4. Trinit 2004 KLB-KMD Tukums Viss ir samaksāts    Lk.6:36-42       36 Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. 37 Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. 38 Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros." 39 Viņš tiem arī sacīja līdzību: "Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? 40 Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. 41 Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? 42 Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs.   „Netiesājiet un jūs nekad netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti, piedodiet, tad jums taps piedots.” Šie ir vārdi no kāda leģendāra Jēzus sprediķa. Mēs tos esam pārmantojuši divu evaņģēlistu atreferējumā – no Mateja un Lūkas. Tajā teikto vairāk pazīst kā Kalna sprediķi. Pats būtiskākais apstāklis ir tas, ka šis Jēzus sprediķis ir teikts mācekļiem, īpaši vēršoties pie izvēlētajiem 12 apustuļiem. Ar šo savu Kalna sprediķi, ar ko Kungs Kristus ir gribējis uzrunāt vispirms tos, kas jau ir viņa sekotāji, ir saistīti vislielākie pārpratumi un atšķirības interpretācijā.   Lielais krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs, kurš simpatizēja kristietībai, šī sprediķa sakarā ir teicis, ka pietiktu ieviest Kalna sprediķi sabiedrībā likumu normu vietā un tad pasaulē visas lietas sakārtotos. Taču šeit lielais rakstnieks kļūdījās. Tāds nav šo Jēzus vārdu pielietojums un mērķis. Tie nekādā gadījumā nav instrukcija, kā kļūt par sekotāju vai recepte, kā nonākt debesīs, bet gan drīzāk viela pārdomām tiem, kas jau ir piedzīvojoši atjaunotni ticībā, lai pasargātu viņus no legālisma, proti, lai viņi nepaliktu augstprātīgi un allaž paturētu prātā: ar paša pūlēm debesīs netikt. Tātad Kalna sprediķis nekādā gadījumā nav pilns kristīgās ticības izklāsts, kā tas liekas ļoti daudziem reliģiskiem un kultūras darbiniekiem vai tamlīdzīgiem entuziastiem. Var droši teikt, ka tas, kurš savu ticību grib balstīt tikai Kalna sprediķī, nemaz nevar tikt uzskatīts par kristieti.   Ja kādam šis sprediķis būs debija – pirmā reize Bībeles lasīšanā jeb ārpus visa Svēto Rakstu konteksta, šis cilvēks būs grūtā situācijā, jo viņš ar Kalna sprediķi ne tikai nesapratīs kristīgo ticību, bet to pilnīgi noteikti pārpratīs. Nav nejauši, ka daudziem, kas no ticības ir ļoti tālu, tīri labi patīk šis teksts, jo tas modina viņos morāla pārākuma atziņu, jo viņiem liekas, ka šis teksts sumina viņa tikumiskās potences. Kamēr Svētā Gara nolūks ir pilnīgi pretējs – sagraut jebkādas ilūzijas par savu pārākumu.   Dievs Kalna sprediķī prasa 100% atdevi, kamēr manējā ir pavisam tuvu nullei. Ticīgā atskārsme saskarē ar Kalna sprediķi ir: es neesmu pelnījis neko citu, kā tikai Dieva sodu, jo es grēkoju ik brīdi. Pat mani vislielākie pūliņi piepildīt Dieva prātu neatbilst tai prasībai, ko ir uzstādījis Dievs: esiet perfekti (pilnīgi), kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs!       Šīsdienas tekstā Dievs mūs aicina būt žēlīgiem jeb līdzjūtīgiem. Tālāk Viņš mums paskaidro, kā šai līdzjūtībai ir jāizpaužas četros veidos: netiesājot, nenolādot (nepazudinot), atlaižot citiem vainas (piedodot) un esot dāsnam (t.i., dodot).   Netiesājiet, [tad] jūs netapsit tiesāti. Šī ir visbiežāk pārprastā un arī nepareizi interpretētā vieta. Un tas notiek parasti tad, kad ir jāvēršas pret grēku vai maldu mācību, tad tūlīt tiek norādīts uz Jēzus pavēli netiesāt. Bet tā ir Dieva griba, ka ticīgajam ir jātiesā (1 Kor 5, 12; 1 Tes 5, 21; 1 Jņ 4, 1, Mat 18 – par izslēgšanu no draudzes). Kristīgo pienākums ir tiesāt visu grēku un īpaši noraidīt maldu mācības. Taču, kad mēs to darām, mēs nedarām to pēc sava prāta, bet vairāk – atkārtojot Bībelē pausto Dieva prātu, ļaujot, lai Dieva vārds tiesā.   Dieva vārds pauž šo domu drīzāk tā: netiesā – tu nekad netapsi tiesāts. Tātad to nedrīkst saprast absolūtā nozīmē – ka nedrīkstētu izteikt nevienu nosodošu spriedumu. Un tāpēc, ka mēs to nekad nedarīsim (lai gan gribās, bet mēs cietīsimies!), un tāpēc mēs izbēgsim beigu tiesai ? Pārpratums! Jēzus šeit aizliedz mums tiesāt bez dievišķās līdzcietības. Jēzus aizliedz tiesāt egoistiski, lepnā pārākumā, Viņš nostājas pret katru paštaisnu un augstprātīgu tiesāšanu, kas izrēķinās cietsirdībā un pārspēkā.   Labi domāts... bet diemžēl šis Jēzus dotais aizliegums ir pārāk vispārīgs un citu tiesāšana ir visizplatītākais grēks. Tiesā tenku vāceles, kas sanāk kopā, lai kādu nomelnotu – kā pa kauliņiem tiek sadalīta aprunājumā dzīve – bez kādas līdzjūtības un bieži bez kāda objektīva pamata. Tādus Dievs brīdina jo bargi: netiesā! Ir lietas, kur ir iespējamas pielaides, bet tiesu izpildītāji spriež pārāk bargi pēc likuma burta, kur vajadzīga izpratne un pretimnākšana. It kā atspēlēdamies, it kā atmaksādami par kaut ko. Ielidojot kādā valstī, robežsargi pārbauda zīmogus pasē – iekāpjot lidmašīnā, kontrolpunktā bija jāsaņem zīmogs par izlidošanu, bez tā otrā valstī neielaiž, bet ko lai robežapsardzes ierēdnis dara, ja aizmāršības vai izklaidības dēļ pasažierim šī zīmoga nav. Sūtīt viņu atpakaļ? Barga tiesa. Vai apžēloties un tomēr ielaist? Cik daudz ir sirdēstu, ja sīkuma dēļ pēkšņi sabrūk visi plāni un nākas ciests zaudējumus, toties cik liels ir prieks, ja ierēdnis parāda žēlastību, teikdams: nekas, šoreiz ejiet, bet nākošreiz esiet uzmanīgāks!   Tiesāšana nav retums arī kristīgajā draudzē. Bieži tā izpaužas kā legālisms. Kas tad īsti ir legālisms kristiešu starpā? Parasti tā iemesli ir meklējami jūsmīgā vai pārprastā dedzībā. Ja Dieva vārds tiek mācīts neskaidri, proti, nenošķirot bauslību no Evaņģēlija, tāda pati (neskaidra) ir arī atziņa par ticības dzīvi. Ja samudžināti un neskaidri ir ticības mācības jautājumi, tad tādas pat veidojas arī attiecības draudzes locekļu starpā, viņu sadzīvošanā ieviešas legālisms. Apustulis labi zināja, ka tādas briesmas pastāv un skaidroja to Gal 6, 1. Mēs visi daudzējādi klūpam un tādēļ un esam aicināti palīdzēt viens otram, nest citu nastas. Īpaši tie ticībā spēcīgākie un noturīgākie ir uz to aicināti, kuros Kristus Gars darbojas īpaši spēcīgi – tas ir patiesības un mīlestības, iejūtības un mierinājuma, stiprinājuma un dievišķas vadības Gars. Kas patiešām dzīvo šajā Garā, vispirms ilgojas pēc grēku piedošanas, jo saprot, ka visi ir grēcinieki, bet viņš ir pirmais to vidū. Šī katru dievkalpojumu no jauna saņemtā grēku piedošana mūs samierina ar Dievu katru reizi atkal un atkal. Pārtiekot no tā, nav iespējams nemeklēt samierināšanos arī ar saviem līdzcilvēkiem draudzē – ar māsām un brāļiem Kristū. Dieva cilvēks patiesi ilgojas pēc tās un ir gatavs piedot otram viņa parādus un nešaustīt citu vājību, bet palīdzēt no tās atbrīvoties, atbalstīt, cīnīties pret grēka uzmācību. Ja tās nav, šis cilvēks nedzīvo no Dieva žēlastības, bet no farizejiskas pašpārliecinātības, ka ir nevainojams Dieva priekšā. Šāds draudzes loceklis slimo ar legālismu. Tāds allaž asi nosoda citus, uzbrūk tiem, kas, iespējams, vēl maldās vai nav tik stipri savā ticībā, dusmās nosodīdams, bieži apelējot pie Dieva vārda, bet patiesībā to pats nemaz nesaprotot. Pāvils asi vēršas pret tādiem un brīdina viņus: jūs esat uz nepareizā ceļa un, liegdami žēlastību citiem, paši faktiski apliecināt, ka neesat pieņēmuši Dieva apžēlošanu. Tiesādami pēc sava un ne pēc Dieva prāta citus, jūs faktiski paši piesakieties tajā tiesā, no kuras Kristus jūs ir izglābis.   Farizeji bija tie, kas bija ieņēmuši Mozus krēslu spriest un pasludināt spriedumus. Neko tamlīdzīgu kā līdzjūtība viņi nepazina (Ps 82). Sievai, pieķertai laulības pārkāpumā, bija īsa tiesa: vainīga! un nomētājama ar akmeņiem. Pašpārliecinātie un augstprātīgie teokrātijas ierēdņi un speciālisti dzīvoja pārākuma apziņā, ka, kalpojot likuma burtam, viņi kalpo Dievam. Farizeji vienmēr attaisno sevi un nosoda citus cilvēkus – tādā veidā tiek barota lepnība un veicināta pārākuma sajūta. Viņi nevēlējās nevienu uzklausīt. Farizejiskums īstenībā ir pastāvīga diagnoze reliģiozam un ar savu taisnību lepnajam cilvēkam.   Mums nav jātiesā neticīgos, kas ārpus draudzes, jo viņi dzīvo tālu prom no Dieva, bet jābūt līdzjūtīgiem pret viņiem, saprotot to, kādā grūtā stāvoklī viņi ir. Jāaicina viņus nākt pie Jēzus, jāstāsta, ka Jēzus viņus gaida, ka tieši viņu dēļ Viņš ir nācis.   Tie, kas tiesā kā farizeji, dara to, lai nolādētu citus – nevis mīlot savus līdzcilvēkus, bet būdami pārliecināti, ka ir labāki par viņiem. Dieva bērniem tas nav raksturīgs. Viņiem ir raksturīgi piedot. Viņi zina, ka Dievs viņiem ir piedevis visus viņu grēkus un apsolījis, ka nekad netiesās savus mīļos un paklausīgos bērnus. Viņi apzinās, ka tiesa neattiecas uz viņiem. Tādēļ viņi to neattiecina arī uz citiem. Tajā brīdī, kad tiem tiek nodarīts pāri, viņi jau piedod, atlaiž pārnodarītājam viņa vainu. Dieva bērns vienkārši nesteidz ieņemt tiesneša pozu, bet arī tad, kad nespēj tikt galā ar pārnodarījumu, viņš atstāj visu tiesāšanu Dievam, jo tas ir Viņa amats.   Attiecībā uz piedošanu ticīgajiem bieži mēdz būt problēmas. Cilvēki gaužas: “es nespēju piedot, ļaunu prātu uz viņu vairs neturu, bet piedot viņam/viņai gan nespēju.” Reizēm ir aplama sevis šaustīšana, jo atlaist vainu, neturēt niknumu jau nozīmē piedot, jo tad tu vairs nenosodi jeb esi atriebšanu atdevis Dievam. Ticot, ka manu likteni mūžībā ir izšķīrusi Dieva dāvātā piedošana Jēzū Kristū, šajā dzīvē es piedodu savam tuvākajam. Ja kāds saka: - es nevaru piedot (jeb es gaidu, kad viņš vispirms lūgs piedošanu man), tad tāds faktiski apgalvo, ka Dieva lielo piedošanu nav uztvēris nopietni, un tāds īstenībā nemaz netic Dievam – tam ko Viņa vārds saka.   „Dodiet, [tad] jums taps dots! Pilnu saspaidītu, sakratītu, pāri pārim ejošu mēru jums iedos klēpī. Jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums taps atmērots”.   Tas, kurš ir devis tik daudz, vēlas, lai mēs kā Viņa bērni būtu līdzīgi Viņam došanā. Taču ne jau kaut kā slimīgi, muļķīgi, teatrāli – sak, redzi, es varu dot, man nav žēl. Ja iedosim pusaudzim kabatas naudā simtnieku, vai mēs būsim devuši mīlestībā uz viņu (izkurtējuši krievu bagātnieki viesībās mēdza vākt lielu naudu uz paplātes, lai pēc tam to visu priekšā sadedzinātu)? Tā viņi vēlējas parādīt, ka viņiem nav žēl un viņi stāv pāri naudai... Došana, ko izraisa ticība, allaž ir saprātīga. Luters saka, ka ticība dod jau pirms kāda pavēles to darīt – tā jau dod.   Šajā pantā Dievs nosaka saņemšanas izmēru: “ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums atmēros”. Dievs ir atklājis, cik daudz mēs saņemsim – to, ko mēs gaidām, uz ko ceram. Ar kādu saini tu ej uz tirgu, lai nopirktu ogas? Te Dievs saka: ņem lielo un tas tiks piebērts pilns līdz malai, un vēl lielākā mērā – vēl vairāk! Mēs paši – un nevis Viņš – esam tie, kas varam nospraust, cik daudz mēs saņemsim. Teksts mūs te māca: uzdrošinieties savā ticības dzīvē vairāk! Meklējiet vairāk, ceriet vairāk, gaidiet no savas ticības vairāk.   Kā to izdarīt, par to jūs dzirdat draudzē – katehisma mācībā, lasot ikdienas Rakstus, neaizmirstot ikdienas lūgšanas. Nu tas ir pateikts un mēs to zinām – it kā mums ir brīvība tādējādi pašiem noteikt savu atmaksu. ...bet ticība, kā jau teikts, nedara atmaksas dēļ. Tā jau izrāda mīlestību pirms, nedomādama, ko par to saņems pretī.    Bet bieži tu nomani, ka tev trūkst tādas īstas ticības, jo mūsu grēcīgās domas nevar izvairīties no šīs pašas skaitļošanas un prātošanas: jo lielāks ir mans devums, jo lielāka būs apsolītā alga. Iesākumā, kad runājām par Kalna sprediķi, mēs konstatējām, kāds tad īstenībā ir tas mūsu devums. Dievs prasa visus 100%, bet tavs devums svārstās nulles reģionā.   Tā nu tu varētu pavisam noskumt un ielaisties pesimismā, apzinoties, ka mērs, kādā tu saņemsi, ir atkarīgs no tevis paša. No tā, cik esi spējis ticēt, cik esi spējis mīlēt Drūmi paliek, par lielā norēķina dienu domājot un visu laiku sirdī zinot, cik maz patiesībā ir tavā kontā.   Ja tevi svērtu un mērītu ar tavu paša mēru, tu būtu pazudis. Bet prieka vēsts ir tā, ka tevi svērs un mērīs ar Kristus mēru, jo tu piederi Viņam, esi savienots ar Viņu un Viņš dzīvo tevī. Cik fantastiski, ka mums tiks piemērots Viņa “lielais izmērs” – Dieva Dēla taisnība, Viņš, kas bija paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei un atdeva visvairāk – sevi visu pie krusta par izpirkšanas maksu mūsu vietā.   Mums jau ir atmērots, dāvinot mums dievbērnību Kristībā. Un mums tiek atmērots ik reiz evaņģēlija pasludinājumā. Ikreiz nākot pie dievgalda Sv. Vakarēdienā un dzirdot šos vārdus: par tevi dotas, par tevi izlietas, tu zini, par ikvienu tavas dzīves brīdi ir samaksāts. Ne ar zeltu un sudrabu, bet ar dārgajām Dieva Dēla asinīm. No Viņa pilnības mēs esam saņēmuši žēlastību un atkal žēlastību. Āmen. Lasi citus sprediķus!