|
|
|
|
|
|
|
Misecordias Domini 2004
KMD Tukumā
Cilvēks ir tik vien kā avsJņ. 10, 11-16 11 ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. 12 Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, 13 jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. 14 ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. 15 Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm. 16 Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.
Mīļie draugi Jēzū Kristū! Jūs esat Tā Kunga ganāmais pulciņš avis, ko Viņa roka gana, Dieva tauta, ko pulcē tās Gana Kristus balss. Tā atskan tagad viņa vārdos. Šodien uzklausiet Viņa balsi! Jūsu Gans nav parasts Gans, bet dievišķs: Viņš atdod dzīvību par savām avīm. Un tieši tas atšķir Jēzu no visiem citiem ganiem. Kurš gans izglābtu savu ganāmo pulku, nomirdams par to? Tāda otra nav. Un arī Viņa ganāmais pulciņš ir unikāls, ko nevar salīdzināt ne ar vienu citu, jo tas ir šķīstīts ar sava Gana dārgajām asinīm, ciešanām un nāvi. Nav nedz otra tāda Gana, nedz ganāmpulka. Gans un viņa avis atrodas nesaraujamā kopībā, kuru uztur droša, paša Dieva dota saite Kristība, Evaņģēlijs un Sv. Vakarēdienā pasniegtā savienošanās ar sava Gana augšāmceltā Kristus miesu un asinīm. Vai vienmēr tā ir bijis, vai vienmēr avis bija drošā patvērumā pie sava Gana? Mūsu epistulas lasījumā mēs dzirdējām: Jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Bīskapa.. ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu... Patiesi, vai tādi nav bijuši mūsu katra ikviena līdzšinējie ceļi un gaitas? Mēs klīdām pa tumšām un bīstamām takām, kur plēsoņas varēja mūs saplosīt un viltus gani ik uz soļa ievest pazušanā. Tā bija jau pavisam tuvu... kad pēkšņi nāca glābiņš. Drošā un uzticamā gana nūja patrieca visus uzbāzīgos dēmonus, Viņa glābjošā roka satvēra mūs kā dzelmē slīkstošo Pēteri un iecēla pie sevis laivā. Tagad mēs varam dziedāt priekā un pateicībā: Tas Kungs ir mans Gans, man nedraud nekas! Tagad mums ir tikai viens Gans un viens kopīgs ceļš ejams Kristus. Viņš ved mūs atpakaļ pie Tēva, Viņš ir patiesība, kas izpaužas kā Dieva žēlastība grēku piedošanā, kura mūs atbrīvo no bauslības lāsta. Vai līdz ar to visas briesmas ir tālu prom no mums? Nebūt nē. Tā būtu maldinoša idille un tā nebūtu patiesība. Arī jauniegūtā dzīve ticībā un Dieva bērnu draudzē nav kā bērnu bilžu grāmatiņa. Jūs vēl aizvien varat tikt nolaupīti un aizvesti tā varā, no kuras tikāt izrauti. Grēka, nāves un velna varā. Un tieši tas ir ļaunā pretinieka mērķis nolaupīt tevi, ticīgo. Un tieši to viņš nemitīgi dara. Velna vislielākā plosīšanās ir neredzama: viņš pazudina, atņemot cilvēkiem ticību. Viņam ir tūkstoš dažādu veidu, kā to izdarīt. Arī velns apzinās, ka ticība nenāk no cilvēkiem, bet to izraisa pareizi sludināts Dieva vārds un Sakraments. Līdzko cilvēks to vairs nesaņem, velns var jau berzēt rokas, jo dāvinātā ticība cilvēkā uzreiz sāk izdilt un drīz vien pazudīs pavisam. Tāpēc velns pievērš vislielāko uzmanību, lai atņemtu vai nu pareizu sludināšanu, vai izraisītu tādu stāvokli, ka cilvēks vairs neklausās sava vienīgā Gana balsī. Abos gadījumos ticība ir apdraudēta un izdziest. Bet tieši tad velns savu darbu ir paveicis. Apustulis Pāvils raksta: Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu jūs sev līdzi. Turklāt Kristus pats ir norādījis, ka šie plēsīgie vilki parādīsies kā savējie, kā dievbijīgi sludinātāji tiem būs avju drēbes, bet no iekšpuses tie būs plēsīgi vilki. Tātad briesmas ir ļoti reālas. Vislielākās tās ir garīgajā sfērā. Tur tās nav tik vienkārši pamanāmas, bet tāpēc vēl bīstamāk. Ieraudzīt tās var tikai ar ticības apgaismotām acīm. Un Dieva vārdā patiesi mācītiem ļaudīm ir tāda spēja atšķirt patiesību no meliem. To darīt arī ir viņu pienākums: mīļie, es lieku to jums pie sirds, atšķiriet garus! Ne katrs gars, kas runā par Dievu, nāk no Dieva. Pilāta slavenais jautājums: kas ir patiesība? nenāca no tumsoņa, bet no augsti izglītota cilvēka mutes. Šis grieķu filozofijā izglītotais vīrs tik tiešām nezināja, kas ir patiesība. Toties mums, kristiešiem, ir liela privilēģija zināt, kas ir patiesība. Tas, kas mūs ved pie Jēzus Kristus, pie ticības Viņa evaņģēlijam, ir patiesība. Bez tās mēs būtu pazuduši. Meli ir viss, kas mūs nošķir no Kristus. Ikviens, kas vienā vai citādā veidā grib paust domu, ka mūsu glābšana un mūžīgā dzīve ir mūsu pašu rokās, ka pestīšanai ir nepieciešami darbi, melo. Arī tāds mācītājs melo. Un tādā gadījumā tu, draudze, esi aicināta atšķirt garus, proti atsaukt tādu mācītāju, kas nesludina Kristu, bet melus, ka cilvēki paši ir garīgi milži, sava likteņa kalēji mūžībā. Bet tie ir meli, jo cilvēks ir tik vien kā avs. To apstiprina arī mūsu šīs dienas teksts cilvēks ir avs, pret saviem ienaidniekiem neaizsargāta būtne. Viņam allaž ir nepieciešams kāds, kas to gana, un viņu allaž arī kāds gana. Mārtiņš Luters reiz uzsvēra, ka cilvēks ir ēzelis, uz kura vienmēr kāds jāj vai nu velns vai Dievs. Mūsu tekstā mēs lasām: šo avi gana vai nu ļaunais pretinieks, kas uzmeties par ganu un ved avis postā, vai nu Labais Gans, kas atdod dzīvību par katru avi. Tāpēc ir ļoti svarīgi dzirdēt Viņa balsi. Raksti saka: tas ir svarīgi šodien, šajā brīdī, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, rīt jau varbūt būs par vēlu. Kas ir bijuši tie viltus gani katra dzīvē? Te katram ir savs stāsts. Nav jau tik svarīgs tas veids, kādā katrs gājām maldu ceļu, bet tā bēdīgās sekas katrs skatījās tikai pats uz savu ceļu un neredzēja to vienīgo ceļu, kas ved patiesībā, grēku piedošanā un no tās mūžīgajā dzīvošanā. Vienus ganīja pārmēra egoisms, citus garīga pašpaļāvība, citus - baudas un mantkāre, bet ļoti daudzus bija turējis savā pavadā šņabis. Vieni ir bijuši bezdievības varā, citi atkal gluži otrādi uzskatījuši sevi par lieliem dievmeklētājiem un domājuši Dievu sastapt tur, kur viņiem liekas pareizi: austrumu vai rietumu pagāniskajos kultos, ezoteriskās mācībās. Citi varbūt formāli ir piederējuši kādai kristīgai konfesijai, bet arī tāda piederība vienalga kādai denominācijai (skaitīšanās esam draudzē) nav tā, kas glābj. Jo arī vispareizākajā konfesijā arī Konfesionāli luteriskajā var dzīvot bez patiesas ticības. Daudz un dažādos veidos jūs varat būt atšķirti no Evaņģēlija un nonākt zem viltus jeb derēta gana, kas būtībā ir tā pati vecā čūska jeb sātans. Tev liekas, ka kaut kas no tā attiecas arī uz tevi un tev zūd sirdsmiers? Nebēdā! Par katra ikviena maldīšanos un ačgārno dzīves stāstu Dieva Dēls ir miris pie krusta. Tātad arī par tevi. Katra ikviena neizdevušā pagātne ir atpirkta ar Jēzus Kristus asinīm. Un par katru ikvienu, kas tic šim vietnieciskajam upurim viņa labā, Kristus ir cēlies augšām. Tātad arī tev ir dalība Viņa nāvē un Augšāmcelšanā. Sakiet, vai parastā situācijā par ganu, kas brīvprātīgi un varonīgi aizietu bojā, kāds teiks, ka viņš ir labs gans? Nē taču, jo viņš būtu pametis avis plēsīgu vilku varā. Bet tikai un vienīgi Jēzu Kristu, kas noliek savu dzīvību un upurē pats sevi savu avju labā, mēs drīkstam saukt par Labo Ganu. Viņš atdod savu dzīvību par savām avīm. Viņam to neviens nelaupa. Viņš to dara brīvprātīgi. Neviens cits upuris, kas ir nonāvēts, nespētu dāvāt dzīvību. Tātad neviens cilvēcisks gans to nespētu. Un tāpēc nav nozīmes pašizdomātiem upuriem pašizdomātai dievkalpošanai. Tiesa gan, baznīcas vēsturē nekad nav trūcis tādu cilvēku, kuriem ir licies, ka viņi var izdarīt tāpat kā Kristus vai vismaz līdzīgi Viņam. Viņi ir domājuši, ka ar savu askētisko dzīvi seko savam Kungam. Taču tas ir traģisks pārpratums. Kaut arī baznīcas vēsturē šādus cilvēkus mēdz attēlot kā ideālus vai paraugus citiem, tās ir iedomas milzīga garīga augstprātība. Dievs aicina mūs, lai mēs sekotu Kristum kā avis, nevis pašizdomātā sevis upurēšanā. Aizliegt pašam sevi un sekot Kristum nozīmē aizliegt vispirms tieši šo savu reliģisko iedomību savu paša gudrību; aizliegt šo cilvēka arvien vēl rūgstošo vēlmi pretoties Dievam. Tā nu šī sevis aizliegšana vispirms nozīmē pateikt sev: nekā nebija, es nezinu visu labāk, bet esmu tik vien kā muļķa avs, kas bez sava Gana ir pagalam un pazudusi. Ja pakļausimies šai prasībai mācīties sadzirdēt Viņa balsi, tas ir, pieņemt skaidru Evaņģēlija mācību un dzīvot saskaņā ar to, tad tas jau būs vislielākais mūsu varoņdarbs. Uz citiem mēs patiesībā nemaz neesam aicināti. 12. pantā Jēzus runā par derēto ganu. Kas tas ir? Cits tā apzīmējums būtu zaglis un laupītājs. Jēzus to attiecina uz ikvienu viltus pravieti. Tādu, kuram nav sertifikāta. Viņš ir tikai uzmeties par ganu, bet patiesībā viņu avis nemaz neinteresē. Tādam rūp tikai tas, ko viņš varētu iegūt par savu gana darbu un tādu nemaz nedrīkstētu pielaist tuvumā pie ganāmpulka. Savukārt vilks šajā Jēzus runā ir velna metafora. Velns ir baznīcas pretinieks, kas ar savu varu grib nopostīt baznīcu un derētais gans patiesībā ir uz vienu roku ar velnu. Tas ir noprotams no tā, ka Jēzus saka, ka derētais gans bēg nevis no vilka, bet gan atstāj avis. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts, arī tās man ir jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi un būs viens ganāms pulks un viens gans tas nenozīmē vienu milzīgu baznīcas organizāciju, visas pasaules vienoto megabaznīcu, par kuru runā Romas teologi un arī daudzi protestanti mūsdienu ekumēniskās kustības entuziasti. Šie vārdi drīzāk gan izsaka vienu garīgo kopību svēto biedrību, kurus visus vieno ticība vienam Kungam. Tā ir viena, svēta un vispārēja Baznīca, kura mums ir apsolīta nākotnē. Piederību pie šīs neredzamās Baznīcas šīs zemes attiecībās, kurās valda grēks, ambīcijas un pārpratumi, nosaka tikai ticība Kristum. Mēs zinām, ka tur, kur tiek pareizi sludināts evaņģēlijs un pareizi pārvaldīti sakramenti, šī ticība tiek dāvāta tiem, kas uzklausa šo sludināto vārdu un bērna vienkāršībā ar pateicīgu sirdi saņem sakramentus. Daudzi gan tiek mulsināti ar šo norādi, jo, redzi, Kristus taču šeit ir teicis, ka visiem kristiešiem ir jābūt apvienotiem, bet realitātē tie ir sašķelti savā starpā konfesijās un novirzienos... Taču šie vārdi neattiecas uz ārējo organizāciju piederība kādai institūcijai nedz pievieno, nedz atrauj cilvēku no tās garīgās kopības, kas ir šī viena svēta un vispārēja Baznīca (una sancta catholica). Jēzus Augstā Priestera lūgšanas vārdos, kas lasāmi Jņ. 17, lūdz, lai visi būtu viens, un tie nozīmē būt vienotiem Viņa vārdā. Tātad Jēzus lūdz, lai visi ticīgie spētu būt vienoti Viņa mācības izpratnē un tās praksē, kā arī savas ticības apliecināšanā. Jēzu nevēlas, lai pastāvētu vairākas denominācijas ar atšķirīgu izpratni par Viņa mācības jēgu un Viņa vārdu nozīmi. Arī mēs to nevēlamies, tomēr nespējam panākt šādu vienību. Un diezin vai šīs grēcīgās dzīves laikā to spēsim. Tas, ko mēs patiesi varam, ir pievienoties Jēzum šajā lūgšanā par visu ticīgo vienību patiesības vārdā. Kristus ir darījis mūsu labā visu Viņš gādās arī par šo vienību pēc sava dievišķā prāta un bezgalīgās žēlastības. Kad Jēzus runā par savām avīm, kas dzirdēs Viņa balsi, zini, ka Viņš domā visus, kas ir dzīvojuši un miruši ticībā un kuri vēl tagad dzīvo un kuri vēl dzīvos šajā ticībā, saklausot Viņa balsi un sekojot Viņam kā labajam Ganam, pievienodamies Viņa ganāmajam pulkam. Jēzus domā arī Tevi, jo tu taču esi sadzirdējis Viņa balsi. Vai citādāk tu vispār būtu šeit? Āmen.
  |
