Jubilate 2004

KLB-KMD Tukumā

Zināt patieso gaviļu avotu

  Jņ. 16, 16-23

16 Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit." 17 Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: "Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?" 18 Tie sacīja: "Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? - Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!" 19 Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: "Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? 20 Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. 21 Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. 22 Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. 23 Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā.

 

Gavilējiet, gavilējiet mīļie draugi, jūs esat vislaimīgākie cilvēki visā pasaulē, jo jūsu Kungs un Glābējs – tas, kuram esat veltījuši visu savu cerību un uz kuru esat paļāvušies ne šajā dzīvē vien, ir dzīvs – augšāmcēlies no nāves un iegājis tajā dievišķajā godībā, kurā Viņš reiz nāks un ņems mūs pie sevis. Tad nu gavilējiet!

 

Bet vai mēs, kristieši, patiešām gavilējam savās dzīvēs tā, kā mums pienāktos? Nē, bieži un pārāk bieži mēs esam nospiestā garastāvoklī, noraizējušies un nedroši – tādi, kas, šķiet, ir gatavi tūlīt pat sākt šņukstēt. It kā mēs būtu aizmirsuši, ko Kristus mūsu labā ir paveicis. Bet tikmēr pasaules bērni un visa tās neticība šķiet gavilējam - tie priecājas: dun mūzika izklaides vietās, televizoros mērkaķojas Fredis ar Ufo, apdzērušies hokeja līdzjutēji piebļauj vai pus pilsētas. Tas ir nožēlojams, tukšs prieks un kristiešiem ir grūti piebiedroties tādām vai līdzīgām seklām izklaidēm. Bet mēs nekādā gadījumā neesam arī drūmās pesimisma filozofijas piekritēji. Mēs dzīvojam – kaut arī ar visām šīs pasaules nastām, taču ar drošu apziņu, ka tagad esam Dieva bērni.

 

Pavērojiet kādreiz mazos bērnus, kad esat pārnākuši mājās pēc darba dienas un labi zināt – vēl rūpju un apdarāmā mājās daudz un gaidītā atpūta vēl tālu. Paskatieties, kā priecājās jūsu mazie! Nebeidzamas gaviles izplūst no viņiem, viņi ir no sirds laimīgi, redzot visus atkal kopā mājās. Viņi smejas un riņķo apkārt priecīgi gavilēdami – tā, it kā viņiem būtu pieejams pats prieka un gaviļu avots. Mīļie draugi Kristū, smelieties prieka un gaviļu pilnās līksmības mazajos bērnos, jo arī jums ir zināms šī patiesā un neapturamā prieka avots – Augšāmcelšanās. Atgriešanās mājās, visiem atkal kopā būšana, kas nekad nebeigsies.

 

Jēzus vārdi, kurus dzirdējām šajā tekstā, ir atskanējuši augšistabā – pēc pēdējā Vakarēdiena, kurā Jēzus pasludināja mācekļiem par savu testamentu – to , ka viņi mantos Jēzus Kristus nopelnu, proti, grēku piedošanu. Šajā pašā augšistabā mūs pārcels Dieva vārda spēks, kad visi kopā svinēsim altāra sakramentu un saņemsim mūsu Augšāmceltā Kunga patiesu miesu un asinis maizē un vīnā. Šajā noslēpumainajā un paša Kunga klātbūtnes pildītajā norisē mēs drīkstam ļaut atskanēt arī mūsos šī evaņģēlija mierinošajiem vārdiem – saņemt tos kā Viņa testamenta mantinieki: “Arī jums tagad ir skumjas, bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirdis priecāsies, un neviens jums šo prieku nevarēs atņemt”.

 

Šajā momentā, kad Jēzus mācekļiem teica šos vārdus, viņi nesaprata, ko Viņš ar tiem domā. Pēc Augšāmcelšanās, kad viņi sastapa savu no nāves piecelto Kungu, viņi ieguva šo nebeidzamo prieku. Nevajadzētu pārprast – šis nebeidzamais prieks nenozīmē, ka mācekļi tagad dzīvotu nerimstošās gavilēs. Kamēr vien mēs esam pasaulē, tā mūs vajās nemitīgi ar skumjām un bēdām. Nebeidzamais prieks ir apziņā jeb ticības atskārsmē, ka augšāmcelšanās ir tas fakts, kas reizi pa visām reizēm ir spriedusi galu visām skumjām un bailēm: nāve ir aprīta uzvarā, un, kaut arī mums vēl šajā dzīvē ir priekšā ne viena vien sadursme ar grēku un sātanu – skumji un grūti brīži, mēs zinām, ka tiem ir lemts beigties un mūs gaida mūžīgs prieks kopā ar savu Kungu.

 

Šis mazais brīdis, par kuru ar saviem mācekļiem runā Kristus, ir tās trīs dienas pēc Jēzus nāves (te nav pārnestā nozīmē domāts mūsu dzīves laiks). Tikai šo mazo brīdi Jēzus būs prom no saviem mācekļiem – svētdienas rītā Viņš atgriezīsies pie viņiem; pamestības brīdis nebūs ilgs. Jāievēro, cik skaidri Jēzus runā un droši, jo Viņš redz cauri priekšā stāvošajiem šausmīgo pārbaudījumu mirkļiem un arī nāvei, kas tiks uzveikta un – kā ar ātrvilcienu vienā brīdī arī mēs tiksim izrauti tam cauri.

 

Mācekļi sarunājās klusi savā starpā un neuzdrošinājās noskaidrot neizprasto. Šie vārdi viņiem šinī brīdī parādās mīklaini, un Jēzus to zināja, ka viņi grib vaicāt par to Viņam, bet tikai vilcinās. Lai viņus iedrošinātu, Viņš saka: patiesi, patiesi – āmen, āmen: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies, jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Mazs, neilgs būs tas brīdis, kad visi tie, kas Jēzu ienīda, meklēja Viņu nokaut, priecāsies. Tie ir jūdu garīgie līderi, sinedrijs un visa augstā priestera svīta, un arī visi tie, kas Jēzu ienīst (velns jau visupirms). Kristus ciešanās, sitienos, spļāvienos, Golgātas ceļā un Viņa krustā sišanā viņi – šīs pasaules pārstāvji, svinēs uzvaru uz īsu brīdi.

 

Savukārt mācekļi šajā laikā tiks skumdināti. Zīmīgi, ka Jēzus norāda, ka prieks nāks aiz šīm skumjām, bet šīs skumjas tiks pārvērstas priekā. Tātad – mūsu bēdas par Kristus ciešanām un nāvi pie krusta tiks konvertētas priekā. Tas, kas ir mācekļu izmisuma iemesls, kļūs par viņu prieku avotu. Tas nozīmē: jo lielākas ir šī bēdas, jo lielāks ir gaidāmais prieks. Tas var izklausīties ļoti savādi, bet tā ir patiesība – Jēzus ciešanas un nāve, kas griež kā asas sāpes mūsu sirdīs, ir mūsu nebeidzamā prieka avots! To var labi iztēloties tie, kas noskatījās Gibsona filmu “Jēzus ciešanas” – cik smagi ir tā meditēt par Kristus ciešanām, redzēt tās attēlotas mūsu acu priekšā! Taču mēs dzīvojam tām līdzi nevis ar bezcerīgu izmisumu, bet ar apziņu, ka tas, ko Jēzus cieš, to Viņš cieš mūsu vietā, lai mēs varētu tikt no tā visa glābti – izrauti arī no nāves. Viņš varēja no tā vienā acu mājienā izvairīties, bet Viņš to uzņēmās mūsu dēļ, lai mūsu prieks būtu pilnīgs, lai neviens to mums nevarētu atņemt.

 

Jēzus palīdz saprast mācekļiem ar ilustrācijas palīdzību. Dzemdētājas piemērs ir ļoti trāpīgs: dzemdību sāpes ir tās, kas vēršas priekā. Bez tām bērns nevar nāk pasaulē. Dzemdību sāpes ir prieka avots – jauns cilvēkbērns piedzimst caur tām.

 

Mārtiņš Luters, skaidrodams Kristus izcīnīto uzvaru pār nāvi un kā mēs, ticīgie tai iesim cauri, arī izmantoja ilustrāciju ar dzemdībām. Auglis mātes miesā līdz šim ir dzīvojis un attīstījies šaurā vidē – mātes vēdera dobumā. Tā ir bijusi viņa dzīves vide, citu viņš vēl nepazīst. Tad pienāk dzemdības un dzimstošajam bērnam ir jāizspraucas cauri šaurajam dzemdes ceļam, ciešot lielas sāpes, bet šis īsais sāpju brīdis drīz vien pārtop priekā, bērnam nākot pasaulē – kas ir neizsakāmi plaša un gaiša salīdzinājumā ar to šauro iepriekšējo pasauli, kurā viņš ir mitis līdz šim. Bērna dzīve mātes miesās ir kā cilvēka dzīve, bet viņa piedzimšanas aina sākas ar smago ceļu cauri dzemdes ceļam -  tā nāve, kurai arī mums ir jāizspraucas cauri. Mēs to varēsim darīt, zinot, ka Kristus Dieva Dēls ir izgājis cauri visām šausmām un atņēmis nāvei varu. Mēs tamdēļ varam tajā doties ar apziņu – nāve ir uzveikta, bet mana fiziskā nomiršana ir tik vien kā izkļūšana brīvībā. Tur mani jau sagaida pieredzējušas un drošas ārsta rokas – Dievs mani tajās pacels – es ieraudzīšu Kristu vaigā un visi kopā mēs varēsim priecāties neizsakāmā priekā.

 

Tagad mums arī ir pamats priecāties, jo visus šos notikumus mēs redzam ticībā. Mēs ticam, jo tā to ir apsolījis Dieva vārds, bet to nekas nevar mainīt. Lūk, kur mūsu prieka un gaviļu avots! Augšāmcelšanā tas ir apstiprināts fakts, bet Altāra sakramentā šis fakts atkal un atkal tiek apzīmogots. Mūsu šodienas tekstā Jēzus ir pravietojis savu Augšāmcelšanos un saka tieši tev: Tu mani atkal redzēsi, un redzēšu Tevi, tad jūsu sirdis priecāsies un neviens šo prieku jums neatņems. Āmen. 


 

Uz sprediķu tēmām