Rogate 2004

KLB-KMD Tukumā

Kristus - mums apsolītais Dieva miers   Jņ. 16, 23-33 23 Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. 24 Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. 25 To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. 26 Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. 27 Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. 28 Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva." 29 Mācekļi Viņam saka: "Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. 30 Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis." 31 Jēzus tiem atbildēja: "Tagad jūs ticat? 32 Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit katrs savā vietā un Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis. 33 To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!"   To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!"   [materiāls meditācijai par sprediķa tēmu <Pasaulē pirms 2000 gadiem, kurā Viņš bija nācis, lai to glābtu, un kurā Viņš – dievišķā patiesība - atklājās kā žēlastība un vēlreiz žēlastība, tomēr lielākais vairums cilvēku Viņu pazina tikai kā galdnieka dēlu no Nācaretes. Tātad tikai pēc miesas. Tāpēc šī pasaule arī uzskatīja, ka tad, kad šim galdnieka dēlam tika izpildīts nāves sods un Viņš bija guldīts kapā, Jēzus ir uzvarēts. Viņš gan sludināja ar neparastu spēku, rādīja brīnumainas zīmes, bet tagad šie fenomeni ir beigušies kopā ar – brīnumdari Jēzu. Arī mūsdienu pasaulē, kur par Viņu ir dzirdējuši šo un to, kur pat Viņa vārds to šurpu turpu valkāts visādos nolūkos un visādos (arī reliģiskos) pasākumos, Jēzu tāpat un arvien vēl pazīst tikai pēc miesas – kā galdnieka dēlu, kā lielu reliģisku darbinieku, kā dziedinātāju, varbūt arī sumina kā kristīgās reliģijas dibinātāju, bet ne kā to, kas Viņš bija patiesībā: par cilvēku tapušais Dieva vārds (logos), Dieva Svaidītais, Viņa vienpiedzimušais Dēls, kas ir cietis un miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, lai tu, mēs varētu dzīvot.   Bet mācekļi Viņu atkal redzēs kā dzīvo un viņu prieks būs pilnīgs. Tajās dienās pirms gandrīz divtūkstoš gadiem, kad vairāk kā 500 piedzīvoja Augšāmcelto Kungu, Viņu varēja pieredzēt ar miesīgām acīm, ar dabisko uztveri materiālajā vidē. Taču šajos vārdos Jēzus Kristus saka saviem mācekļiem: jūs mani paturēsit savā vidū arī garīgā veidā – ticībā, kas izpaudīsies kā mīlestība un sadraudzība jūsu starpā. Ne tikai mistiskās apcerēs par to, ka Kristus un Tēvs ir vienotībā. Kristus un Tēva vienotība atklāsies caur Garu mūsu ticīgajās sirdīs. Mēs īpaši esam saistīti ar Dievu caur Kristu.> ] Jūs gribat par kaut ko cīnīties? Jā, arī Raksti mūs aicina uz cīņu: vecais cilvēks mūsos reizēm parādās kā sīvs pretinieks un, stājoties tam pretī, bez cīņas neiztiks, arī bez sāpēm un ievainojumiem. Ir jācīnās, taču arī jāapzinās, ka uzvara ir jau izcīnīta. Uzvarētājs ir šeit: kas mūs šķirs no Viņa? Vai bailes, trūkums, neveiksmes, slimības, briesmas? Ar to visu mēs vēl varam sastapties un saķerties cīniņā ne pa jokam. Bet allaž atcerēsimies: uzvara ir izcīnīta, mēs esam Kristū.   Kristus ir mūsu miers, kad uzbrūk meli, apsūdzības, ateisms, izmisums, kad plosās pasaules pirmspēki un stihijas, kad aklie mēģina mums rādīt ceļu, stāstīdami, ka tic, ka dzīvība ir izcēlusies no pirmatnējā sprādziena – dēmoniskākā ticībā nebūtībai. Tad un allaž mēs apliecinām būtību, ko mums ir atklājis Dievs: Kristu un to, ka Viņā mums ir mūžīgā dzīvība. Tā nu mums ir jācīnās, ka paliekam pie Viņa, ka paliekam kopā ar uzvarētāju un apliecinām ticību: iekšēji sevī, saņēmuši viņa vārdu ar bauslību un Evaņģēliju un savā sirdī priecīgi paklausām tam, ko šis vārds mums māca. Un ārēji, visas pasaules priekšā, ka bez bailēm un patiesīgi apliecinām evaņģēlija skaidro mācību un arī dzīvojam saskaņā ar to.   Kristus mācība ir vārdos, kurus atklāj mums Raksti. Tie māca mums patiesu dievbijību. Tas nozīmē, ka mēs ne tikai kaut ko zinām par ticību, bet arī dzīvojam kā ticīgie. Dievs ir paudis savu gribu, ka Viņa ļaudis nāk Viņa priekšā lūgšanās. Introitā mēs dzirdējām vārdus no Jēzus kalna sprediķa: lūdziet un tad jums taps dots, klauvējiet un jums taps atvērts, meklējiet un jūs atradīsit. Tas ir aicinājumus uz lūgšanu. Lūgt nav tikai kāds ieteikums, tā ir prasība, ko saviem bērniem uzstāda Dievs. Jēzus to atkārto arī šinī nozīmīgajā brīdī – savā atvadu runā saviem mācekļiem:   “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs”.   Mācekļi jau nebija nekādi iesācēji reliģiskajās lietās: viņi labi zināja, ka lūgšana ir Dieva prasība. Jēzus šeit to īpaši atgādina, zinādams, ka šo prasību daudzi neņem pārāk nopietni. Taču tā ir nopietna: neviena patiesa ticības dzīve nav bez lūgšanas. Dieva bērns nāk un runā ar savu Debesu Tēvu. Tagad caur Kristu. Tagad tam ir īpaša nozīme – lūgt Kristus vārdā.   Arī mums lūgšana Kristus vārdā ir jāņem nopietni. Mūsos pašos mēs allaž sastapsim pretestību lūgšanai un it kā nevilšus atradīsies tūkstotis iemelsu, kāpēc mūsu lūgšanas izpaliek. Šo pretestību mūsos mums ir jāmācas pārvarēt. Bieži tas nozīmē uzvarēt pašiem sevi, uzvarēt neticīgās pasaules vienaldzību un velna viltu. Bet šādas nopietnas uzvaras mums ir pa spēkam tikai tad, ja zinām, ka mūsu Kungs tos jau ir uzveicis – visus traucēkļus, kas kavē mūsu lūgšanas. Mums tikai atliek paļauties uz Viņa aicinājumu un lūgt.   Bieži ticīgais atrunājas no lūgšanas ar domu, ka viņš jau nav pietiekami cienīgs, lai lūgtu vai, ka vispār neprot pareizi lūgt. Mārtiņš Luters rakstīja, ka šo domu ticīgajam piespēlē pats viltīgais pretinieks – velns. Un mūsu pašu vecā daba labprāt atsaucas uz šo pretinieka piespēlēto domu. Vecais cilvēks, kuru mēs nēsim līdzi uz sava kakla līdz pat šīs dzīves beigām, ir kūtrs un vienmēr apgalvos, ka lūgt ir ļoti apgrūtinoši un tas tūlīt pat piekritīs velna piedāvājumam: nelūgt... Tāpēc tev ir jāmācas apsteigt pretinieku. Tu vari būt šinī lietā izveicīgāks par viņu: ķeries tūlīt pat pie lūgšanas, pirms vēl tevi sāk nodarbināt visas šīs sajūtas par cienīgumu vai ne cienīgumu un domas, cik gan grūta lieta ir lūgšana.   Tālab nedomā gari, vai ir īstā vieta un laiks – lūdz tieši tajās reizēs, kad katehisms tevi kā Dieva bērnu mudina uz lūgšanu. Bet arī citās reizēs, kad tu jūti, ka paša spēkiem netiec galā, kad ir bailes vai kad tu jūties apdraudēts, izmisumā vai kad mokies ar šaubām – lūdz no visas sirds: mīļais Debesu Tēvs, piedod man un palīdzi man, paglāb mani no visa ļaunā! Ja tu tā no sirds un ik reizi lūgsi, tad redzēsi, kā ļaunums bēgs un atkāpsies. Apustulis Jēkabs raksta: turieties pretī velnam un viņš bēgs no jums (Jēk 4, 7). Taču, ja tu ļausies šīm pretinieka piespēlētajām domām, velns tevi ievilks aizvien tālāk un dziļāk, lai tu šaubītos un galā izlaistu vienu lūgšanu pēc otras, kamēr tās vispār apstāsies. Bet pārstājot lūgt, mūsu ticība nonāk kā tādā slēgtā telpā, kurā pakāpeniski izzūd gaiss un ticībai ir jānosmok. Tā pretinieks ir tevi pievīlis un tu esi pazaudējis pašu svarīgāko Dieva dāvanu – ticību Kristum. Bet līdz ar to visu, ko šajā ticībā Dievs tev ir apsolījis: grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību svētlaimē.   Vēl viens velna triks, ar kādu viņš grib atrunāt ticīgo no lūgšanas - viņš sēj ticīgajā šaubas par to, ka viņa lūgšanas tiek uzklausītas: Dievs taču ir tik augstu pāri visam un tik liels; vai tiešām tu domā, ka Viņš uzklausa tavas, tādas sīkas vienības lūgšanas, tāpēc atliec tās, - tā ticīgā ausī čukst ļaunais pretinieks. Tieši tāpēc, ka Kristus zina par visām šīm un visām citām velna un vecās grēka dabas mēģinājumiem atvilt cilvēku no lūgšanas, Viņš tagad atgādina mācekļiem: gan Es, gan Mans Tēvs šeit jums apstiprinu: lūdziet, Dievs dzird jūsu lūgšanas un viņam patīk dzirdēt, kā Viņa Kristū atgūti bērni runā ar Viņu. Ar šiem vārdiem mēs varam stāties pretī velna meliem, ka Dievs neuzklausot mūsu lūgšanas vai esot vienaldzīgs pret tām.   Tā nu sanāk, ka tie, kas ignorē lūgšanas, īstenībā klausa drīzāk velnam nekā Dievam. Katram no mums vajadzētu to likt vērā – lūgšana ir Dieva griba un tajā ir dots brīnišķīgs apsolījums, proti, ka mēs dabūsim pilnīgu prieku. Tas, kas nelūdz, to pazaudēs, jo, ignorēdams lūgšanu, viņš īstenībā mīda kājām Dieva apsolījumu. Tāds cilvēks rāda, ka viņam nemaz nav patiesas ticības Dieva vārdam vai ka viņš uzskata Dievu par meli un ka pats savā prātā zina visu labāk nekā Dievs. Tādu spītu un iedomību Dievs nevar paciest un tāds iedomīgs tips izraisa Dieva dusmas. Kamēr ticīgie jeb Dieva bērni ir pastāvīgā lūgšanā dzīvojoša draudze. Ticīgais nelauza galvu, kad un vai viņam būs noskaņojums vai gribēšana lūgt Dievu. Viņš zina, ka lūgt ir Dieva prāts un Viņa griba.   Mēs, kristieši, ticam lūgšanām un lietojam tās. Mēs mācāmies lūgt paši un mācām lūgt mūsu bērnus un lūdzam Dievu ģimenē (rīta, vakara, galda lūgšanas). Mēs lūdzam kopā svētdienās draudzē – publiski, un mēs lūdzam vienatnē – kad esam savās istabās. Mēs lūdzam vajadzībās un piemeklējumu brīžos un mēs nākam ar pateicības lūgšanās Dieva priekšā, kad piedzīvojam prieku. Tāpat mēs aizlūdzam par saviem bērniem, draugiem, kaimiņiem, mēs lūdzam arī par Evaņģēlija sludināšanas darbu, bet arī par saviem ienaidniekiem, lai viņu ļaunprātība mitējas un mēs varētu dzīvot mierā. Mēs lūdzam tāpēc, ka esam saklausījuši Dieva vārdā apsolīto pestīšanu. Mēs lūdzam pateicībā tāpēc, ka ticam, ka Dievs mūs radījis šajā pasaulē un Viņš mūs sargā tajā un ir glābis caur savu Dēlu un vada ar svēto Garu pretim mūžīgam priekam. Mēs zinām, ka lūgšanā mūs vada pats Dievs Svētais Gars. Turklāt Jēzus šajā tekstā grib norādīt mācekļiem, ka viņiem bieži nāksies nonākt tādas situācijās, kad palīdzēt spēj tikai Dievs Tēvs pats. Bet Jēzus un Tēvs ir viens, vienotībā. Tāpēc ir jālūdz Jēzus vārdā.   Bet tas nenozīmē, ka tagad tiks iedibināts tāds kā „dievišķs sagādnieks”. Lūgt Jēzus vārdā vispirms nozīmē – lūgt patiesā ticībā, nevis vēlmē kaut ko “izplēst” no Dieva, kas būtu nepareiza lūgšana. Nepareizas lūgšanas ir samērā izplatītas. Neviena lūgšana, kas nav Jēzus vārdā, Dievam nav patīkama un ir pilnīgi veltīgas... Tādas ir budistu un visu pārējo pagānu reliģiju, bet arī jūdu un musulmaņu lūgšanas, kas demonstrē sevi par lieliem lūdzējiem. Visi, kas nelūdz Kristū (Viņa vārdā), nāk Dieva priekšā paši ar savu taisnību. Cilvēku taisnība – pat visšķīstākā un cauri visdedzīgākajai reliģijai filtrētā, neder, jo visiem trūkst dievišķās godības un visi ir grēkojuši, bet Dievs ir teicis, ka nekas nesvēts nenāks Viņa priekšā. Pieviļās arī tie, kas domā, ka varēs sasniegt katru savu iegribu pie Dieva, piesaucot tikai Jēzus Vārdu, un tādā veidā dabūt gatavu visu, it kā komandējot pašu Dievu ar savām lūgšanām, mēģinot Viņam it kā uzspiest savu gribu. Tās ir maģiskas lūgšanas, tajās cilvēks nevis lūdz sava grēka apziņā pēc pestīšanas, bet gan paļāvībā uz savu spēku. Tāda maģiska lūgšanu lietošana tikai sadusmo Dievu un svētības vietā tās nes drīzāk lāstu (tādas tiek plaši lietotas t.s. harismātiķu grupās).   Kad nākam lūgšanā, mums ir jāpateicas Dievam par Viņa žēlastību, vienkāršiem vārdiem jāapliecina, ka mēs uzticamies šai žēlastībai, kurā Viņš mūs – necienīgus un grēciniekus – ir pieņēmis. Tāpēc mēs nevis nosakām Dievam, kas mums ir vajadzīgs, bet paļaujamies, ka Viņš kā gādīgs Tēvs zina to labāk un arī ticam, ka Viņš mums tieši to arī dod. Tad – šādā ticībā – mēs arī varam droši nosaukt savā lūgšanā to, kas mums ir uz sirds, par ko gribam lūgt un no sirds kārojam panākt. Kā apustulis saka Filip.4, 6.7: Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk Dieva priekšā ar pateicību ikvienā lūgšanā – tad mums ir apsolīts Dieva miers. Tā nu mūs, kristiešus, māca lūgt Dieva vārds, ko mēs lasām, klausāmies. No tā mēs zinām, kā un ko mums būt lūgt. Lūgšanās tātad mēs esam nevis savā spēkā, bet drīzāk gan – savā nespēkā. Dieva Gars mums nāk palīgā tad, kad nezinām, nejaudājam lūgt. Viņš mums dod arī Mūsu Tēvs jeb svēto lūgšanu, kurā pats Kungs Kristus mūs ir mācījis, kā lūgt Garā un patiesībā. Āmen.