Kristus kā ķēniņa valdīšana nav lemta šajā pasaulē

Laetere 2004
Jņ. 6, 1-15
1 Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai.
2 Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem.
3 Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem.
4 Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu.
5 Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: "Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?"
6 Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.
7 Filips Viņam atbildēja: "Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums."
8 Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka:
9 "Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?"
10 Jēzus sacīja: "Lieciet, lai ļaudis apsēstas!" Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās - vīru vien kādi pieci tūkstoši.
11 Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās.
12 Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!"
13 Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši.
14 Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: "Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē."
15 Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.

Ciešanu laika Evaņģēlija tematika ir sakārtota divās tēmu grupās. Pirmajā mēs apskatījām Jēzu Kristu, kas lauž Sātana un visas dēmoniskās pasaules varu un atbrīvo cilvēkus no tās, otrajā, trīs svētdienas pēc kārtas, galvenā tēma būs mūs Pestītājs un Viņa īstenotais glābšanas plāns. Kristus ir Ķēniņš, un Viņam pieder valstība, bet ne tāds ķēniņš un ne tāda valstība, kādu ļoti daudzi gribētu - Mesiju un pestītāju no šīs pasaules bēdām un nastām, kas būtu ieradies, lai iedibinātu taisnību virs zemes un sakārtotu šīs pasaules lietas: lai tajā vairs nebūtu karu un ciešanu, lai visiem būtu pārpilnība (sociālā labklājība) un valdītu miers un taisnība virs zemes.

Daudzi cilvēki nopūlas, lai uzceltu šādu valstību - paradīzi zemes virsū. Netrūkst arī tādu, kas šos pūliņus saista ar Jēzu kā Mesiju. Tos mēdz dēvēt par millenārnistiem jeb hiliasistiem, kas māca par Kristus valdīšanas tūkstošgadi, kas iestāsies uz šīs zemes. Visiem šiem maldiem Kristus šeit pārvelk strīpu, teikdams - jūs mani gribat sagrābt ar varu un celt par ķēniņu - bet mana valstība nav no šīs pasaules. Es esmu dzimis un nācis pasaulē, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird manu balsi. Lūk, šī Dieva skaidrā balss Jēzū Kristū arī vēsta: nebūvējiet ar manu Vārdu paradīzi zemes virsū - nemāciet manā Vārdā par ticīgo valdīšanas laikmetu un kristīgās baznīcas labklājību un politiskās ietekmes izvēršanos šajā pasaulē. Tas ir jūsu priekšstats par Mesiju, bet Dieva plāns ir Golgātas ceļā. Raugies krustā, kur ir piesists Jēzus Dieva Dēls ar ērkšķu kroni galvā, nomocīts, asinīm noplūdis, nāves agonijā, un lasi Pilāta uzrakstu trijās valodās: Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš. Tas ir apsolītais Mesija, tavs Glābējs - un Viņš nāks uz pastaro tiesu. Visam šajā dienā būs lemts iet bojā: gan bezdievībai, gan velna un cilvēku meliem, arī visiem cilvēku sasniegumiem, un arī visiem veiksmīgajiem projektiem, bet Viņš paliks un nebeigsies arī tie, kas Viņam pieder.

Aplamās gaidas un cilvēciskie priekšstati par apsolītā dievišķā Ķēniņa - Mesijas jeb Kristus nākšanu ir ļoti senas un tāpēc arī millenārisma idejas ir pavadījušas baznīcu kopš pašiem tās pirmsākumiem un vēl aizvien tiek pārstāvētas - citi to māca tieši un atklāti (Jehovas liecinieki, mormoņi un adventisti, arī radikālo piētistu un kalvinistu denominācijas), citi pārstāv šo domāšanu maskētā veidā (kā Romas pāvesta baznīca, kura izvērš savu varu un ietekmi pasaulīgajā politikā...) Mērenie tūkstošgades jeb millenārisma pārstāvji ir ietekmējušies no jūdu idejas, ka pasaule pastāvēs 6000 gadu, kā par to liecina sešas radīšanas dienas, tam sekos septītā miera tūkstošgade, kuras laikā Kristus pēkšņi atnāks redzamā veidā un valdīs virs zemes ar sev uzticīgo cilvēku palīdzību. Tam seko astotā diena - mūžība, kuras prototips ir svētdiena. Šīs Kristus tūkstošgades sākumā jūdi pieņems Evaņģēliju un krustā sisto Jēzu kā Kristu. Sv. Gara darbība šajā laikā būs tik spēcīga, ka daudzi grēcinieki atgriezīsies.

Sātana darbība tiks apstādināta un viņš tiks iesviests cietumā uz šiem tūkstoš gadiem, bet pēc viņš kopā ar saviem eņģeļiem un neticīgo dvēselēm tiks iesviests uguns jūrā - mūžīgai pazudināšanai un nāvei. Tā ir nepareiza Atkl.gr. 20.nod. interpretācija, jo šī nodaļa nerunā par otro Jēzus atnākšanu, un, ja mēs visu šo tekstu interpretējam burtiski, kā to dara milleniāristi, tad tas mēs nonākam pie bezcerīgas visas Evaņģēlija jēgas sabrukuma. Tādējādi viss Dieva plāns tiek novests pretrunās un Viņa mūžīgā valdīšana un apsolītā svētlaime ilgst tūkstoš gadu, šī pasaule, kuras bojā eja ir pasludināta, kļūst par Kristus valstību - mūsu Pestītājs taču noraidīja šo Sātana piedāvājumu. Cilvēki, kuru spēkā nav darīt ne nenieka savas pestīšanas labā, kļūst par līdzpestītājiem.

Turpretī luteriskā evaņģēliskā mācība pastāv uz to, ka Kristus un viņa ļaužu valdīšana paliks garīga līdz pat pasaules beigām, jo Dieva valstība nenāks ārēji redzamā veidā. Nevarēs arī pateikti: redzi, te tā ir, jo Dieva valstība jūsu vidū nozīmē - iekšēji, garīgi jūsos.
Šo mācību apstiprina arī šīsdienas evaņģēlija teksts. Tas rāda, kā mūsu Kungs un Pestītājs tuvojas savas zemes misijas noslēgumam. Viņš tagad dodas uz Jeruzālemi, lai visu tur sapulcēto jūdu svētceļnieku priekšā pasludinātu, ka viņiem apsolītais Mesija ir ieradies un lai viņi savā neticībā sistu savu apsolīto mesiānisko Ķēniņu krustā. Visam tā bija jāpiepildās.

Aizvien lielāki ļaužu pulki seko Viņam, piedzīvodami Viņa kalpošanu un sludināšanu, un būdami aizvien vairāk pārliecināti, ka Viņš patiešām ir Mesija. Bet visiem šiem cilvēkiem, tāpat kā jūdiem, bija pilnīgi aplama izpratne par to, kādam ir jābūt Kristum, pēc viņu domām - pasaulīgam valdniekam, kas uzcels un nostiprinās jūdu nacionālo valsti, tās noteikšanu pār visiem citiem. Šī valdošā nācija tad baudīs pasaulīgu labklājību. Jēzus bija noguris sludinādams, ka Kristum nav jābūt šīs pasaules valdniekam, bet ka Viņu neklausīsies, nesapratīs, netaisnīgi notiesās un nodos pagāniem nāves sodam, pēc kā Viņš celsies augšā. Neviens tam neticēja, arī mācekļi. Kaut gan Jēzus bija viņiem daudzas reizes nodemonstrējis, kas Viņš ir patiesībā, kāda vara Viņam pieder un kāda būs Dieva valdīšana. Taisni otrādi - tad, kad Viņš atklāja saviem sekotājiem visu šo patiesību, daudzi teica - "šie vārdi ir smagi, kas tajos var klausīties".

Tā ir vispārēja reliģiska cilvēka daba: Dieva vārdi ir pārāk neērti un tajos ir netīkami klausīties, jo tie uzbrūk neticības dabai, kas ir dziļi cilvēkā. Tāpēc cilvēki labprātāk izdomā savas mācības, kas ir daudz parocīgākas (piemēram, tas pats milleniārisms), kas viņus sumina kā dievbijīgus un garīgi stiprus, pārākus par citiem. Un viņi atstāj Kristu, Viņa mācību. Daudzi jo daudzi pamet luterisko baznīcu ar šiem vārdiem - tās mācība ir pārāk smaga, tā neatstāj ilūziju, ka cilvēkā ir kaut kas labs un ka viņš ir spējīgs uz labo, kamēr, piemēram, citi māca, ka cilvēkā ir dievišķā dzirksts vai ka viņš pats ir spējīgs izšķirties un pieņemt Jēzu par savu pestītāju. Tas liekas pievilcīgāk, un šie cilvēki aiziet. Paliek tikai mazs pulciņš, kuriem Kungs Kristus prasa: vai arī jūs gribat aiziet? Dievs, dodi mums savu Svēto Garu, lai mēs arī varētu atbildēt kā Pēteris: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svaidītais (Kristus)." Tā atbildēt, tā ticēt un palikt mūsu Kunga evaņģēliskajā aicinājumā - luteriskajā ticības apliecībā, tā ir skaidra Kristus vārda mācības paudēja.

Jēzus ir kopā ar saviem mācekļiem kalnos Galilejas ezera otrā krastā. Viņš meklē mieru un klusumu, lai vēl runātu ar saviem mācekļiem, pirms jānāk visa atrisinājumam. Mūsu Kungam ir skumīgs prāts - nesen apkārtnē izplatījās ziņa, ka Herods ir nogalinājis Jāni Kristītāju, un šajā situācijā Jēzum ir radušās grūtības runāt ar saviem mācekļiem par Viņa paša gaidāmo nāvi un Augšāmcelšanos.

Šīs sarunas laikā Jēzus paceļ savas acis un redz, kā no visām pusēm straumē šurp plūst ļaudis. Viņu pieplūde ir vērojama līdz pat vakaram, un Jēzus saprata jau iepriekš, ka viņi būs izsalkuši un būs jāgādā par viņu paēdināšanu. Viņš arī labi zināja, kādā veidā tas būs jādara, jo šajos apstākļos vienkārši nebija citas izejas. Jau metās vēls. Viņš vēl runā par šo problēmu ar saviem mācekļiem, gribēdams pārliecināties, vai kāds vispār atcerēsies brīnumainos notikumus Kānā kāzu laikā, kad Viņš pārvērta ūdenī vīnā. Taču visa saruna ar mācekļiem norāda, ka viņi neko no tā nav atcerējušies un neko nav ņēmuši vērā, ko šis notikums viņiem toreiz pavēstīja.

Mācekļi prot labi novērtēt reālo situāciju - naudas kasē nav un arī faktiski pieejamie krājumi ir niecīgi, lai paēdinātu visus. Nevienam nav nevienas idejas, ko iesākt un kā atrisināt šādu situāciju. Mācekļu situācija allaž attiecas uz mums, uz kristīgās draudzes situāciju. Vai nav tā, ka arī mums bieži liekas, kur lai ņemam līdzekļus, lai izpildītu visus tos uzdevumus, par kuriem mums kā kristiešiem ir jāatbild? Trūkumcietēju aprūpe, bet arī dievnama būve tik pat labi? Daudzreiz tiek skaitīts, cik naudas mums ir kasē, un secinājums ir drūms - visu to lielo uzdevumu priekšā mums faktiski nav nekā, lai pat kaut ko uzsāktu. Mēs taču nevaram izdot vairāk, nekā mums ir, vai ne? Te arī gribās nolaist rokas, bet mēs, mīļie, aizmirstam, ar ko mēs esam vienā draudzē, aizmirstam, ka mūsu laivā ir tas, kas var visas lietas - apsaukt vētru un pārvērst ūdeni vīnā.

Tāpat tajā situācijā bija pieci tūkstošu cilvēku, bet tikai piecas maizes un divi zivis, bet krietni vairāk kā pieci tūkstoši, ko paēdināt. Andrejs domā, ka tāpēc nav vērts pūlēties un labāk no šī mazumiņa remdināsim paši savu izsalkumu. Jēzus vairs neko neskaidro, viņš vienkārši ignorē Andreja priekšlikumu. Viņš norīko ļaudis apsēsties pulkos pa piecdesmit. Tā izveidojās simts piecdesmitnieku grupas, kas nosēdās viena otrai līdzās.

Pati brīnuma paveikšana ir aprakstīta maksimāli vienkārši, teksts koncentrējas tikai uz to, ko dara Jēzus. Krājumi tika brīnumainā un dievišķā veidā pavairoti un tika izsniegts katram, cik tas vien spēja paņemt. Ļaudis ņēma pat vairāk, jo tā ir parasti - ar acīm var apēst vairāk, nekā vēderā lien. Tāpēc daudziem palika pāri. Lai savāktu pārpalikumu, katram māceklim bija rokās tāda grozveidīga somiņa, un katrs tās pielasīja pilnus ar pārpalikumiem - gan zivīm, gan maizes. Tādā veidā Jēzus gādāja, lai arī mācekļi saņemtu papilnam no pārtikas, ko Jēzus bija izsniedzis ļaudīm. Kristus dod mums pārpilnībā - tā, lai paliek pāri, ko iedot gan nabagiem, gan arī draudzes vārda kalpu vajadzībām.

Cilvēki paēduši, tagad saprata, ka noticis brīnums un kādi no viņiem apliecināja: šis tik tiešām ir gaidāmais pravietis. Bet viņu priekšstats ir aplams. Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Tas mūsos iemājo caur Dieva vārdu, kas rada ticību un tad mēs redzam šo mūžīgo valdnieku, ko jūdi un neticīgā pasaule ir piesituši krustā, bet kas mums ir mūsu mūžīgās svētlaimes ķīla. Ticībā mēs redzam Viņa otro nākšanu un viņa ķēnišķīgo mūžīgo valdīšanu - valstību, kas mums ir sagatavota kopā ar Viņu priekā un svētlaimē, kas nebeigsies nekad.
Āmen.