3. Trinit 2004 KLB-KMD Tukums Atrast un glābt pazudušo    Lk.15:1-10       1 Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. 2 Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: "Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem." 3 Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: 4 "Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? 5 Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem 6 un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. 7 Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. 8 Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? 9 Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. 10 Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas."        Šajā tekstā centrālā mācība ir par grēku piedošanu, kura ir nepieciešama gan rupjiem un atklātiem pārkāpējiem, gan arī tādiem, kas aplami iedomājas, ka dzīvo bez grēka. Šī mācība ir skaidras kristīgās vēsts absolūtais centrs. Tātad arī luteriskās baznīcas mācības galvenā sadaļa.   Jēzus māceklis Matejs bija muitnieks, kas ņēma kukuļus un ģērēja četrkārtīgi no saviem līdzcilvēkiem. Marija Magdalēna, Jēzus uzticīgā sekotāja un pirmais cilvēks, kas sastapās ar Augšāmcelto, savā pilsētā visiem bija pazīstama kā palaistuve, kas bieži pārgulēja ar daudziem vīriešiem. Apustulis Pāvils bija tas pats Sauls, kas ķengāja un vajāja draudzi un noorganizēja Stefana nomētāšanu ar akmeņiem. Viņi atgriezās no grēkiem, jo paļāvās uz Jēzus sludināto vēsti, ka Dievs savā žēlastībā pieņem grēciniekus, attiecinādams uz viņiem nevis viņu pašu biogrāfijas faktus – vai tie būtu pārkāpumi vai nopelni - bet svešas dzīves un nāves augļus: sava Dēla Kristus taisnību. Esmu pārliecināts, ka līdzīgas vecās dzīves biogrāfijas ir bijušas daudziem kristiešiem – grēciniekiem, kas ir atgriezušies.   Latvijā, tāpat kā visās citās zemēs, netrūkst klaju grēcinieku, neliešu un nejaucēnu – tādu, kas savu grēku demonstrē atklāti un uz ielām. Ciniski jaunbagātnieki bez jelkāda kauna eksponē savu uz citu asaru rēķina sarausto mantu – nekaunēdamies. Lielāku autoceļu malās dirn prostitūtas, kuru dzīves augļi ir atstājuši spilgtu nospiedumu viņu izskatā. Iedomāsimies šajā sakarā kādu draudzi, kurā pulcējas krāpnieki, prostitūtas, homoseksuālisti, zagļi, bijušie partijnieki – ateisti, kas ir kādreiz ienīduši kristiešus un pat tos vajājuši. Iedomāsimies, ka tādi ir sanākuši kopā un izveidojuši draudzi. Tie ir necienīgi cilvēki, kuru dzīves ir bijušas kliedzošā pretstatā ar Dieva gribu. Taču draudzē viņus vieno nevis smagais grēks, bet vajadzība pēc grēku piedošanas. Viņi ir dzirdējuši evaņģēlija vēsti un nožēlojuši savu līdzšinējo dzīvi. No Dieva paša mutes viņiem ir atskanējis: jūsu pagātne ir aprakta Kristus nāvē. Jūs esat miruši vecajai dzīvei un Dievs jums grib dāvāt jaunu. Šis vārds atskanējis viņiem kā visdārgākā, vissaldākā un visnepieciešamākā vēsts. Tagad viņi dzīvo jaunu, atbrīvotu dzīvi, pārtikdami no šīs neparastās Dieva piedošanas.   Taču arī mūsu zemē, tāpat kā visās citās, netrūkst labi pazīstamu garīgās un politiskās dzīves līderu – tādu, par kuru taisnumu un nevainojamo dzīvi neviens nešaubās. Un vispirms jau viņi paši. Viņi ir populāri bīskapi, mācītāji, politiķi un uzņēmēji ar ietekmi sabiedrībā un ir nācijas lepnums. Viņi bieži uzstājas ar ļoti dievbijīgām runām un aicinājumiem. Svētība un cēls paskats nav atraujams no viņu ārējā tēla. Iedomāsimies, ka arī viņi ir sapulcējušies kādā vienā ļoti lielā un respektablā draudzē. Viņi ir pārliecināti, ka Kristum – Dieva Dēlam noteikti būtu jāiegriežas tieši tur, lai būtu kopā ar tik izcili dievbijīgiem cilvēkiem – personībām, kas garīgā ziņā ir pilnīgi nokomplektētas, bet tikumiskā – veselīgas, bez kādas lielas vainas. Tāds tik tiešām arī ir šo cilvēku uzskats. Un diemžēl tam pievienojas arī vairums cilvēku, kas viņus apskauž un par visu vairāk ilgojas nonākt vienā pulkā ar viņiem. Taču tāds nav Dieva uzskats. Dievs Kristū saka: veseliem ārsta nevajag, Es esmu nācis pie slimajiem.   Kristus nāk, lai izglābtu pazudušos, lai dziedinātu uz nāvi slimos. Tāpēc mūsu teksts vēsta, ka Kristus sēž kopā ar pirmajiem, ar šiem klajajiem grēciniekiem – zagļiem, prostitūtām un kukuļņēmējiem, stukačiem un bijušajiem partijniekiem, ar tiem, kas apzinās, ka ir slimi un ka viņiem pašiem nudien nav nekādu cerību uz glābiņu, un ka ar savu dzīvi neko citu kā Dieva dusmas un sodu nav pelnījuši, un tieši tāpēc viņi ir meklējuši piedošanu un saklausījuši to Jēzus runās un pieķērušies šim pasludinājumam. Lūk, uz turieni dodas Kristus, lai būtu ar tiem kopā.   Respektablie un ārēji dievbijīgie par to ir sašutuši un viņi uzbrūk Jēzum un meklē, kā viņu noslepkavot - tā ir šīs dienas teksta nākošā vēsts. Padomāsim arī par sevi, vai mēs arī nebūtu sašutuši par tādu Jēzus rīcību, ka Viņš vispirms nesteidz pie mums, kas daudz ko esam darījuši un darām, lai patiktu Dievam, bet sēž kopā ar visiem zināmām padibenēm, kas visu savu dzīvi ir darījuši tieši to, kas Dievam nepatīk? Teorētiski varbūt mēs piekritīsim, ka tā jau ir pareizi. Bet ja mums patiešām nāktos kaut ko tādu piedzīvot praksē, tad arī mūsu sirdīs droši vien rastos sarūgtinājums. Tas liecina, ka nopietnās situācijās mūsu sirds vairāk sliecas paļauties uz saviem darbiem nekā uz Dieva darbu mūsu labā. Šāda savu nopelnu izcelšana un iekšēja sacelšanās pret Jēzu un savu nopelnu izcelšana pavadīs mūs vēl ilgi, faktiski tikmēr, kamēr mēs vēl dzīvojam šajā miesā un mūsu dabiskā domāšana aizvien vēl uzpeld virspusē. Lai mūsu vecais cilvēks un viņa aplamā paļāvību uz saviem darbiem ietu mazumā, mums ir regulāri jāsaņem Dieva vārda pasludinājums, jāizsūdz savus grēkus un vienkāršā bērna paļāvībā jāsaņem Absolūcija un Svētais Vakarēdiens.   Starp citu, šo sabiedrībā cienījamo un ārēji dievbijīgo cilvēku sašutumu var tīri labi saprast. Viņi var prasīt: galu galā, vai Dievs ir gribējis mūs izjokot, mācīdams mums, ka dzīvē ir jātiecas pēc labā un jāvairās no ļaunā, aicinādams visu savu dzīvi dzīvot svēti un ar skatu uz Dievu? Nebūt nē – Dieva aicinājums uz svētu dzīvi paliek spēkā: nekas nesvēts nenāks Manā priekšā, kura dvēsele grēko, tai ir jāmirst. Dieva prāts nav koriģējams. Tas, ko ir nepieciešamas koriģēt, ir cilvēka izpratne par to, ko nozīmē svētā, Dievam patīkamā dzīve. Farizeju raugs ir tas, kas ir jāizmēž no cilvēka dvēseles. Jau vairākkārt esam par to dzirdējuši: farizejs un vecais cilvēks mūsos ir turpat vai sinonīmi. Mūsu iekšējais farizejs aizvien vēl rosās un gaida to mirkli, kad varēs uzdot toni mūsu ticības dzīvē. Tāpēc ikreiz, kad lasam vai klausāmies par Jēzus vārdu kaujām ar farizejiem, atcerēsimies – mūsu Kungs ar to grib kalpot vispirms mums katram, tev un man. Jēzus nebūt nav ignorējis visus ieredzētos un par dievbijīgiem suminātos. Atliek tikai atcerēties pagājušās svētdienas tēmu – Jēzus pieņem ielūgumu no sabiedrības elites pārstāvjiem un neatsaka būt kopā mielastā arī ar viņiem. Tāpēc nevar apgalvot, ka Viņš ir kopā tikai ar grēciniekiem un ignorē sabiedrības eliti. Jēzus Kristus nāk tiklab pie vieniem, kā otriem – pie visiem. Jautājums ir tikai, kā vieni vai otri viņu uzņem. Mūsu teksts rāda: vieni - ar pateicību un prieku par viņiem izrādīto nepelnīto žēlastību, otri – ar sašutumu par viņu lielo nopelnu ignorēšanu. Gan vieni, gan otri ir grēcinieki, katrs savā veidā, visi ir slimi Dieva priekšā, visiem vajag ārsta. Tomēr vieni to atzīst un pieņem piedāvāto palīdzību, otri to atgrūž un sāk veidot sazvērestības pret Jēzu.   Par spīti tam Jēzus velta lielas pūles šo ārēji paštaisno un dievbijīgo apgaismošanā, kuriem Viņš pasludina: jūsu iedomas par savu perfekto garīgo veselību ir bīstama ilūzija! Ārēji dievbijīga un sakārtota dzīve automātiski netuvina Dievam. Jēzus šausta viņu paštaisnumu un lepnību un atmasko tādu sirds stāvokli kā grēku: jums nemaz nav patiesas ticības, jūs ejat pazudināšanā ar savu pašizdomāto dievkalpošanu bauslības burtam, bet ne Dieva vārda garam! Jēzus aicina arī viņus atgriezties, bet viņiem atgriešanās nav vajadzīga...   Ne vieni, ne otri nevar atgriezties paši saviem spēkiem. Lai atgriešanās būtu iespējama, Dievs ir sūtījis savu Dēlu, kura uzdevums ir atrast un glābt pazudušo. To ātri aptver grēcinieki – cilvēku sabiedrībā nicināti un atgrūsti: Dievs ir apžēlojies, Viņa padomā ir glābt, nevis norakstīt. Savukārt ārējie dievbijīgie un (paš)taisnie to negrib saprast, jo viņi pazīst Dievu tikai caur Mozu, kas māca bauslības darbus. Tas, kas nav darījis, ir Dieva atstumts un nolādēts. Īpaši jau šie atklātie grēcinieki – zagļi, prostitūtas, bijušie partijnieki. Bet tie, kas dara bauslības darbus, ir pelnījuši saukties par Dieva bērniem, īpaši jau farizeji un rakstu mācītāji. Tālab viņi atstumj grēciniekus un turas pa gabalu no viņiem.   Taču tā nemaz nav patiesa dievbijīga un kristīga rīcība jeb dzīve – to šiem cienījamiem un lepnajiem atklāj Kristus. Patiesi dievbijīgi (kristīgi) būtu pieņemt grēciniekus, kas nāk, nožēlodami savus lielos pārkāpumus, jo tāpat Dievs ir pieņēmis katru ikvienu, un lūgt par viņiem: ak, mans Dievs, kad es dzirdu par viņu, cik smagi viņš ir cietis zem grēka varas, palīdzi, Kungs, viņam atkal pieslieties, atbrīvo viņu! Tā, kā patiesi kristieši, rīkojās arī daudzi svētie, par kuriem vēsta Bībele: Samuēls, Dāvids, Pāvils. Šādā sirds attieksmē cilvēks ir saņēmis no sludinātā vārda Svēto Garu, kas viņam uzdāvina ticību. Bet ticībā mēs visu varam, tajā mūsos sāk darboties pats Dieva spēks un tas uzvar mūsu veco dabu, ka spējam dzīvot saskaņā ar Dieva prātu. Tad mēs spējam atgriezties. Ticībā mēs esam brīvi un darām pēc Dieva prāta labprātīgi.   Vai tam, kas labprātīgi un nevis piespiedu kārtā vai bailēs ievēro likumus, tie maz ir vajadzīgi? Ticībā atbrīvotajam nav vajadzīgi bauslības darbi. Lūk, tāda varēja būt Kristus atbilde farizejiem, kas ir neapmierināti par Jēzus izturēšanos pret rupjiem grēciniekiem. Tādu atbildi – skaidru lietas būtības paskaidrojumu – viņš reiz deva Nikodēmam, kas arī bija farizejs. Taču tagad šiem farizejiem viņš atbild ar līdzību, jo viņi nāk un prasa savu jautājumu ar apcietinātām sirdīm, ne kā toreiz Nikodēms, kura iekšējais nolūks bija patiess. Tā nu reiz viss ir atkarīgs no sirds nolūka, nevis no esošiem vai neesošiem sasniegumiem. Tā ir taisnošana ticībā [bez nekāda nopelna, no Dieva žēlastības Kristus dēļ] un tieši to šie ļaudis nesaprot jeb drīzāk – negrib saprast un pieņemt.   Līdzība faktiski ir ņemta no praktiskās dzīves un tās saturs īstenībā ļoti pamatīgi iedur farizeju pašlepnumam. Tās zemteksts saka farizejiem: jūs izliekaties par lieliem zinātājiem Dieva lietās un gribat norādīt Man, ka man būtu jāatgrūž grēcinieki, kas meklē piedošanu un jāpieņem jūs, kas uzskatāt sevi par svētiem un kuriem jūsuprāt grēku piedošanu nemaz nevajag. Bet tie ir mani ļaudis, viņu dēļ Es esmu nācis, tās ir manas avis no mana ganāmpulka. Jums taču visiem, kas esat bagāti, arī ir ganāmpulki (Jēzus zināja, ka farizeji ļoti mīlēja savu mantu un bija ļoti mantkārīgi). Ja kaut viena avs noklīst no ganāmpulka un nonāk briesmās, jūs taču nekavēsities tūlīt doties tai pakaļ, atstādami visas parējās. Bet, ja kāds teiks, ka nevajag, to jūs tūlīt nosauksiet par muļķi. Jūs neliksities mierā, kamēr nebūsit atraduši savu avi. Vai lai Es, kas esmu sūtīts būt par dvēseļu Ganu, tāpat nedarītu vienas prom aizmaldījušās dvēseles dēļ? Ja jūs to darāt viena lopiņa dēļ, cik daudz reiz vairāk tas būtu jādara cilvēka dvēseles dēļ. Ko jūs man pārmetat, ka Es tā daru? Grēcinieki ir Mana manta, ko Es esmu dārgi atpircis, ar savām ciešanām, asinīm un ar savu nāvi pie krusta.   Tā nu Jēzus liek saprast: arī man ir mans dārgais ganāmpulks – tie ir visi kristieši. Ja kāda avs no tā noklīst, tas man nozīmē daudz un es negribu, ka tā nonāk neceļā un tiek velna saplosīta. Es esmu Labais Gans, Es iešu briesmās, lai glābtu pazūdošo.   Mēs, mīļie draugi, esam šīs avis, kas piederam Kristus ganāmpulkam. Kādreiz – un bieži vien - gadās noklīst un maldīties, tāpēc ir jāmācās atšķirt un pazīt sava Gana – Jēzus Kristus balsi un atšķirt to no Mozus balss. Jo Mozus ceļā ir grūti, faktiski neiespējami atgriezties pie Dieva. Tikai Kristus balss mani varēs mierināt, izvest no briesmām un pēcgalā glābt. Bet ja es, noklīdis un briesmās nonācis, būšu kā mežonīgs āzis un nevis kā avs, proti, tāds, kas pretojas un nevis ļaujas Gana aicinājumam, tad nekas mani vairs nevarēs glābt. Kā avij man ir prieks atrasties uz sava Labā Gana pleciem un ļauties, lai Viņš mani iznes. Viņš nes mani caur visu šo dzīvi uz savu Valstību, kur jau visi svētie kopā ar Dieva eņģeļiem priecājas, redzot, ka Labais Gans mani ir atnesis un nes mani uz saviem pleciem. Palīdzi man, mīļais Kungs un Dievs, allaž dzirdēt Tavu balsi, paklausīt tai un sekot Tev, bet kad esmu briesmās ļaut, lai Tu, Kungs Kristu, celdams mani savos plecos, atgriez savā ganāmpulkā – Tev lai ir slava, gods, pateicība, pielūgšana šeit laikā un mūžībā. Āmen. Lasi citus sprediķus!