida Kristus piedāvāto piedošanu. Šo varu sauc par tā saucamo atslēgu varu. Mēs apliecinām, ka šīs atslēgas nav nodotas kādam cilvēkam vienpersoniski, bet gan, ka atslēgu vara ir nodota visas draudzes jeb baznīcas īpašumā. Jo, tāpat kā Evaņģēlija apsolījums pilnībā un bez nekāda pārpalikuma vai starpnieka pieder visai draudzei jeb baznīcai, tāpat arī atslēgu amats bez jebkādas starpniecības ir draudzes īpašumā (Mt 18, 17-20; 1 Pēt 2, 9). Tamdēļ neviens lai nelielās ar cilvēkiem. Jo viss ir jūsu. Vai tas būtu Pāvils vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder. Bet jūs piederat Kristum un Kristus Dievam. (1 Kor 3, 21 23.) (No tā gan neizriet, ka to pēc patikas drīkstētu piesavināties katrs kristietis, bet gan tikai tie, kuri ir likumīgā kārtā aicināti no draudzes.) Toreiz sapulcētie mācekļi ir saņēmuši Svēto Garu sludināt šo vēsti visā pasaulē. Mēs šodien esam tie, kas to pārmantojam - mēs tiekam svaidīti ar to pašu Garu: tas vadīs mūs visā patiesībā un cels mūsu ticību, tas pasargās no visa ļauna, aizstāvēs pret apsūdzībām un kārdinājumiem, tas mūs mierinās un priecinās līdz tai dienai, kad mūsu Kungs nāks un mēs iemantosim mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
  |
