Trīsvienības svētku evaņģēlijs,

A.D. 2004   KLB-KMD Tukumā

Dievišķā atbilde uz Nikodēma jautājumu   Jņ. 3:1-15  1 Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. 2 Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: "Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to." 3 Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības." 4 Nikodēms saka Viņam: "Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?" 5 Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! 6 Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. 7 Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. 8 Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara." 9 Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: "Kā tas var notikt?" 10 Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? 11 Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. 12 Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? 13 Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. 14 Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, 15 lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.   C ilvēks reiz nu ir tāda būtne, kas bez Dieva nevar. Šodien nav kā senāk: vārds „Dievs” nav aizliegts, par to runā daudzi – mazāk un vairāk zinoši cilvēki. Daži pat ir uzņēmušies mācīt par Dievu, izglītot citus. Bet bieži tas ir tā, it kā aklais rādītu ceļu, jo patiesībā viņi par Dievu neko nezin, kāds Viņš reāli eksistē – Tēvs un Dēls un Svētais Gars. Trīs personas, bet viena būtība – tas ir Dievs, kam ticam mēs, kristieši, un kuru mēs apliecinām atklātu Jēzū Kristū. Katrs, kas ir iepazinis Kristu, kāds Viņš ir, pazīst arī Dievu (Jēzus atbilde Filipam, kas prasa: rādi mums Tēvu – kas Mani ir redzējis, ir redzējis Tēvu). Kristū mēs visi esam izraudzīti par trīsvienīgā Dieva bērniem. Kristus piedāvā visiem savu žēlastību sludinātajā vārdā un sakramentos. Tie ir Svētā Gara instrumenti, kuri, darbodamies mūsos, izraisa mūsos ticību un atgriešanos – kad mēs piedzimstam no jauna. Visi nozīmē, ka tik tiešām ikviens, kas vēlas tikt glābts, var klausīties Dieva vārda – Evaņģēlija sludināšanu. Kad tas notiek, tad mēs varam būt droši – Dievs Svētais Gars spēcīgi darbojas mūsos un atgriež mūs no neticības ticībā. Ja šis vārds tiek sludināts skaidri un patiesībā, mēs varam būt mierīgi un droši – Dievs dara savu darbu mūsos. Mums ir Svētais Gars, turklāt neatkarīgi no mūsu sajūtām vai pārdzīvojumiem. Jo Dievs pats to ir apsolījis, un Viņa apsolījumi ir skaidri, tos nekas nevar atcelt. Pie tā mēs, luterāņi, ticībā turamies un mums ir mūsu mierinājums, drošība, patvērums, aizsardzība, cerība, mīlestība. Viss ir mūsu: vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamas lietas, viss jums pieder, bet jūs piederat Kristum un Kristus - Dievam.   Nikodēms, kas ir viena mūsu šīsdienas teksta darbojošā persona, bija ievērības cienīgs vīrs: farizejs, sinedrija loceklis, padomdevējs (garīgais tēvs), reliģijas skolotājs, mācītājs, izglītots teologs. Tāds, kādu netrūkst arī mūsdienās – reliģiskās dzīves vadītāju mūsu valstī. Taču Dievu, kāds tas ir patiesībā, Nikodēms nepazina. Tiesa gan, viņš savā ziņā ticēja Jēzum – brīnumaino zīmju dēļ (sal. 2.p.). Viņš arī nebūt nebija gļēvulis. Nākdams pie Jēzus, Viņš nepārstāvēja sevi vien; farizeju vidū daudz bija tādu, kas bija sākuši ticēt Jēzum – dievišķumam Viņā. Turklāt jūdi savā ziņā pazina Trīsvienību, ticēja tam, ka Dieva Dēlam ir jānāk, jo tas ir apsolīts. Tas, par ko jūdi nebija pārliecināti un kas beigās arī apcietināja Viņu sirdis – vai Jēzus tik tiešām ir solītais Mesija, Dieva Dēls. Tā nu, atgrūžot Dieva Dēlu, jūdi kļuva līdzīgi tiem, ko šodien pazīst kā unitāriešu sektu - kas nenodala trīs Dieva personas, bet māca, ka visas ir ietvertas vienā. Tomēr Nikodēms bija progresīvo farizeju starpā – viņš bija sapratis, ka Jēzus brīnumzīmes norāda uz Viņa dievišķo izcelsmi. Viņš nāca, lai iegūtu apstiprinājumu no paša Dieva, ka ir uz pareizā ceļa. Taču viņš bija uz farizeju un rakstu mācītāju ceļa, par kuru Dievs ir spriedis bargu tiesu, saukdams farizejus par čūsku dzimumu un norādīdams, ka šis ceļš ved pazušanā. Ir tikai viens ceļš, kas ved uz dzīvību – un tas ir Kristus. Tādēļ ir jāpamet visi citi – jāatsakās no farizeju rauga un jāpiedzimst no jauna. To arī kopumā Jēzus atbild šim cienījamam vīram. Viņš nerunā ar Nikodēmu draudzīgi, kā to darītu ikviens opozicionārs sludinātājs, būdams priecīgi pārsteigts, ka viens no pretējās puses līderiem īstenībā ir slēpts viņa piekritējs. Jēzus runā skaidri dzirdama Dieva balss, un šis Jēzus arī ir patiess Dievs: Patiesi, patiesi es jums saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības – tā Jēzus uzreiz atbild uz Nikodēma jautājumu. Viņa teoloģiski trenētais prāts tūlīt uztver šo vārdu skarbo nozīmi: tu gribi dzirdēt no Manis – dari tā uz priekšu un tu dzīvosi, bet Es tev saku, tu ar savu farizeju reliģiju – vēlmē ar dievbijīgiem darbiem pelnīt sev debesis – esi ārpus Dieva, tu esi miris. Ja tu gribi mantot Dieva labpatiku un būt Dieva bērns, tev ir jāpiedzimst no jauna.   Nikodēms to labi zina, ka par Dieva labpatikas bērnu vispirms ir jākļūst, tas nozīmē, jāizpērk grēks, jānomaksā parāds Dievam. To var izdarīt, piedzimstot no jauna. Nikodēms ir reliģisks cilvēks un atdzimšanas jēdziens viņam nav svešs. Bez tā jebkura reliģija ir tukša un bezjēdzīga. Ir nepieciešams garīgi atjaunoties, tapt šķīstītam no grēkiem. Taču Nikodēmam ir aplams priekšstats par šīs garīgās atdzimšanas tehnoloģiju jeb veidu, kā tam ir jānotiek. Jūdu reliģija māca bauslības ceļu uz šo atdzimšanu – tas prasa tikai darbus, darbus un darbus. Tā patiesībā ir dzīves veida uzlabošanas jeb sakopšanas tehnoloģija. Tā viņu izpratnē tiek pelnīta pestīšana un nomaksāts grēka parāds Dieva priekšā. Taču Jēzus pilnībā noraida šādu izpratni. Viņš māca par „piedzimšanu no jauna”. Tas nozīmē, ka ir nevis tikai jāsakopj sava dzīve, jānomaina dzīves veids, bet pati persona. Tieši to nozīmē piedzimt no jauna. Nevis uzlabot veco, jūtoties kā tirgonim, kas grib nopirkt no Dieva mūžīgo svētlaimi par pašu sabojāto un Dieva vienreiz jau noraidīto brāķa preci, tikai pārklātu ar spīdīgu lakas kārtiņu. Patiesībā šī pielakošana ir nedzirdēta bezkaunība Dieva priekšā. Viņš sevi neļaus krāpt, tāpēc saka: svied to pielakoto brāķi – savu uzfrizēto veco dabu, ārā un pieņem, ko Es tev dodu caur vārda kristību un sludināto vārdu – jaunu dzīvību. Tieši to neizprot Nikodēms, jo ir ticis skolots farizeju mācībā. Tajā viņi nepazīst kristību, nepazīst Dieva spēku, ko paveic Trīsvienības trešā persona caur ūdeni (sal. 6.p.). Bet tieši Kristība ir tā, kas atdara jaunas jeb atdzimušas dzīves vārtus uz Kristus jeb Dieva valstību. Tieši tāpēc Nikodēms ir neizpratnē: kā tas var notikt? [atgādne: ja kristību māca un praktizē sinerģētiski, proti, ka arī cilvēkam pie tas ir sava daļa jāpaveic, tad tāda mācība ne ar ko neatšķiras no tās, kurā stāvēja Nikodēms: sinerģētiskie protestanti, baptisti].   Mūsu tekstā mēs redzam, ka Jēzus nosoda Nikodēmu, faktiski pārmezdams viņam neticību (sal. 10-12.p.). Jo ticība, kas balstīta tikai zīmēs, patiesībā nemaz nekāda ticība nav. Tāpat kā šodien daudzās kristiešu kopienās tiek meklētas zīmes – mēlēs runāšana, dievbijīgi pārdzīvojumi un Kristus par Pestītāja pieņemšanas rituāli. Kristība ir tikai un vienīgi Dieva darbs: lai tā varētu notikt, Dievam bija jāsūta savs Dēls, lai Viņš piedzimst kā cilvēks, sludina, cieš, mirst pie krusta un pieceļas augšā no nāves, un lai pēc Viņa Debesīs uzņemšanas varētu sūtīt Svēto Garu, kas darbojas kristības sakramentā, atdarīdams zīdainītim Dieva valstības vārtus. Tāpat ikvienam, kaut arī pieaugušajam – kā zīdainītim. Zīdainītis pats nespēj attaisīt neviens durvis, kur nu vēl vārtus!   Jēzus par to ir mācījis bez apstājas visā savā kalpošanā. Neviens cits nevarētu dot tādus ieskatus un sludināt tik skaidri Dieva prātu, ja Viņš iepriekš nebūtu bijis debesīs (sal. 13.p.). Elija tika uzņemts Debesīs, kad pabeidza savu pravieša kalpošanu, bet viņš netika sūtīts no turienes atpakaļ. Pāvils tika aizrauts turpu, bet viņa lūpas bija aizdarītas, viņš nespēja aprakstīt, ko viņš tur piedzīvoja (sal. 2Kor 12, 4). Jo neviens nav uzkāpis Debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Šis apzīmējums Cilvēka Dēls ir saistāms ar pravieša Daniēla grāmatas 7, 13-14 doto aprakstu. Tas norāda, ka tas cilvēks Jēzus, kas stāv tagad Nikodēma priekšā – ir vienlaikus Dievs, Kristus Dieva Dēls. Viņš ir šurpu nonācis, lai pavēstītu Nikodēmam un visiem citiem cilvēkiem, kā tas var notikt – kā iespējama Kristība jeb caur to dotā garīgā atdzimšana un kļūšana par Dieva bērnu bez darbiem. Te Nikodēmam arī jautājums ir atbildēts. Tikai un vienīgi Kristus varēja dot un arī deva šādu atbildi. Taču patiesais Kristus Jēzus nesakrita ar to priekšstatu, kāds tas bija jūdu nacionālisma izpratnē...   Ar tālākiem vārdiem (sal. 14-15. p.) Jēzus to paskaidro tālāk un turklāt Nikodēmam ļoti labi saprotamā veidā. Tikai Viņš var atcelt Dieva sodu par kurnēšanu (mums nav maizes un nav pat ūdens, mūsu dvēselēm riebj šāda bada maize, kāpēc jūs mūs izvedāt no Ēģiptes vergu nama – sal. Num 21, 4.5), bet īstenībā – par pretošanos Dievam un dziļi sirdī mītošo neticību. Lai grēka sakostais Israēls varētu izbēgt no Dieva uzliktā soda – indīgo čūsku kodieniem, no nāves kā algas par to, ir nepieciešama ticība tam, ko Dievs ir sacījis. Visi, kas raudzījās uz šo bronzā izlieto čūskas tēlu, neies pazušanā, bet tiks glābti. Cilvēka prātam tas liekas dīvains un pilnīgi bezcerīgs līdzeklis pret „nāvējošo indi”, bet Dievs to ir izteicis ar savu vārdu. Uz to jāpaļaujas – un bieži vien savādāk, kā to saka paša uzskati vai zināšanas, - tad nāks glābšana.   Tā ticībā mums top dāvināta mūžīgā dzīve. Tajā mēs iziesim neskarti caur fiziskās nāves vārtiem un nonāksim Debesu godībā. Šī ticība mūs padara par atdzemdinātiem no augšienes, par Dieva bērniem un mūžīgās dzīvības mantiniekiem. Šo ticību mēs saņemam kā dāvanu, nepelnīti – tāpat kā piedzimšanu šajā pasaulē. Tādējādi Kristībā, caur Dieva vārda uzklausīšanu un Altāra sakramentu Dievs arī mums dāvā piedzimšanu no augšienes un Savu valstību. Āmen.      Lūgšana Trīsvienības svētkos   M ēs slavējam Tevi, Tu Debesu Kungs un Dievs, kas Tu valdi pār visu pasauli, pār visu, kas ir un pastāv – gan redzams, gan neredzams, un pateicamies Tev, ka Tu mums esi atklājis savas dievišķās esības noslēpumu skaidros Bībelē rakstītos vārdos. Tu esi patiesais Tēvs visam, kas vien ir debesīs un virs zemes; Tavs vienpiedzimušais Dēls ir kļuvis par mūsu draugu un brāli un nācis šurp, lai mūs atpestītu; caur Tavu Svēto Garu mēs varam saukt Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, par savu Kungu, bet Tevi, Dievs, par savu Tēvu.   Trīsvienīgais Dievs, apskaidro mūs Tavas svētās patiesības atziņā. Uzturi savu draudzi ticības, cerības un mīlestības vienprātībā un saskaņā, lai tā varētu pastāvēt Tavam Vārdam par Godu. Dāvā mums to, Tēvs, caur Tavu Svēto Garu Jēzus Kristus dēļ. Āmen