Kristus Debesbraukšanas evaņģēlijs,

A.D. 2004   KLB-KMD Tukumā

„Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis”   Mk. 16:14-20  14 Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. 15 Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. 16 Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. 17 Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, 18 tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." 19 Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. 20 Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.   Par Kristus Debesbraukšanu domāt ir grūti un, mūsu dabiskā prāta kategorijas lietojot, īstenībā neiespējami. Šo Augšāmceltā Kristus paaugstināšanas notikumu nevar ietērpt vārdos. Tas ir brīnums, ko mēs saprotam tikai ticībā. Debesbraukšana kopā ar inkarnāciju jeb Dieva tapšanu par cilvēku un Augšāmcelšanos ir trešais lielais Evaņģēlija vēstījums, kurā ir bāzēta mūsu ticība. Tā nu mūsu ticība ir brīnumos, prātam netveramās lietās balstīta.   Mūsu ticībā tomēr mums paveras kāda neparasta saprašana – tā ir sirds saprašana, kad mēs sakām: Kristus ir tur, kurp Viņš reiz ļaus ienākt arī mums – mūžībā pie Dieva, viņa tuvumā, mūžīgās svētlaimes valstībā. Būdams tur, Viņš katram no mums ir vēl tuvāks: mēs sastopam Viņu un visu Dieva apsolīto debešķīgo realitāti jau šeit, kad klausāmies vārda pasludinājumā un esam kopā Altāra Sakramenta svinībās. Tie ir šīs dievišķās realitātes fragmenti. Saņemot šos fragmentus un ļaujot tiem darboties mūsos, mums tiek dāvināta ticība. Un šajā ticībā mēs zinām, ka kādreiz šie fragmenti vērtīsies par veselumu, par pilnību. Tā katru reizi dievkalpojumā mēs apliecinām savu ticību Kristum, ka Viņš ir cietis, krustā sists, nomiris, aprakts un uzkāpis Debesīs, no kurienes Viņš atkal atnāks tiesāt dzīvus un mirušus. Par Kristus nākšanu mēs ikdienas arī lūdzam: lai nāk Tava valstība. Šajā lūgšanā ir saistība ar Debesbraukšanas notikumu, kā to apraksta Dieva vārds, ko šodien dzirdējām lasījumā no Apustuļu darbu grāmatas: Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.   Tātad tas ir bijis neizsakāmas godības pildīts notikums un tāds tas būs atkal – Kristus otrajā nākšanā, kuru Viņš pats ir aprakstījis – to ievadīs apokalipse, vecās pasaules – gan zemes, gan visa esošā kosmosa bojā eja (salīdz. Lk 21, 5 ff.). Plosīsies posts un mežonīgi kari, pieaugs dabas stihiju spēks, cilvēki grims negantībā un vardarbībā, sāksies niknas ticīgo vajāšanas, tomēr, saka Kristus, viņš mums dos gudrību, kā pastāvēt visos šajos uzbrukumos, ka mums mats no mūsu galvas nenokrīt, ka mēs varam izturēt šajās katastrofās un iemantot dzīvību. Būs baismīgi notikumi – debesu ķermeņi gāzīsies, jūra kauks un celsies, cilvēku sirdis pamirs izbailēs, un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Tad ticīgie piedzīvos visa piepildīšanos un tad mēs varēsim zināt, ka mūsu pestīšana tuvojas. Mūsu Kunga Jēzus Kristus diena būs klāt.   Kristus Debesīs uzņemšana būs tāpat kā nākšana: neizsakāms dievišķās godības notikums. Šajā nākošajā majestātē mūs gaida nevis bojā eja, bet pieņemšana, jo tur Jēzus Kristus ir nopelnījis dzīvokli arī mums. Jaunajās Debesīs un zemē būs uzveikts grēks un velna vara. Līdz ar to tur būs pārvarēta matērijas nolemtība – rasties un iet bojā. Tās ir grēka sekas, kuras tad tiks novērstas - nāves tur vairs nebūs, nebūs arī Dievam naidīgu spēku un stihiju, kas mūs šeit nemitīgi šausta un nomāc. Tur pilnībā valdīs ar savu Tēvu vienotais Kristus un mēs līdz ar Viņu, kā tas mums ir apsolīts.   Kristus Jēzus, par kura zemes dzīvi un darbu vēsta Evaņģēlijs, ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžībā! (sal. Rom 9, 5). Viņam ir visa vara un spēks pār visiem citiem spēkiem, kas debesīs un virs zemes, Viņš ir visa universa suverēnais Kungs. Ar savu Debesīs uzkāpšanu Viņš ir atgriezies savā majestātē – tagad Viņš to lieto pilnībā. Arī zemes dzīves laikā Kristum bija visa dievišķā vara: Viņš tapa cilvēks un suverēni pārkāpa laika robežu, ierazdamies mūsu vidū. To ir vērts atkal un no jauna apcerēt: Kristus, būdams Dieva veidā, nesdams sevī visa universa valdnieka titulu, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu. Tagad – pēc savas Debesbraukšanas, Viņš ir atgriezies savā dievišķajā Valdnieka amatā. Tā ir neizsakāma laime, jo šis universa Valdnieks ir uznesis sev līdzi debesīs arī savu cilvēcību. Viņš to nav nosviedis kā nederīgu rumpi, bet iekļāvis savā apskaidrībā (transfiguratio), pārcēlis to no laika mūžībā. Ak, kāds prieks un kāda laime! Jo šis visuvarenais Valdnieks tur, augšā, vienlaikus ir mūsu brālis, kas par mums aizlūdz, mūsu aizbildnis, mūsu gaisma. Viņš rūpējas par mūsu ceļiem arī pasaules tumsā.   Kaut arī Kristus ir aizgājis pie Tēva, tomēr ir ar mums ik dienas līdz pasaules galam, kā to klausījāmies pagājušās trīs svētdienās. Viņš ir apsolījis būt kopā ar savējiem Svētajā Garā. Tagad mums ir saikne ar Debesīm. Kristus tur ir uznesis savu cilvēcību un, mirdams par visu mūsu grēkiem, arī mūsējo. Un kaut arī mēs vēl šajā zemes gaitā piedzīvojam cīņas, grūtības, pārbaudījumus, mēs zinām: “šeit mums nav paliekamas pilsētas” (Ebr 13, 14) - tagad arī mēs esam no Debesīm. Mēs esam ceļā uz turieni, kurp ir devies Jēzus, ne vairs no pasaules, – mūsu piederība ir Debesīs, no kurienes mēs gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu (sal. Filip 3, 20). Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Te būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti (cf. 2 Kor 5, 1 ff.). Kristus reiz uzģērba cilvēcību, un aiziedams Viņš to nevis noģērba un pameta, bet gan pārģērba tai pāri dievišķo, pārnesdams laicīgo mūžīgajā, atgriezdams cilvēcību mūžīgajā dzīvē, no kuras tā bija bezcerīgi izkritusi ārā. Kristus, kurš atnāks atkal un kuru mēs, draudze, gaidām, tāpat pārvērtīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu savai apskaidrotajai miesai ar spēku, kurā Viņš spēj sev pakļaut visas lietas (sal. Filip 3, 21).   Mūsu teksts parāda arī kādu skumju faktu, ka apustuļi sākotnēji neticēja Jēzus augšāmcelšanai. Tagad, kad bija pienākusi tās otrā fāze un Jēzum bija jāaiziet pie Tēva, Viņš atkal stājas apustuļu priekšā un norāj viņus. Nav tiesa, ka apustuļi būtu tūlīt pat ticējuši Jēzus augšāmcelšanai, līdzko to viņiem pavēstīja pirmie liecinieki. Viņi vēl ilgi tiepās un neticēja, viņi pat izsmēja tos, kas nāca un stāstīja, ka piedzīvojuši Augšāmcelto Jēzu. Marija Magdalēna, Joanna un vēl citas sievas lielā satraukumā bija vēstījušas, ka satikušas Kungu, ka Viņš esot dzīvs. Pat eņģeļi no debesīm bija apstiprinājuši to, ko ilgi sludināja pravieši un ko neatlaidīgi mācīja Jēzus pats – par savu nāvi un Augšāmcelšanos. Taču viņi pretojās šai vēstij (sal. Lk 24). Šajā ziņā apustuļi mums nav labs paraugs. Bet tādas nu reizēm ir apustuļu – grēcīgu cilvēku sirdis. Arī mēs šajā ziņā neesam ar neko labāki par apustuļiem. Mūsu sirdis netic, pat ja ir droši pierādījumi. Bieži vien ticēt mēs sāk tikai tad, kad vairs nevaram neticēt.   Šajā ziņā mēs varam smelt kādu svarīgu mācību no vārdiem, ko Kungs Kristus viņiem saka: spītīgi atraidot evaņģēlija vēsti, cilvēka sirds arvien vairāk nocietinās, ka drīz vien tā vairs nespēj to pieņemt pat tad, kad kā uz delnas ir arī lietiskie pierādījumi. Kristus saka: “kas tic un top kristīts, tas tik glābts, bet kas netic, tas taps pazudināts”. Tas nozīmē, ka ir tikai divi ceļi – glābšanas ceļš un tas, kas ved mūžīgā pazudināšanā. Tā to Dievs ir lēmis un atklājis mums: kas noraida Dieva žēlastību jeb Kristū pasniegto ticību, ir pats sevi nolēmis pazudināšanai. Dievs nevienu negrib pazudināt. Viņš rada, glābj un grib, lai tas notiktu ar visiem cilvēkiem, jo Jēzus ir miris un augšāmcelies par visu cilvēku pestīšanu. Īstenībā cilvēks pazudina sevi pats. Kā? Neļaujot Kristum darīt viņa dvēselē to, kālab Viņš ir atnācis. Proti, glābt no grēkiem un no vainas.   Šī glābjošā ticība nav cilvēka, bet Dieva darbs, jo kristietība nav tāda reliģija, kas uzskatītu, ka grēcinieks spēj izglābt pats sevi, bet gan māca, ka glābšanu jeb pestīšanu paveic Dieva Dēls – Kristus. Viņš šo savu darbu ir saistījis arī ar ārēju zīmi – Kristību. Tā nu mūsu uzturēšanās šajā draudu pilnajā un grēka varas pārvaldītajā pasaulē nav baiļu pilna gaidīšana – kā kaujamām avīm. Mums ir drošības sertifikāts no paša Dieva: ticība un Kristība. Tālab mēs esam mūžības skartie burtiskā izpratnē. Mums ir dāvāta saskare ar mūžības lietām, ar dievišķo realitāti arī ik reizi, kad nākam pie dievgalda. Tajā mēs saņemam visus Dieva apsolījumus zem maizes un vīna zīmēm. Tie ir trausli elementi un ārēji tajos nekā tāda liela un brīnišķīga nevar saskatīt. Mēs to saņemam vienkāršā Dieva bērnu ticībā: Viņš to tā ir teicis un tātad tas tā arī ir. Kristus ir Debesīs – paaugstināts un Viņš ir šeit kopā ar mums, maizē un vīnā, neizsakāmi tuvs saviem ticīgajiem un žēlastības pilns.   Tā nu Sv.Vakarēdiens ir tāpat kā Kristus Debesbraukšana. Kā piepildās tas, ko saka mūsu Kunga Jēzus Kristus izrunātie iestādīšanas vārdi, to mēs nespējam nedz aptvert, nedz sajust, bet tikai ticēt. Tāda nu reiz ir ticība – tā nebalstās sajūtās, bet Dieva vārdā, kuru tā pateicībā saņem. Tāpat kā Altāra sakramentu. Tajā mēs pielaikojam tās drānas, kurās mēs tiksim pārģērbti – godības drānas, kas līdzīgas paša Kristus apskaidrotajai un majestātiskajai varenībai. Kristus saka: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un kad es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur esmu Es, būtu arī jūs” To Viņš saka tev un tev atliek uz to tikai teikt: Patiesi – āmen!