Pareizi ticēt, pareizi rīkoties un pareizi lūgt

3-post Epiphania 2004
Mat 8, 1-13
1 Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja.
2 Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt."
3 Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: "Es gribu, topi šķīsts!" Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.
4 Un Jēzus uz to saka: "Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību."
5 Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza
6 un sacīja: "Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas."
7 Un Jēzus uz to saka: "Es iešu un to darīšu veselu."
8 Bet virsnieks atbildēja un sacīja: "Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.
9 Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! - tad viņš iet, un otram: nāc šurp! - tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! - tad tas dara."
10 Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: "Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.
11 Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.
12 Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana."
13 Un Jēzus sacīja virsniekam: "Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis." Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.

Rom 12:17-21
17 Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem.
18 Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.
19 Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.
20 Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles.
21 Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!

Jēzus kalpošana zemes virsū sastāvēja pārsvarā no sprediķošanas un zīmēm, kurām bija jāpastiprina sludinātā mācība, ka Viņš ir Kristus. Trīs gadu laikā Viņš sludināja daudz un deva daudz zīmju, taču ne viss viņa kalpošana ir aprakstīta Evaņģēlijos. Daudzas no šīm zīmēm reizē bija arī brīnumainas dziedināšanas: tika glābti bezcerīgi slimi cilvēki un piecelti arī miruši (Jaira meitiņa, Naines jauneklis, Lācars). Tā mūsu Kungs parādīja Dieva žēlastību darbos. Mīlestības pilnā palīdzībā cietējiem. Par to mums ir jāpateicas lūgšanās. Ar prieku jāsaņem sludinātais dzīvības vārds, lai Dievs varētu darboties ar mums - stiprināt mūsu ticību, dāvāt mums iekšēju gaismu un atziņas bagātību, un ar prieku jākalpo saviem tuvākajiem sava Kunga jeb savas pestīšanas gaidās. Tas ir viss, kas ir nepieciešams ticīga cilvēka dzīvē.

Brīnumainas zīmes, paldies Dievam, mums nav vajadzīgas. Jo mums ir Dieva vārda mācība, kuru ar varenām un fascinējošām zīmēm ir iestiprinājis pats Dieva Dēls, Jēzus Kristus Pestītājs. Viņa Evaņģēlija mācība izpaužas ar spēku un paveic to, ka mūsos mostas ticība. Toreiz Jēzus pats pierādīja ar zīmēm: arī brīnumainām dziedināšanām apstiprinot savas dievišķās pilnvaras un to, ka sludinātais Evaņģēlijs ir patiesība. Ja mēs prasām jaunas brīnumu zīmes un dziedināšanas, mēs būtībā apšaubām Evaņģēlija mācības patiesumu. Tad mēs apšaubām Dievu. Kas šaubās, tas līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim, tāds cilvēks, kas ir nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga kaut ko saņems.

Ticīgais nepaļaujas uz sevi - sevis dēļ ir cienīgs Dieva priekšā, netic sev un arī var šaubīties par sevi. Bet viņš paļaujas uz Dievu, ka Viņa apsolījumi ir droši, tic tiem un nekad par tiem nešaubās. Tur ir liela atšķirība. Viņam var uznākt domas, ka viņa ticība ir pa vārgu, ka viņa saprašana un Dieva atziņa pārāk neskaidra. Bet ja kādam trūkst gudrības, lai viņš lūdz to no Dieva, kas visiem dod devīgi un pārpārim - Svēto Garu, kas uzturēs cilvēku patiesā ticībā un arī drošībā par Dieva labo prātu ar saviem Jēzū Kristū atgūtajiem bērniem. Tāpat kā mēs neatsakām maizi saviem bērniem, tāpat Dievs nekad neatteiks mums. Svēto Garu.

Tev ir Svētais Gars, kas tevī darbojas Dieva spēkā un vada tevi visā patiesībā - grēka atziņā un piedošanā. Kas tevi uztur ticībā. Mēs noraidām visus jūsmotājus un fanātiķus, kas klīst apkārt garīgā apmātībā un šaubas sēdami, sakot, ka Svētā Gara saņemšanai un ticībai šodien ir nepieciešamas kaut kādas zīmes - vienalga kādas (prasme runāt mēlēs, īpašas atklāsmes vai piedzīvoti brīnumi)! Mēs noraidām visus mūsdienu brīnumdarus - pseido-kristīgo dziedināšanas senansu rīkotājus.

Ar šiem ļaudīm mums nav viena ticība. Viņi netic Dievam, kas atklājies rakstītā vārdā un apstiprinājis savu pestīšanu Jēzū Kristū - Viņa Evaņģēlija mācībā . Ar Dieva Gara spēku tie nav nekādā sakarā. Dēmonu vara ir tā, kas virza šos ļaudis un kuru viņi grib uzdot par dievišķa spēka apliecinājumu. Tumsas spēki ir tie, kas ar saviem meliem un arī ar šķietama spēka apliecinājumiem grib pievilt cilvēkus. Tie arī palīdz šādos uzvedumos.

Pievērsīsimies spitālīgajam mūsu tekstā": viņš ir nedziedināmi slims (īsi: lepras izp.), bet nešaubās, bet tic, ka Jēzus var viņu dziedināt, ja vien Viņš grib. Un spitālīgais ir pilns cerības, ka Jēzus tik tiešām to gribēs. Jo Viņš ticībā ir apjēdzis, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Jēzū viņa priekšā ir Dievs pats. Spitālīgā ticību šeit apliecina nevis uzrunas forma "Kungs", bet gan viņa paustais uzskats: "ja Tu gribi, Tu vari". Tikai visu varenais Dievs pats var jau atmirušus audus atkal darīt par dzīviem. Viņš tic tam, ka Dievs ir žēlīgs saviem bērniem, jo Viņš savā vārdā to ir apsolījis.

Tāpēc spitālīgais uzdrošinās tuvoties Viņam ar savu lūgumu. Nekad spitālīgs neuzdrošinātos tuvoties kādam parastam Rakstu mācītājam. Bauslība aizliedz šķīstam cilvēkam spitālīgam atrasties pat nešķīto spitālīgo tuvumā. Bet spitālīgais uzdrošina tuvoties Jēzum, jo tic, ka patiesībā tuvojas Dievam, lūgdams palīdzību. Un tā ir pareiza rīcība. Kurš pareizi tic, tas pareizi rīkojas un prot arī pareizi lūgt Dievu.

Pazīdami Kristus Evaņģēliju, mēs droši drīkstam tuvoties Dieva altārim, Dieva svētumam. Būdami Kristū, mēs droši drīkstam lūgt Dieva palīdzību, zinot, ka sava Dēla dēļ Dievs mūs dzird. Katrs ikviens no mums savos grēkos ir pielīdzināms nešķīstajam spitālīgajam. Katrs, kas pazīst Evaņģēliju, ir pārliecināts, ka viņa grēki viņam netiek pieskaitīti un ka ir Dieva bērns, kas drīkst lūgt Viņu kā Tēvu. Un zināt, ka Dievs dzird viņu un tik tiešām neliegs to, kas ir labs.

Spitālīgais tātad ne tikai pareizi tic, bet viņš arī prot pareizi lūgt. Viņš nevis pieprasa: Dievs, dziedini mani tūlīt, jo Tu to vari! Tā būtu nepareiza lūgšana, bet liek visu Dieva žēlastības rokās, paļaudamies uz Viņa gribu - glābt, šķīstīt no visiem grēkiem un ļauna, atbrīvot no velna un grēka varas. Tā ir īsta lūgšana ticībā: "Tavs prāts, Tava griba, Kungs, lai notiek. Es esmu iepazinis to caur Evaņģēlija mācību, tāpēc es lūdzu: lai svētīts top Tavs vārds, lai Tavs gods tiek teikts gan Debesīs, gan arī virs zemes: lem Tu par manām lietām - es nododu visu sevi Tavās rokās. Es nešaubos, ka Tu man gribi palīdzēt un arī to darīsi vislabākajā veidā - ja tas ir Tavs prāts, dziedini mani no šīs miesas kaites."

Nepareizi būtu lūgt: ja tas ir Tavs prāts, piedod man manus grēkus un dāvā man pestīšanu. Grēku piedošana ir Dieva apsolījums: kas tic Kristum, tam viņa grēki ir piedoti un es esmu atpestīts no nāves un uzņemts mūžīgā dzīvībā. Par to nav nekādu šaubu un tāpēc arī savā lūgumā mēs to izsakām bez nekādiem: "ja-tad". Savādāk ir ar laicīgām un miesīgām lietām, kas mums ir vajadzīgas: par tām pareizi ir lūgt tā, kā lūdz spitālīgais: "Kungs, ja Tu gribi, tad dod man to vai to." Man varbūt laicīgajā un pasaulīgajā dzīvē pietrūkst vienas vai otras lietas, bet šis trūkums neko neizsaka mūžīgajā, tas neizšķir pestīšanu.

Kādreiz gadās taisni otrādi: tas, ka mums vienas vai otras lietas pietrūkst vai ir pietrūcis, mani ir atvedis pie Dieva vārda. Ja man būtu pārmēru bagātība un varenība, kas zina, vai es būtu ieklausījies Dieva vārda aicinājumā, bet drīzāk paļāvies tikai uz paša spēkiem. Ja man nebūtu vienas vai otras miesas kaites un es būtu bez nekādas vainas, kas zina, vai es būtu meklējis Dieva žēlastību? Ja man būtu ļoti daudz uzticamu draugu, kas zina, vai es būtu meklējis Dieva draudzību Kristū un būtu palicis Kristus draudzē? Ja man būtu pilnīgi sakārtota ģimenes dzīve, vai es būtu meklējis rast ikdienu pabalstu lūgšanās un Dieva vārdā? [arī no otras puses tverot: garīgā iedomībā nodoties mūka nabadzībai - vai tu nebūtu pazaudējis ticību?]

Ja es kaut ko lūdzu, bet Dievs man to liedz, tad man ir jātic, ka Dievs prāts man ir palīdzēt pašā svarīgākajā - proti, nonākt Debesīs, un pasargā mani no visa, kas varētu kļūt pa šķērsli ceļā uz turieni. Tur visā kā pārpilnībā un nebūs nekāda trūkuma. Tāpēc lūdzot, ticībā viss ir jādod Dieva rokās un jālūdz bez nekādām šaubām par pašām svarīgākajām lietām - par grēka piedošanu un ticības stiprināšanu, un vienkāršībā jāpaļaujas, ka dzenoties pēc Dieva valstības, visas pārējās lietas man tiks piemestas:
Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs. Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tu mani pieņemsi. Māci man, Kungs, Tavu ceļu! Es gaidu uz Tevi, Kungs, mana dvēsele gaida, es paļaujos, Kungs uz Tava vārda mācību.

Tā ir patiesība un tā piepildīsies noliktajā laikā, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tas viss nāks un nekur nepaliks! Dieva žēlastības darbošanās ir lielāka par visu mūsu saprašanu un lūgšanos. Tā piepildās aizvien un arī tad, kad pats cilvēks vairs neko negaida un necer.

Mūsu dzīvē netrūkst pārbaudījumu, grūtību un vientulības. Taču Dievs ir mācījis mums lūgt Dieva priekšā un izkratīt savus uztraukumus - nodot tos Viņam. Nevis brēkt un saspringti vaimanāt par likstām un grūtībām, kuru risinājumus neredzam, bet atstāt tās Dievam, uzticoties, ka Viņš dāvās vislabāko risinājumu. Ja mums ir uzlikta kādas ciešanas vai krusts, tad nesīsim to kā Dieva bērniem pieklājas - sakot sevi laimīgus savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība cerību, bet cerība mūs nepametīs kaunā. Zinādami, ka Tā Kunga diena nav tālu un ka Viņš mūs atpestīs no visa ļaunā, darīs brīvus savā brīnišķīgajā spēkā vienā acu mirklī - pilnīgus un dāvās mums mūžīgo dzīvību pēc savas žēlastības pilnās gribas. Neviens cits mums to nevar dāvāt, kā vienīgi visuvarenais Dievs - tikai Viņa vārds: "Es gribu, topi šķīsts." Un Viņš mūs Kristū ir darījis pilnīgi šķīstītus no visiem grēkiem, netīrības un no visa ļauna ievedīs savā valstībā un mēs sēdēsim pie Kristus kāzu mielasta galda mūžīgi. Āmen.