Jūs nepaliksit
vieni Jņ.
16, 5-15
| 5 |
Bet tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un
neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej |
| 6 |
Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna
skumju |
| 7 |
Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka
Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis
Es to sūtīšu pie jums |
| 8 |
Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku,
taisnību un tiesu |
| 9 |
Grēku - jo tie netic Man |
| 10 |
Taisnību - jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani
vairs neredzēsit |
| 11 |
Tiesu - jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu
spriedumu |
| 12 |
Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl
nespējat nest |
| 13 |
Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs
visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs,
un darīs jums zināmas nākamās lietas |
| 14 |
Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir
Mans, un jums to darīs zināmu |
| 15 |
Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums
sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs
zināmu |
Mēs vēl aizvien savos Evaņģēlija teksta lasījumos
kavējamies augšistabā, kur Jēzus pēc Sv. Vakarēdiena iestādīšanas atvadās no
saviem mācekļiem. Mūsu Kunga atvadu runa ir pilna mierinājuma un iedrošinājuma.
Nebeidzama prieka avots ir šajā mierinājumā. Viņš aiziet pie Tā, kas Viņu
sūtīja, tomēr mēs neesam atstāti vieni Viņš apsola atstāt mums Svēto Garu, kas
mūs mierinās, vadīs visā patiesībā un aizstāvēs. Šis ir pats brīnišķīgākais
sprediķis, kādu Jēzus teicis savā zemes gaitu laikā, tā vārdi nav tikai Jēzus
privāti teikti, bet ir paša Dieva atklāsme.
"Jūsu
sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz
mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu
sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal
un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.
Kristus Augšāmcelšanās, Debesīs braukšana un Svētā Gara
došana ir vēsturiski fakti. Visas šīs lietas ir piepildījušās, mūsu
pestīšana ir piepildījusies pēc Dieva prāta - mums atliek tikai to saņemt un
paļāvībā uz sava Kunga vārdiem gaidīt. Un tas padara šo prieku pilnīgu pilnīgu
jau šodien.
Šodien ir pestīšanas diena.
Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs
izklīdīsit katrs savā vietā un Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs
ir pie Manis. To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē
jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!"
Šajā evaņģēlija tekstā mēs redzam Jēzus pasludinājumu, ka Viņš tagad aiziet
prom. Mācekļi ir klusi, viņu sirdis šinī brīdī ir pilnas līdz malām. Taču
Jēzus sludināšana nav rožainu bilžu mālēšana ar nolūku vairot savu sekotāju
pulku, bet patiesība; tā māca to vienīgo ceļu, kāda cilvēkam ir sasniedzama
glābšana un mūžīgā dzīve kopā ar Dievu. Mācekļi no tā vēl daudz ko nesaprot, bet
tas, ko viņi saprot, piepilda viņu sirdis ar smagām domām līdz pašām malām.
Kamēr Jēzus bija viņu vidū, viss neticīgās pasaules un jūdu
teokrātu naids nāca pār Viņu. Kad Viņš aizies, jūdu fanātisms vērsīsies pret
mācekļiem: vajāšanas, naids, nāves sodi. Atliek tikai atcerēties, kā Zauls
vajāja draudzes un Stefana mocekļa nāvi... Mācekļi apjēdz, ko nozīmē, ka tagad
viņiem būs jāpaliek vieniem uz kādu laiku. No sarūgtinājuma viņi vairs nevar
parunāt. Tā nu šī Jēzus sludināta patiesība pavēsta, ka tā vispirms nesīs
ciešanas tiem, kas to apliecinās. Taču mācekļi vēl nespēj saprast, ka tikai
Jēzum aizejot pie Tēva, tas ir, mirstot pie krusta par pasaules grēku, ceļoties
augšā un uzkāpjot Debesīs, Viņš var būt mūsu Pestītājs. Un tikai tad Viņš var
mums sūtīt Svēto Garu mierinātāju un patiesības Garu. Tikai šajā Garā mācekļu
sirdīs varēs rasties patiesa ticība un skaidrība par Dieva pestīšanas darbu, kas
tiek piepildīts Jēzū Kristū.
Tad, kad Viņš, Svētais Gars, nāks, tam būs divējāds
uzdevums: pirmkārt Viņš nodos liecību pasaulei un otrkārt
mācekļiem, un tas viņus apgaismos patiesībā, proti, darīs viņus par Evaņģēlija
vēsts nesējiem, liks viņiem gan atcerēties visu, gan visbeidzot arī pareizi
saprast. Tā taps Jaunās Derības teksti Dieva vārds un mācība, kuras
apliecināšana ir klints, uz kā stāv Kristus draudze un elles vārtiem to nebūs
uzvarēt.
Arī pārējā pasaule nav pamesta. Tai tiks pasludināta
trejāda liecība:
(1) izskaidrots, kas ir grēks. Kopš bezgrēcīgais
Jēzus Kristus ir uzņēmies uz sevis pasaules grēku un aiznesis to pie krusta
staba, brīvprātīgi upurēdams par to pats sevi, vienīgais grēks, kas tagad nošķir
cilvēkus no Dieva valstības, ir neticība;
(2) taisnība, ko pasaule uzzinās šajā pasludinājumā,
ir ne tikai tā, ka Jēzus aiziedams pie Tēva caur savu augšāmcelšanos no nāves,
nodemonstrēja neticīgajai pasaulei, kas Viņš patiesībā ir, bet arī tā, ka Viņš
mums ir sagādājis to taisnību Dieva priekšā, kuras nav mums pašiem;
(3) pasaule uzzinās šajā pasludinājumā arī to, kas
ir tiesa. Proti, ka sātans, kas pēc Ādama grēkā krišanas ir
uzkundzējies visai pasaulei un tur to zem savas jūga, ir piedzīvojis pilnīgu
sakāvi. Čūskas galva ir sadragāta pie Jēzus Kristus krusta. Ienaidnieka liktenis
ir izlemts viņš tiek pazudināts mūžīgā nāvē ellē kopā ar visiem saviem
kalpiem, Evaņģēlija pretiniekiem un neticīgo pasauli.
Izrādās,
ka Dieva Gars šis ticīgo aizstāvis, strādā ne tikai ar saviem klientiem
ticīgajiem. Tas Dieva vārda pasludinājumā vēršas pie pasaules pie šiem
ateistiem un mēģina pārliecināt to, ka viņi dzīvo grēkā un ka grēka galvenā
rezidence ir neticība. Pārliecināt viņus, ka viņu pašu taisnība īstenībā nekam
neder Tiesneša priekšā.
Vai ateistus vispār kāds var pārliecināt? Var, un Dieva Gars to ir darījis un turpina darīt -
liekot iepriekš neticīgajiem mainīties un sākt ticēt uz Jēzu Kristu kas
ir viņu vienīgā taisnība, vienīgais glābiņš pastarās tiesas dienā. Lūk, ko dara
Dieva jeb Patiesības Gars neticīgajā pasaulē. Bet tas nenozīmē, ka visi tiek
pārliecināti. Patiesība ir pasludināta skaidri, tā ir darīta zināma tā, ka
neviens vairs nevarēs aizbildināties. Dievs grib glābt visus cilvēkus un ar sava
Evaņģēlija balsi piedāvā to visiem. Tas, ka tik daudzi to nepieņem un līdz ar to
paši sevi nolemj pazudināšanai, ir viņu pašu brīva izvēle. Īsāk: tā nav Dieva
vaina, bet cilvēka paša. Dievs nav liekuļojis ar savu vārdu, teikdams, ka Viņa
griba ir glābt visus cilvēkus. Tam Viņš izstrādājis un sūtījis pasaulē plānu jeb
Evaņģēliju: atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Jēzu Kristu! Te ir šis Dieva
paša sagatavotais glābšanās ceļš. Viņš saka: Es jūs pieņemšu atpakaļ žēlastībā,
un Dieva vārds ir patiess un paliek tāds mūžīgi.
Lai cilvēki varētu nāktu pie šīs glābjošās ticības,
viņiem tiek dāvināts Svētais Gars. Tā saņemšanai Dievs ir iedibinājis žēlastības
līdzekļus: atstājis savu Vārdu, un Sakramentu, kas tiek pārvaldīta draudzē.
Draudzei ir dots arī misijas uzdevums: iet pa visu pasauli, sludināt, mācīt un
aicināt cilvēkus. Ja cilvēki paši atgrūž tādā Dieva žēlastībā piedāvāto Svēto
Garu, viņi paši sevi nolemj pazudināšanai.
Bet dāvātais Svētais Gars paveic galveno darbu pie
ticīgajiem draudzē tas uztur jūsu ticību. Arī jūs, palikdami vieni paši, ilgi
nespētu pastāvēt ticībā. Pasaules rūpes to nomāktu karjera, darīšanas,
ciemiņi, lauku darbi etc. Un cilvēks pārstāj nākt uz draudzi... Skat, pēc kāda
laika arī ticības atziņa, kurā viņš tik droši stāvējis, sāk izplēnēt. Pēc kāda
laika draudzē dalītie žēlastības līdzekļi un nemitīgā atjaunošanās ticībā arī
vairs nav vajadzīga. Sātans tad nu ir pievīlis šo cilvēku, atņēmis tam ticību un
ievilcis vēl vienu dvēseli līdzi tajā pazudināšanā, kura ir lemta
viņam.
Ticīgie atšķiras no ateistiem ar to, ka viņi ļauj Svētajam
Garam darboties sevī, vadīt viņus visā patiesībā. Tas notiek, klausoties un
mācoties izprast Dieva vārdu, saņemot Altāra sakramentu, pateicoties Dievam
lūgšanās, slavējot saņemto Dieva žēlastību ar dziesmām. Kad pārtrūkst šī draudzē
nodrošinātā cilvēka saikne ar Dievu, ticīgais ir miris un vecais ateists ir
atgriezies atpakaļ viņā. Tā ir patiesība ticība nāk no ārienes, tās nav mūsos
pašos. Katra pilnīga dāvana nāk no Gaismas Tēva tātad tā nav nekas cits, kā
tikai žēlastība no Dieva, ne no mums, kā šodien to dzirdējām vēstules
lasījumā. No tevis paša, no tavas sirds spēj rasties tikai ateists neticīgais,
kuram lemta pazušana, un, ja tu zaudē savu Advokātu, tu esi pazudis, bez Viņa
jūs nekā nespējat darīt.
Evaņģēliski luteriskā baznīcā mēs ticam, mācam un apliecinām, ka
Svēto Garu mēs saņemam Dieva kalpošanā mums (dievkalpojumā) tikai ar
sludināto vārdu un izdalīto sakramentu. Tas būtu pagalam aplami, ja mēs
iedomātos, ka mūsu ticības dzīvi uztur mūsu pašu sirds un tāpēc mēs varam šīs
dāvanas saņemt neregulāri pēc pašu patikas. Tad mēs patiesībā līdzinātos
neticīgajai pasaulei, šiem ateistiem, kas ir pārliecināti, ka var pastāvēt Dieva
priekšā paši ar savu taisnību.
Tā nu mēs varam priecāties, gavilēt un dziedāt, jo mēs
neesam atstāti kā bāreņi mums ir Aizstāvis, kas mūs mierina un stiprina.
Svētais Gars mums dod ticību, ka tikai ticība Kristum mūs glābs, ka ar Kristus taisnību mēs
varēsim pastāvēt Tiesas dienā, ka Kristu ir sūtījis Viņa Tēvs Dievs, un ka Viņā
mēs atkal esam Dieva bērni.
Ar saviem vārdiem Kristus ir savas draudzes vidū un
nāk pie mums arī tagad savā vārdā un Altāra Sakramentā. Patiesi, Es jums saku:
kas manus vārdus dzird un tic tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un
tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. Kaut arī mēs šinī pasaulē
dzīvojam grēka un nāves ielenkumā, mēs
esam atdzimuši mūžīgajai dzīvībai! Izrauties no nāves un ieiet dzīvībā ir
pats svarīgākais šīs dzīves uzdevums, un pats brīnišķīgākais ir tas, ka Dievs
Kristū mums ir sataisījis brīnišķīgu un žēlastības pilnu atgriešanās ceļu.
Āmen.
|
