Zīme, lai mēs sāktu ticēt

II postEpiphan,

Jņ. 2: 1-11
1 Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur.
2 Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās.
3 Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: "Viņiem nav vīna."
4 Jēzus saka tai: "Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi."
5 Viņa māte saka sulaiņiem: "Ko Viņš jums teiks, to darait!"
6 Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri.
7 Jēzus saka viņiem: "Piepildait traukus ar ūdeni!" Un tie tos piepildīja līdz malai.
8 Tad Viņš saka tiem: "Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!" Un tie to aiznesa.
9 Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, - tad galda uzraugs aicina līgavaini
10 un viņam saka: "Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim."
11 Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt.

11 "Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt".
Zīmes, par kurām lasām JD nav tas pats, kas brīnumi. Brīnumi ir notikumi, ko ļaudis apbrīno kā izklaidējošu uzvedumu: skat, kādi zili brīnumi! Kā cirkū (!), kur savu māku izrāda zobenu rijēji, iluzionisti un virves dejotāji. Uz šiem "ziliem brīnumiem" skatoties, neviens to neņem nopietni, ka cilvēks varētu ēst asus zobenus, vai ka būtu iespējams kādu pārzāģēt uz pusēm ar trika palīdzību un salikt atkal atpakaļ. Savādāk ir ar zīmēm. Zīmīgi notikumi ir tādi, aiz kuriem slēpjas kāda jēga. Zīmes norāda uz kaut ko, kam būs piepildīties. Tāpēc zīmes allaž prasa ticību, turklāt, nopietnu ticību.

Bībelē ticība izsaka paļāvību uz to apsolījumu, ko dod Dieva vārds (mācība). Turklāt šo paļāvību izraisa nevis cilvēka raksturs vai cilvēka dievbijīgās vēlmes, bet pats Dieva vārds, kurā mēs saņemam Sv. Garu, kas ceļ ticību. Arī šīs dienas evaņģēlija tekstā mēs redzam tam piemērus. Marija - īpaši tagad, pēc nupat notikušās Jēzus Kristības - ir atsaukusi atmiņā visas tās zīmes, kura šī sieviete piedzīvoja gan pirms, gan pēc dzemdībām, gan arī ko Viņa saprata un paturēja savā sirdī, kad zēns Jēzus pirmo reizi atklāja viņai savu sūtību. Tādēļ Marija saka viesu apkalpotājiem: ko Viņš jums teiks, to darait! Tā nav akla pakļaušanās rabbi autoritātei vai priekšnieka komandai. Marija tagad apzinās, ka viņas Dēls Jēzus patiesībā ir Kristus, Dieva Dēls. Šāda paklausība ir iespējama tikai ticībā, ka šos vārdus nerunā cilvēks, bet pats Dievs. Jēzus ir Dievcilvēks, Viņā mājoja visa dievišķā pilnība un godība. Zīmes, ko Viņš darīja, bija norādes cilvēkiem - kā palīglīdzeklis - ticiet Man, kas Es esmu un kālab esmu šurp nācis: lai glābtu, Es esmu solītais Mesija! Jūdi, kā zināms, neticēja šīm zīmēm, šiem dievišķā spēka un visvarenības apliecinājumiem. Tie, kas ticēja, kļuva par Viņa mācekļiem un turpina kļūt par Viņa sekotājiem - kristiešiem vēl šodien.

Jēzus šajās kāzās piedalās, pilnībā apzinādamies savu misiju. Viņš nupat kā (pirms dažām dienām) bija pieņēmis Jāņa Kristību; Svētais Gars kā balodis bija nolaidies uz Viņa, Tēva balss bija atskanējusi: šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts. Tāpēc tas nemaz nav dīvaini, ka Viņš, runājot ar savu miesīgo māti, sauc viņu par sievu, pat nedaudz skarbi atgādinādams Marijai nesteidzināt Viņu: Tā ir Mana, nevis Tava darīšana, sieva [apliecināt sevi kā Mesiju, visvarenā mūžīgo Dēlu], Mana stunda vēl nav nākusi. Jēzu daudzkārt ir steidzinājuši, mēģinājuši pierunāt, lai Viņš apliecina savu dievišķo godību: tie ir bijuši gan Viņa mācekļi savā pārprastajā dedzībā (Lk 9, 51-55), gan jūdu teologi, gan pats Sātans. Taču nekas nav spējis Jēzu samulsināt - nekādas cilvēciskas vai arī dēmoniskas uzmācības, kas paģērēja kaut ko izdarīt priekšlaicīgi. Viņš un tikai Viņš izšķir, kad jānāk šai lielajai stundai, kas piepildīs Dieva doto žēlastību - pestīšanas laiku. Viņa lielā stunda nāk tad, kad Jēzus uzsāk savu ceļu uz Golgātu pretī savai krusta nāvei un tā noslēdzas ar Viņa Augšāmcelšanos:

29 Mācekļi Viņam saka: "Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā.
30 Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis."
31 Jēzus tiem atbildēja: "Tagad jūs ticat?
32 Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit katrs savā vietā un Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis.
33 To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!"
(Jņ 16).

Šajās kāzās Kānā Jēzus tātad darbojās kā Mesija: nevis kā savas mātes dēls, bet Dieva - sava Tēva uzdevumā. Tāpēc Viņš viņu vairs nevar saukt par savu māti vai mammu, bet gan - par sievieti. Jo Marija ir sieviete starp citām sievietēm, tāds pats cilvēks kā visi, pie kuriem Jēzus ir nācis, lai viņus glābtu - Viņai, tāpat kā ikkatram, ir vajadzīga Jēzus svētība un pestīšana. Mēs redzam, ka Jēzus šeit nekādā veidā neatbalsta visu to, ko Romas katoļi māca par Mariju. Mēs redzam, ka arī pati Marija to pieņem pilnīgi normāli - bez iebildēm, jo viņa ir sapratusi, kas viņas Jēzus ir patiesībā. Jēzus arī šinī gadījumā nenoraida Marijas iesaistīšanos. Marijas ticības intuīcija ir bijusi pareiza: šeit ir tā vieta un reize, kur Dievs grib atklāt sava Dēla dievišķās pilnvaras. Bet tas nenotiek tāpēc, ka Marija to būtu lūgusi. Tas, kas to izlemj, allaž ir tikai viens - Dievs visaugstākais un nevis svētītu cilvēku vēlmes un organizēšana, jo viss ir Dieva rokās.
Dievišķā Jēzus lēmums, tātad, ir apliecināt ar zīmi savu misiju. Marija to apķer vienā mirklī un tūlīt dod rīkojumu izpalīgiem, kas apkalpo viesus. Viņa nekad nebūtu devusi rīkojumus Jēzus vārdā pati uz savu roku, bez Viņa dievišķā pavēles.
Jāievēro, ka Marija šajās kāzās nebija ielūgta:
1 Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur.
Kāpēc? Visdrīzāk, precībnieki varēja būt viņas radinieki. Starp citu, arī mācekļa Jāņa, šī Evaņģēlija dievišķā rakstnieka, radiniece (iespējams, viņa mātes Salomes māsa). Kāzu viesību organizēšanai - it īpaši tādu, kādas tās svinēja tolaik Palestīnā - nepieciešamas palīdzīgas rokas. Marija tamdēļ bija arī ieradusies agrāk. Kāzas tika svinētas ar plašu vērienu vismaz 7 dienas. Visdrīzāk, ka Jēzus kopā ar saviem 6 mācekļiem neieradās uz svinību pašu sākumu, bet pievienojās vēlāk. Jēzum ierodoties, Marija konstatē, ka mājās ir pietrūcis vīna. Tas nebūt nenozīmē, ka kāzu rīkotāji būtu bijuši nolaidīgi vīna iegādē. Palestīna ir zeme, kur vīns bija tik pat pašsaprotama mielasta sastāvdaļa kā ūdens. Tāpat tas nenozīmē, ka kāzās būtu dzīrots uz nebēdu. Vēl absurdāks būtu pieņēmums, ka Jēzus būtu piedalījies kādās tamlīdzīgās viesībās, kur tiktu pamatīgi plītēts, kur nu vēl pagādājis plītniekiem papildus dzeramo. Tik pat absurdi būtu iedomāties, ka viesi kāzu svinību laikā izdzēra visu šo Jēzus pārvērstā vīna daudzumu. Šādi apgalvojumu autori pieder pie tiem, kas visur, kur vien iespējams, cenšas kompromitēt Jēzus absolūto svētumu. Tie, kas zīmē šādas ainas vai tām līdzīgas, nevadās no Dieva vārda, bet no savas samaitātības pakāpes.

Svētums un vīna lietošana nav pretstati. Pretstati ir svētums un piedzeršanās (pārmērīga lietošana), plītēšana un trakulīga dzīrošana. Jēzus un Viņa mācekļi tik tiešām lietoja ikdienā vīnu, bet nav pieļaujams izmantot šo tekstu aplami - pret puritāņiem un pārmērīgai alkohola lietošanas attaisnošanai. Jo Dieva Vārds saka:

6 Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne prostituējošie zēni, ne vīrieši homoseksuālisti,
10 ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību (1 Kor 6, 10).

Tāpat aplami ir skaidrot šo tekstu kāzu svinēšanas problemātikas sakarā vai simbolu vērpšanai (Vecā Derība - ūdens, Jaunā Derība - vīns utt.). Šī teksta nolūks ir apliecināt Jēzus dievišķumu ar pirmo zīmi, kas tika veikta ticības rosināšanai mācekļos.

6 Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri.
7 Jēzus saka viņiem: "Piepildait traukus ar ūdeni!" Un tie tos piepildīja līdz malai.
8 Tad Viņš saka tiem: "Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!"
Šie ūdens trauki bija ļoti lieli - tās bija pamatīgas mucas. Tie bija no akmens un novietoti citā telpā, kur viesi tos nevarēja redzēt. Zīmīgi, ka Jēzus pat nepieceļas un neiet uz turieni, bet tikai dod savu norādi: tā tiek apliecināts Dieva vārda radošais spēks. Tikmēr palīgi pat nevaicā, bet nospriež: okey, ja jau jaunais mācītājs Jēzus tā saka, dosim viesiem vīna vietā ūdeni - cik tik uziet! Viņi izlēma piepildīt ārpusē stāvošos 6 šķīstīšanās traukus. Tie bija ļoti lieli un no akmens. Katrā sagāja vairāk kā 20 litri.
Viesu apkalpotāji, stiepdami līdz malām piepildītos traukus, pa ceļam pamanīja, ka viņu pildītā ūdens krāsa ir mainījusies. Vai tiešām ūdens būtu pārvērties vīnā? Tas nav iespējams! Galda uzraugs, kurš neko nezināja par Jēzus teikto, to nobauda ... un apstiprina kā faktu. Tas ir vīns, turklāt no īpaši labajiem! Galda uzraugs ir sašutis par tādu organizācijas aplamību, jo tā taču neviens nedara. Te notikuma attēlojums apraujas. Jānis ļauj katram pašam iztēloties, kas notika tālāk, kad Jēzus bija atklājis klātesošajiem savu dievišķumu, savu patieso statusu.

Mūsu teksts norāda tikai uz to, ka vēlamais efekts, proti, ticības aizsākums Kristum Jēzum kā Dieva Dēlam bija noticis tikai 6 cilvēkos - mācekļos, kas bija kopā ar Viņu. No šo mācekļu - vēlāko apustuļu nodotās liecības - Svētajos Rakstos dokumentētā Dieva vārda, šajā ticībā esam aicināti arī mēs. Vārds ir paveicis brīnumainas lietas pie mums: mēs esam uzticējušies, ko tas vēsta un ko tas apsola, proti, tam, ka Dievs ir visuvarens un žēlastības pilns - Viņš grib mūs glābt. Šajā ticībā mums ir pestītājs - Kristus; šajā ticībā mēs esam avis, ko Viņa roka vada, svēta Dieva izredzēto tauta - draudze un Dieva vienīgās, svētās un apustuliskās baznīcas locekļi.
Āmen.