5. Trinit 2004 KLB-KMD Tukums Citādāks biznesa plāns    Lk.5:1-11       1 Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera. 2 Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. 3 Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. 4 Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: "Dodies uz augšu un izmet savus tīklus." 5 Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: "Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest." 6 Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. 7 Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. 8 Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks." 9 Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, 10 tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: "Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot." 11 Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi.   Pēteris un viņa brālis Andrejs pēc profesijas bija zvejnieki un kopā ar saviem kompanjoniem – Cebadeja dēliem Jēkabu un Jāni, viņi bija nodibinājuši mazo uzņēmumu jeb savu zvejniecības firmu. Visa šīs firmas pastāvēšana bija atkarīga no nozvejas. Tādā izpratnē zvejnieka dzīve nav nekāda medus maize: zivis ir untumaina radība, kas šad un tad ielien tīklos, bet pārsvarā reti... un tāpēc biznesa plāni saistībā ar nozveju ir ļoti nedroši. Cilvēks mēģina izlūkot zivju paradumus, uzkrāt pieredzi par blakus apstākļiem, kas ietekmē lomu. Bet arī šīs aplēses reti kad attaisnojas.   Tāda ir cilvēka dzīve vispār: visbiežāk pēc grūta nakts darba tumsā, lietū vai nakts aukstumā nākas atgriezties mājās tukšā. Tad gribas sviest tīklus un airus pie malas un kliegt: viss velti! Taču cilvēkam kaut kā ir jāiekārtojas arī tādos apstākļos. Ir jāiet darbā un klusībā jācer: gan kādu dienu paveiksies. Tā darīja Pēteris un viņa biedri – strādādami ar smagu piepūli, viņi tomēr bija sarūpējuši nepieciešamo inventāru zvejai un iekārtojušies tā, lai varētu kaut kā izdzīvot sīvajā konkurences cīņā.   Pēkšņi viņu dzīvē ienāk kaut kas ārkārtējs: viņi sastopas ar Jēzu, pēc profesijas galdnieku, kas tagad klejo apkārt kā sludinātājs un vienā mirklī viņi pamet savus savas laivas un tīklus, jā, arī lielo lomu un dodas līdzi viņam – tagad cilvēkus zvejot. Ja vēro no malas, tad to patiešām var nosaukt par ārprātīgu rīcību – kā profesionāliem zvejniekiem var ienākt prātā paļauties šādai idejai?   Ja kristietību vēro no malas, atsvešināti un ar šīs pasaules biznesa izpratni, tad viss kristiešu uzņēmums tieši tā arī izskatās – nenormāls un drusku apdauzīts. Bet pavisam cita attieksme rodas tad, ja ieklausās tajā, ko kristietība sludina. Tās vēstī ir spēks, kas izrauj cilvēkus no nāves dzelmes: no grēka, pasaules un velna varas. Tad ataust gaisma: jā, šī izbijušā galdnieka biznesa plāns tomēr pārsit jebkuru citu. Tādēļ ir vērts sekot Viņam!   Tik tiešām, šis galdnieks Jēzus ar savām runām bija satraucis visu apkārtni. Arī šajā epizodē mēs redzam, ka ap Viņu drūzmējas ļaudis, lai dzirdētu, ko Viņš runā. Vārdiem, kas nāca no Viņa mutes, piemīt kaut kas īpašs. Tā nebija vienkārša galdnieka runa, šie vārdi acīmredzot nāk no augšienes... Mēs zinām, arī Jēzus nebija vienkāršs galdnieks, bet no Dieva nācis, ar īpašu, tikai Dievam pašam piemītošu varu – piedot grēkus. Tādēļ cilvēki pulcējās ap Viņu tā, ka Viņam nebija, kur ņemt vietu visu priekšā, lai sludinātu. Krastmalā bija piesietas laivas un Jēzus izdomāja vienā no tām iekāpt un pabrauca drusku tālāk, lai sludinātu.   Jēzus sludināja skaidru Dieva vārdu. Viņš bija visu laiku izcilākais sludinātājs un lielākais mācītājs. Mēdz teikt: ja tagad būtu iespēja dzirdēt Viņu, tad nu gan mēs trauktos turpu un nekurnētu ne par to, ka mājas apstākļi traucē, ne arī, ka sprediķis par garu. Pastāv uzskats, ka toreiz, kad Jēzus sludināja, cilvēkiem asaras ritēja pa vaigiem un droši vien daudzi no neaprakstāma saviļņojuma nonāca reliģiskā pārdzīvojuma virsotnē, sauca „alleluja”, bet citi runāja mēlēs vai krita ģībonī. Tomēr mūsu teksts vēsta, ka nekā tamlīdzīga Jēzus sludināšanas un mācīšanas laikā nebija. Viss notika mierīgi. To var spriest arī no tā mierīgā, pat lietišķā stila, kādā to atreferē evaņģēlists.   Daudzi pat nenojauš, ka arī šodien ir iespējams piedzīvot Jēzus Kristus sludināšanu, šo Viņa īpašo kalpošanu ar Dieva vārdu – ik svētdienu draudzē, kur tiek sludināts skaidrs evaņģēlijs un pareizi pārvaldīti sakramenti. No mācītāja mutes gan nenāk uguns liesmas, un sprediķis arī neizraisa zemestrīci, taču Svētais Gars tiek īpašā veidā dāvināts tiem, kas šo vēsti ar pateicību saņem: ar vārdu gan sludinātā, gan sakramentālā formā. Kad Jēzus sludināja pats, Viņš labprātāk iztika bez ārējiem efektiem – kaut arī Viņam bija pa spēkam jebkura lieta – lai pasvītrotu, ka Dieva vārds darbojas garīgi. Arī mūsu dienās šīs lietas notiek tik pat efektīgi kā toreiz – garīgajā līmenī šis efekts ir lielāks par jebkuru viesuļvētru un cunami viļņiem. Dieva vārda neredzamā darbība nolīdzina kalnus, satriec cilvēku kā kramu cietās sirdis. Ja šos neredzamos Dieva vārda sludināšanas efektus varētu padarīt redzamus mūsu acīm, kāda brīnumaina aina tad atklātos!   Mīļie draugi Jēzū Kristū, mūsu Kungs, likdams Pēterim izmest tīklu selgā un dodams tajā lielo lomu, uz mirkli atklāj mūsu acīm šo neredzamo ainu. Viņš to dara aiz tīras dievišķās žēlastības, redzēdams, ka cilvēki, kas drūzmējās krastā, gan klausījās ar interesi, pat pieņēma šo Dieva vārdu. Bet līdz ko sludināšana beidzās, viņi raustīja plecus: kur viss ir palicis, viss īpašais ir aizgaisis. Kristus saka: tas, kas notiek, izskatās, piemēram, tā, lūdzu, paskatieties, te būs piemērs: iepriekš tīkli bija tukši, bet pēc Dieva vārda apsolījuma, ko Es jums esmu devis, zivju ir tik daudz, ka laivas ir pilnas līdz malām. Nekādi cilvēciski pūliņi nekad nav nesuši tādus augļus. Ne no jūsu pūlēšanās un sadedzināšanās darbā, bet redzi – no Dieva vārda spēka un žēlastības jūs saņemat to, ko neviena acis nav redzējušas, ko neviena zvejas firma nav izvilkusi. Lielais loms parāda, cik brīnišķīgs ir Dieva biznesa plāns, jo tas garantē pestīšanu. To nevar dot ne neatlaidīgs darbs, ne arī nejauša veiksme, bet to garantē Dieva sludinātais vārds.   Latviešu literatūrā mēs labi pazīstam kādu zvejnieka tēlu: Oskaru Kļavu un viņa lašu murdu. Oskars pierādīja, ka spēj tikt galā ar visu: vilkt fantastiskus lomus, uzcelt ledus pagrabu un uzlikt iemauktus riebīgajam zivju uzpircējam Garozam, apprecēt skaisto bodnieka meitu, uzveikt apkārtnes intrigas un liekulību. Vienvārdsakot, ar saviem spēkiem uztaisīt varenu karjeru, turklāt palikdams goda vīrs. Latviešiem šāda dzīve ir kļuvusi par etalonu. Tajā galdnieka Jēzus savādajai sludināšanai un biznesa plānam zvejot cilvēkus vietas nav. Tagad mūsu zemē ir modē kristietības aicinājumu dēvēt par svešinieku vai okupantu reliģiju un paļauties uz savu spēku un veiksmi, uz savu godu un savu prasmi. Oskars Kļava principā ir gaišais tēls, īstenais varonis, ar kuru sevi katrs labprāt asociē – kā nesaprasto, bet godīgo cīnītāju, kura pusē ir taisnība un kas galā visu panāks pats saviem spēkiem.   Zvejas biedri Galilejā Jēzus zemes dzīves laikā nebija daudz ko atšķirīgāki, kādi esam mēs. Viņiem veicās vienīgi ar to, ka viņi drīkstēja piedzīvot Jēzus sludināšanu „tiešajā”. Viņš, redzēdams, ka vārdi vien līdz daudziem neaiziet, dažkārt mēdza pamodināt savus klausītājus, uzrīkodams vārdu apliecinošu efektu. Tās bija Dieva visvarenības zīmes, kuras Viņš varēja darīt: apsaukt vētru, patriekt dēmonus, piecelt jau mirušus utt. Taču Viņš vairījās savas visvarenības pilnvaras lietot, lai pasvītrotu, ka vārdam ir cits spēks – daudz lielāks spēks. Taču izņēmuma gadījumos Viņš to darīja. Mūsu teksts arī runā par vienu no šīm reizēm. Bet Jēzus nekad nelietoja savu dievišķību tāpat vien – tikai ārēja efekta dēļ, bet cilvēka dēļ, lai varētu palīdzēt ticēt, palīdzēt cilvēka mazticībai.   Mūsu tekstā runa ir par to, ka Dieva vārda sprediķis ir efektīgs un darbojas mūsos, radīdams mūsos neparastus efektus, pārsteidzošu reakciju. Tā Pētera reakcija uz lielo lomu mums liekas pārsteidzoša: viņš nokrīt Kristus, Dieva Dēla priekšā un saka: „Kungs aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Dīvainā kārtā lielais loms viņam nevēsta par Dieva žēlastību, bet gluži pretēji – par Dieva dusmām. Šo Pētera reakciju var saprast tad, ja pārdomā, kāda tad ir bijusi viņa līdzšinējā dzīve: viņš visu savu apzinīgo mūžu ir bijis centīgs bauslības vīrs – gribējis būt bezgrēcīgs Dieva priekšā, pildot Dieva bauslību. Tagad, kad viņš piedzīvo šo brīnumu, viņš saprot, ka viņa centībai un pūlēm nav bijusi nekāda nozīme: tīkli aizvien ir tukši. Tikmēr lielais loms viņam ir norāde, ka nav spējis dzēst grēku parādu, lai kā arī centies. Lielais loms nāk bez pūlēm un bauslības darbiem. Bet pēc jūdu reliģijas izpratnes vienīgais ceļš, kā atpirkties no grēkiem, ir darīt bauslības darbus. Ja neesi tajā spējis iet un gūt panākumus, tad tu aizvien vēl esi savos grēkos – aizvien vēl grēcinieks Dieva acīs. Tik pat skaidri Pēteris apzinās, ka Dievs ienīst grēku un nekas grēcīgs nenāks Viņa priekšā. „Es esmu pagalam!” – tāda doma plosa Pētera sirdi.   Viņš gan bija paklausījis Dieva vārdam un darījis, ko tas prasīja: gāja un izmeta tīklus selgā, kaut arī visa viņa pieredze vēstīja, ka tam nav nekādas jēgas. Viņš darīja, ko Dieva vārds saka, bet nebija ticējis tā apsolījumam. Tagad Pēterim bija kļuvis skaidrs, ka nevis viņa darbi, bet tas, ko viņš domā savā sirdī, būs izšķirošs. Tikai ticībai ir nozīme, to viņš šinī brīdī skaidri apjauš un ar lielo lomu – ļoti uzskatāmi saprot. Un tik pat skaidri Pēteris saprot, ka viņam tādas ticības nav bijis, bet līdz ar to – arī patiesu mīlestības darbu, kas tūdaļ seko ticībai.   Tas ir smags brīdis. Taču tādu to mums sagatavo Dieva vārds, kas no sākuma sagrauj mūsu ilūzijas, liekot atzīt līdzīgi kā Pēterim: visi mani labie nodomi, labie darbi un pūles ir veltas. Viss, ko esmu pelnījis, ir Tavas dusmas un sods. Tieši šajā vissmagākajā brīdī klausies, ko Pēterim un arī tev saka Dieva vārds: Nebīsties! Neuzlūko savus grēkus, tie tev ir piedoti un Es negribu tevi nolādēt, bet gribu būt tev žēlīgs! Un ne tikai tev vien. Šo brīnumu es gribu darīt ikvienam cilvēkam. Celies un nes šo vēsti tālāk, lai tās spēks varētu palīdzēt daudziem, tāpat kā tev... lai viņi, tāpat kā tu, iegūst pestīšanas atziņu un drošību Jēzū Kristū par to, ka ir Dieva mīļotie un žēlastībā uzņemtie bērni. Āmen.   Lasi citus sprediķus!