Viens Dievs visiem

Reminiscere 2004
Mat 15, 21 - 28
21 Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās.
22 Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka."
23 Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: "Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ."
24 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm."
25 Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!"
26 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā."
27 Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda."
28 Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.

Jēzus ir uzvarējis Sātana kārdināšanās. Sātana vara ir satriekta. Kāda īstenībā ir šī Sātana vara? Grēks ir tas, ar ko viņš valda un skalda cilvēku dvēseles. Ne tikai garīgi, bet arī kādreiz fiziski - nežēlīgi moka, kā šīs kanaāniešu sievas meitu, kas cieš no smagas dēmonu apsēstības. Kā tā izpaužas, par to mūs teksts tikai dod mājienu, toties pilnīgi skaidri tas parāda, ka Kristus ir tas, kura spēks satriec dēmonu varu.

Dēmonu darbības mērķis - traucēt cilvēkiem nākt pie Dieva, atšķirt viņus no Dieva žēlastības dāvanām. Dēmoni vēlas, lai cilvēki neatklāj Dievu, kāds Viņš ir. Tātad viņi palīdz slēpt Dievu un visādi traucēt iepazīt viņu patiesībā - tur, kur Viņš ir cilvēkiem atklājies patiesībā: Evaņģēlija vārdā - miesā nākušajā vārdā - Jēzū Kristū. Viņš ir žēlastība un vēlreiz žēlastība. Dēmoni par to ir šausmīgi satracināti un pretojas visādos veidos, lai cilvēki nepazītu atklāto Dievu, kas nāk pie cilvēkiem Dēlā. Nāk kā uzvarētājs un glābējs, bet jāsaņem Viņš ir sludinātā vārdā: vārgā izskatā, ciešanās, krustā. Tā nu dēmoni ir Kristus - mums atklāta Dieva ienaidnieki.

Šajā nolūkā dēmoni sadarbojas ar cilvēka dabu - veco, grēka samaitāto būtību, kas noliedz Dievu un naidīgi pretojas Viņam. Šī te grēka daba pati izraugās sev dievu - elku, pēc sava tēla un līdzības. Tās ir untumainas un ļaunas pagānu dievības, kas nepazīst žēlastību un ir pielūdzamas tikai tad, ja tām tiek pienesti pienācīgi vērtīgi upuri. Vislabāk šīm elku dievībām patika, piemēram, jaundzimušu bērnu upurēšana, un tā tad arī tika plaši praktizēta. Cilvēciskās grēka dabas dievi, kā zināms, tīksminājās arī par visādām nešķīstībām un vaislībām un nevis noraidīja cilvēka iekāres, bet veicināja tās, padarīdami tās par kultiem. Šīs elkdievības ne tikai nestājas ceļā cilvēka grēka dabai, bet uzteic to un visādi atbalsta. Kamēr vienīgais patiesais Dievs, kas atklājas Mozum un Israēlim, pauda savu absolūto svētumu un nolādēja visas cilvēku pretnieciskās un nešķīstās tieksmes.

Lūk, no šādas pagānu garīgās tradīcijas nāk šī grieķu jeb sīrofeniķiešu tautības sieviete (to kanaāniešu pēctece, kurus Israēlam vajadzēja iznīcināt, bet ko tie tomēr nepaveica...) Tā ir vide, kurā ne tikai nepazīst patieso Dievu, bet gan kurā tas tiek aktīvi noraidīts, zaimots. Tomēr šī sieviete bija dzirdējusi par Jēzu - par Dieva svaidītu vīru, kas labprāt palīdz visiem, proti, par Kristu. Šī vēsts viņai paradoksālā kārtā bija izraisījusi ticību, ka Dievs ir atklājies kā žēlastības Dievs, ka Viņš ir nācis, lai glābtu. Šī atskārsme ir Dieva vārda izraisīta un tā ir pilnīgā pretstatā ar visu to, kā Dievu skaidro viņas kultūra, viņas pašas dabiskais prāts, īsāk, visa dēmonu pārvaldītā atkritusī pagānu pasaule. Šī sīrofeniķiešu sieva Dieva vārda gaismā ir sapratusi, ka tāda pagāniska dzīve Dievam riebj, ka tā ir grēcīga. Šajā apskaidrībā viņa redz ne tikai savas apkārtnes samaitātību, bet arī savas meitas mokas un dēmonisko apsēstību. Neviens nav varējis viņai palīdzēt, meitas stāvoklis dienu no dienas ir kļuvis aizvien ļaunāks. Pazudināšana ir gan šīs Dieva Dēlu noraidošās kultūras, gan arī katra atsevišķā indivīda liktenis un tāpēc steidzas pretī tam, kas var glābt.

Viņa uzrunā Jēzu ar Viņa mesiānisko titulu "Dāvida Dēls" un sauc: apžēlojies par mani - "eleison me" ! [atgādne par liturģiskās lūgšanas formu]. ...bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Pilnīgi ignorēja šo ticības izraisīto un lielu ciešanu pastiprināto saucienu. Patiešām savādi, mēs taču esam iepazinuši Jēzu pilnīgi savādāku - kas, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem un cilvēku aizspriedumiem, tūlīt pat atbild ticības saucieniem (lai atceramies aklo nabagu Bartolomeju Jērikas pievārtē).

Jēzus novēršas un aiziet (sal. Mk 7, 24). Tomēr sieviete neatkāpjas un turpina lūgt žēlastību no Jēzus. Skrien Viņam pakaļ, nokrīt Viņa priekšā un turpina lūgt. "Kāda uzbāzīga un neatlaidīga sieva!", tā gan gribētos piebilst. Jēzu ielenc Viņa mācekļi un pat tiem sametās žēl šīs nelaimīgās un tie lūdza Viņu, lai taču Viņš atlaiž šo sievieti, kaut kā tiek no viņas vaļā, jo šķiet, ka viņa nerimsies, kamēr viņas lūgums nebūs apmierināts.

Tad Jēzus pagriežas pret saviem mācekļiem un, tiem pievērsies, saka viņiem (un nevis sievietei!): Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm. Jēzus nevienu mirkli nebija iedomājies, ka atteiks šai ticībā lūdzošajai sievai palīdzību. Nevienas tautības cilvēks - vienalga, pagāns vai jūds, nav izslēgts no Dieva apsolījuma, no žēlastības un pestīšanas. Runa šeit ir par kaut ko citu! Kā tad Viņa mācekļi var nesaprast, ka Viņam ir jāpiepilda visi Raksti - tieši un skaidri, bez nekādiem pārpratumiem. Tajos Mesija ir apsolīts vispirms tikai jūdiem. Tiem vajadzēja Viņu pieņemt un tad misionēt pagānu tautas. Visam ir jānotiek Rakstos paredzētajā secībā un kārtībā. Neviens nedrīkst tikt mulsināts! Arī tam bija jānotiek, ka tie, pie kuriem viņš bija sūtīts, Viņu atraidīs, apsūdzēs un sitīs krustā. Bet nekas nedrīkstēja tikt steidzināts.

Jēzus no paša sākuma bija jau gatavs palīdzēt šai sievietei, bet vispirms bija jāpaskaidro šī situācija. Tie, kas interpretē šo tekstu tā, ka Jēzus ar nodomu sākumā izrāda bardzību, lai pārbaudītu sievietes ticības spēku un mācītu viņai neatlaidību lūgšanās, uzdod Jēzus par aktieri, kas spēlē dažādas lomas. Jēzus nekad nav vazājis ne vienu aiz deguna un ir pilnīgi aplami mēģināt no šī teksta veidot tādu mūsu Pestītāja tēlu. Tāpat ir nepareizi izskaidrot šo tekstu tā, ka Jēzus sākotnēji domāja vienu - proti, šinī gadījumā atraidīt šo sievieti, bet pēc tam pārdomāja. Dieva "jā" - Viņa glābšanas apsolījums visiem tiem, kas tic un piesauc Viņa vārdu, ir absolūts, skaidrs un drošs.

Šīs sīrofeniķiešu sievietes piemērs ir aizkustinošs. Protams, ka viņa nezin, kālab Jēzus vilcinās viņai palīdzēt. Viņa nav jūdiete un nevar saprast visu šīs komunikācijas kontekstu. Mēs varam iedomāties, kas notiek viņas dvēselē. Cik stipri viņa savā ticībā ir pieķērusies vārdam par žēlastības pilnu Dievu, kuru viņa ir dzirdējusi un kam viņa ir noticējusi. Viņa to ir satvērusi tik stingri un tur ar tādu neatlaidību, ka nekādi ārēji apstākļi viņu nevar satricināt. Kaut arī viss liecina, ka viņai šeit "nespīd", kaut arī ir noraidīta - viņa turas stingri pie šī vārda par Dieva žēlastību. Tā ir viņas un viņas nabaga dēmonu nomocītās meitas vienīgā cerība.

Pirms palīdzēt sievietei un dziedināt viņas meitu, satriekt dēmonu slazdu, kurā šī meitene bija nonākusi, Jēzus turpina izskaidrot situāciju. Tikmēr sieviete pazemīgi turpina lūgt palīdzību. - Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest sunīšiem priekšā. Ievērosim - nevis suņiem. Suņi tā laika Palestīnā bija atbaidoši klaidoņi bez sava saimnieka. Jēzus nesalīdzina šo pagānu sievieti ar šādiem suņiem. Bet par kucēniem, ko turēja mājas bērniem par prieku. Tie maltītes laikā bieži dzīvojās zem galda, un viss, kas no tā nobira, tad sagādāja viņiem našķa prieku - tādu asociāciju Jēzus parāda sievietei. Šajā salīdzinājumā vienlaikus ir gan labdabīgs iedrošinājums pēc palīdzības saucošai sīrofeniķiešu sievietei, gan vienlaikus - viss tiek apskaidrots mācekļiem, lai nebūtu nekādu pārpratumu. Turklāt Jēzus nesaka, ka nav pareizi, ka kaut kas no bērnu pusdienām atlec arī kucēniem, bet Viņš lieto šo vārdu neklājas. Tās tik tiešām nav labas manieres - saimnieces speciāli gatavoto ēdienu pamest sunīšiem.

Arī sievietes atbilde liecina, ka Viņa ir uztvērusi Jēzus draudzīgo paskaidrojumu. Tā gan, bet sunīši gan ēd no druskām, no viņu kungu galda. Viņas ticība izpaužas pazemībā, apskaidro un iedrošina sievieti. Viņa saprot, ka sākotnēji pestīšana tiks piedāvāta jūdiem. Pagānu tiešās aicināšanas laiks vēl nav pienācis. Bet tas ir tuvu, jo jūdi noraidīs pestīšanu Jēzū Kristū. Šo jautājumu pilnībā noskaidros apustulis Pāvils - jūds no jūdiem, farizejs no farizejiem: Dievs nav tikai jūdu, bet arī pagānu Dievs (sal. Rom 3, 24-29), Viņa žēlastība attiecas gan uz vieniem, gan otriem, jo Kristus ir miris par visiem cilvēkiem.
Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek kā Tu gribi. Šai sievietei ticībā tiek dāvātas lielas lietas: viņas meitiņa tiek dziedināta - no distances, bet viņai vēl pirms noliktā laika tiek pasludināts, ka arī Viņa ir uzņemta Dieva žēlastībā; šī sieviete tagad saņem milzīgu dāvanu - pilnu porciju no Dieva dotās maizes. Viņš nesver viņas ticību un nesaka: o, tev ir tik daudz, ka tev pietiks pestīšanai jeb, ka tu tiec pirms laika pieaicināta pie bērnu galda. Pat vismazākā ticība glābs! Ticības lielums nav kaut kādā dižumā, bet pilnīgā paļāvībā uz to, ko saka Dieva vārds. Tāpat kā tas romiešu virsnieks no Kapernaumas, kas pilnīgi paļāvās, ka pietiek ar to, ka Jēzus saka savu vārdu.

Šī sieviete līdz šim ir bezcerīgi cīnījusies ar elles varu un dēmoniem. Tie bija jau pilnībā sagrābuši viņas meitiņu un draudēja salauzt arī viņu. Jēzus ir satriecis šo tumsas spēku varu, atbrīvojis šo sievieti un svētījis viņu ar Dieva bērnu tiesu. Jēzus aizvien vēl darbojas tādā pat veidā - viņš atbrīvo arī mūs, kas ticībā saņemam Viņa vārda mācību, Kristus evaņģēlija vēsti. Tas izmaina visu mūsu dzīvi tāpat kā šai sievietei: mēs ieslēdzam cieši savā sirdī šo vārdu par dāvāto brīvību - par Kristus uzvaru pār sātana spēkiem. Un šajā ticībā mēs turpinām dzīvot: mīlestībā, pielūgšanā, pateicībā, slavēšanā, cerībā - kopā Kristus draudzē - mierā un paļāvībā, ka Viņš ir visu darījis, lai mūs atgūtu no grēka, dēmonu, elkdievību un nāves varas. Jēzus nopelns Dieva priekšā ir tas, ka nav vairs nekādas atšķirības - jūds vai pagāns: no daudzām un savstarpēji atšķirīgām tautībām mēs esam pulcināti vienā Dieva bērnu kopībā. Vienā ticībā. Tātad vienā Garā. Bet visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki - Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki. Āmen.