|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
|
1. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem AD 2004, KLB-KMD Reportāža no otras pusesLk. 16:19-31 Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. 20 Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, 21 un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. 22 Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. 23 Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. 24 Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! 25 Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. 26 Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. 27 Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! 28 Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. 29 Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. 30 Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. 31 Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām."
Šis stāsts, ko Jēzus adresē farizejiem, būtībā ir skečs par cilvēku dzīvi. Taču tas nav divu karjeru tipu apraksts veiksminieka un tā sauktā lūzera, kādus parasti mēs varam lasīt sestdienu pielikumos avīzēs vai ikkatrā žurnālā. Šī ir dievišķa reportāža, kas norāda, kas dzīve ir pilnībā ne tikai šaipus, bet arī viņpus. Cilvēka laicīgā jeb šaipusīgā dzīve, kas norit mūsu acu priekšā, ir saistīta ar viņa likteni mūžībā viņā pusē. Bet par to atbildes ir tikai Dievam. Jēzus ir arī patiess Dievs, kas tapis cilvēks, lai cilvēkiem atklātu visbūtiskākās lietas. Cilvēkiem tas ir nepieciešams, jo viņi ir sapinušies savās karjerās, savos dzīves scenārijos, arī savās reliģijās un reliģiskajos uzskatos. Jēzus to dara ar vienkāršu un skaidru stāstu, kas tādā pat vienkāršā un skaidrā veidā atsedz cilvēkiem pašu svarīgāko: ticības vērtību un neticības postu, Evaņģēlija apsolījuma par mūžīgo svētlaimi piepildīšanos un Dieva bargo, negrozāmo spriedumu pār bezdievību. Par laicīgo dzīvi spriest zina daudzi daudziem ir visgudras atbildes par to, kas tajā ir vērtīgs, kas nē. Īpaši nozīmīgi parasti ir to cilvēku spriedumi, kuri savā dzīvē ir sasnieguši augstus mērķus: kļuvuši ietekmīgi, iemantojuši slavu un bagātību. Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu pamācības (Ps 73, 10). Korespondenti veido par viņiem reportāžas. Tajās viņi stāsta, kā ir jādzīvo, lai kļūtu tik slavens, ietekmīgs, bagāts un tāpēc arī laimīgs. Kamēr neviens cilvēks nespēj izveidot reportāžu par to, kas notiks pēc tam, kad cilvēks būs miris pārkāpis šī laika robežas un iegājis pilnīgi citā pasaulē. Tikām Dieva vārds to spēj, un tas mūs skaidri pamāca. Nelieciet vienādības zīmi, ka bagāts un varens šajā dzīvē ir plaukstošs un laimīgs arī nākošajā. Nemēģiniet arī apgrieztā proporcijā, jo nabags un nicināts šeit vēl nenozīmē automātiski godā celšanu mūžībā. Mūsu šodienas teksts aicina klausīties Dieva vārdā un saprast, ko tas māca: cilvēks vienreiz dzīvo, bet pēc tam nāk tiesa. Nāve nav visa beigas. Tā ir tikai laicīgo notikumu izskaņa. Tas, ko cilvēks saprot un ko mēdz saukt par dzīvi, ir tikai aisberga redzamā daļa - īsi mirkļi. Svarīgākais gaidāms mūžībā. Tur nav laika, un tā nebeigsies. Ak, mūžība kā pērkons grauž, Kā zobens vārds šis sirdi lauž, Ak, mūžība, tas nebeigsies, Kur, cilvēk, vari patverties. Mūžības priekšā cilvēka prātam ir jāapstājas, viņa lepnība ir galā un nāk izmisums tīrā veidā. Sirds vēsta par tiesu, tā ir nemiera pilna nojauta par to, ka šajā tiesā spriedums nav par labu man. Cilvēka prātam te nav atbildes un šī neziņa ir vismokošākais stāvoklis, kādā cilvēks var nonākt savu domu pasaulē. Bet ir viens, kas var dot atbildi šai mokošajai apziņai. Tas ir tikai Dievs. Un Viņš ir to devis, Viņam ir labpaticies par to runāt. Bībelē šī runa ir fiksēta pēc tās jēgas, ko sauc par Evaņģēliju, par priecīgo vēsti, kas atklāj cilvēkam, ka šajā gaidāmajā tiesā ir iespējams labs rezultāts attaisnojums, un nevis cilvēka, bet Dieva Dēla nopelnu dēļ. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kāds būs tas spriedums, ko tu dzirdēsi gaidāmajā tiesā. Ne bagātība un spilgta karjera tajā kaut ko izšķirs tavā labā, ne arī tas, ka tu esi nabadzīgs un likstu vajāts tas obligāti nenozīmē, ka tu mantosi mūžīgo svētlaimi. Ticība Kristum un Viņa nopelnam, lūk, kur ir liktenīgās krustceles, no kurām viens ceļš aizved kopā ar Lācaru mūžīgajā svētlaimē Dieva tuvumā, bet otrs, līdzi bagātajam vīram elles mokās un ciešanās. Jēzus šinī tekstā diskutē ar farizejiem. Viņš tiem saka atklātus un tiešus vārdus: Jūs nostājaties par taisniem cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis. Jūs domājat, ka tāpēc, ka jums visa kā ir gana, Dievs jūs ir svētījis, bet tos, kuriem trūkst un kuri ir nabagi un slimi, jūs uzskatāt par nolādētiem un atgrūstiem no Dieva (5.Moz. 28, 1-6). Jūs uzskatāt, ka pildāt baušļus un tāpēc Dievs jūs atalgo ar pārticību, taču patiesībā jūsu mantkārība ir tā, kas ir devusi jums pārticību. Nevis Dievam jūs esat kalpojuši ar savu garīgo augstprātību, bet mantai (mamonam). Jūsu bagātība nav nekāda liecība par svētību. Paklausieties manu stāstu. Un Jēzus liek darboties viņu iztēlei, stāstīdams viņiem šo stāstu par bagāto vīru un Lācaru: 19.p. Bagātajam vīram visa dzīve bija viena veiksmes un panākumu ķēde. Nekādas bēdas viņu nav nomākušas, nekādas grūtības vai slimības, kas nospiež lielāko daļu cilvēkus. Visa viņa dzīve sastāvēja no vieniem priekiem, atvaļinājumiem, viesībām un apkārtējo cieņas. Pēc jūsu sprieduma Jēzus norāda farizejiem, šis vīrs ir jāuzskata par ļoti dievbijīgu un viņa attiecībām ar Dievu vajadzētu būt ļoti pareizām. Pilnīgi droši, ka viņš kā visi jūdi svētdienās devās uz sinagogu, maksāja savus nodokļus garīdzniecībai un bija ieredzēta persona arī draudzē. Bet Jēzus saka Dieva priekšā viņš bija bezdievis. Kā tādu viņu atklāj arī Dieva vārds, kas kā abpusgriezīgs zobens pāršķeļ visu smalko un krāšņo purpura tērpu un atsedz katra patieso izskatu, patieso stāvokli. Dievs vēršas pret šo ārēji svētīgo vīru visā bardzībā. Bet ievērosim, nevis tādēļ, ka šis vīrs labi ģērbās un ēda izmeklētus ēdienus. Daudzi Dieva priekšā izredzēti vīri kā Dāvids, Sālamans, Daniēls, bija aristokrāti un atbilstoši tam ģērbās un arī rīkoja līksmības. Viņš nonāk tādā bargā sodā tāpēc, ka bagātība un uzdzīve bija tas, pie kā bija piesieta viņa sirds, viņa prieks, viņa dzīves jēga un tās nolūki. Kristus uz to norāda, teikdams: ikdienas šis vīrs dzīvoja iekārēs un līksmībā. Bauda bija šī vīra patiesais Dievs, jo pie tā bija pieķērusies viņa sirds, un tas arī bija viņa īstais dievs, kā māca Mārtiņa Lutera katehisms. Tātad vienīgajam un patiesajam Dievam, īstajam Dievam, šis vīrs neticēja. Patiesas ticības pēc Jēzus Kristus sprieduma viņā nebija. Bet kam ir patiesa ticība, tam neko nespēj nodarīt ne bagātība, ne smalka dzīve. Ja cilvēkam nav ticības, tad arī nav ticības augļu mīlestības uz savu tuvāko. Jo abi nav viens no otra atraujami. Ticība nozīmē paļāvību uz Dievu, ka visu labo savā dzīvē cilvēks saņem no Viņa. Tāds arī skaidri apzinās, ka Dieva priekšā viņam nekādu nopelnu nav un ka viņš dzīvo tikai no žēlastības viss, kas viņam pieder, to viņš ir saņēmis no Dieva žēlastības, nevis tāpēc, ka savu spēju dēļ būtu pelnījis vairāk kā citi. Cilvēki, kas dzīvo ar tādu atziņu, ka visu ir saņēmuši, labprāt arī dod citiem. Viņi nav uz to pat īpaši jāpamudina: ko Dievs viņiem ir darījis, to viņi cenšas darīt saviem līdzcilvēkiem. Ja ticīgie ir bagāti, veseli, cildeni, veiksmīgi uzņēmēji, tad viņi paši meklē nabagos, slimību piemeklētos, sakāves cietušos un ņem tos savā apgādībā. Tikmēr neticība neatzīst, ka visas savas izcilības un priekšrocības ir saņēmusi no Dieva, bet uzskata, ka viņu bagātība, slava un ietekme ir viņu īpašo spēju nopelns. Tāpēc neticība neko nedod grūtdieņiem, bet deklarē: katram pašam ir jānopelna, jāizsitas un grūtdieņi ir paši vainīgi pie tā, ka viņiem nav. Tā arī galu galā ir mana manta kam gribu, tam dodu! Tā ir augstprātīga un cietsirdīga attieksme, bet tādu mēs labi pazīstam. Tāda ir mūsdienu pasaule un tās varenie. Lielākoties. Savā stāstā Jēzus noliek nabaga Lācaru tieši bagātnieka durvju priekšā. Ar to mūsu Kungs norāda, ka nekādas atrunas no bagātnieka par nekā nezināšanu utml. netiks pieņemtas. Lācaram jau bija atteikts ne reiz vien, tāpēc viņš vairs nelūdza no bagātā maizi, jo zināja, ka neko nedabūs. Viņš pārtika no dzīru pārpalikumiem, ko kalpotāji nesa izmest suņiem tie bija apgrauzti kauli un viss tas, ko dzīrotāji bagātnieka mājā nosvieda zem galda. Lācara stāvoklis bija izmisīgs, jo būt kopā ar klejojošiem suņiem Palestīnā nozīmēja būt kritušam viszemāk. Bagātnieks, protams, ne vienreiz vien redzēja Lācaru. Ko viņš domāja par šo bomzi? Tieši to, ko viņa laiku kultūra, kuru noteica tās garīgie līderi Rakstu mācītāji un farizeji. Proti, šis bomzis ir Dieva nolādēts cilvēks, turpretim es esmu izredzēts, ar mani viss ir pareizi un es esmu pildījis Dieva bausli, jo uz to norāda mana labklājība. Jēzus tālāk norāda: Dievs reiz ieviesīs korekciju šādos maldīgos uzskatos. Ar to ir jārēķinās katram. Par to vēsta tālāk Jēzus stāsts: Lācars bija pilnīgi atstumts visu acu priekšā, nevienam viņš nebija vajadzīgs. Visi līdzcilvēki no viņa novērsās. Taču ne Dieva svētie eņģeļi. Un viņu bija daudz, kas tūdaļ, līdzko Lācara dvēsele pameta viņu, tūdaļ ņēma to pie sevis un nogādāja Ābrahāma klēpī. Viņa mirušās miesas droši vien iesvieda vispārējā kapā, kur nonāca visi klaidoņi. Toties viņa dvēseli saņēma pats Dievs ar saviem eņģeļiem un nogādāja viņu pie sevis. Katrs mēs no sirds ilgojamies, lai tā tiktu saņemtas arī ar mūsu dvēseles. Turpretim bagātais vīrs, kam arī pienāca kārta mirt, bez šaubām, tika apglabāts ar lieliem godiem. Visu dzīvi viņam bija daudz kalpotāju, kas rūpējās par katru viņa iegribu, un arī ap viņa mirstamo gultu stāvēja apkalpojošais personāls, kas nolasīja no viņa lūpām ikkatru vēlmi. Kad bagātnieks nomira, pēc nāves viņa miesas tika svaidītas ar visdārgākajām eļļām. Bet kas notiek ar viņa dvēseli? Tai pēc nāves uzklūp velni no visām pusēm un aizrauj viņu uz elli, kur viņam ir jācieš mūžīgas mokas. Tā nu mēs redzam, ka Jēzus šajā stāstā pavēsta farizejiem: pēc Dieva prāta viss būs pilnīgi otrādi nekā iedomājāties jūs. Ko jūs saucat par svētīgu, tas būs nolādēts. Tāpēc mums ir jāieklausās Dieva vārdā uzmanīgi, lai saprastu, kas īstenībā notiek ar mums pašiem. Nabaga Lācars tika pieņemts Debesīs, bet ne tāpēc, ka viņš bija nabags. Tāpat bagātais nonāk ellē, bet ne tāpēc, ka viņš bija bagāts. Ja mēs tā domātu, tad mēs nebūt neko guvuši no šī teksta. Lācars savā nabadzībā bija atradis pareizo sirds piederību, bet bagātnieks nepareizo, lūk, kur ir īstais glābšanas iemesls: ticība. Jo bez ticības neviens nevar tik glābts, bet kas netic, tas top pazudināts. Pestīšanu mēs iemantojam no Dieva žēlastības ticībā uz Jēzus Kristus nopelnu. Dzīvodams arī tādā smagā un izmisuma pilnā stāvoklī, Lācars nesāka par to vainot Dievu, ka viņam nav nekā no tā, kas ir visiem, bet visās savās ciešanās gaidīja no Viņa glābiņu un atpestīšanu. Gluži otrādi bagātais vīrs, kas uzskatīja, ka viss, kas viņam pieder, ir viņa paša prāta un atjautības nopelns, dzīvoja līksmībā un pašpārliecinātībā, ka viņam ar Dievu viss ir kārtībā. Lācaram bija patiesa ticība un tās dēļ viņš tika glābts. Teksts neko nesaka par Lācara labajiem darbiem. Protams, viņš labprāt būtu kalpojis saviem tuvākajiem, bet tā kā viņam nebija ne ar ko kalpot, ne arī viņš varēja kādam kaut ko dot, viņa sirds ticība tika viņam pierēķināta par taisnību. Bez darbiem. Jēzus stāsta šo stāstu ne tikai farizejiem, lai viņu acis atdarītos, bet, pirmkārt, arī mums, lai mēs varētu mācīties no nabaga Lācara piemēra. Lai arī cik grūta un neizdevusies būtu kāda dzīve bez īpašiem sasniegumiem un panākumiem, toties ar pārbaudījumiem, grūtībām, slimībām, tas neliecina, ka Dievs mums kaut ko negribētu dot vai liegtu. Sargāsimies vainot Dievu, ka Viņš mums kaut ko nav devis. Bet it īpaši tad, kad mums klajās grūti, turēsim allaž prātā sekojošo: Dievs grib dot mums visu labu, viņam ļoti rūp mūsu liktenis ne tikai šajā laikā, kas ir īss un kam lemts beigties, bet vispirms mūžībā, kas nekad nebeigsies. Ja arī šinī laicīgajā dzīvē, kas ir īsa, mums kaut kā pietrūkst, nešķendēsimies par to, bet stipri paļausimies mūžīgajā dzīvē visas nastas un grūtības, slimības un nepilnības no mums tiks noņemtas. Ja mums šajā dzīvē ir liegta bagātība, slava, ietekme, spēks, zināsim tas mums par labu! Jo, ja mums viss tas būtu, iespējams, mēs paliktu bezdievīgi, zaudētu ticību un mums būtu vienāds liktenis ar bagāto vīru, kam bija jānonāk mūžīgās mokās un jācieš ellē. Ātri vien mūsos rodas doma, ka Dievs mums nepalīdz un ir mūs atstājis. Šo domu tev grib piespēlēt pats pretinieks viltīgais sātans. Daudzi, cik ļoti daudzi ir atkrituši no ticības ar šādām domām, nesagaidīdami no Dieva savas gribas piepildīšanos, pametuši Viņu un gājuši pēc palīdzības pie velna. Bet ļausim, lai Dieva griba notiek un paļausimies uz to, ko Viņš ir apstiprinājis ar sava Dēla asinīm: Dievs mūs grib glābt. Viņš to ir teicis un Viņš nevar melot: mūsu alga ir liela Debesīs. Tur ir arī mūsu sirds pie Dieva. Bet kur ir mūsu sirds, tur arī mūsu manta. Uz turieni ved mūsu ceļš uz apsolīto Dieva valstību jeb uz Ābrahāma klēpi, kas nozīme Ābrahāmam dotā apsolījuma piepildīšanos. Tur mēs visi, kas ticam šim Kristū piepildītajam apsolījumam, nokļūsim pēc nāves Dieva tiešā tuvumā. Dievs, palīdzi mums šajā ceļā Tava mīļā Dēla Jēzus Kristus dēļ. Āmen.
  |