Uz Tevi es esmu paļāvies no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mani gaismā vedis. Manu sasniegumu slava arvienu ir nākusi no Tevis. /71. psalms, 6. pants/

Kungs, pirms es vēl tapu,

Pirms es vēl dzīvoju un vēl pirms es kaut ko spēju,

Tava acs redzēja mani mātes miesās,

Tu mani žēlīgi pieņēmi,

Tava sirds izplūda gādībā par mani

Un mani uzturēji brīnumainā veidā.

Kad nu es – cilvēks, esmu piedzimis šajā pasaulē,

Rosos, eju un nāku –

Es dzīvoju

No Tavas gādības,

Jo Tu mani uzturi ikbrīdi kā ikvienu cilvēku.

Es to zinu no Tava vārda,

Kaut arī cilvēkam ar savu prātu šķiet citādāk

Un vecais Ādams manī jūt gluži pretējo.

Lai šķistu, kas šķisdams,

lai es justu, ko juzdams -

uz to es nepaļaujos un neļaušos sevi maldināt,

bet turēšos stingri pie Tava vārda – tas neviļ un nemaldina:

Tu esi mans Kungs kopš mātes miesām.

Uz to vien es paļaujos,

Stiprini ar savu vārdu manu ticību,

Ticība nemeklē redzamo un rokām taustāmo,

Bet gan to, kas neredzams

Un cer uz to, un pacietībā gaida.

Esi slavēts,

mans Dievs un mans Kungs,

mūžīgi mūžos.