Palmarum 2004

Tukuma Kristus miera KLB draudze

Ķēniņš, kas kalpo Tev   Mt 21, 1-9 1 Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem 2 un tiem sacīja: "Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. 3 Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs." 4 Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: 5 sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- 6 Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, 7 atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. 8 Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, 9 bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: "Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!"   Žēlastības Kungs un Pestītājs ienāk Jeruzalemē, jādams uz ēzelīša, tieši tā kā ir rakstīts pie pravieša. Tā ir varena procesija, kas kopā ar Jēzu tuvojas Jeruzalemei. Šie ļaudis gavilē, kāda daļa no tiem ir redzējuši Jēzus veiktos brīnumus – bijuši paēdināto starpā vai tml., dzirdējuši arī Viņa sludināšanu. Viņa slava bija izgājusi no mutes mutē – viņu sagaida kā apsolīto mesiānisko ķēniņu. Nu visām lietām ir jāpiepildās, Viņš tagad ienāk Jeruzalemē – Hosanna! Mūsu glābšana sāk piepildīties, tā jūsmīgā pacēlumā domā ikviens gavilētāju starpā. Bet ir tikai Viens, kas šeit zina patiesību. Viņš pats ir šī patiesība, kurai tagad pēc Dieva prāta ir jāpiepildās. Pavisam drīz, kad tas notiks un Dieva Dēls piepildīs savu misiju, šie paši ļaudis novērsīsies no Viņa – spļaus Viņam virsū, teikdami – ja esi Dieva Dēls, kāp tagad zemē no krusta. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi savu glābšanu gaidīja šīs dzīves problēmu atrisinājumā un savu pestītāju kā laicīgu reliģiski politisku līderi, bet apsolīto valstību – šīs pasaules politisko un sociālo attiecību izkārtojumā. Nav slikti, ka arī šīs pasaules lietas sakārtojas, bet Jēzus Kristus valstība nav no šīs pasaules. Viņš ir ķēniņš – mūžīgās godības Kungs. Šīs pasaules izkārtojumā – tās godībā, Viņam nav līdzdaļas. Šī pasaule ar visu tās varu, arī ar visiem tās priekšstatiem un gaidām, ar šīs pasaules ticību un šīs pasaules cerībām, bez žēlastības sit Viņu krustā.    Mēs dažkārt dzirdam par lieliem plāniem – kādas izskatīsies mūsu pilsētas pēc 30-40 gadiem. Valdības vīri uz maketiem prezentē nākotnes apbūvi: debesskrāpji un gaisa dārzi tiek solīti. Arī tautas labklājības līmenis, iespējams, uz to laiku būšot krietni cēlies. Pēc 30-40 gadiem algas būšot pienācīgi lielas, komfortabli mājokļi un gaiši prospekti būšot. Tikai – vai mēs tur būsim, vai mēs mitīsim šajos nākotnes mājokļos un staigāsim pa šīm gaisa dārzu avēnijām, saņemsim šīs cilvēka cienīgās algas? Ar asarām acīs daudzi no mums apzinās, ka šie visi projekti piepildīsies bez mums. Mums būs jāaiziet no šīs dzīves, pirms tas viss piepildīsies.   Noslauki asaras un tveries pie savas ticības, tveries pie sava Kunga pirms nāves vārdiem: viss ir piepildīts – priekš tevis (!), un dzīvo ar mieru sirdī, lai tava sirds neiztrūkstas arī, ja apkārt ir karš un izbailes, trūkums un nāves bieds. Kristus valstības miers, un viņa apsolījums ir drošs, ka Viņa tēva namā ir daudz mājokļu, Viņš tagad ir nogājis un sataisījis mums vietu. Mums katram priekšā stāvošā šķiršanās no šīs pasaules – kaut arī skumja, bet tomēr vairs nav baisma. Visu, kas tajā ir baisms, Kristus ir mūsu vietā uzveicis, lai mūs tur sagaidītu jauna zeme un jaunas debesis. Tagad vēl nav atklājies, kas mēs būsim, bet mēs savā ticībā zinām, ka tur mēs būsim līdzīgi Kristum, savam Kungam. Tur mēs dalīsimies ar Viņu godībā un pilnīgā brīvībā – tas ir kas nesalīdzināmi vairāk par visu to zemišķo labklājību, ko sola šīs pasaules plānotāji un projektētāji pēc 30-40 vai 100-200 gadiem, ja tādiem būs lemts pienākt...   Tagad šis Dieva dotais apsolījums liekas tāls un neaizsniedzams; ikdienas solis, šķiet, būs tikai vienmuļš un slikti atalgots darbs un gandrīz nekādas izredzes, ka kaut kas mainīsies uz labu. Bet neizaizmirsti – jaunās un svētlaimīgās dzīves apsolījums nenāk no cilvēkiem, tas ir Dieva apsolījums. Skaties savā Pestītājā – vai toreiz uz Jēzu raugoties, kāds varēja pateikt – šis būs tas cilvēks, kas uzvarēs velnu, grēku un nāvi? Vai Viņa pazemīgajā tēlā raugoties, Viņa ciešanās un nespēkā kāds varēja iedomāties – tā ir pati patiesība, ko jūdi sit krustā, šis cilvēks vienlaikus ir visuvarenais Dievs, mūžīgās godības Ķēniņš?   Viņš tomēr ir Ķēniņš un Viņam pieder valstība. Noraugies uz Viņu – tas ir tieši tavs Ķēniņš! Viņš nāk pie Tevis jau tagad – sludinātajā vārdā, evaņģēliskās mācības skaidrībā, kas dāvā drošu ticību. Zem Sakramenta maizes un vīna necilā, trauslā ietērpa tu saņem vislielāko algu – grēku piedošanu, ko Kristus – Dieva Dēls ir pelnījis priekš tevis. Tā tu ar Jēzu tiecies ik reizi, katrā dievkalpojumā, katrā lūgšanā, katrā grēku piedošanas pasludinājumā – tu jau tagad, savu ticības dzīvi dzīvodams, esi gaišo mūžības prospektu un Debesu dārzu iemītnieks, tev ir mājoklis pie Dieva un īre par tevi ir samaksāta uz visiem laikiem.   Tad zini: tad, kad tavas acis aizvērsies nāvē, tanī mirklī Viņš būs mūsu priekšā un mēs skatīsim sava Pestītāja godību. Tagad mēs uzlūkojam Viņu krustā - salauztu un nespēkā, un tikai ticībā redzam Viņā mūžīgās godības Kungu, tad mēs skatīsim Viņu tieši vaigā - varenībā un spēkā. Ja Viņš ir bijis mūsu Kungs un visa labā devējs šeit, tad vēl vairāk – tur.   Viņš negaida kā šīs pasaules varenie, lai mēs, kam ir nepieciešama palīdzība, meklētu Viņu. Jo Viņš zina, cik smagā stāvoklī ir cilvēks – grēka važas tur cieši ieslēgtu viņa dvēseli.  Neviens paša spēkiem vairs nespēj atnākt un lūgt pēc palīdzības – ticēt palīdzībai, cerēt uz to. Tādas gan nav paša cilvēka domas par sevi – grēka gūstā mītošais cilvēks redz sevi savādāk: viņš tic pats savām spējām, ka viņam ir pietiekami taisnības, šķīstuma, patiesīguma, lai viņš pats no sevis varētu pastāvēt Dieva priekšā. Cilvēkiem gan patīk uzgavilēt Jēzum – brīnumdarim, dziedniekam, iespējamam politiskajam līderim. Bet tiklīdz kā cilvēku gaidas nepiepildās – un glābējs nav nesis panākumus, cilvēki noliedz Kristu, saukdami: sit Viņu krustā!   Mūsdienās Jēzus krustā sišana izpaužas uzskatā: es visu savā dzīvē esmu darījis pareizi – es esmu bijis žēlastības pilns, jo man ir žēl cietēju un esmu gādājis par noklīdušiem dzīvniekiem, es visu savu dzīvi esmu godīgi strādājis vairāk citu labā, nekā pats savā, un man ir skaidrāka sirds kā lielākam vairumam cilvēku, un es pats esmu ļoti dievbijīgs, jo, redzi, es esmu atnācis uz baznīcu, kamdēļ man pienākas vēl lielāka cieņa un atzīšana. Bet, ja šajā baznīcā Dieva vārds tiek sludināts pareizi un tev top skaidrs, ka tev, tāpat kā ikvienam cilvēkam, pietrūkst pašam savas taisnības, lai iemantotu valstību un ka tava vienīgā cerība ir tikai Kristū – tad zini, pie tevis ir sācies Svētā Gara darbs; esi pateicīgs par to un priecīgs. Neraidi to projām, nepretojies tam!   Tiem, kas nepretojas Svētā Gara darbam sevī, rodas patiesa ticības atziņa par to, kas ir Pestītājs. Viņi par savu dzīvi saka: ja viss tajā būtu noticis pēc mana prāta, es jau sen būtu izputējis un viss būtu sagājis grīstē, bet tomēr, redzi, es dzīvoju un paldies Dievam, esmu saņēmis un turpinu saņemt žēlastību no Viņa – Dievs svētī manu dzīvi, es dzīvoju no šīs žēlastības, no grēku piedošanas. Dieva priekšā es pats esmu nabags un bez nekāda nopelna, bet man, dzīvojot ticībā, ir pielīdzināts pats svarīgākais: Kristus nopelns. Varbūt mana dzīve nav nedz varena, nedz ar lieliem panākumiem bagāta un daudzi to vērtē kā neizdevušos, bet es zinu, ka tajā ir noticis pats svarīgākais – tajā ir ienācis Pestītājs. Beidzot šī laika grūtībām un ciešanām, es būšu kopā ar viņu mūžīgā svētlaimē. Šīs tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību.   Mūsu teksts rāda, ka Jēzus ierodas Jeruzalemē kā mūžības Ķēniņš. Viņa ierašanās notiek pilnīgi savādāk, kā parasti mēdz ierasties ķēniņi – šīs pasaules varenie. Līdz ar savu ierašanos Viņš nevis patur, piesavina, bet grib dāvināt visu, kas viņam pieder – savu ķēnišķīgo žēlastību ikvienam, kas vien to pieņem. Nekad un nekur nav bijis tāda ķēniņa, kāds ir Viņš. Citi ķēniņi ierodas ar tīrasiņu rikšotājiem un triumfā izrādīdami savu spēku; viņi iegūst visu savu bagātību, izkalpinādami savus pavalstniekus un ievākdami viņu darbu augļus, savukārt šis Ķēniņš kalpo saviem ļaudīm, izdalīdams viņiem savu bagātību un dāvinādams viņiem sava dievišķā pestīšanas darba augļus. Mārtiņš Luters saka: Viņš nāk, nevis tu. Viņš priekš tevis ir pārāk augstu un pārāk tālu, lai Tu varētu izlauzties līdz Viņam pats saviem spēkiem, pats ar saviem darbiem. Nevis tu Viņu meklē, bet Viņš tevi. Nevis tu būtu atradis Viņu, bet Viņš Tevi.   Šis ķēniņš no ārienes gan izskatās drīzāk pēc ubaga, bet es zinu, ka viņam pieder vara – pilnīgi citādāka vara, kāda ir šīs pasaules varenajiem. Viņš spēj izglābt no nāves – un tādēļ arī Viņš ir nācis. Neviens cits ķēniņš vai šīs pasaules valdnieks ar visu savu varu un ietekmi, miljardu uzkrājumiem nespēj izraut mani no grēka un nāves valgiem.   Kristus iejāšana Jeruzalemē uz ēzeļa arī ir īpaša vēsts mums: šis dzīvnieks nav kara zirgs, bet gan – darba lops, kas nes cilvēku nastas un veic viņu vietā darbus. Ar to tiek vēstīts: droši paļaujies uz Dieva apsolījumu, nebīsties, tev nebūs tajā dienā jāstāv ar saviem darbiem varenā Dieva priekšā. Viņš nāk lēnprātīgi, nevis dusmās un sodā, bet žēlastībā. Tev ir iespēja tādu Viņu satikt jau tagad – draudzē, kur aizsākas Viņa valdīšana žēlastībā.   Teksts rāda arī ļaudis, kas izklāj savas drēbes un lauž palmu zarus un ar tiem sagatavo ceļu. Tas pauž viņa ļaužu gatavību pilnībā nodoties savam Ķēniņam, pakļauties Viņa valdīšanai. Drēbju izklāšana nozīmē arī uzticību – savas ticības apliecināšanu. Nodot visu savu dzīvi Jēzum, godāt Viņu, dzīvot saskaņā ar Viņa Evaņģēlija mācību, darīt visu, lai šī mācība varētu tikt sludināta, ticēta un apliecināta.   Sauciens Hozanna nozīmē: glābšana, pestīšana nāk – tas pauž pestīšanas prieku un paļāvību, ka, laikam beidzoties, mēs ieiesim Dieva apsolītajā valstībā kā Viņa mīļie bērni. Neviens, kas ir aizliedzis Viņa mācību vai viltojis to, cik varens un lielīgs tas tagad neizliktos, nepastāvēs tajā dienā. Kaut arī tagad ir daudz niknu un viltīgu Evaņģēlija ienaidnieku, reiz mēs nāksim Debesu draudzē, kur visi kopā varēsim sveikt savu Kungu un priecāties nebeidzamā priekā. Āmen.