Pat cilvēks, kas kādreiz to ticībā ir pieņēmis šo brīnišķīgo dāvanu no Dieva, ir apdraudēts – neticība, no kuras ir bija izrauts, var atkal atgriezies, cilvēks var atkal pazaudēt, ko bija guvis. No mūsu teksta mēs varam spriest, ka šī Kristus atgrūšana (atkrišana) visdrīzāk notiek cilvēka paša vainas dēļ. Kamēr cilvēks ir kopā ar Dieva vārdu, pretiniekam nav nekādas varas pār viņu – Kristus taču ir uzveicis velnu. Tomēr savā spēkā vien cilvēks pie sludināta vārda noturēties nespēj. Te ir vajadzīgs Dieva spēks un to cilvēks var droši saņemt ar skaidru Diev vārda mācību. Ja tās trūkst, tad cilvēks ir briesmās. Tad nupat iztīrītajā un uzpostajā namā – cilvēk dvēselē drīz vien atgriežas vecais nešķīstais gars, kopā ar septiņiem saviem draugiem - dēmoniem, kas ir vēl briesmīgāki par iepriekšējo. Tāpēc svētīgs ir tas, kas Dieva vārdu dzird un to spēj paglabāt ticīgā sirdī!

14. pantā kārtējo reizi tiek demonstrēts, ka Kristus satriec Sātana varu – dēmons atstāj cilvēku, ko tas iepriekš bija mocījis un laupījis viņam runas spēju. Tagad tā ir atgūta un tas pievērš ļaužu uzmanību: kas tā ir par spēkiem un kas tā ir par varu, kādā darbojas Jēzus. Vai viņš nevarēju būt solītais Mesija – Dāvida Dēls?

15.p. „Daži viņu starpā” – runa te ir par farizejiem. Tieši viņu uzdevums bija uzraudzīt, lai tikai cilvēki nesāktu ticēt Jēzum. Tāpēc viņi nāca klajā ar šo zaimojošo sazvērestības teoriju: Jēzus ir uz vienu roku ar velnu. Velns ir visu dēmonu virsnieks un tas tūlīt pat paklausa un aizvāc savus padotos, ja vien Jēzus to vēlas.  Farizeji bija lielas autoritātes tautā visos garīgos jautājumos, un ar savu spriedumu viņi varēja dziļi iespaidot ikvienu. Jūdu vadošie teologi lielā mērā atgādina mūsdienu reliģiju ekspertus, kas apgalvo: ”tev nav jādomā, ka Jēzus izdzina dēmonus un pārtrauca velna apsēstību, jo dēmoni un velni nemaz nav reāli. Šiem cilvēkiem bija tikai kādas psihiskas problēmas.” Vienalga, kādā veidā viņi mēģinās to darīt, bet viņu mērķis ir viens un tas pats – nevienu brīdi netici, ka Jēzum piemita spēks atbrīvot cilvēkus no velna jeb Sātana varas. Tā patiešām ir liela, jo mēs redzam, ka šī vara arī farizejus pārvalda un tiek no tās pamudināti zaimot Jēzu, nosaucot Dieva Dēlu par velna sabiedroto.

16. p. Šī zaimošana turpinās – tikko redzējuši, kā tiek uzveikta tumsas kunga vara, farizeji prasa vēl lielākas zīmes. Viņi, protams, nedomāja, ka Jēzus tik tiešām to var izdarīt, bet viņi gribēja atstāt iespaidu uz apkārt esošajiem cilvēkiem.

17.p. Jēzus droši vien nebija fiziski klāt pie šiem cilvēkiem, kuri Viņu centās kompromitēt, tomēr Viņš spēja ielūkoties katra cilvēka nodomos un redzēja patiesos sirds nolūkus. Farizeji gan neticēja Jēzus dievišķumam un tāpēc bija ļoti izbrīnīti par pēkšņo pavērsienu, kad Jēzus pieaicināja viņus pie sevis un uzrunāja. Savas zemes dzīve laikā Jēzus savu dievišķumu lietoja tikai tad, kad jāapliecina Viņa pestīšanas misija, un šī bija tā reize.

Stāstīdams par valsti, kas nevar pastāvēt, ja darbojas pretim savām interesēm vai, teiksim, firmu, kas apzināti pati sev uzaudzē konkurentus, Jēzus īstenībā parāda, cik absurda ir šāda farizeju sazvērestības teorija. Skaidrs, ka Sātans ir persona un viņa valstība pastāv tikai tādēļ, ka tā īsteno savas intereses. Neviena persona nevar veiksmīgi pastāvēt, kaitējot pati sev. Neviena vara nav ieinteresēta nodarīt zaudējumus pati sev. Te ir tikai viena atbilde un farizeji, protams, klusē. Ja Jēzus ir Sātana sabiedrotais, tad Viņš nevar apkarot velnus un izdzīt dēmonus. Jēzus ir nācis sagraut Sātana valdīšanu un uzcelt Dieva valdīšanu. Tā kā šeit ir absolūta drošība un „vai nu – vai” slēdziens.

Mēs sastopam daudzus evaņģēlija pretiniekus, ateistus, kas uzstājas ar šķietamiem argumentiem pret Kristu un ticīgajiem. Lai viņiem liktu apklust, dažkārt pietiek ar elementāras loģikas palīdzību. Kāds slavens kristīgais autors – apoloģēts C. Lewis ir  teicami atbildējis mūsdienu ateistu gudrībām – viņu argumenti pret Dievu un kristietību visi balstās pieņēmumā, ka saule uzlec tāpēc, ka es to redzu. Kamēr patiesība ir vienkārša: es spēju redzēt tikai tāpēc, ka saule ir uzlēkusi.

19.p. Jēzus turpina sagraut farizeju melus. Daudzi farizeju mācekļi nodarbojās ar eksorcismu. Dēmonu izdzīšana bija tolaik izplatīta prakse. Ja mēs sekojam viņu zaimojošajai demagoģijai, tad tas nozīme: velnus var izdzīt tikai tad, ja tev ir sakari ar Sātanu.

20.p. Tagad ir skaidrs, ka dēmonu izdzīšana nav sadarbībā ar Sātanu, bet nāk no Dieva. Jēzus to ir pratis parādīt ar tādu skaidrību, ka pat farizejiem tiek atņemta vēlme kaut ko iebilst. Tādā pašā veidā Jēzus turpina: tad nu ir skaidrs, ka mana darbošanās ir Dieva Garā – Dievs ir ar Viņu. Šie notikumi ir brīnumainas norādes, ka Dieva valstība ir jūsu vidū, ar Jēzu tā ir uzsākusi savu gaitu pie cilvēkiem. Tas nozīmē – ar Dieva žēlastības valdīšanu caur Glābēju Jēzu Kristu. Tagad šī valdīšana ir palikusi redzama – Kristū Jēzū. Kurš to redzot negribētu piederēt pie Dieva, kurš gan izvēlētos būt Dieva pretinieka pavalstnieks? Tas ir cilvēks, cilvēka samaitātā daba, kura, pat skaidri redzot, ka gaisma ir nākusi pasaulē, labprātāk izvēlas tumsu. Tā mums ir mīļāka (sal. Jņ 3, 19).

Nav pareizi šīs lietas attiecināt tikai uz neticīgās pasaules ļaudīm. Mums tās ir dotas mūsu garīgajām pārdomām pašiem par sevi. Apustulis Pāvils ir labs piemērs: tad, kad Dieva vārds kā abpusēji griezīgs zobens pāršķeļ mūsu sirdi, tad mēs varam ieraudzīt sevi patiesības gaismā – kā Pāvils vēstulē romiešiem septītajā nodaļā Sv. Gara darbības spēkā atskārst, ka ir pārdots grēka varā, jo dara nevis to, ko grib, bet to, ko negrib – uz to viņu trenc viņā aizvien vēl mītošais grēks un viņš apzinās, ka viņa dabīgajā miesā nemīt nekas labs...

Kādreiz atsevišķus kristiešus dzird sakām, ka viņi esot saņēmuši Sv. Garu un tajā viņi apjēdzot notikumus, redzot sevi un citus. Kāds ir šis redzējums? Tajā viņi nereti redz sevi svētus, Dieva gaismas pārņemtus, grēku uzvarējušus (savu veco Ādamu neesot vairs satikuši kopš Sv. Gara kristībām). Toties citi, kuriem šīs īpašās dāvanas nav bijis, tie, kuri aizvien vēl saka, ka grēki viņus nomoka, - lūk, šie esot ārpus pestīšanas. Kāda šausmīga alošanās! Gars, ko viņi sakās dabūjuši, katrā ziņā nav Dieva Gars jeb patiesības Gars, jo tas vispirms ved cilvēku līdzīgā atklāsmē kā Pāvilu, bet pēc tam arī līdzīgi kā Pāvilam ļauj atklāt Jēzu Kristu – glābēju no grēka varas. Šie svētuma lielībnieki ir saņēmuši svešu garu, kas māca viņus pretēji tam, kā to dara Dieva Gars. [Piemērs no Reformācijas vēstures: jūsmotāji nevarēja būt kopā ar miesīgo Luteru, kas mācīja, ka cilvēks savā dzīves laikā arvien vēl paliek grēcinieks].

24.-26. p. Kristiešiem ir allaž jābūt modriem, jo mūsu pretinieks velns klīst apkārt kā kārs lauva un lūko, kuru no mums viņš varētu aprīt. Arī aplipināšana ar šādu svešu jūsmotāju garu, kas grēka atziņas vietā pārliecina par bezgrēcību, ir viens veids, kādā darbojas ļaunais pretinieks. Viņa uzdevums ir atņemt kristītiem ticību, proti, izraisīt viņu atkrišanu. Kristus dotā ilustrācija par dēmonu, kas vienreiz padzīts no nama – no cilvēka dvēseles, klejo apkārt pa tuksnešainām vietām un ilgojas atgriezties, raksturo šādu situāciju. Jēzus mums ir nepieciešams ne tikai, lai mēs tiktu atbrīvoti no dēmonu varas, bet arī – lai mēs varētu saglabāt savu brīvību. Kā Kristus ir pie mums, kā Viņu noturēt mūsu dvēselē? Atbilde ir skaidra: lietot Viņa vārda mācību, klausīties Bauslības un Evaņģēlija pasludinājumā draudzē, un nākt pie Dievgalda. Tie ir tie apsolītās drošās satikšanās vietas. Pašiem savas nevajadzētu izdomāt. Tā var aplipt ar svešu garu. Un tieši tā jau arī daudzi ir aplipuši – ar pašizdomātiem dievkalpojumiem, kuriem ir dievbijīga āriene, bet nav apsolījuma. Tā svešais gars aizved no patiesas ticības un atdara durvis dēmonam, kas atgriežas ar septiņiem saviem līdziniekiem, kas ir vēl trakāki.

C.F.W. Walther – ko sauc par mūsdienu Luteru, atkrišanas briesmas raksturo šādi: ir tikai viens ceļš, kādā cilvēks var iegūt ticību, bet neskaitāmi daudz un dažādi ir tie ceļi, kādos ir iespējams no tās atkrist. Kāds atkrīt pēkšņi kā Dāvids, kad viņš krita grēkā ar Batsebu, vai kā Pēteris, kas aizliedza Kristu, cits pakāpeniski paliek par nodevēju kā apustulis Jūda. Cits pats nemaz neapzinās, ka ir atkritis – kā Laodikejas bīskaps (sal. Atkl.3). Daži labi apzinās, ka ir atkrituši – kā Kains, un tādēļ pienāk brīdis, kad viņus sagrābj izmisums.

Dažu atkrišana ir skaidri redzama no malas: tie ir zaudējuši dzīvu ticību vai arī pieslēgušies pie tiem, kuri tic maldiem vai dzīvo neticīgajā pasaulē. Daži pamet pareizo ticību un pieslēdzas fanātiķiem, no skaidru mācību apliecinošas jeb konfesionālas ticības viņi ir novērsušies un kļuvuši par antikrista ieročiem vai mūsdienu farizejiem. Savukārt citu atkrišana nav redzama no malas, tā notiek iekšēji. Ārēji viņi paliek kopā ar konfesionāliem kristiešiem – arvien vēl nāk uz draudzi, nāk pie dievgalda, viņi arvien vēl runā par Dievu un viņa vārdu, bet tā spēkam viņi vairs netic – kā Sardu bīskaps (Atkl.2): “tu tikai vārda pēc esi dzīvs, bet tu esi miris.” Ir tādi cilvēki, kas atkrīt, tāpēc  ka viņi atgriežas vecajos kārību valgos, no kuriem Dievs viņus ir izrāvis – plītēšanā vai seksuālā izlaidībā. Citi atkrīt, pazaudēdami patiesu evaņģēlisku ticību (taisnošanas mācību) un kļūst par tādiem, kas bauslības ceļā grib iemantot pestīšanu (par legālistiem).

Tāpēc pārbaudi savu sirdi: ja tu neesi atkritis kādā no tikko aprakstītajiem veidiem, tad varbūt kādā citā – īpašā, un Sātans, šis ļaunais ienaidnieks, ar īpašu viltību tevi apstrādā? Mēs visi daudzkārt krītam un tāpēc mums ikdienas ir vajadzīga atgriešanās un grēku piedošana. Kamēr mēs, nabaga grēcinieki, pastāvam grēksūdzes lūgšanā: Kungs dod man sava svētā Gara spēku, ka varu atgriezties (!), tikmēr mēs varam zināt – Dievs ir uzticīgs, Viņš mūs neatraidīs, Jēzus Kristus dēļ tavi grēki tev ir piedoti un paša Kunga Kristus sakraments to apzīmogo – tavs vārds no tavas Kristības brīža ir Debesu reģistrā.

Atkrist no ticības ir visļaunākais, kas ar tevi var notikt, ka tu nonāc atpakaļ dēmonu pakļautībā, no kurienes Jēzus tevi ir izrāvis ārā. Neskaitāms daudzums ir nešķīsto garu, velnu un dēmonu, kas grib ielauzties caur durvīm un atkal ņemt mājvietu tavā dvēselē. Tas nozīmē – šīm durvīm jābūt labi apsargātām, labi nocietinātām.

Tagad tu vaicā, vai tu to spēsi? Pretinieka karapulks ir tik biedējoši liels, bet Dieva palīdzību vēl nevar redzēt. Bet vai tu esi labi paskatījies, labi ieklausījies, cik mundri dzied mūsu ticības skolotājs Luters: lai būtu velnu diez kāds bars, kas mūs grib aprīt kāri, mūs tomēr sarga Dieva Gars, kas velna varai pāri. Kas valda tumsībā, gan kaist viņš niknumā, bet ko mums padarīs, Dievs viņu nosodīs, viens vārdiņš to spēj aizdzīt. Turies pie šī vārda un tici, ka ne no Tavas skriešanas vai darīšanas, bet viss no Dieva žēlastības, kura tev ir apsolīta un kura palieka mūžīgi ar tevi.

Jā, tieši tā: svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā. Dieva vārda aizsardzība ir tā stiprā pils, tas cietoksnis, kas nostiprina ieeju mūsu sirdī; tā ir drošais aizsargvalnis, tas aizsargā arī mūs – Kristus draudzi. Un tāpēc mums ir jālūdz kopā ar Selnekeru:

Pie sava vārda uzturi / Pret velna viltu aizstāvi un tālāk Tavs Vārds ir stipra pils priekš mums / Un Tavas draudzes patvērums. Mūsu turi mīļais Kungs pie tā / Tā mūsu manta dārgāka

Āmen.