|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
|
2. Trinit 2004 KLB-KMD Tukums Brīnišķīgā
prelūdija
Lk.14:16-24
atrā pilsētā vai cilvēku apmetnē ir tādas vietas, kur pulcējas labāki ļaudis. Parasti tās ir atrodamas pie bagātīgi klātiem galdiem un dārgos apartamentos. Kādreiz slavenais Otto Švarca restorāns Romas viesnīcā Rīgā bija tāda vieta. Vienkārši cilvēki var tikai sapņot nonākt tādos godos. Arī šīs viesības, par kurām vēsta mūsu teksts, bija domātas sabiedrības krējumam vietējā pilsētiņā. Tajās pasniegtie ēdieni bija īpaši izmeklēti, tāpat kā uz to ielūgtie viesi. Aicināto viesu vidū bija arī mūsu Pestītājs Jēzus Kristus. Droši vien Viņa slava bija izplatījusies plašā apkārtnē un jūdu reliģiskie vadītāji uzskatīja par prestižu lietu ielūgt tādā augstākās sabiedrības mielastā Jēzu jauno, daudzsološo rabbi, kura slava tika daudzināta aizvien skaļāk. Bet Jēzus, pieņēmis ielūgumu uz šo prestižo dineju, uzvedas tajā izaicinoši un viesu acīs pat bezkaunīgi. Protams, ka šīs augstākās sabiedrības ļaudis gribēja klausīties, cik viedi jaunais un izslavētais sludinātājs runās par reliģiskām tēmām. Taču Viņš ar savām runām sāk nesaudzīgi šaustīt sapulcēto viesu augstprātību, atmaskot viņus. Namatēvs jutās samulsis par šāda veida uzbrukumu saviem viesiem. Jēzus to ievēro, taču nebūt necenšas mainīt uzņemto krusu, bet tik pat nesaudzīgi uzrunā namatēvu: kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, lai tie atkal neaicinātu tevi atmaksas dēļ. Namatēvs nezin, ko lai atbild. Iestājas klusums. Viesi ir pagalam samulsuši. Šinī brīdi kāds no viesiem cenšas kaut kā tomēr saglābt situāciju un saka: svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā! Šis cilvēks gan nesaka to patiesā nopietnībā un ar kvēlu vēlēšanos reiz nonākt pie Dieva Viņa valstībā, bet tikai tā pus pa jokam, lai novērstu sarunu uz citu pusi un nedaudz mazinātu radušos spriedzi. Jēzus dotā atbilde šim joku viesim arī ir mūsu šīs dienas teksts. Tā ir negaidīti nopietna un pilna pacilātības: jā, tik tiešām tas ir brīnišķīgi nonākt Dieva valstībā, ko Dievs ir mums sataisījis kā mūžīgu svētlaimi, jo tur būs miers un prieks Svētajā Garā, turklāt Dievs piedāvā visiem to saņemt par brīvu, kas vien vēlēsies atsaukties uz šo aicinājumu. Taču, lai arī piesargās ikviens, kas atraida šo debešķīgo ielūgumu tie piedzīvos Dieva bardzību. Un lai neviens neaizbildinās, ka ir izredzētās šķiras (jūdu teokrātijas) pārstāvis: katrs, kas noraida Dieva žēlastību, piedzīvos Viņa bardzību. Jo tāds mīda ar kājām piedāvāto grēku piedošanu, ņirgājas par Dieva mīlestību. Tad briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā, saka Raksti. Jēzus atbilde apsūdz šos farizejus un jūdu aristokrātus Dieva aicinājuma noraidīšanā, faktiski vienaldzībā pret visiem Dieva doto pestīšanas apsolījumu Evaņģēlija atgrūšanā. Jūdu aristokrātijas pārstāvji gan uzskatīja sevi par svētiem un jau savas īpašās izcelsmes dēļ arī par Dieva izredzētajiem un lūgtajiem valstības mantiniekiem, bet pret viņiem atskan šie Jēzus vārdi: neviens no lūgtajiem visiem nebaudīs manu mielastu. Kaut arī Svētajos Rakstos izskan skaidrs un nepārprotams ielūgums, taču cilvēki vienkārši negrib nākt: Mt 23, 37. Un šis ielūgums turpina skanēt aizvien. Dieva vārds aizvien turpina aicināt. Šī aicinājuma nešanu pasaulē Dievs ir licis draudzes rokā, piešķirdams pilnvaras evaņģēlija sludināšanas amatam (un nevis valsts rokās, pašvaldības vai skolu mācības daļas rokās). Tas ir labi dzirdams arī mūsdienu pasaulē, taču daudzi to noraida, visādi atrunādamies. Bet visas atrunas ir vienkārši caurspīdīgas. Mūsu tekstā tās ir apkopotas ar trīs piemēriem. Viens saka: es esmu tīrumu nopircis, man ir jāiet to apskatīt, otrajam pieci jūgi vēršu, trešais teica: es esmu sievu ņēmis...
Dzirdot šo aizbildināšanos, tūdaļ kļūst skaidrs, ka te kaut kas nav kārtībā. Kādā veidā tīrums, vērši vai sieva varētu traucēt ierasties uz mielastu? Tas ir tāpat, ja jauneklis aicinātu uz satikšanos savu izredzēto, bet viņa tam sacītu: zini, es esmu nopirkusi jaunu kleitu un kurpes un tad vēl mana draudzene solījās mani apciemot tādēļ es nevaru ar tevi satikties. Te ikvienam būtu skaidrs, ka meitene vienkārši nevēlas ar šo jaunekli tikties. Kleita, kurpes un draudzene te patiesībā neko nenozīmētu. Meitene patiesībā ilgojas pēc cita drauga. Un tā bija noticis ar daudziem jūdiem. Viņi ilgojas pēc kāda cita Kristus tāda, kas tos padarīs varenus un bagātus un Jēzus tiem vienkārši nepatika. Arī mūsdienās Jēzus daudziem nepatīk. Pievilcīgākas šķiet austrumu reliģijas, latviešu pagāniskās tradīcijas vai kādi moderni, ezoteriski kulti, kamēr Jēzus vienkārši nepatīk, un tādēļ viņi atrod neskaitāmus aizbildinājumus un iebildumus: man nav laika, jo ir jāstrādā siltumnīcā, jāapciemo radi, jāstudē kvalifikācijas paaugstināšanas kursos. Tā cilvēks cenšas apkrāpt sevi un citus un noslēpt, ka patiesībā jūt nepatiku pret Kristu. Citi atkal taisās un taisās, atliek no vienas reizes uz nākošo, bet kad beidzot ir izšķīrušies, tā strutainā angīna klāt svētdienas rītā... Mozus pirmajā grāmatā ir kāds satriecošs stāsts par diviem dvīņu brāļiem Ēsavu un Jēkabu. Kādu reizi, atgriežoties no tīruma, Ēsavs bija izsalcis. Daudz nedomādams, viņš par zupas šķīvi un maizes gabalu atteicās no savas pirmdzimtības. Kam man tā vajadzīga, man tāpat reiz būs jāmirst, viņš sacīja. Pirmdzimtība jūdu starpā nozīmēja īpašas privilēģijas gan kļūt par 2/3 tēva īpašuma mantinieku, gan arī mantot priesterību un valdīt pār saviem brāļiem tā teikt, kļūt par visas dzimtas šefu. Arī mums, kristiešiem, pieder pirmdzimtība. Mēs esam ķēniņu un priesteru tauta. Bet cik daudzi pārdod savu pirmdzimtību tāpat kā Ēsavs par zupas šķīvi! Šīs pasaules labumu dēļ cilvēki bieži atsaka Dieva aicinājumam un saka līdzīgi kā Ēsavs: ko man tas līdz, ko tas man spēj dot tagad, kad man gribās ēst. Pašiem šāda aizbildināšanās liekas gudra, bet ko par to domā Dievs? Visos šajos atraidījumos Jēzus atspoguļo klaju nevēlēšanos pieņemt Dieva aicinājumu Kristū. Ar kalpu, ko namatēvs sūta, jāsaprot Kristus, bet ielūgumā teiktais tas ir sataisīts ka viss, kas nepieciešams mūsu pestīšanai, tagad jau ir sagatavots. Atraidīdami šī kalpa ielūgumu, šie aicinātie viesi paši izdzēš savus vārdus no Debesu Mielasta viesu saraksta no Dzīvības grāmatas. Kāpēc? Tas ir dīvaini, pat absurdi. No kurienes tāds akls un bezjēdzīgs spīts? To jau esam vairākkārt uzsvēruši spītēt Dievam, atraidīt Viņa aicinājumu raksturīgi katra cilvēka dabiskajam prātam. Pats savā domāšanā un darīšanā cilvēks neuzticas Kalpa jeb Kristus aicinājuma spēkam, bet domā, ka pats zinās, kas un kā jādara, lai pēcgalā tiktu uzņemts lūgto viesu starpā. Tādus Kristus jau laicīgi brīdina: nelolojiet aplamas cerības: neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu. Tātad ne tikai jūdi, bet neviens no tiem, kas ir noraidījuši šo ielūgumu! Šis Kalps ir krietni nopūlējies, veicot savu misiju aicināt daudzus uz Lielo mielastu. Viņš zināja par šo iedzimto spītu cilvēkā un tāpēc nepagurdams sludināja, dziedināja, mācīja ļaudis, veica brīnumainais lietas - lai tikai cilvēki varētu ticēt, ka šis ielūgums ir patiess. Šī ielūguma cena bija augsta: par to Viņam nācās mirt pie krusta nāvē visas pasaules grēka dēļ. Par to Viņš bija mācījis par savu nāvi un Augšāmcelšanos, par patiesības Garu, kuru Viņš sūtīs. Šis Kalps jeb Kristus bija izdarījis savu darbu perfekti, kā tas Dieva Dēlam pienākas. Tagad Viņš aicina un, raugi, saņem lūgto viesu atraidījumu. Par to Viņš ziņo Namatēvam, un Viņš iekaist dusmās. Tās ir svētas dusmas, viscaur Sv. Rakstos tas ir apliecināts. Cilvēks nevis pateicas Dievam par Viņa pūlēm, sagatavojot šo mielastu, bet sacer visādas muļķības, kādēļ viņš nenāks, patiesībā slēpjot to, ka vispār nemaz negrib nākt. Tikmēr Jēzus, stāstīdams šo līdzību tālāk, atklāj, ka Dieva plāns šī atraidījuma dēļ netiks atcelts! Lielais mielasts tiks noturēts. Tagad šurp tiek vesti nabagi, akli, kropli lielā skaitā, un vēl aizvien ir brīvas vietas. Viņi nāk no sētmalēm un no lielceļiem. Tā Jēzus norāda jūdiem par pagānu aicināšanu. Tie iedomīgo jūdu acīs nav cienīgi un ir atstumti no Dieva. Viņiem nav naudas, ko pirkt zemes īpašumus un jaunus vēršus vai iekārtot pārtikušu ģimenes pavardu, bet viņi nāk - vēl un vēl. Var prasīt, vai tas nozīmē, ka, ja sākumā lūgtie viesi nebūtu atraidījuši, tad šie citi tad nebūtu aicināti? Mūsu teksts nevedina uz šādiem secinājumiem, bet gan Jēzus vārdi runā par faktiem. Tie atklāj, cik neaptverami liels ir šī Mielasta patiesais mērogs! Jēzus apliecina, ka turp tiks vesti tie, kurus oficiālie aicinātie uzskatīja par izslēgtiem no sākta gala visādi muitnieki un grēcinieki, tādi, kas ar savu dzīvi neko tādu nav pelnījuši, un pagāni, kas no sākta gala tika uzskatīti par izslēgtiem no Dieva apsolījuma. Kāpēc Dievs izvēlas tieši šādu scenāriju, ir pestīšanas mistērija jeb noslēpums, kas ir atklāts Kristus sludināšanā šajos piemēros, kas stāsta par Dieva žēlastību neizmērojami lielu un ne ar cilvēka darbiem nopelnāmu. Daži
evaņģēliskās mācības apstrīdētāji un bauslības ceļa sludinātāji mēdz
teikt, ka tā jau ir tā lētā žēlastība, ja jau reiz tā, tad jau visi nonāks
Debesīs. Nē, Jēzus skaidri norāda, ka neviens no lūgtajiem, bet ielūgumu
spītīgi un ciniski atraidījušajiem viesiem nebaudīs šo mielastu. Daži
Evaņģēlija pretinieki pat pamanās te izspriest, ka šo klaidoņu un
grēcinieku starpā nebūtu trūcis tādu, kas savu dzīvi pavadījuši kā
bezdievji. Vai tad arī tādiem pavērsies Debesis? Tādiem ir jāprasa, vai
viņi Dieva pestīšanas plānu grib padarīt par izsmiekla objektu? Jēzus
Kristus sludina nepagurdams par Debesu valstību un māca skaidri: Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā
un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un
visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir
avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku.
Dieva ziņā
ir tas, kā un kam Viņš pielietos savu žēlastību. Mums nav par to jāšaubās,
jo Viņš mums savā Evaņģēlijā ir
atklājis drošu ceļu: tos, kas paļaujas nevis uz savu spēku, bet uz
Jēzus Kristus nopelnu un tic, ka Viņa dēļ grēcinieki iemanto pestīšanu,
tādus Viņš jau tagad dara par saviem bērniem. Dod viņiem gaismu, mieru,
prieku, piedod visus viņu grēkus, atjauno viņu dzīves dod viņiem
drošību, dzīves jēgu un mērķi. Toties tiem, kuri gudro savus pašu ceļus un
grib sekot cilvēku mācībām, pašizdomātas dievkalpošnas tradīcijām,
labajiem darbiem un paša nopelniem, tiem Viņš teiks: Es nezinu, no
kurienes jūs esat. Mums ir jāredz, ka tieši mēs esam tie, kas bez jebkādiem nopelniem esam saņēmuši šo aicinājumu un tādā apziņā mums arī jāreaģē uz šīm lielajām lietām, kas mums tiek piedāvātas: dievkalpojums un vārda sludināšana, Altāra sakraments viss ir šī gaidāmā lielā Debesu mielasta ievads, tā prelūdija. Tāpēc novērtēsim, kādus dārgumus Dievs mums ir sagatavojis, uz ko Viņš mums ik svētdienu aicina. Tas ir nesalīdzināmi vairāk, kā respektablas vakariņas prestižā restorānā kopā ar augstāko sabiedrību vai kaut kas tamlīdzīgs. Šajā aicinājumā ir ietvertas visas tās lietas, pēc kā mūsu sirdis ilgojas, bet grēkā krišanas dēļ ir tikušas liegtas cilvēkam: ko neviena auss nav dzirdējusi un neviena acs nav redzējusi, to Dievs ir sagatavojies tiem, kas viņu mīl. Tur grēka vara vairs nemoka cilvēku, tur ir mūžīgs, debešķīgs miers kopā ar Dievu, prieks un gaviles Svētajā Garā, tur ir pārvarētas visas ciešanas un nastas, slimības un nelaimes, tur ir patiesības atziņas pilnība, kas izpaužas debešķīgā mīlestībā... Tur vairs nav nāves, jo tur grēks un neticība ir uzvarēti, tur ir paša Dieva klātbūtne un neizsakāma laime. Tā ir Dieva valstība mūsu šīs zemes ceļojuma gals un jaunās, atbrīvotās dzīves sākums. Brīnumaini, ka visas šīs lietas aizsākas jau tagad un te, kad esam kopā draudzē, klausīdamies sludināto vārdu un baudīdami Sakramentu, mēs esam Dieva žēlastības patvērumā. Žēlastības valstība ir gaidāmās Dieva valstības ievads, prelūdija. Bet jebkura prelūdija būtībā jau ir arī paša skaņdarba sastāvdaļa. Ieklausies, dzirdi un uztver šo brīnišķīgo aicinājumu, nemeklē liekas atrunas un nāc uz Dieva bērnu draudzi, kur Dieva vārda sludināšanā un Altāra sakramentā notiek šī Lielā mielasta ģenerālmēģinājums. Nāc un tev piederēs visas lietas, tu būsi pasaules uzvarētējs. Kaut arī varbūt šajā pasaulē tev ir sūri jāstrādā, jācieš un daudz kā pietrūkst, atceries, ko tev saka Kristus: nebēdā, Es esmu pasauli uzvarējis. Tevi uzturēs Evaņģēlijs, kas neļaus apdzist tavai ticībai. Ticībā tu būsi bagāts un tev netrūks arī tā, par ko raizējas visa neticīgā pasaule. Tev būs miers, drošība un piederība Jēzū Kristū. Jēzus Kristus sauc arī tevi: Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat nopūlējušies un apgrūtināti, Es jūs gribu atveldzēt. Saņemsim šo atveldzi patiecībā un ticības priekā! Āmen.   |