"Mani drebina drebuļi un trīcina trīcekļi, mani šausmina šausmas,
mana sirds gurst un kājas atsakās klausīt, mana mēle kalst un acis asaro."
Šie vārdi, protams, ir no labi zināmās un populārās latviešu filmas Vella
kalpi". Diemžēl lielākai daļai Hermaņa Samsona vārds ir pazīstams tikai no
šīs filmas.
Gatavojoties runāt par šo spilgto personību, es ar
sevišķu interesi noskatījos šo filmu un man nācās secināt, reizē arī sevi
apbēdināt, ka šī filma ir tik tālu no patiesās vēstures, ka labāk būtu
aizmirst visu to, kas redzēts filmā, un par vēsturi neko no tās
nemācīties. Hermanis Samsons, kuru pārliecinoši tēlo K. Sebris, ir tik
briesmīgi izkariķēts kā Rīgas nodevējs, intrigants, negodīgs, liekulīgs
cilvēks, kuram ir ārlaulības bērns no katoļu klostera priores, kurš
turklāt vēl ir velna kalps. Patiesībā, tā ir ļauna un atbaidoša Hermaņa
Samsona karikatūra.
Ko mēs īsti zinām par šo
cilvēku?
Viņš ir dzimis Rīgā. Studējis Rostokas un Vitenbergas universitātē,
kur nopelnījis ļoti daudzsološa akadēmiska luterāņu teologa un
sprediķotāja slavu; vēlāk arī uzskatīts par vienu no prominentākajiem šā
reģiona teologiem. Viņš bija spilgts luteriskās ortodoksijas pārstāvis,
kas iesaistījies asās polemiskās diskusijās pret jezuītiem, pagānismu, kā
arī kalvinismu. Jezuīti viņi nodēvēja par Rīgas antikristu, turpretī
luterāņi Bībeles labās pazīšanas un retora talanta dēļ par Bībeles
Hēraklu.
Hermanis Samsons bijis Rīgas Domskolas inspektors, Doma
un Pētera baznīcas mācītājs, 1622. gadā kļuvis par Vidzemes
superintendentu, proti arhibīskapu. 1630. gadā viņš kļūst par
jaundibinātās Rīgas ģimnāzijas pirmo rektoru un skolotāju. Ir zināms, ka
Samsons bijis ļoti labs pedagogs, kas vērojams arī viņa sprediķos.
Vēl, protams, visos enciklopēdiskajos apkopojumos tiek uzsvērta viņa
saistība ar raganu prāvām, un viņš ir pazīstams kā raganu sodīšanu
teorētiskais pamatotājs.
Vēsturiskais fons
Jāievēro, ka Hermanis Samsons ir darbojies laikposmā, kad gandrīz
pusgadsimta poļu valdīšanas laikā bija notikusi pretreformācija un tika
iesūtīti jezuītu pulki, lai aizslaucītu prom reformācijas ietekmi un
cilvēkus no jauna pievērstu Romas baznīcai. Jezuīti tā bija viena no
Samsona lielajām cīņām!
Jezuīti šķietami bija darbojušies ar
lieliem panākumiem un diezgan veiksmīgi pārvilinājuši daudzus latviešus
savā pusē ar dažādām ārišķīgām un svētulīgām lietām, piemēram, ar publisku
kāju mazgāšanu nabagiem, dziedināšanu, visādu sadzīvisku mantu svētīšanu,
svētītu ūdeni, vīraku, relikvijām, krāšņiem dievkalpojumiem, speciālām 40
stundu lūgšanām, eksorcismu (garu izdzīšanu), dažādām procesijām,
dramatiskiem uzvedumiem, rožu kroni utt. Daudzus vienkāršus cilvēkus tās
droši vien varēja ieintriģēt.
No otras puses, raksta baznīcas
vēsturnieks Ludvigs Adamovičs (Raksti par baznīcas vēsturi, 1978), šie
panākumi esot bijuši virspusēji. To rāda arī pašu katoļu tā laika
atskaites, kur baznīcu vizitators Teknons (1613) konstatē, ka "visa
latviešu tauta ir nodevusies elku kalpošanai" un ka "pa visu Vidzemi var
atrast līdzīgas lietas", bet īpaši spēcīgi vecie kulti saglabājušies
Latgalē, Rēzeknes un Ludzas apvidū.
Savukārt P. Einhorns zina
vēstīt, ka latviešu zemnieki vazājuši jezuītus aiz deguna, zobojušies par
viņu ticību un tikai dažādu aprēķinu dēļ turējušies pie katoļiem (bijušas
daudzas svētku dienas, baznīcas prasības viegli izpildāmas, visādas
priekšrocības utt.).
"Viena gruntīga vācu pilsēta"
Samsons dedzīgi apkaroja jezuītus, kas bija ļoti aktīvi savās
darbībās Rīgā un provincē. Viņi esot apstaigājuši zemi no mājas uz māju un
īpašu vērību pievērsuši "nevāciem", jo kā liecina viņu teksti "vācieši
cieši turas pie hairesijas, proti luterisma", it īpaši Rīgā iedzīvotāji
likās ļoti "samaitāti un ietīti maldu tumsā" un pati pilsēta "tā nogrimusi
hairesijā, ka maz var no tās gaidīt augļus." Kā "Vella kalpos" saka
birģermeistars Eks: "Rīga ir viena gruntīga vācu pilsēta. Un tā tam būs
būt!" Tikai apmēram viena trešdaļa Rīgas bija nevācu.
Hermanis
Samsons savā darbībā ļoti asi ir vērsies un sprediķojis pret jezuītiem,
kuri pat sūdzējušies karalim, taču karalis Samsonu aizstāvējis. Tad nāca
jauni laiki ar Zviedrijas karali, slaveno Gustavu Ādolfu lielo luterisma
aizstāvi un karavadoni. Viņš bija cieši pārliecināts luteriskās ticības
aizstāvis. Līdz ar Gustava Ādolfa zviedru laikiem 1621. gadā nāca rīkojums
par jezuītu un visu citu pāvestiešu izvākšanos no Vidzemes." Līdz ar to
izbeidzās pretreformācijas kustība Vidzemē.
Hermanim Samsonam
šāds pavērsiens bija ļoti pa prātam. Vispār jaunā zviedru valdīšana radīja
ļoti labvēlīgus apstākļus viņa darbībai. Sākotnēji viņam pat izveidojās
cieša saistība ar karalisko troni, un tas notika lielā mērā pateicoties
tam, ka viņš bija studējis Vitenbergā kopā ar Aleksu Uksenšērnu, kas bija
iecelts par Gustava Ādolfa kancleru. Ir ziņas, ka Samsons ir bijis arī
viesis pie karaļa un ticis aicināts sacīt apsveikšanas sprediķi. Viņa
skaidrā luteriskā mācība un aktīvā darbība tikusi novērtēta un viņš
izpelnījies lielu karalisko atzinību.
Karaliene Kristīne
piešķīra viņam muižu Vestienā (Festen), kā arī iecēla dižciltīgo kārtā.
Viņa vārds tika papildināts ar von Himmelstjerna ("Debesu zvaigzne").
Un, protams, pats nozīmīgākais, ka 1622. gadā Gustavs Ādolfs iecēla viņu
par Vidzemes "baznīcas un mācītāju superintendentu un inspektoru" ar
plašām, gandrīz neierobežotām pilnvarām.
Vidzemes
stāvoklis pēc poļu - zviedru kara
Nevajadzētu pārvērtēt tā laika baznīcas stāvokli! Tas nebija nekāds
labi kopts rožu dārzs, kas Samsonam tika uzticēts. Patiesībā Vidzeme tajā
laikā bija ļoti bēdīgā stāvoklī: izpostīta, kara, bada un mēra varā.
Lielākā daļa baznīcu bija sagrautas, 1622. gadā pa visu Vidzemi bija tikai
septiņi mācītāji, turklāt tajā pašā gadā divi nomira. Viņam praktiski viss
bija jāsāk no sākuma un jāceļ no pamatiem. Ik pusgadu viņš noturēja
kārtējās vizitācijas un no 1626. gada iesāka gadskārtējās mācītāju
sinodes. Viņš rīkojās tik ļoti enerģiski un dedzīgi, ka viņam pat tika
pārmesta valdonība un stūrgalvība.
Šai darbībai bija labi
rezultāti. Līdz 1633. gadam Samsons bija iecēlis amatā 45 mācītājus un
trīs prāvestus, to starpā daudz ārzemnieku, tomēr vēl joprojām pastāvēja
milzīgas problēmas no togad vizitētām 50 baznīcām 28 bija pilnīgi vai pa
daļai nelietojamas. Pats Samsons min astoņus šķēršļus un kavēkļus baznīcas
jauncelsmei: nespējīgi garīdznieki (daudzi vāji prata vietējo valodu),
neuzticīgi klausītāji, zemnieku izputināšana karā, badā un sērgās,
neskaidrība par patronāta tiesībām, pārāk zems muižnieku īpašumu
taksējums, kas pieļauj nepietiekamu baznīcas atbalstīšanu, tad arī
mācītāju nedrošās un nenoteiktās algas, nolaidība baznīcu un mācītājmuižu
atjaunošanā, un beidzot viņš min nolaidību un vienaldzību dievkalpojumu
izkopšanā.
Šādos grūtos apstākļos baznīcas pārvaldīšana bija ļoti
sarežģīta lieta, kad visa kā trūkst un cilvēki ir tik ļoti neizglītoti.
Cik noprotams, daudz tika darīts ārēja baznīciskuma iedibināšanā, proti
lai cilvēki atsakās no sava pagānisma, lai kārtīgi nāk baznīcā, lai
mācītāji pilda savus pienākumus, lai muižniecība pārāk neiejaucas baznīcas
dzīves vadīšanā. Tādi un līdzīgi jautājumi bija jārisina Hermanim
Samsonam. Starp citu, pie Samsona nopelniem ir pieskaitāma jaunas Rīgas
dziesmu grāmatas izdošana, kas vairākos izdevumos kalpoja pusotru gadsimtu
līdz pat 1782. gadam.
Svarīgi pieminēt, ka zviedru laikos Vidzemē
tika likti pamati arī latviešu zemnieku izglītībai. 1625. gadā sinode
pieņem noteikumus par bērnu izglītību un skolām. 1630. gadā Tērbatā
nodibināta "karaliskā skola un ģimnāzija", kurā ļauts stāties visu šķiru
bērniem un nodibinātas 50 karaļa stipendijas. Savukārt 1633. gadā pieņemts
ieteikums pie galvenajām baznīcām ieviest vācu skolotāja vai ķestera
amatu, lai tā varētu palīdzēt mācītājam dziedāšanā un mācītu jaunatnei
pātarus, lasīt un rakstīt. 1634. gadā uzlika mācītājam pienākumu katru
gadu noteiktā mēnesī apmeklēt savu draudzi, turklāt ne vien ievākt ziņas
par ļaužu dzīvi, bet arī pārbaudīt viņu zināšanas. Vizitāciju laikā
superintendents un prāvesti pārliecinājās, vai un kā minētie šie
priekšraksti tiek izpildīti.
Latviešu
stāvoklis
Šīs baznīcas dzīves iestrādes bija labas, un kā atzīst Adamovičs
zviedru laiku pasākumi ir sagatavojuši Vidzemes latviešiem ceļu uz
evaņģēlisko baznīcu. Kas attiecas uz latviešiem Samsona laikā, tad viņi
vēl lielākoties ļoti virspusēji ir iesakņojušies kristietībā. 1648. gadā
Stokholmā Aizkraukles mācītājs J.G.Rēhehūzens uzstājas ar "Ziņojumu par
baznīcas stāvokli nabaga nevācos Vidzemē un kā to var labot", un viņa
aprakstītā aina ir ļoti drūma. Lielākā daļa zemnieku tikko protot "Mūsu
Tēvs", bet arī tikai atskaitīt. Dievgaldnieku un slimnieku pārbaudīšana
atklājot šausmīgu nezināšanu. Rēhehūzens spriež, ka pastarā dienā Dievs no
100 nevāciem dabūšot tikai piecus"!
Adamovičs par šo laiku raksta:
Bija kaisītas pirmās mācības sēklas. Taču raža vēl bija tikai nākotnes
cerības
Zināšanas vēl vispār ļoti trūcīgas. Skolu apmeklēšana vēl nebija
necik čakla, un zviedru valdība bija spiesta domāt ne tik vien par
mācītāju skubinājumiem laist bērnus skolā, bet arī par valdības spaidiem
pret nepaklausīgiem vecākiem." Un vēl kāds interesants novērojums, kas
raksturo tā laika situāciju: lai izvairītos no mācītāja pārbaudījumiem
pašu mājās, zemnieki, mācītājam piebraucot, bēg uz mežu
Arī
pats Samsons ļoti aktīvi iesaistījās izglītības lietās. 1631. gadā viņš
kļūst par pirmo Rīgas ģimnāzijas rektoru. Viņš bija augsti novērtēts kā
profesors. Viņa izcilo Bībeles zināšanu dēļ Samsons tika iesaukts par
Hercules biblicus. Viņš tika aicināts uz vairākām Vāczemes universitātēm,
lai mācītu tur, taču Samsons nevēlējās pamest dzimto Rīgu un palika šeit.
Sprediķu grāmata Himmlische
Schatzkammer (3. sēj., 1625)
Vispārīgi runājot, viņa sprediķošanas stils ir ļoti pamatīgs, kas
papildināts ar daudzām Bībeles atsaucēm un citātiem, pat arī no jezuītu
darbiem. Samsons daudz izmanto baznīctēvu Hrizostoma, Ambrozija,
Augustīna, Hieronīma, Gregorija Lielā rakstus. Viņa darbos ir daudz
polemikas (savā ziņā atgādina Lutera polemisko raksturu) pret pāvestiešiem
un kalvinistiem.
Viņa sprediķu grāmata ir veidota pēc labākajām
tā laika luterisma tradīcijām un tai ir nozīmīga loma tā laika baznīcas
dzīvē.
Citēšu jums fragmentus no dažādiem sprediķiem, lai jūs varētu
sajust garšu, kāda bijusi šā izcilā vīra sprediķošanā. Sāksim ar citātu no
ievada:
"Jo bagātāk Dievs ļauj savu vārdu sludināt, jo mazāk tas tiek
ņemts vērā. Tas noved pie tā, ka pasaule aizvien mazāk grib dzirdēt un
ievērot patiesu dievbijīgu dzīvi, no tās novēršas un pievēršas vai nu
jaunām ausis kairinošām lietām, vai arī tie aizvien vairāk ilgojas pēc
zemišķā un pārejošā, nevis pēc Debešķīgā un mūžīgā. Tā vien šķiet, ka ir
pienācis laiks, par kuru Kristus saka: Bet vai cilvēka Dēls, kad Tas
nāks, atradīs ticību virs zemes?" (Lk. 18) Vai arī par netaisno
pārvaldnieku: "Šīs pasaules bērni ir gudrāki par gaismas bērniem." (Lk.
16)
Karavīrs neguļ gultā, bet uz zemes. Zvejnieks visu nakti
pavada uz jūras. Arī vīna kalna kalps dienu un nakti ir Tā Kunga vīna
kalnā. Gans un uzraugs ir dienu un nakti nomodā par savu ganāmo pulku, lai
neviena avs neietu zudumā. Tie visi allaž ir nomodā, lai viņu manta neietu
zudumā un netiktu atņemta.
Tā nu mums vajadzētu būt nomodā, ka
mēs rūpējamies par dvēselēm, lai tās neiet postā. Dvēsele ir visīstākā
pērle un dārgums, ar ko nekas nav salīdzināms, kura ar mums un par mums,
kam būs jāstājas Kristus priekšā. Tāpēc, ja kāds nebūs nomodā, tam nāksies
zaudēt savu dvēseli. Šim zaudējumam nevar atrast aizstājēju, jo kā saka
Hrizostoms: "Dievs mums no visām lietām ir devis pāri divas ausis, divas
acis, divas kājas, divas rokas, ja kāds no tiem tiek ievainots, tad var
izmantot vēl otru, bet tikai dvēsele, ko Dievs mums devis, ir viena pati.
Ja mēs to pazaudējam, kā tad lai mēs tālāk dzīvojam. Tādā stāvoklī mēs
nevarētu tikt glābti.
Uzticīgajiem skolotājiem, kuru aprūpē ir
cilvēku pestīšana, vajadzētu ņemt vērā allaž un vienmēr uzskatīt to par
nopietnu jautājumu, ka klausītāji ir jāizglīto ne tikai ar katehisma
mācības gabaliem, bet jāļauj, lai viņi pieaug Dieva atziņā aizvien vairāk
un gūst aizvien dziļākus ieskatus, un lai viņiem tiktu izskaidroti daudz
labu tekstu no Jaunās un Vecās Derības, kurus sauc par evaņģēlijiem un
vēstulēm, un tie tiktu sadalīti pa svētdienām visam gadam. Tas palīdzētu
katehisma mācīšanā, ka evaņģēliju un apustuļu vēstuļu teksti tiktu
saskaņoti viens ar otru, un tādējādi galvenie mācību gabali tiktu
pamatīgāk izskaidroti un ielāgoti."
Absolūcijas
sprediķis
Sprediķī pēc Lieldienām par grēksūdzi un piedošanu Samsons ļoti
dziļi un pamatīgi skaidro Kristus atstāto Atslēgu varu un svētību, ka tās
patiesi ir Debesu atslēgas, kur ar cilvēku muti runā pats Dievs Svētais
Gars, ka tas, kas ir piedots virs zemes, ir piedots arī Debesīs. Te būs
citāts, kurā viņš rāda, cik liela ir Kristus atslēgu svētība iepretim
Romas baznīcas grēkatlaižu praksei. Viņš raksta:
"Redziet, mani
mīļie, mūsu atlaižu raksts ir mūžīgais Evaņģēlijs, šo Rakstu mūsu
priekšā noliek Jēzus pats, kad Viņš saka: Jo tik ļoti Dievs pasauli
mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic,
nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ. 3:16) Un: Nāciet pie manis
visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. (Mt.
12)
Pie šī te raksta ir piestiprināti divi zieģeļi jeb zīmogi
Svētā Kristība un augsti teicamais Tā Kunga Mielasts. Ar tādu grēkatlaižu
rakstu mēs varam pastāvēt visos velna uzbrukumos. Šāds mūsu atlaižu raksts
pastāv nevis Romas pāvesta pergamentos, kas arī ir apzīmogoti ar vaska,
svina zīmogiem, bet gan ar mūžīgā Tēva žēlastības pilno gribu. Par to
Kungs Kristus saka: Tā ir mana Tēva griba, kas Mani ir sūtījis, ka tas,
kas redz Dēlu un tic Viņam, tam ir mūžīgā dzīvība. (Jņ. 6)
Tas ir
lielisks un dižens grēkatlaižu raksts, jo Viņa žēlastība ir tik liela, cik
pats Viņš ir liels. (Sīraks) Tāds atlaižu raksts netiek rakstīts ar tinti,
bet gan ar Jēzus Kristus asiņu sarkano virsrakstu. Šis atlaižu raksts
netiek apzīmogots ar vasku vai svinu, bet gan ar mierinājumu un Svētā
Gara spēcīgu darbību, kas tiek uzzīmogota uz mūsu sirds un mūsu
sirdsapziņas. Jo Svētais Gars dod liecību mūsu garam, ka esam Dieva bērni.
(Rom. 8) Un šo atlaižu rakstu visbeidzot mēs neiegūstam par naudu vai
labiem darbiem, bet gan nožēlojot grēkus un atgriežoties pie Dieva, un
mūsu grēksūdzei ir jāskan tā, ka mūsu atgriezties gatavā sirds dzied kā
par zaudēto un atkal atrasto grasi.
Un ar visu to samīsim pāvesta un
jezuītu atlaižu rakstus, kad velns ar savu ugunīgo un dzelzs rokas tvērumu
satvers viņus visus, tad šis svins kusīs, tad šis pergaments sadalīsies,
un nabaga ļaudis nonāks lielā postā."
Demonoloģija
Hermanis Samsons tika uzskatīts par kristīgās demonoloģijas
ekspertu, proti to, kas labi orientējas Bībeles mācībā par velnu.
Palasīsim kādu no viņa sprediķiem un redzēsim, ka tā ir ne tikai eksotiska
lasāmviela, bet arī dziļš un bībelisks ieskats tumsas realitātē. Kā jau
labam pedagogam, viņam ir ļoti labi salīdzinājumi:
"Varētu jautāt,
kāpēc velnu sauc par mušu ķēniņu. Tas norāda ne tikai uz velnu skaitu, bet
arī uz veidu un īpašībām. Kā karstās dienās mušas pulcējas un riņķo ap
cilvēku, .. tā velnu skaits ir tik liels, ka vienu cilvēku var apsēst
vesels leģions, t.i., 6666. Starp debesīm un zemi mājo tik daudz velnu, ka
tos nevarētu saskaitīt pat tad, ja visi matemātiķi sanāktu kopā.
Vasarā muša ir pastāvīgs cilvēku viesis. Kad cilvēks strādā, muša
viņam riņķo ap degunu, kad apsēžas, arī muša ir klāt, kad apguļas, muša
visu nakti viņam sīc pie ausīm un galvas, kad dodas uz laukiem, tad atrod
priekšā mušu barus. Vispār muša ir visur kā pilsētās, tā laukos. Tāpat
arī velni ir ne tikai Portugālē, Flandrijā, Krievijā un Prūsijā, bet arī
Vidzemē. Tie cilvēkam atrodas tuvāk, nekā viņš domā.
Līdzīgi
tam, kā mušas ir ašas un žiglas un prot drīz aizkļūt no vienas vietas uz
otru, arī velni ir ātri un veikli un spēj vienā acumirklī būt gan šur, gan
tur.. Ja vienu mušu aiztriec, tās vietā drīz ierodas divas vai sešas
citas. Ja kristīga cilvēka sirds, nemitīgi cīnoties, padzen vienu velnu
pēc otra, tad drīz vien uzrodas citi, lai šo cilvēku mocītu, tādēļ
cilvēkam arvien ir jābūt cīņā."
Redziet, kāda tieša un konkrēta
bija tā laika cilvēka ticība velna realitātei. Gluži tāpat kā mušas mums
apkārt tāpat arī velni. Diemžēl mūsdienu materiālistiskais pasaules
uzskats ir izslēdzis no apziņas šīs realitātes. Mēs esam pārliecināti
tikai par to, ko redzam. Arī būdami kristieši, mēs tikai pa retam izjūtam
garīgu lietu realitāti un klātbūtni mūsu dzīvē. Bet šādos tekstos un tā
laika izpausmēs mēs varam sajust ļoti nepastarpinātu ticību un pārliecību,
ka garīgās lietas ir tepat ap mums, tās mūs spēcīgi ietekmē. Mēs dzīvojam
lielā cīņas laukā starp Dievu un velnu, un frontes līnija šim karam iet
caur mūsu pašu sirdīm.
"Mušu var aizdzīt ar pirkstu nevajag
jau tāpēc ķerties pie cirvja vai zobena. Līdzīgi velnu jebkurā laikā var
aizbiedēt ar Dieva vārdu jeb Svētajiem Rakstiem." tā Samsons norāda uz
to, kādi ieroči nepieciešami pret velnu.
"Mušu var aizdzīt kā bērns,
tā Goliāts. Līdzīgi katrs kristīgs cilvēks var pretoties velnam un to
pievārēt, kā to darīja Mozus, Elija, Jesaja un citi lielie pravieši.
Muša beidzot gan ir maza radībiņa, bet daudzi tās dēļ ir lauzuši
kaklu. Piemēri tam atrodami vēsturē. Līdzīgi arī pats vissīkākais velns
var samaitāt miesu un dvēseli visstiprākajam cilvēkam, jā pat
izcilākajam svētajam."
Tālāk šajā sprediķī Samsons uzskaita
līdzekļus, kurus velns izmanto pret cilvēku:
Pirmkārt,
kristīgās ticības nezināšanu;
Otrkārt, dievvārdu nicināšanu,
kad daudzi neapmeklē sprediķus un dievkalpojumus; tā velns izravē Dieva
vārda sēklu un tā atņem cilvēkam viņa garīgo bruņojumu;
Treškārt, neticība un šaubas par Dieva žēlīgo palīdzību un
atbalstu: "Daudzi grimst nabadzībā, ir apkrauti ar parādiem vai netiek
celti amatos un viņiem neparāda godu. Viņi cer uz Dieva palīdzību, bet
stājas sakaros ar velnu, ticēdami, ka tas viņus varētu glābt.. Daudzi
cilvēki, būdami melnās mākslas piekritēji un burvji, atdodas velnam, lai
viņiem nekā netrūktu ne naudas, ne mantu. ..Bēdas tiem, kas šaubās par
Dievu un negrib pie Viņa cieši turēties, un bēdas bezdievim, kas svārstās
šurpu turpu! Labāk, lai paliek nabadzībā un pie Dieva žēlastības, nekā
ļauj, lai velns viņu dara bagātu un laupa tam Dieva žēlastību.
Ceturtais līdzeklis, ko izmanto velns, ir atriebības kāre un
skaudība.
Piektais un pēdējais līdzeklis ir pārgudrība.
Samsons atsaucas uz Sv. Augustīna vārdiem, ka daudzi aiz tīras visgudrības
nonākuši līdz burvestībām. Daudziem Dievs devis gudrību, saprašanu,
talantu un asu prātu, bet viņiem ar to nav diezgan. Viņi grib zināt
vairāk."
Raganu medības
Kā jau iepriekš minēju, pie Samsona "nopelniem" ir pierakstīta
raganu sodīšanas teorētiskā pamatošana. Patiesības labad gan jāpiebilst,
ka atšķirībā no citiem viņš iestājās pret raganu spīdzināšanu un mocīšanu
kā līdzekli pierādījumu iegūšanai. Statistika no citām zemēm, kur šī
parādība bija plaši izplatīta, liecina, piemēram, ka Anglijā, kur
spīdzināšana nebija pieļauta, tika notiesātas 1000 raganas, turpretī
Skotijā ar spīdzināšanu tika atrasts četrreiz vairāk raganu...
Tomēr nenoliedzami Samsons bija līdzdalīgs šai viduslaiku
histērijā. Viņš raksta: "Kad varas iestādes nelietīgos burvjus
noskaidrojušas, apcietinājušas un par viņu burvestību pārliecinājušās, tad
izvirzās jautājums, kādu sodu tiem piemērot.
Mūsu teologi burvjus
iedala trijās grupās:
1. Dažus cilvēkus, kas dziļi iegrimuši melanholijā, velns apmāna
tādējādi, ka viņi iedomājas, ka ir stājušies savienībā ar nešķīsto garu un
piekopuši buršanu, to viņi arī atzīst, bet tas nemaz nav taisnība.
Kas attiecas uz tiem, kurus pārņēmusi melanholija un kuru domas
nesaskan ar īstenību, bet balstās uz tīru izdomu un fantāziju, tie
jāpažēlo un jāatstāj nesodīti, jo melanholija un fantazēšana nav netikums,
bet sirds un galvas slimība.
2. Citi tik tiešām ielaidušies
sakaros ar velnu, bet nav kaitējuši ne cilvēkiem, ne lopiem.
3. Vēl
citi pēc savas gribas noslēguši savienību ar velnu un tam kalpojuši un
darījuši dažādu ļaunumu tiklab cilvēkiem, kā arī mājlopiem un labībai. Par
šiem cilvēkiem Dievs Tas Kungs skaidri pateicis: "Tam burvim tev nebūs
ļaut dzīvot.""
Šokējoši! Apgaismotajam, modernajam humānismā augušajam
cilvēkam, kas netic vairs ne velna, ne buršanas ļaunumam, tas tā ir! Bet
ievērosim to, ka tajā laikā dzīvojošam cilvēkam bija pilnīgi citādāka
pasaules uztvere. Viņi pavisam tieši ticēja tam, ka velns kā rūcošs lauva
staigā apkārt un meklē, ko viņš varētu aprīt. Mums tā vairāk izklausās pēc
metaforas un simbola par neizprotamu spēku esamību. Bet šiem cilvēkiem tā
bija dzīva un ļauna realitāte!
Viņi dzīvoja kariem, mēriem, posta
nomocītā pasaulē. Ļaunums un nāve uzglūnēja ik uz stūra. Tas bija lielu
depresiju, lielu satricinājumu laiks. Cilvēki meklēja ļaunuma iemeslus,
ienaidniekus un bīstamos cilvēkus savā pašu vidū. Tur neizbēgami bija
bailes, naids un histērija, kā arī vēlēšanās glābties no šā ļaunuma. Un
skaidrs, ka tur bija arī spēcīgas masu psihozes pazīmes.
Taču
neaizmirsīsim, ka, saskaņā ar kristīgo ticību, pasaulē tiešām pastāv reāli
dēmoniskas parādības un ļaunie gari tiešām dara savus ļaunos darbus. Tās
nav vienīgi pasakas un tumsonīgo cilvēku iztēle. Un arī tajā laikā viņi
piedzīvoja tādas lietas, kā apsēstus cilvēkus, Dieva zaimošanu; Samsons
pat stāsta par nekristītu bērnu upurēšanas gadījumu. Nekā citādi to nevar
dēvēt, kā tikai par velnišķīgu fenomenu.
Lūdzu, nepārprotiet
es šeit nekādā ziņā neaizstāvu raganu prāvas u.tml., bet vēlos, lai mēs
labāk saprastu tā laika cilvēku domāšanu. Viņi patiešām no visas sirds
ticēja, ka burvji un raganas var nodarīt lielu garīgu un miesīgu kaitējumu
viņiem, viņu bērniem, lopiem un īpašumiem. Viņi tajā saskatīja kriminālu
lietu! Viņi tam centās pretoties, kā mācēdami.
Protams, ka
daudzviet šī psihoze tika izmantota ļaunprātīgi, lai kaitētu savam
tuvākam. Kaimiņi bieži apsūdzēja kaimiņus. Daudz cieta sievietes, arī
dažādi dīvaiņi, kas atšķīrās no pārējiem. Tas viss nav attaisnojams, un
tas nepārprotami ir kristietības izkropļojums.
Mūsu ticība māca:
"topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem
Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret
miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības
pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc
satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā
dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt." Kristietība māca, ka ir
jācīnās taču ne pret miesu un asinīm, ne fiziski pret cilvēkiem, bet tā
ir garīga cīņa. Tur bija tā galvenā problēma!
Secinājums
Patiesībā Samsona sludināšanā mēs varam saklausīt to pašu klasisko
luterisko Evaņģēlija pasludinājumu kāds tas bijis cauri gadsimtiem un
arī šodien mūsu vidū kas visu godu par pestīšanu dod Dievam un neļauj
cilvēciskiem darbiem un nopelniem iespraukties pa vidu. Ieklausieties šai
Evaņģēlija pasludinājumā: "Lai remdētu Dieva dusmas un nopelnītu mūžīgo
dzīvošanu, mums allaž ir jāmeklē un jāceļ priekšā nevis savi darbi, bet
Kristus darbs, jo Viņš reizi par visām reizēm ir veicis mūsu mūžīgai
dzīvībai nepieciešamo nopelnu, būdams paklausīgs Tēvam līdz pat nāvei.
Tāpēc šajā sakarā par gandarīšanu un grēku izpirkšanu mēs varam vaicāt,
vai Kristus ar savu pestīšanas darbu ar visu savu nākšanu miesā,
ciešanām un vietniecisko nāvi nav pilnībā samaksājis par mūsu grēkiem?
Vai ticīgajam vēl jāturpina šī gandarīšana, ik dienas veicot darbus? Šeit
mēs apliecinām, kā to pauž visi Svētie Raksti, ka Kristus ar savām
ciešanām un nāvi ir nomaksājis par mums visu pilnīgi visu. Mums atliek
tikai paļauties un ticēt tam un vērst savu sirdi uz to, ka mēs esam no
Dieva žēlastības pestīti ticībā uz Jēzu Kristu, Viņa nopelna dēļ. Mūsu
labie darbi seko pēc tam kā pateicība Dievam par to, ko Viņš mūsu labā
darījis."
Šo rakstu var izlasīt "Latvijas
Luterānī":
http://www.luteranis.lv/index_laikraxc.php?dest=article&sid=2957
