Kārdinātāja sakāve

Invocavit 2004
Mat 4, 1-11
1 Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.
2 Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst.
3 Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi."
4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes."
5 Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka:
6 "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi."
7 Tad Jēzus tam sacīja: "Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt."
8 Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību,
9 un Viņam saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi."
10 Tad Jēzus viņam saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot."
11 Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.

Daudzi cilvēki nespēj ticēt - ne Dievam, ne velnam un visu, par ko vēsta Raksti, viņi sauc par pasakām. Mēs ticam Dievam un arī tam, ka velns ir realitātē. Velns nekad nav tapis par cilvēku, viņš ir gars, no Dieva atkritušo eņģeļu virsaitis. Nevis pasaku mitoloģijas velns (velniņš), bet Sātans - diabolus, apsūdzētājs, kārdinātājs. Ļaunais ienaidnieks. Viņš ir reāls un Viņš valda šajā no Dieva atkritušajā pasaulē - Sātans ir šīs pasaules kungs un tumsas hercogs.

Viņi noliedz arī to, ka Dieva noliedzēji faktiski dzīvo velna valdīšanā. Pats no sevis cilvēks patiešām nevar ticēt Dievam. Dievs viņam ir jāsastop - jāpiedzīvo Dieva darbs pie sevis, jāatklāj Viņš. Dievu var sastapt tikai tur, kur Viņš ir nolicis sastapšanās vietu. Dieva darbs izpaužas grēku piedošanā, Evaņģēlijā un tāpēc mēs sakām, ka Dievu var sastapt tikai Jēzū Kristū - sludinātajā Dieva vārdā. Dieva noliedzējiem vārds "grēks" un "piedošana" ir tukša skaņa. Kāpēc tā ir, kāpēc tas pats ļaunais pretinieks - velns (sātans) tur savā pakļautībā cilvēkus, un viņi nevar apjēgt, ka bez grēku piedošanas ar viņiem ir pagalam, to mēs nekad nevarēsim pateikt. Tas ir Dieva paša ziņā, nevis velna, kāpēc vieni sadzird Evaņģēlija aicinājumu un atgriežas no grēkiem, bet kāpēc otriem par to visu ņirgt gribās, kāpēc Evaņģēlijs viņiem ir aizsegts.

Viņi nav vēlējušies pazīt Dievu, bet drīzāk ir uzticējušies velnam savās dzīvēs. Viņi ir redzējuši velna darbus - slepkavības, melus, cietsirdību, skaudību, savstarpējo sacensību, narkotikas, bērnu ļaunprātīgu izmantošanu utt., bet nav tiem ticējuši. Dieva valdīšana žēlastībā draudzē viņus nav interesējusi.

Sātans, šīs pasaules dievs, ir apstulbojis viņu sirdis, kuras ir kļuvušas neticīgas. Bet tie, kas netic, ir lemti pazušanai. Vienalga, vai viņi tic tam vai netic - tie, kas nav gribējuši satikt Dievu kā žēlastību, kā Jēzu Kristu savas dzīves laikā, sastaps to pēc savas nāves kā bargu tiesnesi. Tagad viņi ir šīs pasaules dieva - Sātana varā. Viņš ir ļoti stiprs, bet nav visuvarens. Viņš no saviem bērniem, atšķirībā no visuvarenā Dieva, negaida ticību. Drīzāk gan pretējo, lai tikai viņi domā, ka viņa nav un neliekas zinis par to, kā izkļūt no lamatām, kurās ir nonākuši. Ja velna lamatās noķertie domās, ka nav ne velna, ne viņa varas, ne viņa lamatu, tad viņi arī neinteresēsies par glābšanu, par Glābēju Dieva Dēlu, kas ir sūtīts.

Kaut arī šajā Evaņģēlija stātā kārdinātājs (sātans, velns) ir otra centrālā figūra, tomēr Evaņģēlijs mums allaž vēsta par Kristu. Dieva Dēls tikko ir ticis inaugurēts sava Tēva nolemtajā pestīšanas plānā: Kristībās Sv. Gars kā balodis ir nolaidies uz Viņu. Tagad Jēzus ir ticis paša Dieva svaidīts savam uzdevumam - sagraut velna jeb šīs pasaules kunga varu - grēku un nāvi, izvest ārā tos, kas smok gūstā un tumsībā, un nāves ēnā, atpakaļ pie Dieva. Tiem, kas dzird šo vēsti, un seko šim aicinājumam, ir apsolīta mūžīgā dzīve kopā ar Dievu; tiem, kas vairāk paļaujas uz velnu - pazudināšana kopā ar tumsas hercogu, ļauno pretinieku.

Ļaunais pretinieks to labi zina, viņš ir gars un labi pazīst gan Dievu, gan Viņa Dēlu Kristu. Viņa uzbrukums un kārdināšana faktiski ir tūlītēja reakcija - Sātans ir gatavs doties kaujā ar Jēzu - par cilvēku tapušo Dieva Dēlu, kas ir patiess Dievs un patiess cilvēks vienlaikus. Viņš bija nolēmis uzbrukt Kristus cilvēcībai, sakaut to un tādējādi izjaukt Dieva plānu. Taču viņš stipri pārvērtēja savas spējas, jo Jēzus Kristus dievišķums nav nošķirams no Viņa cilvēcības. Arī Kristus cilvēcība atšķiras no mūsējās ar to, ka tā ir pilnīgi tīra, tajā nav nekāda grēka, un tāpēc arī šeit kārdināšanām nav nekādas izredzes. Bet kārdinātājs tomēr mēģina.

Jēzus savā mesiāniskā amatā ir saņēmis Svēto Garu, un pats Sv. Gars viņu vada - visās vietās. Arī šajā pārbaudījumā un uzbrukumā. Ir aplami domāt, ka Dieva Gars izraisīja kārdināšanu; Dieva Gars nevienu nekārdina (Jēzū, Dieva Dēlā arī nav nekādu paša kārību, kas varētu Viņu kārdināt). Kārdinātājs ir tikai un vienīgi velns, sātans. Bet Sv. Gars ir tas, kas aizstāv pret šiem kārdinājumiem. Jēzū bija visa Dieva pilnība un visa patiesība. Viņš pats ir patiesība - miesā nākušais Dieva vārds.

Ja ir runa par to, ka 40 dienas Jēzus nebija ēdis, nenozīmē, ka Jēzus četrdesmit dienas kaut kur tuksnesī gatavojās šai cīņai ar velnu. Viņam nebija sevi jāsagatavo. Visā šajā periodā Jēzus cīnījās pret Sātana uzbrukumiem un tādēļ Viņš bija spiests neēst. To vēsta mūsu teksts, neielaizdamies kādu detaļu aprakstā. Nekādām mistifikācijām ar skaitli "40" šajā tekstā nav kāda pamata, kāpēc Bībelē šis teksts parādās tik bieži un kāpēc daži cilvēki gavē 40 dienas.

Pirmais kārdinājums: Kaut arī Sātans ir gars un viņam nav miesas, viņam nav nekādu problēmu parādīties miesīgā veidā, pieņemt kaut kādu miesīgu formu. Tieši šādiem kārdināšanas nolūkiem ļaunie gari, arī kārdinātājs pats, mēdz ieņemt miesīgu un personīgu veidolu. Turklāt šeit kārdinātājs lieto visu savu viltību un veidi, kādos tas var parādīties, nebūt nav atbaidoši, bet drīzāk gan fascinējoši.

Nupat Kristus Kristību laikā, kuras pretinieks varēja novērot - redzot Sv. Garu kā balodi nolaižamies uz Jēzus, dzirdot arī, ka Dievs pasludināja Jēzu par savu mīļo Dēlu, velns ir klāt ar šaubām, ar uzbrukumu: ja Tu tas esi, tad parādi. Nevis, ka Kristum būtu neiespējami pārvērst akmeņus par maizi, bet neiespējami ir padoties velna pavēlēm, pildīt viņa gribu, lietojot savu dievišķumu nevis pēc Tēva prāta, bet pēc velna prāta. Jūdi arī prasīja no Jēzus zīmes, lai tā apliecinātu, ka ir mesija. Un viņi nesaņēma nevienas, izņemot Jonas zīmi - augšāmcelšanos trešajā dienā, bet arī tai jūdi neticēja… [piemērs: arī kristieši, kuriem viņu atpestītais statuss jāpierāda: veiksme, uzplaukums u.c. sociāli panākumi].

Jēzus atbilde ir visskaidrākā apliecība, ka Viņš ir tas pats - vienīgais un mūžīgais Dieva Dēls. Viņš cērt ar gara zobenu - Dieva vārdu (Dtn. 8, 3). Uz to arī esam aicināti mēs kārdinājumu un pārbaudījumu brīžos. Tā Sv. Gars aizstāv mūs: stāv rakstīts. Nevis man Dievs atklāja, es izjūtu vai tml., bet gan - stāv rakstīts. Objektīvi - skaidri un droši. Subjektīvajā nav drošības. Dievs mums ir devis 100% savā rakstītajā vārdā. Pie tā ir jāturas, ne pie kā cita. Tāpēc mums ir jāzina Dieva vārds. Nav nepieciešamas lielas un enciklopēdiskas zināšanas. Ar katehismu pietiks. Jēzus neignorē sātana apsūdzības ar klusēšanu (18. novembra klusēšana), bet atbild tam ar skaidru Dieva vārda mācību. Klusējot nevar turēties pretim velnam. Dieva ieroči ir jālieto un Dieva vārds ļaus pastāvēt, izturēt, tas uzturēs dzīvu.

Šis pirmais kārdinājums skar ēšanu un atsaucas uz kārdinājumu Ēdenē. Paradīzē valdīja ēdamā pārpilnība un velnam izdevās pievilt mūsu pirmvecākus Ādamu un Ievu. Tagad - tuksnesī, kur nav it ne kā ēdama, šim kārdinājumam bija jāizgāžas. Jo otrais Ādams, kas tagad stāv pretī kārdināšanai, ir Dieva Dēls. Taču - ievērojiet! Sakaudams Sātanu šajā kārdinājumā, Viņš nelieto savu dievišķumu, bet vienkāršo skaidro Dieva vārdu, ko var lietot ikviens cilvēks. Stāviet pretī velnam un viņa kārdinājumiem ar skaidro Dieva vārdu, un Viņš bēgs.

Otrajā kārdinājumā - sātans sapratis, kur ir Dieva spēks, proti, rakstītajā vārdā, mēģina lietot vēl viltīgāku gājienu. Viņš lieto Rakstus pats. Sak, labi - tu turies pie Rakstiem, tad paļaujies uz šiem vārdiem. Ps. 91. tik tiešām ietver apsolījumu pasargāt. Bet ievērosim, ar kādu mērķi velns lieto Dieva vārdu - lai vērstu to pret Dieva Dēlu, pret pašu iemiesoto Dieva vārdu: ļaunprātīga Rakstu izmantošana, izraujot to no konteksta. Pierādīt ar Rakstiem to, ko tie nesaka! Velnišķīga metode, kas darbojas arī pie cilvēkiem! Ar Rakstiem vērsties pret Rakstiem kā pret Dieva vārdu! Jēzus neļaujas sevi pievilt. Vai Dievs ar 91. Psalmu gribējis, lai kāds plānprātīgais pārbaudītu, vai Dieva apsolījumi ir patiesi? Dieva vārds pats apgāž šādu viltu Rakstu interpretācijā: Dtn. 6, 16.

Trešais kārdinājums (8. pants): Luther: te parādās velna maskas: melnais, baltais (lieto Dieva vārdu) majestātiskais velns, kas izturas kā Dievs pats. Sātana viltība - nesaka: ja Tu esi Dieva Dēls, jo redz, ka Jēzus savā dievdēlībā pastāv. Mēģina ar visu savu fascināciju: šīs pasaules varenais kungs. Vai tad Jēzus nav nācis, lai būtu par Kungu? Te, lūk, ir visa pasaule pie kājām, nav vajadzības pūlēties, sludināt, ciest, lai piepildītu Dieva prātu. Ņemiet vērā, velns šeit runā kā likumīgais valdnieks, kuram tik tiešām ir vara pār visu to. Bet tie ir meli. Velns patiesībā ir uzurpators un viņa gals ir degošajā sēra jūrā. Sātans gribētu gan būt kā Dievs un tikt pielūgts. Tas bija Viņa krišanas iemesls - godkāre, ieņemt Dieva vietu. Par to viņš ir gatavs atdot visu pasaules bagātību.

Visus šos melus un sātaniskos izdomājumus satriec Dieva vārds: "Tev būs Dievu savu Kungu pielūgt, un Viņam vien kalpot." Neko citu, nevienu citu un nekādā gadījumā - tā ir pirmā baušļa mācība. Kristus ir pastāvējis visos velna uzbrukumos un kārdinājumos.

"Tā kā mums ir liels augstais Priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav augstais priesteris, kas nepētu just līdz mūsu vājībās, bet kas tāpat kārdināts, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību un palīdzību īstā laikā." (Ebr. 4, 14-16). [norāde uz Sv. Vakarēdienu].

Mēs, luterāņi, ar īpašu uzsveru sakām: mēs apliecinām Jēzu Kristu! Bez Viņa mūsu tuvošanās Dievam nozīmētu tūlītēju nāvi, bet tagad mēs to varam darīt bez baiļu, zinot, ka Viņš ir uzvarējis nāvi, grēku un velnu, lai mēs, kas Viņam ticam un apliecinam par savu Glābēju, varētu dzīvot. Visa velna viltība ir uzveikta: kaut arī mums ir gan pārbaudījumi, gan kārdinājumi, gan pretinieka uzbrukumi, mums nav jābīstas, ka mēs varētu tajos zaudēt, krist vai tikt sakauti. Sātans pats ir jau sakauts un to Jēzus Kristus ir paveicis priekš mums. To mēs varam allaž atgādināt šim ļaunajam pretiniekam - sātanam, ka viņam vairs nav nekādas varas pār mums, mēs piederam savam Kungam Kristum, kas jau ir uzveicis grēku, nāvi un velnu mūsu dēļ. Kristus uzvara tagad ir mūsējā. Mums ir Kristus vārda mācība, tā ir droša un mēs uz to varam paļauties. Pat ja mēs kristu šajā kaujā - velns mūs vairs nevar atgūt vai uzvarēt, jo mēs paļaujamies uz Kristu, uz Viņa uzvaru un uz to, ka tiksim pieņemti žēlastībā. Āmen.