Zēns ar pašu unikālāko personību

1 Post-epiphan
Lk 2, 41 - 52
(epistel: Rom 12, -6) 41 Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos.
42 Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi.
43 Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja.
44 Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem.
45 Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu.
46 Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot.
47 Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm.
48 Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši."
49 Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?"
50 Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu.
51 Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.
52 Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.

Šī Rakstu vieta arī ir dokumentācija par mūsu Kunga un Pestītāja - Jēzus Kristus zemes dzīves faktiem. Gan Viņa dzimšanas vēsts, gan apgraizīšana, gan arī pielūgšana no A-grudrajiem, pie šīs faktoloģijas. Epifānijas ciklā mēs Svēto Rakstu vārds īpaši apliecina, ka Jēzus personā tiek piepildīta Dieva apsolītā pestīšana. Ko vispār nozīmē pestīšana? Nokļūt atpakaļ tur, no kurienes mūsu senči tika izraidīti (paradzīze - mūžīga dzīve kopā ar Dievu kā Dieva bērniem). Kādā ceļā šī atgriešanās ir iespējama? To var pateikt īsi un skaidri: tikai caur grēku piedošanu. Bet tikai un vienīgi Dievam ir vara piedot grēkus zemes virsū. No tā izriet: šajā Pestītājā Jēzū Kristū Dievs mājo mūsu vidū. Viņš ir mūžīgais Dieva Dēls, kurš ir nācis, lai mūs glābtu.

Līdz tam šo faktu apliecināja citi: eņģeļi un gudrie no Austrumiem; tagad to dara Jēzus pats. Tā ir pirmā reize. Viņš ir vēl tikai 12 gadus vecs. Taču ne vairs vienkārši bērns, bet kā tāds, kas apzinās, kas Viņš ir un kāda ir Viņa misija. Viņa vecāki - Jāzeps un Marija piederēja pie ļoti dievbijīgiem jūdiem. Mozus likums: Katram jūdu vīrietim 3x gadā vajadzēja doties uz Jeruzalemi: Pashā, Pentakost'ā; t.s. "būdiņu svētkos" (Tabernakel) liels daudzums svētceļnieku Jeruzalemē. Sieviešu līdzi došanās nebija obligāta. Marijas klātbūtne: viņas patiesās dievbijības pazīme.

12. gadi: vecums, kad jūdu zēni uzsāka bauslības pildīšanas ceļu jeb kad viņi kļuva par Dieva Likuma dēliem; uzsāka mācīties, iepazīt Dieva Likuma prasības. Nav pamata uzsvērt, ka no šī vecuma Jēzus sāka nēsāt filakatērijas (īpašas ārējas zīmes, kas norāda, ka zēns tiek gatavots farizeja karjerai) - tas nav arī šī teksta uzdevums. Šis teksts nerunā arī par jūdu svētkiem, bet gan attēlo brīdi, kad tiek organizētas grupas mājupceļam. Svētā ģimene tur ir sabijusi pilnu termiņu - 7 dienas, nevis tikai pirmās divas, kā daudzi citi.

Mājupceļam: savdabīgā karavānā - simtiem svētceļnieku: bet viena zēna tajā iztrūkst. Marija sākotnēji par to nesatraucas, jo uzskata, ka viņas zēns ir pieslēdzies šai karavānai un uzturas kopā ar citiem pusauga zēniem. Gājienam sakustoties, šurpu turpu mētāšanās vairs nav iespējama. Tikai apstājoties var lūkot, pie kā tad īsti bija pieslējies zēns Jēzus. Uztraukums, jo viņa nekur nav. Aptauja visu svētceļnieku starpā. Tad vienas dienas ilga atgriešanās Jeruzalemē.

Tur nonākuši, Marija ar Jāzepu drīz vien atskārst, ka Viņš jāmeklē Templī (zēna īpašās intereses dēļ). Tā teritorija ir plaša. Svētajā vietā, kur nāca kopā rabīni, lai sludinātu atnācējiem. Tur ir diskusijas Rakstu skaidrošanā. Lūka neattēlo, ka zēns Jēzus noturētu priekšlasījumus: nekāda pārdabiska uzstāšanās; zēns iesaistīts notikumā kopā ar citiem, tomēr zēna Jēzus saprašana (jautājumi - atbildes) pārsteidz pārējos.
Māte Marija ir laimīga, beidzot ieraudzījusi savu Dēlu, redz viņu šajā diskusijā, nostājas nomaļus un klausās; tad Jēzus viņus pamana un klusi noiet pie viņiem maliņā. Tad seko šie Marijas pārmetumi: tie ir klusi, no malas tā neizskatās pēc uztrauktas skaidrošanās scēnas. Mātes Marijas teiktajā - pārmetums labi saprotams: nav nekāda joka lieta pazaudēt savu dēlu tādā lielpilsētā. Nav ko brīnīties, ikviens tāds zēns būtu pelnījis uzklausīt pārmetumus no vecāku puses. Taču Jēzus nav ikviens zēns. Viņš gan līdz šim bija uzaudzis klusu un nekas nelika spriest par Viņa dievišķumu. Visas brīnumainās lietas bija notikušas kopš 12 gadiem un tagad daudz kas no tā gan Marijai, gan Jāzepam bija ietinies dūmakā: gluži dabiski ikvienam cilvēkam. Turklāt tas, ko viņi uzzināja par Jaundzimušo, toreiz bija tik neparasti - tik svešādi tas bija. Eņģeļa atklāsmē bija skaidrība par to, kas notiek: magnificat etc.
Lūka grib uzsvērt: cilvēks pats savā prātā nav spējīgs saprast inkarnāciju. Taču atklāsmē atskārstais laika gaitā - ikdienas aizņemtībā un rūpēs izplēn. Viņi gan zināja, ka viņu Jēzus ir Dieva Dēls, bet nepielietoja savas zināšanas. Tagad Jēzum pašam bija viņiem tas viss atkal jāatgādina, jāaktualizē. Tā tas ir aizvien: zināt vien, ka Jēzū ir pestīšana, nepietiek. Cilvēks pats nespēj to realizēt. Tāpēc ir dienu no dienas jādzīvo Dieva vārdā un lūgšanā, lai varētu paturēt šīs zināšanas aktīvā.

Cik daudziem cilvēkiem vēl ir pasīva zināšanas par Jēzu, kas Viņš ir! Pasīva zināšana vēl nenozīmē ticību, kas vienīgā glābj. Ticība allaž ir aktīva, tā izpaužās. Mums ir jātur mūsu motors silts, citādāk to aizvien grūtāk pielaist, jo sals pieņemas.

Ievērosim - šī ir pirmā Jēzus sevis pasludināšana: Viņš pats atklāj savu misiju, savu saistību ar Tēva lietām. Kādas ir Tēva lietas: tas ir pestīšanas plāns, kas tapa tūlīt pēc Ādama un Ievas krišanas un tika īstenots cauri visai vēsturei. Zīmīga ir pirmā izpausme: mans Tēvs. Tas atšķir Jēzu no visiem cilvēkiem, kad mēs sakām par Dievu "mūsu Tēvs". Nekad un nekur Jēzus nav teicis par Dievu "mūsu Tēvs", kas viņu būtu šajā attiecībā nolicis kā vienu starp daudziem. Ar šo izpausmi ir skaidra Jēzus pestīšanas misijas un Viņa dievišķuma manifestēšana.

Jēzus to apjēdz jau tik agrā vecumā! Marija visticamāk neko Viņam netika stāstījusi par Viņa dzimšanas mistēriju. Šī apjēgsme zēnam Jēzum radās, studējot VD Rakstus un, protams, pieaugot Viņa sevis apzināšanās spējai, jo Jēzus "es" jeb personības centrs (viņa "ego") jau no paša iesākuma bija vienlaikus arī mūžīgā Dieva "ego".
Daudz ko šajā apvienojumā Diev-cilvēks mēs ar savu prātu tā arī nespēsim atšķetināt. Cilvēciskās un dievišķās dabas līdzāspastāvēšana un tas, ka abas dabas ir pilnīgi patiesas - kopā, bet tanī pašā laikā savstarpēji nesamaisītas - tas Jēzū Kristū ir absolūti vienreizēji. Unikāli. Otra tāda piemēra nav, kas palīdzētu salīdzināt. Tikai Jēzus personā ir divas dabas: dievišķā, kas Viņam ir dota no visas mūžības un cilvēciskā, ko Viņš saņem ar miesā nākšanu. Kopš tā brīža Jēzus Kristus Personā Dievs turpina pastāvēt arī cilvēcībā.
Dievcilvēks izgājis cauri arī nāvei un uzveicis to: Dievs nevar nomirt. Bet Dievcilvēks to ir izdarījis. Cilvēks nevar uzcelties no nāves, uzveikt to, bet Dievcilvēks to ir izdarījis. Tieši šajā ziņā mēs piederam Kristum Jēzum un esam ar Viņu savienoti Dieva vārda mūžīgajā apsolījumā un īpaši - sakramentāli. Viņš ir bijis nāvē, saticies ar to ringā un ir izsitis nāvei zobus. Atbruņojis to. Uzvarējis jeb nokautējis to! Mums visiem vēl būs jāsastopas ar nāvi. Bet kā ar sakautu bokseri. Bet mēs esam brīvi no nāves varas. Mēs arī stāsimies šajā ringā ar nāvi. Bet mums nebūs jācīkstas ar to. Jo tūlīt pat nāks tiesnesis un pacels mūsu roku, pasludinās mūsu uzvaru. Jo Jēzus Kristus uzvara ir mūsējā.

Šis zēns ir Dievcilvēks, kas tagad ieguvis pilnu skaidrību par savu misiju, tagad kopā ar saviem zemišķajiem vecākiem kopā dodas mājup un paklausa viņiem. Šķiet nenormāli: Dievs, kas kļuvis par cilvēku, nācis pie sava dievišķuma un savas misijas apziņas, - vai Viņam nevajadzēja valdīt ar godību un autoritātē, kāda Viņam ir dota? Bet Viņš turpina paklausīt bauslim, paklausīt zemišķajiem vecākiem - diviem neciliem cilvēkiem, kuri pat tā līdz galam nespēj aptvert, kas īsti Jēzus ir. Vai tas ir normāli? Neaptverami tas ir! Tomēr Viņa paklausība bauslim ir brīnišķīgajā pestīšanas plānā, un tā nav salīdzināma ar jebkura cita zēna paklausību vecākiem. Viņa pazemošanās un kalpa veidola pieņemšana vijās cauri visam evaņģēlija stāstam un noslēdzas pie krusta. Neaptverami, bet tikai tā bija iespējams salauzt nāves varu.

Marija uztvēra šos un paglabāja savā sirdī. Tagad uzreiz viņa vēl nesteidzas nedz ar prieka himnām, nedz arī īpašām deklarācijām. Viņa ļāva Dievam darīt Viņa darbu pie viņas dievišķā Dēla, kas vēl tagad ir tikai zēns, bet kuram ir jāpieaug un jāpiepilda pestīšanas darbs. Vēlāk, kad viss būs piepildījies, tieši viņa būs tā, kas Evaņģēlija svētajam rakstniekam Lūkam atstāstīs visus šo notikumus. Tagad viņa par tiem nestāsta nevienam - ne radiem, ne kaimiņiem, Viņa necenšas ar savu prātu apsteigt notikumus, bet patur šos vārdus kā īpašu svētumu savā iekšienē un ļauj visam nobriest, nes to sevī paļāvībā un ticībā. Mums visiem šeit ir jāmācās no Marijas: vārdi, kurus Jēzus viņai atklāj, pilda viņas sirdi ar ticību. Arī mums tie ir jāsaņem kā dārgums, jāglabā kā pērle un jāpaļaujas uz tiem ar vienkāršu un skaidru ticību. Ticībā ir mūsu taisnība un dzīvība.

Kungs Jēzu Kristu, atklāj šos vārdus mums atkal un atkal, lai mūsu sirdī un prātā tie nepagaist ne mūsu dzīves laikā, ne nāves priekšā, kuru Tu esi uzveicis, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi kopā ar Tevi.
Āmen.