Luterāņi jeb evaņģēliskie, bez nekādām šaubām, ir šī patiesā un sensenā katoliskā reliģija, un tieši pāvestieši ir jaunā reliģija, ko nepazina senajā baznīcā.

Lasi eseju par H.Samsonu!

 

Rīgas un zviedru Livonijas superintendenta Hermaņa Samsona fon Himmelstjerna (Hermann Samson von Himmelstierna)   sprediķis Jāņa Kristītāja dienā   (A.Dāboliņa tulkots no vācu valodas atstāsta stilā, saīsināti)   Teksts: Lk. 1, 57 – 80:   Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. 58 Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu. 59 Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju. 60 Bet viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, to būs saukt Jāni." 61 Tad tie viņai sacīja: "Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds." 62 Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu. 63 Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: "Viņa vārds ir Jānis." Par to visi brīnījās. 64 Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams. 65 Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām. 66 Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: "Kas būs ar šo bērniņu?" Jo Tā Kunga roka bija ar viņu. 67 Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: 68 "Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu 69 un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, 70 kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti: 71 mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, 72 parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, 73 un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, 74 ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu 75 svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas. 76 Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, 77 dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu 78 mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, 79 lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu." 80 Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā.   Ievads.   Pēc kristīgās draudzes uzrunas, predikants (H.Samsons) sāk ievadīt savus klausītājus sprediķa tematikā, apskatot Jāņa Kristītāja nozīmi Evaņģēlija vēsts pasludinājumā, ko ir pauduši ne tikai VD pravieši un JD evaņģēlisti, bet pats Kungs Kristus. Kā Jāni Kristītāju uztver neizmainītās Augsburgas ticības apliecības baznīcas atšķirībā no kalvinistiem un pāvestiešiem? Kalvinisti, kā zināms, noraida šādas īpašos datumos atzīmējamas svētku dienas, kurās tiktu pieminētas Kunga Kristus ciešanas, nāve, Augšāmcelšanās, vai kurās tiktu pieminēti svētie Dieva vārda skolotāji un pravieši. Savukārt pāvestieši, kas bezkaunīgi bļaustās par to, it kā mēs (luterāņi) noniecinām svētos un laupām viņiem pienākušos godu, izsakās citādi ļaunprātīgi pret mums. Tālāk predikants izsmeļoši atspēko kalvinistu noraidošo attieksmi pret svēto godināšanu attiecībā tieši pret Jāni Kristītāju, stingri balstīdams savu argumentāciju Sv. Rakstu liecībā, izdarot secinājumu, ka Dievs savā vārdā nav kautrējies tik bieži pieminēt Jāni Kristītāju (Jes 40; Malah 3&4; Lk 2; Jņ 1, Ps 103; 106; 107. etc. etc.), un tāpēc to nedrīkst pārmest arī nevienam kristietim. Tanī pat laikā veids, kādā mēs pieminam Jāni Kristītāju, nekādā gadījumā nav tāds pats, kā to dara pāvestība. Pāvestiešiem predikants atgādina, ka nesagrozītās Augsburgas ticības apliecības draudzes nekad nav laupījuši godu svētajiem, bet tieši otrādi – mācījušas, ka tie ir nodevuši labu liecību, bijuši paši par paraugu ar savām dzīvēm un mācījuši skaidru Dieva vārdu. Tomēr, pieminot šos svētos, mēs vispirms slavējam Dieva žēlastību un laipnību, kas parādās Viņa svētajos ļaudīs. Dievs tos ir apbalvojis ar sava Gara dāvanām, brīnišķīgi vadījis, svētījis viņu darbu, kā to arī apliecina Sv. Pāvils 1 Kor 15: Bet no Dieva žēlastības, es esmu, kas es esmu Katru savu nākošo apgalvojumu predikants bagātīgi pamato Rakstos. No tās izriet, ka Svētiem pienākas gods un pieminēšana, bet nekāda ziņā, ka tie būtu jāpielūdz un jāpiesauc lūgšanās. Predikants citē Dr. Luteru , ka mums nāktos vairāk pieminēt nevis svēto darbus, bet gan viņu ticību. Tāpēc arī šis sprediķis apskatīs, kāda tad ir bijusi svētā Caharijas ticība. Sprediķis, tātad, tiks sadalīts piecās daļās (jo predikants Caharijas slavas dziesmā, sauktā benedictus, izdala piecus punktus, kas paskaidro, kas ir luteriskā jeb patiesā katoliskā ticība), kurās visās tiks apskatīta tā galvenā tēma:   Kas tad ir īstā un sensenā katoliskā reliģija un ticība?   Lūgšana: Mēs lūdzam Tevi, Dievs Svētais Gars, kas Tu nāci pār Cahariju, lai viņš varētu pravietot, piepildi arī manu sirdi ar Tavu gaismu, lai es varētu no sirds un patiesīgi ielāgot, kāda ir šī patiesā katoliskā (proti, skaidrā evaņģēlija) mācība un kādu īpašu labumu tā spēj dot. Āmen.   Predikants uzreiz norāda, cik svarīgi ir sludināt par šādiem jautājumiem, jo tagad visur (tātad, Rīgā un citur Latvijā) esot saradušies spāņu mūki un jezuīti, kas izplata klajus maldus un cenšas diskreditēt skaidro mācību. Katram Dieva vārda skolotājam un mācītājam ir ne tikai uzcītīgi jāmāca veselīgo mācību (īpaši šajā beigu laikā), bet arī jāatspēko neveselīgo mācību – maldus. Predikants runā tieši par to, ka neveselo (iekaisušo) daļu ir nepieciešams atdalīt no veselās, resp., atbrīvoties no tās, un pamato savu domu ar piemēriem no Nehemijas grāmatas, kurā ir rakstīts, ka tempļa atjaunotāji turpināja nēsāt zobenu būvdarbu laikā. Ar vienu roku ir jāceļ Tā Kunga nams, bet ar otru – jākaro pret pretiniekiem – tiem, kas kropļo un vilto Dieva vārda mācību. Tāds ir arī šī sprediķa uzdevums, kas pārdomās to, kas ir patiesā un sensenā katoliskā reliģija. Šis sprediķis skaidri vēstīs jums par to, ka luterāņi jeb evaņģēliskie, bez nekādām šaubām, ir šī patiesā un sensenā katoliskā reliģija, un tieši pāvestieši ir jaunā reliģija, ko nepazina senajā baznīcā. Šis sprediķis satrieks nepamatoto jezuītu izrunāšanos, kas mūsu (luterāņu) reliģiju jeb ticību saukā par jaunu reliģisko kustību, un mūs pašus par sektantiem (savādāk ticīgiem: Neuglaeubigen).   Svētais Caharija iesāk savu slavas dziesmu: Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu. Šajos vārdos mēs varam saklausīt, ka Dievs pats ir ieradies pie mums, lai mūs atpestītu. Šeit predikants secina, ka Dieva vizīte nebūtu bijusi nepieciešama tikai tiem, kas nav bijuši samaitāti; tikai tiem nebūtu bijusi vajadzīga atbrīvošana, kas nebūti bijuši sagūstīti. Un tādi mēs esam bijuši – tāpat kā Ādams savā nevainībā un savā pirmatnējā jeb iedzimtajā taisnībā (Erbgerechtigkeit), kāda viņam piemita tūlīt pēc radīšanas. To apliecina Sālamans Mācītājs (7. nod): Un es atradu, ka Dievs cilvēku ir radījis taisnu Bet pēc tam, kad šī sākotnējā taisnība tika pazaudēta, un cilvēka stāvoklis izmainījās, ko apliecina apustulis Pāvils Efeziešu vēstulē 4. nod. par pagāniem (bet arī par visiem cilvēkiem): Tie staigā sava sirdsprāta tukšībā aptumšotu prātu utt. – varam teikt: Redziet nu, cik samaitāti (slimi) mēs esam kļuvuši! Predikants aplūko šo paradoksu ar cilvēku citās Rakstu vietās: cilvēks tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības mūžīgai dzīvei (Sal. Gudrības gr. 7. nod.) un tomēr nonāk pretējā pusē – krīt grēkā, kļūst nesvēts, netaisns, nešķīsts. Tas tiek ilustrēts ar Ijāba grāmatas 17. nod.: Kas ir cilvēks kam vajadzēja būt šķīstam un taisnam utt? Tā nu pēc grēkā krišanas par mums, cilvēkiem, var teikt to pašu, ko pravietis Jesaja 1. nod. 5. un 6.pantā ir teicis par Jeruzālemi: “Visa galva ir slima utt.”. Tā nu par visiem cilvēkiem tik tiešām var teikt to pašu, ko teicis pravietis Ecehiēls 16.nod. 4. un5. pantā: “Tai dienā, kad tu piedzimi .. utt. ” Redziet, mīļie draugi, cik izmisīgs ir mūsu stāvoklis pēc krišanas, cik samaitāti mēs esam kļuvuši, cik aptumšots ir kļuvis mūsu prāts, cik nešķīstas mūsu sirdsvēlmes, un nekas nav palicis pāri no mūsu spēkiem; cik saindēta mūsu miesa un dvēsele – un tas viss iedzimtā grēka dēļ. Tāpēc mums ir bijusi ļoti nepieciešama šī vizīte – Dieva, mūsu Glābēja ierašanās. Mēs, tātad, esam arī bijuši gūstīti, sēdējuši tumsībā un nāves ēnā Tālāk predikants ilustrē vēl ar Jaunās Derības piemēriem, cik smags un bezcerīgs ir cilvēka – grēcinieka stāvoklis, ka viņš nekad nevarēs nomaksāt pats savu parādu (Mt, 18, 24 ff. – 10.000 talentu parādnieks; etc.). Tas izsauc Dieva dusmas, ka Viņš nāk kā rijēja uguns un spriež mums gan laicīgu, gan mūžīgu nāvi. No visiem šiem piemēriem ikviens var skaidri redzēt, ka:   1. patiesā katoliskā ticība māca par iedzimto grēku un cilvēka dabas pilnīgo samaitātību. Turpretī pāvestība – ka Ādama iedzimtā jeb pirmatnējā taisnība, kuru Ādams saņēma kā Dieva tēlu un līdzību, nemaz nav piemitusi viņa dabai (nicht eingenaturet und eingestaemmet = nav tikusi iedēstīta, implantēta viņa dabā jeb naturalizēta), bet gan, ka tā esot bijusi pārdabisks dotums un Dieva dāvana. Tāpēc arī tās pazaudēšana ir bijusi iespējama bez Ādama dabas iespaidošanas. Līdz ar to pāvestieši saprot iedzimto grēku kā šīs Dieva pārdabiskās dāvanas pazaudēšanu, un ka mēs Ādama pārkāpuma dēļ arī esam pelnījuši mūžīgo nāvi. Bet pāvestieši noliedz, ka Ādams pirmatnēja grēka dēļ ir ticis iekšēji samaitāts, garīgā nozīmē kļuvis pilnīgi akls un Dieva pretinieks, un ka no viņa grēcīgo un pilnīgi samaitāto dabu pārmanto visi viņi pēcnācēji – visi cilvēki. Līdz ar to pāvestieši noliedz, ka mēs esam iedzimuši tieši šajā grēkā, kā to apstiprina pats ķēniņš un Dieva pravietis Dāvids Ps 51, 7. To noliegumi, viņi ir atkrituši no patiesās un sensenās katoliskās ticības un kļuvuši par sektantiem jeb citādi ticošajiem (Neuglaeubigen). Tā mēs arī no Caharijas varam noprast, ka esam samaitāti un grēka gūstīti utt ut.j.p.   2. Otrs patiesās katoliskās ticības artikuls ir saklausāms šajos Caharijas vārdos: "Dievs ir piemeklējis Savus ļaudis un dāvājis tiem pestīšanu”. Šeit tiek skaidri pateikts, ka nevis mēs paši varētu sevi apmeklēt vai vizitēt, vai paši sevi atpestīt, bet gan Dievs savā nebeidzamajā žēlastībā ir nācis pie mums. To apliecina arī apustulis Jānis savā pirmajā vēstulē 4. nod. 10. pantā: “Nevis, ka mēs esam mīlējuši.. etc”. Te mēs varam skaidri dzirdēt, ka nevis mēs ar savu brīvo gribu spētu mīlēt Dievu, bet Viņš ir nācis mums pretī, Viņš mūs ir papriekš mīlējis – iepriekš, arī tad, kad mēs vēl bijām Viņa ienaidnieki. Un tā tas notiek arī ar mūsu atgriešanos: Dievs viens pats ir tas, kas to ierosina. Kā Jeremija apliecina savā lūgšanā: “Atgriez tu mani, Kungs, tad es atgriezīšos”. Kā arī Jņ 5: “Neviens nenāk pie Tēva, ja pats Tēvs to nevelk ” Tas ir jāņem vērā pret blēdīgajiem jezuītiem, kas savos rakstos maldina ļaudis – viņi gan dažviet apgalvo: Dievam ir mūs jāatpestī, cilvēks ar saviem dabiskajiem spēkiem to nespēj utt. Tas skan gandrīz vai luteriski. Bet mums te viņiem ir tikai jāpavaicā: - kāpēc cilvēks nevar? Vai cilvēks ir miris savos grēkos? Vai cilvēkam vairs nav palicis pāri nekādu paša spēju un spēku Dieva lietās? Jā, saka blēdīgais jezuīts, viņiem gan ir spēks, bet šis spēks ir saistīts ar grēka saitēm, vai ieslodzīts kā rieksta kodols čaumalā; tas, tiesa gan, nevar tikt laukā pats, bet tomēr cilvēkā ir saglabājies iekšējais spēks, ka viņš spētu uzveikt šo čaulu – šo skavu, kas tur viņu sprostā. Šādām smalki pasniegtām pelagiāņu nostādnēm mēs liekam pretī: Raksti skaidri apstiprina, ka mūsu pirmvecāki bija miruši savos grēkos. Tik pat maz spēka, cik ir mirušā ķermenī, tik pat maz spēka ir mūsos, cilvēkos, lai mēs paši spētu atgriezties pie Dieva. Šajā lietā viss ir jādara Dievam – lūk, tā ir sen senā katoliskā ticība, bet pāvestiešu ticība attiecībā pret katolisko (skaidrā evaņģēlija) ir sveša, pilnīgi jauna, nedzirdēta. Seko Rakstu liecības: Cah 9,9 ; 1 Kor5 . Bet kā gan tas notiek? Vispirms tiek sludināts Evaņģēlijs, bet tev vispirms ir jāsadzird, ka tava lieta Dieva priekšā ir bezcerīga, un viss, ko tu dari  vai uzsāc, ir grēks. Tev pašam nav taisnības, tā tev ir jāmeklē ārpus tevis, kādā citā. Tad tavā priekšā parādās divi ceļi: pirmais ceļš ir, ka tev pašam ir jāpieviļas sevī un savā spējā iegūt taisnību Dieva priekšā un jāļauj tavam Ciānas Ķēniņam valdīt tevī pilnībā, Viņam vien piederēt, no Viņa vien gaidīt žēlastību, viņu piesaukt ar visu savu sirdi un dvēseli apliecināt, ka “nevis no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības (Rom, 9, 16). Otrs ceļš ir, darīt kā jūdiem un pāvestiešiem – jāizceļ savi darbi, savas spējas un jāmeklē taisnība Dieva priekšā ar saviem darbiem. Ja tu iesi pa pirmo ceļu, tu redzēsi debesis atvērtas un tu iemantosi pestīšanu. Bet ja tu gribēsi iet pa otru ceļu, tu nonāksi pa taisno ellē. Jo Gal 3, 21 b: “Jo, ja būtu bauslība, kas spēj darīt dzīvu, tad taisnība nāktu ar bauslību”. Brīnišķīgu piemēru mēs varam redzēt, kā Pēteris sludina jūdiem, lai tie atzīst savu grēku, ka viņi ir apcietinājuši savu sirdi un ir piesituši krustā Kristu – dzīvības Kungu. Pētera sludināšanā Svētais Gars skāra viņu sirdis, kad tie tūlīt prasīja: “Mīļie brāļi, kas mums ir jādara”? Pēteris atbildēja Dieva vietā: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai etc.” No šī piemēra tūlīt pat kļūst skaidrs, ka Pētera klausītāji neko sevī nenomana no spēkiem un spara vai gribas darīt, ka vien krīt izmisumā par savu stāvokli   3. Trešais patiesās un sensenās katoliskās ticības artikuls Caharijas benediktācijā (Dieva slavināšanā) izpaužas ar vārdiem: “un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, 70 kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti”. Ar vārdu “rags” tiek saprasts Mesija, kuram bija jānāk no Dāvida cilts. Tas tiek tā saukts par ragu Viņa dievišķās dabas un sūtības dēļ. Ar Viņa nākšanu tiek pieteikts uzbrukums un iezīmēta sakāve sātana valstībai. Šo vārdu lieto arī dievbijīgā Anna, Samuēla māte, sakot savu slavas un pateicības dziesmu Samuēla 2, 10: “Tas Kungs tiesās zemes galus [proti – visu pasauli], un Viņš dos spēku savam ķēniņam un Viņš pacels Sava svaidītā pestīšanas ragu”. No tā izriet, ka pasaules Pestītājam Kristum piemīt divas dabas: viena, kura tiek saukta par “pestīšanas ragu”, proti, dievišķā; bet otra, kas ir dzimusi no Dāvida sēklas jeb cilts – ir cilvēciskā. Jau no paša pasaules iesākuma visi Dieva svētie ļaudis ir ilgojušies pēc šī dievišķā pestīšanas raga, kas satrieks grēka, velna un nāves varu. Kad Ievai piedzima pirmais dēls, viņa domāja, ka viņa ir piedzemdējusi šo “pestīšanas ragu”. Tāpēc viņa saka Gen 4, 1: Es esmu guvusi Dieva vīru [Lutera tulkojums atšķiras]. Viņa gribēja ar to pateikties Dievam, ka Viņa apsolījums piepildās, ka ir piedzimis dēls, kam būs satriekt velnu (samīt čūskas galvu). Tālāk predikants apskata citus Dieva cilvēkus, par kuriem vēsta Raksti, un kas ir pauduši savas ilgas pēc Pestītāja: Lamehs, Ābrahāms, par ko Kungs Kristus saka, ka viņš esot tapis priecīgs, izdzirdot par Manu dienu. Dāvids Ps 110; Ps 14 - šī liecība vijas cauri visas Vecās Derības Rakstiem. Caharija, tos zinādams, tagad pateicas, ka viņš drīkst piedzīvot šo dienu, kad šis pestīšanas rags tagad ir pieteikts un Viņš jau nāk. Tālāk predikants teic lielo Dieva žēlastību un pauž prieku par to, ka mums ir ticis dots Pestītājs – tas ir liels Dieva brīnums, ko ir gaidījuši gadsimtiem cauri viņa svētie ļaudis (iepriekš predikants izvelk šo ilgu līniju pēc Pestītāja līdz pat Elizabetes priekam, kad tā sveic savu jaunāko radinieci, kurai būs lemts dzemdēt pašu Dievu kā cilvēku. Redziet, mīļie draugi, šī ir tā pati sensenā ticība, kurā mēs, luterāņi, stāvam! Dievs jau kopš senlaikiem runāja par Mesijas nākšanu – par šo divu dabu parādīšanos vienā izredzētā personā, par ko Dievs caur savu svēto praviešu muti ir neatlaidīgi liecinājis. Tāpēc, ka mums ir šī pati sensenā ticība, mēs, luterāņi, esam patiesi katoliskie kristieši. Tikmēr pāvestieši un jezuīti piekopj jaunu ticību, jo viņi māca, ka Dievs mums ir devis pasaules Glābēju – šo pestīšanas ragu tikai pēc tā cilvēciskās dabas [ sal. Luteriskie ticības apliecības raksti: contra errores romanum] Tomēr arī šis teksts apgāž viņu pozīciju skaidri un nepārprotami: Dievs ir Viņu pacēlis par pestīšanas ragu – ar to ir domāta Viņa dievišķā daba; pēc tam seko norāde uz Viņa otro jeb cilvēcisko dabu – izcelsmi no Dāvida nama. Abas dabas pastāv kopā šajā personā. Visskaidrāk par to liecina apustulis Pāvils 2. Kor 5, 19: ”Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi.. etc. Te skaidri ir redzams, ka, veikdams savu salīdzināšanas amatu, Kristus personā bija apvienotas (komunicētas) abas dabas. Citādāk – esot tikai cilvēkam, viņš nevarētu uzņemt uz sevis pasaules grēku, Viņš šādu pestīšanas misiju nemaz nevarētu piepildīt. To skaidri apliecina arī apustulis Jānis: Jņ 3, 16. Arī baznīcas tēvs Augustīns ir to atzinis tāpat. Redziet nu, ka jezuīti ar savu mācību ievieš jaunu, senajā baznīcā nepazītu reliģiju, bet mums ir vecā apustuliskā ticība. Bet ja reiz esam atzinuši, ka Dievs mums ir devis šo pestīšanas ragu, tas nozīmē, ka mums to būs godāt, piesaukt un nemeklēt vairs nekādus citus pestīšanas starpniekus vai patronus [nekādas svēto pielūgsmes!]. Tikmēr jezuītiem nepietiek vienīgi ar šo pestīšanas ragu, bet viņi piesauc savās lūgšanās svētos, kas ir sen jau miruši, un māca, ka mums kaut kādā mērā – quodamodo – ir jātic arī viņiem un jācer uz viņiem kā uz Dieva draugiem un patroniem. Šie maldi ir tieši saistīti ar iepriekšējiem – kad viņi mūsu starpnieku un pestīšanas ragu saprot tikai pēc Viņa cilvēciskās dabas; bet tas nozīmē – ir iespējams piesaistīt arī citus starpniekus: Mariju un citus svētos, kas it kā ir mūsu starpnieki un aizbildņi Dieva priekšā (intercestori jeb tie, kas aizlūdz par mums). Arī viņi sevi ir nodevuši, ziedodamies visu cilvēku pestīšanas labā. Bet apustulis Pāvils ir skaidri parādījis: “Nevienu citu es nedrīkstu uzskatīt par savu aizbildni pie Dieva, kā vienīgi savu Pestītāju”. To ir nācies atzīt pat dedzīgākajiem pāvestiešiem, kas savā nāves stundā nav spējuši rast mierinājumu pie saviem daudzajiem patroniem un aizbildņiem un īsti luteriskā veidā ir vērsušies pie sava vienīgā aizlūdzēja un starpnieka Kristus Jēzus. Te labs piemērs ir Saksijas hercogs Georgs (ļoti dedzīgs Reformācijas pretinieks), kas ir miris Drēzdenē Reformācijas sākumposmā. Naktī, kad kļuva skaidrs, ka nāve viņu uzveic, pie mirstošā hercoga ieradās Drēzdenes katoļu priesteris Eizenbergs un gribēja veikt pie mirēja pēdējās svaidīšanas sakramentu. Taču mirējs kratīja galvu, norādīdams, ka to nevēlās. Priesteris pamācīja hercogu, lai viņš piesauc savu patronu sv. Jēkabu, lai viņš mirēju jau šajā dienā pārstāvētu pie Dieva un lūgtu, lai Dievs atdara Viņam Debesu vārtus. Mirstošais hercogs esot uz to atbildējis, ka jāpiesauc Jēzus Kristus, ka tas ir viņa aizbildnis un pārstāvis Dieva priekšā. Tomēr priesteris nerimās viņu mudināt piesaukt svētos. Hercogs pamāja muižniekam Hansenam no Lindenau un Fridriham no Ulcincas, lai viņi izvada uzstājīgo priesteri. Pēc tam, kad viņi to bija izdarījuši, muižniekiem ienāca prātā atgādināt savam mirstošajam hercogam Dr. Lutera sprediķi par nabaga grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā, ko viņi bija dzirdējuši, kad Luters vēl kā augustīniešu mūks bija sludinājis hercoga pils kapelā. Tā nu abi muižnieki darīja – atgādināja mirstošajam par to, ko toreiz bija dzirdējuši: lai viņš šajā stundā piesauc savā lūgšanā Kungu Kristu, ka Viņš ir arī hercoga Glābējs un Pestītājs, caur ko Dievs ir apsolījis dāvāt cilvēkam savu žēlastību, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu Debesīs. Ar savu nāvi pie krusta un vietnieciskajām ciešanām Kristus ir izpircis nabaga grēcinieku no velna un nāves varas, ar savu augšāmcelšanos dāvājis grēku piedošanu visiem, kas uz Viņu tic. Kristus – Dieva Dēla asinis šķīstī Tevi no visiem grēkiem. Abi muižnieki aicināja hercogu paļauties uz šo Kristus nopelnu, nevis meklēt palīdzību pie svētajiem, par kuriem mēs nezinām, vai tie mūs dzird. Hercogs uzklausīja šo vārdus un saņēma mierinājumu savā nāves stundā. Tas ir noticis liecinieku klātbūtnē, kuri pēc tam šos notikumus ir apliecinājuši. Raugiet, mīļie draugi, mācot par svēto pielūgšanu, pāvestieši atkal ir ieviesuši kādu savas pilnīgi jaunās ticības artikulu. Savukārt mēs par vienīgo pestīšanas ragu un aizbildni Dieva priekšā saukdami tikai Kristu, esam saglabājuši veco patieso reliģiju.   4. Ceturtais senās katoliskās kristietības artikuls ir izpausts šajos Caharijas vārdos: “mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, 72 parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, 73 un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam”. Predikants ar kontrasta palīdzību aplūko cilvēka stāvokli iepriekš, kad tam nebija pestīšanas un pēc tam. Pestīšana arī nozīmē tikt izglābtam no visu ienaidnieku rokas. Turklāt dāvājis visiem saviem ticīgajiem debešķīgu apsolījumu, ka Viņā tiks svētītas visas pasaules tautas. Tie ir zelta vārdi, jo iepriekš vēl Dieva Likuma (bauslības) spriedumā mēs bijām pelnījuši lāstu, jo šis Likums saka: nolādēts lai ir ikviens, kas netur to, kas rakstīts Likumu grāmatā. Bet nu mēs esam augsti teikti Dieva priekšā Viņa augsti teiktā Dēla dēļ. Iepriekš vēl mūs apspieda mūsu ienaidnieki – velns apsūdzēja mūs, nāve bija sagrābusi mūs grauza mūs. Visi pasaules elementi stājās mums pretī, visi eņģeļi mūs apsūdzēja, bet slava un pateicība Dievam – šīs pestīšanas rags mūs ir izglābis no visiem mūsu ienaidniekiem. Tālāk predikants dod ilustrācijas no Ceturtās Mozus grāmatas – stāstu par Koraha sacelšanos pret Mozu, pēc kā visa Israēla draudze apsūdzēja Āronu un Mozu Num 17, 6 ff, un pret viņiem noskaņotajai tautai tika uzsūtīta nāvējoša sērga un no Ārona ir likta salīdzināšanas kalpošana pie altāra; allaž, kad tika sasniegti šādi kritiski brīži – vienmēr Kristus kā debesu Ārons, debesu  Augstais Priesteris, ir stājies starpā un uzņēmis Dieva dusmas un paglābis tautas iznīdēšanu. Kā tas ir noticis, tā tas notiek arī ar mums. Jo mēs esam grēcīgi cilvēki, kas nav spējīgi piepildīt Likumu, tālab Kristus ir stājies zem Likuma (bija pakļauts bauslībai), lai mūsu vietā to piepildītu mūsu vietā, lai mums, pazudušiem cilvēkiem, atgrieztu pazaudēto pirmatnējo taisnumu Dieva priekšā. Rom 8, 3: “Jo ko bauslība nespēja, nevarīga būdama miesas dēļ, to ir darījis Dievs, sūtīdams savu pašu Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ; Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi.”   Tālāk predikants aplūko to, cik bieži Kristus ir izlējis savas dārgās asinis. Secinājuma daļā ar 1 Jņ 1, 7: “Jēzus Kristus Dieva Dēla asins šķīsta mūs no visiem mūsu grēkiem”. Tieši tāpēc Viņš brīvprātīgi izlēja savas asinis, lai cilvēki varētu būt droši, ka viņu grēks, lai cik liels tas būtu, var tikt izdzēsts un šķīstīts. Kristum mirstot par mums, Viņš savā nāvē izcieta mūžīgo nāvi, kas kā lāsts gūla uz mums, un atbrīvoja mūs no tās. No 1 Kor 15: “Nāve, kur ir tavs dzelonis, elle kur ir tava uzvara utt.” Lūk, ko mūsu labā ir paveicis šis “pestīšanas rags” – Viņš mūs atkal ir ielicis miera ceļā. Tālāk seko ilustrācijas gan no Vecās, gan Jaunās Derības, ka šī mācība ir droša – uz to tu vari allaž paļauties un gūt mierinājumu savai dvēselei. Tālāk predikants jautā: kad Kristus tik daudz ir darījis mūsu labā, ko varam darīt mēs – Kristum ticīgie? Mēs varam lietot Viņa Vārdu cīņā pret grēku, pasauli un elli, un tā tiksim no tiem pasargāti. Redzi nu, tā ir tā vecā katoliskā ticība, ka tikai šis “pestīšanas rags” var glābt mūs no mūsu ienaidniekiem – ne mēs paši ar saviem darbiem. Jezuītiem ir līdzekļu bez gala kā glābties no mūsu ienaidniekiem – velna, nāves un elles, un tāpēc viņi vairs neturas pie šī vienīgā pestīšanas raga. Tālab arī viņu ticība nav tā pati sensenā katoliskā ticība, ko ir sludinājuši visi Dieva pravieši, bet gan viņiem ir pilnīgi jauna, agrāk nepazīta ticība. Seko jezuītu skolotāja Belarminus citāts latīniski: “Svēto uzticēšanās Dievam balstās nevis tikai vienīgi ticībā, bet arī labajos darbos. Tāpēc ikvienam jācenšas darīt labos darbus, lai tas iemantotu pestīšanu jeb nopelnītu atzinību pie Dieva.” Kā tādu mācību lai saskaņo ar to, kuru atzīstam par senseno katolisko? Vai tad šīs pestīšanas rags, glābdams mūs no mūsu ienaidniekiem, to nebūtu paveicis līdz galam - pilnībā? Kā tad Viņš, mirstot pie krusta, vai neiesaucās: Viss piepildīts (confummatum)!? Kas mums vēl būtu jādara mūsu glābšanas labā, kā tikai jāgodina savu Glābēju, atzīstam Viņa nopelnu un ticam tam, ka tādēļ mēs esam iemantojuši grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. Ar ticības darbiem, ko Kristus rosina darīt ticīgajos, mēs nevaram nopelnīt sev taisnību [jo neviens no šiem darbiem nevar tikt pielīdzināts Kristus darbam]. To mums atkal un atkal atgādina Raksti: “Kungs, neej tiesā ar savu kalpu, jo tavā priekšā nav neviena taisna”. Turpretim jezuīti māca, ka Kristus mūs vēl nav izglābis no briesmīgā pretinieka pilnīgi – mums, ticīgajiem, vēl stāvot priekšā briesmīgās šķīstītavas liesmas. Viņi tās pielīdzina ugunij uz zemes, kurās tiks mocītas un cepinātas aizsaukto dvēseles. Bellarminus izsakās, ka šķīstītavas uguns ne ar ko neatšķiras no elles liesmām un nevarot zināt, vai tie ir eņģeļi, vai velni, kas tā moka dvēseles. Kāds cits jezuīts Franciskus Cofterus savā grāmatiņā raksta zaimojošas lietas, ka dvēselēm šķīstītavas ugunī būs jāiztur tik pat lielas mokas, kādas nācās izturēt Kristum Viņa ciešanās Golgātā. Predikants citē kādu vietu no šīs grāmatas, kurā tiek aprakstītas mocekļu šausmu pilnās ciešanas un uzsvērts: kaut Kristus ciešanas pārsniedz jebkura mocekļa mēru, tomēr šķīstītavā gaidāmās mokas esot vēl lielākās par tām.   5. Piektais patiesās katoliskās ticības artikuls izriet no šiem Caharijas slavinājuma vārdiem: “74 ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu 75 svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas”, un tas parāda, ka Evaņģēlija saņemšana ir labo darbu veikšanas priekšnosacījums. Nevis Mozus bauslība, kas nemitīgi uzstāda prasības: tev būs, tev būs , bet ja tu nespēj, tad tevi caururbs Dieva lāsta zibens šautra (Dtn 27): Nolādēts, kas netur šīs bauslības vārdus un kas tos nepilda. Mozus it kā ar rīksti mūs trenc pildīt šos bauslības darbus. Bet ja kāds namatēvs nolīgto strādnieku slāna ar pletni, tad viņam ir maz prieka strādāt. Tāds nav Kristus. Viņš nevis vienkārši pieprasa darīt labos darbus, bet gan no sākuma dāvā cilvēkam savu Garu un taisnīgumu Dieva priekšā – spēju veikt šos labos darbus no brīva prāta un nevis piespiedu kārtā. Tik tiešām, Evaņģēlijs neatceļ labos darbus, bet tikai atgādina, ka tagad, kad tu esi ticis tā apdāvināts un esi kļuvis par Dieva bērnu, tev nākas būt pateicīgam par tādu Dieva labestību – “lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mt 5, 16). Arī Pāvils vēstulē romiešiem pēc tam, kad ir visos smalkumos cēlis priekšā mācību par nabaga grēcinieka attaisnošanu Dieva priekšā, saka: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus ar dzīvu, svētu Dieva patīkamu upuri”. Tātad vispirms Pāvils paskaidro, ko Kristus ir darījis mūsu labā un kā mums to būs saņemt, un tikai pēc tam aicina: Ja ir kāds pamudinājums Jēzū Kristū, mīlestības mierinājums, sadraudzība Garā lieciet, lai mans prieks būtu pilnīgs, ka jūs vienmēr esat vienā prātā.. turiet otru allaž augstāku par sevi.. etc (Filip 2, 1-4). Tā nu redziet, ka patiesi gara augļi parādās tad, kad cilvēks ir ieguvis mieru ar Dievu un taisnību Viņa priekšā. Jezuīti un citi pāvestieši arī šeit pārstāv jaunu, iepriekš nedzirdētu ticību, jo viņi nemāca, ka labie darbi ir nevis taisnošanas augļi, bet gan, ka darbi līdzās ticībai arī esot efektīgs pestīšanas iegūšanas veids. Arī šo mācību apgāž mūsu aplūkojamais teksts, kurā izskan doma, ka, līdzko ticībā Kristum tiekam izrauti no mūsu ienaidnieku rokas, tad arī mums ir jākalpo bez bailēm, svētumā un taisnībā visu mūsu mūžu. Jezuītu mācību neuzlabo arī viņu atrunas, ka viņi neuzticas darbiem, bet gan Dieva žēlastībai un labie darbi tiek darīti ar Svētā Gara palīdzību , jo, cik arī pareizi tas neskanētu, saskaņā ar viņu mācību labie darbi ir un paliek nepieciešami grēku piedošanai pestīšanai, lai remdētu Dieva dusmas un nopelnītu mūžīgo dzīvošanu. Šim nolūkam mums allaž ir jāmeklē un jāceļ priekšā nevis savi darbi, bet Kristus darbs, jo Viņš tieši šos darbus – mūsu mūžīgai dzīvībai nepieciešamo nopelnu – reizi par visām reizēm ir veicis, būdams paklausīgs Tēvam līdz pat nāvei. Tāpēc šajā sakarā par gandarīšanu un grēku izpirkšanu mēs varam vaicāt, vai Kristus ar savu pestīšanas darbu – ar visu savu nākšanu miesā, ciešanām un vietniecisko nāvi, ir pilnībā samaksājis par mūsu grēkiem, vai arī ticīgajam vēl jāturpina šī gandarīšana, ik dienas veicot darbus? Šeit mēs apliecinām, kā to pauž visi Svētie Raksti – pravieši un apustuļi, ka Kristus ar savām ciešanām un nāvi ir nomaksājis par mums visu – pilnīgi visu. Mums atliek tikai paļauties uz to un ticēt tam un vērst savu sirdi uz to, ka mēs esam no Dieva žēlastības pestīti ticībā uz Jēzu Kristu, Viņa nopelna dēļ. Mūsu labie darbi seko pēc tam kā pateicība Dievam par to, ko Viņš mūsu labā darījis. Šī mācība ir tik skaidri un gaiši apliecināta Rakstos, ka pat zināmi pāvestieši savā nāves stundā ir atzinušies ķeizara un citu augstmaņu priekšā, ka, kūdot pret Dr. Lutera mācību, ir veduši maldināšanā un savā pēdējā stundiņā to nožēlo. Tā, piemēram, raksta Ferdinands ķeizaram Kārlim V – savam brālim, ka viņa biktstēvs – Baskāju ordeņa mūks, mirdams ir izsaucis ķēniņu Ferdinandu pie sevis un lūdzis viņam Dieva dēļ piedošanu par to, ka viņš pavedinājis viņu uzstāties pret Dr. Lutera mācību. Un lūdza, lai viņš arī savu brāli – ķeizaru, mudina pieņemt Dr. Lutera mācību, ka viņš savā nāves stundā ir apliecinājis, ka piekrīt šai mācībai, jo viņš vēlas svētīgi nomirt un iemantot mūžīgo dzīvību. Šo vēstuli var atrast imperatora arhīvos, un to ir publicējis kāds Melhiors Godtscade 1609. gadā. Tā nu, kad esam no šī teksta skaidri sapratuši, ka jezuītu mācība ir tik tiešām jauna un nepatiesa, bet mūsējā ir patiesā katoliskā ticība, kopā lūgsim mūsu Tēvs Debesīs ticībā, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus mums reiz dos nevīstošas godības kroni un dāvās mums pestīšanu savu izredzēto vidū Debesīs. Āmen, āmen.