Vasarsvētku evaņģēlijs,

A.D. 2004   KLB-KMD Tukumā

Kristus ir mūsu miers   Jņ. 14:23-31  23 Jēzus viņam atbildēja: "Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. 24 Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. 25 To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. 26 Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. 27 Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. 28 Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. 29 To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. 30 Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. 31 Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man ir pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!"   Vasarsvētkos kristīgā draudze atceras un pārdomā brīnumainu notikumu: Svētā Gara izliešanos pār apustuļiem un daudziem klātesošajiem, no kuriem 3.000 kļuva ticīgi. Mēs, kristīgā draudze, pārdomājām Dieva pestīšanas darbu visa gada garumā – lai katru gadu no jauna gūtu par to vēl pamatīgāku izpratni un ticības atziņu. Viss ir piepildīts, tā izdveš Jēzus pie krusta, pirms Viņš mirst. Bet lai Viņš varētu nomirt, Kristum papriekšu bija jāpiedzimst. Tātad arī Kristus dzimšana (Ziemassvētki) ir viens atskaites punkts šajā notikumā: kaut kas neizsakāmi izcils tika piepildīts, Dievam kļūstot par cilvēku un nākot mūsu vidū. Taču cilvēka kārtā esot, visa piepildīšana vēl tikai sākās. Vai tā būtu noslēgta ar krusta nāvi – ar ko Kristus samaksāja par visu cilvēku grēkiem? Nē, jo Viņam vajadzēja augšāmcelties no miroņiem. Augšāmcelšanās apliecināja, ka Dievs ir pieņēmis izpirkuma maksu un apstiprinājis sludināto grēku piedošanu. Bez Augšāmcelšanās ir veltīga mūsu ticība un mēs esam visnožēlojamākie cilvēki. Tāpēc Augšāmcelšanās, tāpat kā Kristus dzimšana, ir vienreizēji notikumi, kurus draudze apcer vēl un vēl, studēdama Svētos Rakstus - vēstures un dievišķās atklāsmes dokumentus, kas atklāj šos faktus.   Tomēr līdzās Kristus dzimšanai un Augšāmcelšanai ir vēl viens būtisks komponents, bez kā pirmajiem diviem nebūtu nozīmes un visam tam Dieva Dēla darbam, ko Viņš veic mūsu labā. Šis komponents ir ticība, kurā mēs “piesavinām” pestīšanas darba augļus. Kā jau to pagājušo reiz dzirdējām – ticība nav mūsu darbs, bet gan – Svēta Gara. Tā apsolījumu un jēgu mēs apcerējām veselus trīs sprediķus pēc kārtas. Šis apsolījums piepildījās pēc Augšāmcelšanās dienas (Lieldienām) – Vasarsvētkos Jeruzālemē pirms vairāk kā 2000 gadiem. Arī tas ir vienreizējs notikums. Kopš tā laika Svētais Gars darbojies pie katra ticīgā apsolītajā veidā – draudzē caur Vārdu (tas ir: mācību) un Sakramentu. Draudzes pastāvēšana līdz pat šai dienai ir spilgts apliecinājums tam.   Vasarsvētku brīnumu ir pūlējušies izskaidrot ļoti daudzi – vēsturnieki, sociologi un, protams, arī dažādi teologi. Attieksme pret to ir dažāda. Viena no pērlēm ir Dr. Māriņa Lutera skaidrojums par Svētā Gara izliešanos toreiz Jeruzalemē. Mazajā katehismā Luters raksta: “Es ticu, ka ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, pareizā ticībā darījis svētu un uzturējis, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, dara svētu un pie Jēzus Kristus uztur vienīgā pareizā ticībā. Šajā kristīgajā draudzē Viņš man un visiem ticīgiem ikdienas visus grēkus bagātīgi piedod un pastarā dienā mani un visus mirušos uzmodinās un man līdz ar visiem Kristum ticīgajiem dos mūžīgu dzīvošanu.”   Tātad Dievs savā žēlastībā turpina dāvāt cilvēkiem Svēto Garu. To dara Viņa vārda sludināšana, Evaņģēlijs un tā apzīmogojums sakramentos. Cilvēkiem tas ir ļoti, ļoti nepieciešams, citādi tie sen būtu noniecinājuši un atmetuši jebkādas atmiņas par Dieva brīnišķīgajām veltēm (grēku piedošanu) un tās būtu pērles cūku priekšā. Citādi – neviens nebūtu nācis pie glābjošās ticības, kurā mēs visas šīs lietas spējam pieņemt. Kopš tā laika draudze dzīvo Svētā Gara laikmetā, kas noslēgsies ar Kristus atkal-atnākšanu godībā uz pastaro tiesu. Šis laikmets ir kā savdabīga nodalīta zona neticīgās pasaules vidū. Atrasties šajā Svētā Gara zonā nozīmē nonākt Dieva apsolītajā drošības apgabalā – tas nozīmē būt apžēloto un attaisnoto vidū. Tomēr tā nav automātiska lieta. Tas nozīmē būt nevis formālā uzskaitē un formālās attiecībās ar draudzi. Tas nozīmē dzīvot saskaņā ar šo vārdu, apgūt tā mācību un ļaut Svētajam Garam darboties. Vai tu esi šajā izglābto zonā, t.i., vai tu ļauj Dieva vārdam būt tavam kāju spīdeklim visos tavos ceļos? To palīdz izprast arī šīs dienas evaņģēlija teksts.   Šis Vasarsvētku evaņģēlija teksts ir it kā visu triju iepriekšējo kopsavilkums un atkal atgriež mūs tajā naktī, kad Jēzus tapa nodots. Tad Viņš bija kopā ar saviem mācekļiem un ēda Pashā jēru un iestādīja Sv. Vakarēdienu, tā laikā Kristus plaši aprakstīja un skaidroja savus novēlējumus – centrālā tēma tajā bija Svētā Gara nākšanas apsolījums, ko pavadīja paša Kunga skaidrojums. Šodien esam nolasījuši šīs Jēzus runas izskaņu. Der pievērst uzmanību, cik zīmīga ir pati beigu daļa! Tajā ir runa par Sātanu – šīs pasaules valdnieku, kas tagad nāk, lai izjauktu visu šo Dieva nodoma piepildīšanos Jēzū Kristū.   Sātans ir gars – neredzama un ļauna būtne, kam ir liela ietekme uz daudzām lietām un norisēm pasaulē. Viņš vienmēr nāk tajā vissvarīgākajā brīdī, lai visu izjauktu. Mūsu Kungs Kristus redzēja un redz arvien šo Sātana – ļaunā gara nākšanu un ierašanos. Jo Viņš ir patiess Dievs – arī stiprais karavīrs, kas ar savas elpas dvašu spēj satriekt visu Sātana varu (sal. 2. Tes 2 ff.) - liekulību, viltību, ļaunprātību, melus - visus viņa plānus! Bet Kristus šajā reizē saka: celieties, iesim no šejienes! Viņš it kā pastumj Sātanu sāņus, kas pūlas nostāties durvju priekšā, un aiziet. Vai Jēzus šeit vairās no cīņas? Ko Viņam maksātu to sasiet un iemest mūžīgā pazušanā, lai vairs nemaisās pa kājām un neterorizē dievbijīgus ļaudis? Jēzus to nedara nevaļas dēļ, bet tādā veidā piepildīdams Dieva nodomu. Viņš tik pat labi varēja īstā Rembo stilā satriekt visu to tempļa policistu vienību, kas Viņu gūstīja. Bet nedarīja to, jo tā bija jāpiepildās Dieva prātam. Viņš ir visuvarens un spēj pat Sātanam likt pildīt Viņa prātu. Sātana darbam bija jānāk atklātībā – jāparādās redzamā veidolā, lai, patiesībai piepildoties, tas pēdējā tiesā saņemtu savu sodu un tiktu iesviests uguns jūrā un mūžīgā pazušanā. Līdz ar Sātanu tur nonāks arī visi viņa kalpi – Kristus un ticīgo ienaidnieki, kuru vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā (tie nav kaut kādi cilvēku saraksti vai grāmatvedība, bet Dieva prāts un Viņa griba, ko Viņš ir paudis ar savu vārdu: Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu glābti... Ja vien tie paši tam nepretojas, tas arī tā notiek). Lūk, arī šīs pārdabiskās norises mums top atklātas Rakstos – Dieva vārdā. Bet Dieva vārds un Gars nav atraujami viens no otra.   Mūsu šīsdienas teksts iesākas, Kristum atkārtojot: Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs. Mīlestības bauslis, ja par to pārdomājam nopietni, šķiet smags. Esam dzirdējuši arī, ka mums, luterāņiem, pārmet mīlestības trūkumu… Bet šī Rakstu vieta ir tā, kas atkal un atkal paskaidro, ka Dievs redz mīlestību vienībā ar patiesību. Mīlestība, kas nāk no Dieva, ir šķīsta un svēta. Tā nevairās no patiesības vārda. Mīlestība necenšas atrauties no patiesības. Abas allaž sader kopā. Tās atrodas viscaur vienībā un ir pilnīgi vienlīdzīgas pēc ranga. To starpā pretstati nav rodami. Patiesība aizstāv mīlestību un mīlestība godā patiesību. Tādu mīlestību, kas atšķaida patiesību ar vieglprātīgiem baznīcas politikas manevriem un nekrietniem kompromisiem, Luters sauc par nolādētu mīlestību. Tāda mīlestība, kas izvairās no patiesības, nekad nav Jaunās Derības mīlestība.   Pilāts bija neziņā, kas ir patiesība. Mēs atbildam: Tavi vārdi ir patiesība – uz to norāda Jēzus pats: patiesība ir saistāma ar Dieva vārdu … Savukārt Dieva vārds un Viņa Gars allaž ir kopā. Mūsu tekstā ir apsolījums, ka pie tiem, kas manus vārdus turēs, nāks Tēvs un Kristus, un ņems mājvietu pie šī cilvēka. Ko tas nozīmē? To ir svarīgi saprast tieši šīs dienas tēmas kontekstā – pārliecinoties, vai Dieva vārds ir tā gaisma, pēc kuras vadās mans ceļš. [Mājvietas ņemšana pie tā cilvēka, kas uzklausa vārdu un lieto sakramentu.] Tā ir Dieva vārdā, proti, Svētajā Garā iedibināta un veidotā kopība ar Tēvu un Kristu – tā rada patiesi brīnišķu stāvokli, kad ticīgais var teikt: Dievs tagad ir manī. Viņš manī mājo – es esmu Viņa īpašums, ka nedzīvoju vairs es, bet Kristus manī.   Taču allaž ir jāatceras, cik ātri var sagrozīt šo vārdu nozīmi! Un cik daudz reižu tas ir noticis – mistiskās teorijās par cilvēka saplūšanu ar Dievu. Ne tikai senās Indijas reliģiski filozofiskajās mācībās, bet arī kristietības ietvaros netrūkst tādu, kas “mīl” Dieva vārdu ļoti egoistiski, jo uzskata, ka to var sagrozīt un interpretēt pēc savas patikas. Viņi apgalvo, ka uztur sakarus ar Dievu pa tiešo. Tās ir legālisma pataloģijas piesātinātas teorijas.., viņiem vairs nav vajadzīga pestīšanai ticība uz Kristu – Dieva Dēlu, viņi ir pāri visiem…viņus vairs nekas nesaista, arī Dieva vārds nē. Viņi ignorē, ka vienība ar Dievu cilvēkam ir iespējama tikai starpniecībā caur Vārdu – sludinātā un sakramentāli reālā izpausmē.   Kristus saka: Mieru es jums atstāju, savu mieru Es dodu…Par spīti tam, kā mistiķi ir mēģinājuši sagrozīt šo brīnišķīgo apsolījumu, tas ir drošs un tas paliek: turoties Kristus vārdu mācībā (katehismā) un saņemot sakramentus, Dievs ņem mājvietu pie mums, Viņš mājo mūsos un tad mums ir miers ar Dievu. To dod skaidra Dieva vārda mācība, nevis kādas mistiskas teorijas dūmaka, bet dzidra un gaiša Evaņģēlija gaisma, kurā mēs ieraugam savu dzīvi. Svarīgi ir saprast, ka šis miers pastāv mūsos ne tikai kā prieks, kad gribās dziedāt un gavilēt Dievam, bet, ka tas ir daudzkārt augstāks par visu cilvēku prātu un saprašanu. Tas ir Svētā Gara darbības nestais Dieva miers.   Arī tad, kad mēs savās dvēselēs visskaudrāk izjūtam pretējo, - savu nespēju mīlēt Dievu, resp., palikt Kristus vārdos (izmisumā, vientulībā, grūtībās, izsmeltībā) -- Dieva miers pasargā mūsu sirdis un domas. Jo tieši šādos brīžos Dieva miers nozīmē zināt, ka viss ir piepildīts, ka Kristus ir izcietis, panesis manu sodu - Viņš nepametīs nāves varā. Jo tu manu dvēseli nepametīsi pazemē, nedz savam svētajam liksi redzēt satrūdēšanu (Ps 16). Kad tava sirds ir iztrūkusies, jo tu konstatē sevī mīlestības trūkumu un sajūties visu to lielo lietu necienīgs, - tas nenozīmē, ka būtu zudis īpašais miers starp Tevi un Dievu. Drīzāk otrādi. Tieši tie, kas nepazīst šādu apsīkumu un nekad nav sajutuši mīlestības trūkumu sevī, bet vienmēr par to runā un lepojas ar lielu mīlestību, ir tajā bīstamajā zonā – ārpus Dieva vārda, ārpus Svēta Gara patvēruma.   Šie vārdi, kuros ir jāpaliek, nav kaut kāda nevaldāma straume – krāčaina upe, kurā būtu jānoturas ar savu mazo smailīti un nemākulīgu airēšanu. Dieva vārdu mācību mūsos uztur Svētais Gars. Jēzus saka: Viņš jums atgādinās visu, ko esmu sacījis. Tas nozīmē: nevis atcerēties katru vārdiņu, bet būtību – pašu svarīgāko. Neviens cilvēks nespētu atcerēties katru vārdu, ko kāds skolotājs ir teicis intensīvā un trīs gadu ilgā apmācības periodā. Viss, ko Svētais Gars atgādinās, ir mācība – doktrīna, pati būtiskākā visu pateikto vārdu jēga.   Kristus miers, kas mums ir atstāts, tātad ir Viņa Evaņģēlija mācība, kurā mēs varam smelties atziņu un mierinājumu, kura liek pastāvēt stiprai ticībai arī tad, kad uzmācas sātans, tumsas kungs un grib to apšaubīt. Šis miers nav tik daudz izjūtās, kā apziņā, ko dod evaņģēliskā doktrīna, ka mieru starp mani un Dievu ir gādājis Jēzus Kristus – tas ir objektīvi, neatkarīgi no manām spējām. Protams, šis objektīvais miers tad arī kļūst par cēloni subjektīvajam jeb tam mieram, ko es visbeidzot arī sajūtu. Tā ir grēku piedošanu guvusī dzīve. Tā ir droša paļāvība uz to, ka man ir miers ar Dievu, jo Kristus ir gājis nāvē par mani, samaksājis par to mūsu vietā – Viņš mani ir izpircis ar savu miesu, nododams to nāvē, un Dievs to ir pieņēmis, pieceldams Viņu no miroņiem un paaugstinādams par valdnieku pāri visam. Kristus nāve un Augšāmcelšanās ir apstiprināta arī svētajā mielastā, uz kuru Viņš mani ticībā ir aicinājis, ko Viņš man ir sagatavojis un kurā caur Kristus miesas un asins objektīvo klātbūtni manī ienāk Kristus miers. Ar šo mielastu Dievs ir manī, jo es esmu Kristū Jēzū – jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi, jo Viņš ir jūsu miers. Āmen.