Patiesība jūs darīs brīvus 
Judica 2004

Jņ 8, 46-59
⁴⁶ Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? ⁴⁷ Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva." ⁴⁸ Jūdi Viņam atbildēja: "Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?" ⁴⁹ Jēzus atbildēja: "Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. ⁵⁰ Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. ⁵¹ Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!" ⁵² Tad jūdi Viņam sacīja: "Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! ⁵³ Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?" ⁵⁴ Jēzus atbildēja: "Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. ⁵⁵ Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. ⁵⁶ Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to." ⁵⁷ Tad jūdi Viņam sacīja: "Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?" ⁵⁸ Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es." ⁵⁹ Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.

Pagājušā reizē mēs redzējām, ka daudz ir tādu cilvēku, kas ir labvēlīgi Jēzum un grib Viņu padarīt par savu politisko un reliģisko vadoni. Šajā tekstā mēs sastopamies ar cilvēkiem, kas ir naidīgi un agresīvi noskaņoti un grib Jēzu nolinčot. Abos gadījumos secinājums ir vienādi smags: Jēzus nav tas Mesija, ko vēlās cilvēki – nedz labvēlīgi noskaņotie, nedz arī naidīgie (šinī gadījumā – jūdi).Tomēr šis Jēzus ir no mūžīgā un visuvarenā Dieva sūtīts šurp šajā pasaulē un laikā, lai sludinātu patiesības vārdu: Dieva žēlastības pilno aicinājumu atgriezties no grēkiem un tikt izglābtiem no mūžīgās nāves, lai mantotu mūžīgu dzīvi, svētlaimīgu un brīvu esamību kopā ar Dievu. Tiem, kas pie šā Jēzus sludinātā vārda turas, tam seko un to apliecina par spīti visām jūdu apsūdzībām, meliem un neticīgās pasaules nievām, ir drošs apsolījums no Dieva – mēs tiksim izglābti pēdējā tiesā un dzīvosim mūžīgi. Tādas prieka vēsts dēļ mēs arī nākam kopā draudzē – pielūdzam un pateicamies, slavējam un priecājamies, baudīdami, cik Tas Kungs ir labs!

 

Šis teksts mūs it kā ieved karsta strīda paša viducī. Gaisotne tajā ir agresīva. Jēzus sludina, atklādams tempļa iekšpagalmā sapulcētajiem savu misiju: Es esmu pasaules gaisma, Es esmu no iesākuma – Es esmu no sava Tēva, no Dieva, kas ir patiesīgs un tālab Manis sludinātie vārdi ir patiesība. Ja jūs uzklausāt Manu mācību un pieņemat to, tad jūs atzīsit patiesību un patiesība jūs darīs brīvus, tas ir, atpestīs jūs no grēka, velna un nāves varas un darīs par Dieva bērniem mūžīgi. Visi šie vārdi jūdiem nebūt nav kas jauns un nesaprotams, bet gan apliecina to Rakstu patiesību, kuri balsta viņu reliģiju. Šķiet, ka jūdiem vajadzētu uzgavilēt priekā un pateicībā, bet viņi izturas tieši pretēji – savās sirdīs viņi kaļ plānus, kā novākt Jēzu. Jūdi uzskata sevi par Ābrahāma pēctečiem. Fiziski tā tas ir, taču ne garīgi. Jo Ābrahams paklausīja Dieva vārdiem un ticēja tiem, kamēr viņa pēcteči tos noraida un rīko sazvērestības pret pašu Dieva svaidīto. Kā bērni tad viņi ir? Kas ir viņu garīgais tēvs? Jēzus viņiem norāda: ja tāda ir jūsu reakcija, tad skaidrs, ka jūs esat no velna (no sātana) – viņš ir visu to garīgais tēvs, kas Dievu vārdu zinādami un saņemdami, pretojas tam un meklē, kā to apklusināt pavisam. Jēzus Tēvs ir visuvarenais Dievs, bet farizeju – velns. Dievs un velns ir spilgtā pretstatā viens otram. Tādā pat pretstatā ir Dieva darbi un velna darbi. Visi Dieva darbi ir patiesība – žēlastība un vēlreiz žēlastība, bet velna darbi ir meli – tie meklē pievilt, iznīcināt un nokaut, tie kāro slepkavību. Lūk, to apliecina Jēzus, un tas nokaitē šo situāciju. Farizeji apsūdz Jēzu, ka Viņš ir dēmonu apsēsts un tādā veidā viņi zaimo Dievu. Mūsu Kungs Kristus arī pret šiem meliem pauž skaidru savas misijas apliecību.

 

Mēs, kristieši, arī esam aicināti būt par patiesības apliecinātājiem. Par mums saka – tie ir „konfesionālie”, tas nozīmē, “tie, kas apliecina.” Faktiski visiem kristiešiem vajadzētu būt konfesionāliem, proti, ticības patiesību apliecinošiem, Kristus skaidro Evaņģēliju apliecinošiem visu reliģiski politisko melu priekšā, par spīti visiem reliģisko funkcionāru slepkavnieciskām sazvērestībām, par spīti visas pasaules neticībai un nievām. Tur, kur tiek apliecināts patiesības vārds – Jēzus Kristus un Viņa mācība, iet karsti un dažkārt nākas dzirdēt par sevi līdzīgas lietas, kā Kristus dzird no farizejiem un citiem naidīgajiem jūdiem – konfesionālie ir apsēstie, viņu mācības patiesība ir apsēstība, viņi ir samarieši jeb tādi, kas apstrīd mūsu tiesības saukties par vienīgo pestīšanas iestādi. Tiem, kas apliecina patiesību, tātad, allaž ir jārēķinās, ka sinedrijā, tas nozīmē, reliģiski politiskās pārvaldes koridoros, allaž tiks kalti plāni, kā dabūt tos konfesionālos pie malas. Tam nevajadzētu mūs mulsināt vai baidīt. Mums tad ir jāatveras pie vārda, jā, arī pie šodienas teksta, kurā mēs redzam, ka Dievs saviem ļaudīm šādās smagu apsūdzību reizēs dāvā fantastisku spēku un mierinājumu:

 

Jēzus atbild saviem apsūdzētājiem (49.p.): Es neesmu no velna, bet Es dodu godu savam Tēvam, jūs turpretī laupāt man godu. Tā ir mierīga un Dieva klātieni apzinoša atbilde. Tajā mēs redzam, kā Kristus skaidri pretnostata sevi farizejiem, saviem apsūdzētājiem, kā ir nošķirta jeb pretnostatīta patiesība no meliem, Dieva bērni no ļaunā pretinieka – velna bērniem, ticība no neticības. Tas ir allaž jāzina arī mums: ja mēs apliecinām sava Dieva godu – teicam viņa vārdu vai iestājamies par Viņa mācību un tāpēc mūs kāds nolād vai zaimo, tad ir jāzina, ka tie, kas to dara, patiesībā nevēršas pret jums, bet pret Dievu, laupa godu pašam Dievam. Dievu zaimo dēmona apsēstībā, viņa varā nonākušie. Un tā nu mēs varam spriest paši, kam tad šeit patiesībā ir dēmons jeb kurš tad ir no velna. Skaidrs, ka tie ir uz savu pašizdomāto reliģiju lepnie jūdu bauslības mācītāji. Dievs nav viņu tēvs, bet to tēvs, kas teic Viņa godu, apliecina Viņa vārdu (mācības) patiesību – mūsu Tēvs Debesīs. Mēs katrs ikviens draudzes loceklis un visi piederam Viņa Dēlam, bet caur Kristu Dievs ir arī mūsu Tēvs un Viņš mūs ir pieņēmis atpakaļ par saviem bērniem.

50.p. Jēzus teic: ... ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Tas ir ļoti skaidri pateikts – jūdu Rakstu mācītājiem nav īpaši jāuzsver, kas ir šis Viens, kas visu redz un dzird – arī šo situāciju, un kurš tad spriedīs taisnu tiesu katram pēc tā, ko katrs ir darījis, ko apliecinājis – patiesību vai melus; vai ir godājis Dievu kā savu Tēvu, vai ir zaimojis to, saukdamies gan par Ābrahama bērnu (tas ir, ticīgo), bet par Dieva vārdu mācību nav licies ne zinis, taisni otrādi – apsmējis un visādi zākājis „konfesionālos” par to, ka tie grib skaidri apliecināt Evaņģēlija patiesību. Arī pret mācību vienaldzīgie īstenībā ir velna pusē, jo viņu inertā attieksme liecina, ka viņi tik pat labprāt savā reliģiskajā dzīvē var iztikt no meliem, un neko neiebilst pret Dieva mācības viltošanu un bīstamu cilvēku barošanu ar visādiem pašu izdomātiem reliģiskajiem surogātiem jeb samazgām tīras barības vietā.

 

Tas ir spriedums, kas attiecas arī uz katru cilvēku personiski, cik viņš savā ticības dzīvē ir ieinteresēts meklēt patiesību, to atzīt, turēties pie tās un apliecināt to. Cik katrs, kas šo patiesību un ticības dāvanu saņemdams, pateicas savās ikdienas lūgšanās, cik daudz šis mīlestību un žēlastību saņēmušais to pašu parāda saviem ticības brāļiem un māsām? Šie jautājumi ir nopietni jāatbild katram pašam, stāvot tā priekšā, kas visu redz un dzird. Vai tik nav tā, ka dārgās dāvanas saņēmuši un no draudzes pārnākuši, mēs tās nemaz neizsaiņojuši, noliekam kaut kur malā, nosviežam pie citiem graustiem pagrabā? Kā jums liekas – ko teiktu Dāvinātājs, ja Viņš pēkšņi ierastos mājās pie tā, kas tiek draudzē regulāri apdāvināts un atklātu, ka visas saņemtās dāvanas stāv sasviestas kaut kur kaktā, ar putekļiem pārklātas un nemaz neizsaiņotas?

 

Neviens šeit nevarētu lielīties un teikt, ka visu, ko ir saņēmis, to ir licis pilnīgi 100% lietā. Mūsu lūgšanas arvien ir pa vārgu, mūsu vēlmes mācīties par laisku... Ko teiksim Dāvinātajam un ko lai dara? Kas izraus mūs no šī pazudinošā stāvokļa? Mūsu Kungs te arī tūlīt pat atbild (51.p.) Patiesi, patiesi Es jums saku, kas manus vārdus turēs, tas nāves nebaudīs nemūžam. To viņš saka visiem – gan sazvērnieciskajiem un pret patiesību runājošajiem farizejiem, gan mums. Palieciet manā mācībā, un jūs varēsit atzīt patiesību un patiesība jūs darīs brīvus. Varbūt mūsu darbi un reliģiskās dzīves spējas ir vārgas un mēs daudz ko vēl nespējam aptvert, bet tas, ka turamies pie šīs dāvanas draudzē, uzklausām un apliecinām tos, regulāri un vienkāršā bērnu paļāvībā nākam pie altāra sakramenta, mūs glābs no mūžīgās nāves. Tam ir Dieva apsolījums. Nav vajadzīgs nekāds mūsu veikums, nav jāgūst nekādi dižie panākumi, bet vienkāršā bērnu paļāvībā jānāk un jāsaņem no sava Kunga. Tas ir droši. Āmen, āmen.