Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

¹ Pāvils, pēc Dieva prāta aicināts Kristus Jēzus apustulis, un brālis Sostens ² Dieva draudzei Korintā, Jēzū Kristū svētītiem, aicinātiem svētajiem un visiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdu visās vietās, tiklab pie viņiem, kā pie mums: ³ žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus! ⁴ Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, ⁵ jo ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā, ⁶ tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū, ⁷ tādēļ jums netrūkst nevienas dāvanas, un jūs sagaidāt mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanos. ⁸ Viņš jūs arī darīs stiprus līdz galam, nevainojamus mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā. ⁹ Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis Sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā.

1-3.p.

Apustuliskā uzruna. Pāvils, rakstot draudzēm, ievēroja sava laika pieņemto vēstuļu rakstīšanas stilu: ievadā viņš piesaka sevi kā vēstules autoru, tad nosauc adresātu, un tad seko sveicinājums. Savam vārdam Pāvils nosauc blakus arī savu amatu un norāda, ka šī vēstule nav tikai no viņa, bet arī no brāļa Sostena. Uzsvars uz to, ka Pāvils ir Jēzus Kristus apustulis, bijušais Korintas draudzes gans jeb mācītājs, norāda uz autoritāti, kas pienākas nevis viņa personai, bet dievišķajam aicinājumam: aicināts pēc Dieva prāta.

Šis uzsvars bija nozīmīgs ne tikai tāpēc, lai varētu nosodīt draudzē pastāvošo grēku un nejēdzības, bet arī tādēļ, ka ļoti daudzi Pāvilu neuzskatīja par neko vairāk kā vienu no mācītājiem; tostarp bija arī tādi, kas noliedza, ka viņam piemīt pat mācītāja autoritāte.

Korintas draudzi Pāvils sauc par Dieva draudzi Korintā, kura ar Jēzus Kristus asinīm ir darīta svēta (tekstā: svētīta)... kurai ir Evaņģēlija apsolījumi, kura tos ir saņēmusi un sludina tālāk pasaulē (tekstā: Jēzū Kristū aicinātiem); viņi ir svētie Dieva acīs, jo Viņš šajos cilvēkos redz Jēzu Kristu, Viņa taisnību un nopelnu.

 Sostens, iespējams, bija viens no šīs draudzes locekļiem, kas bija sekojis Pāvilam viņa tālākā kalpošanā uz Efezu; iespējams, ka tieši no viņa Pāvils bija dzirdējis par smagajām problēmām draudzē.

Pāvils tātad uzrunā šos kristiešus Korintā kā svētos. Neskatoties uz visām viņu grūtībām, grēkiem, frakcijām utt. Viņi cīnās ar savu miesas prātu, ar pasaules gudrības spiedienu, ar velna viltību; kamēr cilvēks tic Jēzum Kristum kā savam Pestītājam un paļaujas uz Viņa nopelnu, viņš ir darīts svēts un pēc Dieva apsolījuma ir Viņa valstības iemītnieks. Cilvēks nav perfekts, viņš mēdz bieži klupt, bet ja Viņš turpina ticēt Jēzum Kristum, viņš ir glābts. Ticēt un paļauties nozīmē turēties pretī grēkam. Nav iespējams, ka kāds tic Kristum un bezkaunīgi turpina dzīvot grēkā, mierinādams sevi ar domu, ka ja jau reiz Kristus ir izpircis mani no grēkiem, es varu brīvi grēkot – man aizvien ir Dieva žēlastība. Tas ir viens no vislielākajiem kristīgās vēsts pārpratumiem. Grieķu filozofi un retorikas speciālisti gribēja atrast kristietībā šādu loģiku, lai to izsmietu un parādītu, cik absurda ir tāda reliģija.

Šiem pagānu domātājiem nebija ne mazākās nojautas, ka kristietība, pieņemdama nabaga grēcinieku, neuzbrukdama viņa vājumam, neprasīdama no viņa paša pūles svēttapšanā, nevis atmet Dieva prasību: esi svēts, bet dāvina cilvēkiem Pestītāja Kristus svētumu tāpēc, ka tic, ka Viņš ir samaksājis par visiem mūsu grēkiem.

Tā nu šī ticība ir dāvana, kura jāpieņem, bet to nevar saprast cilvēks pats ar savu prātu, tam nepieciešams Dieva Gars, Viņa vadīta apskaidrība: ko nozīmē būt grēciniekam un vienlaikus svētajam. Pāvils, rakstīdams Romas draudzei, īpaši brīdina kristiešus no šādas filozofu izplatītas dezinformācijas, kas liek teikt: tāpēc grēkosim, lai vairojas žēlastība... Lai jums pat prātā nenāk šādas domas! Dievs mūs ir aicinājis būt svētiem, resp., ticēt Kristus nopelnam mūsu labā.

Pāvils savā uzrunā arī norāda, ka tā ir domāta ne tikai vienai draudzei Korintā, bet arī visiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās. Mēs varētu piemetināt: arī visos laikos (sal. Ievads). Bet konkrēti: kristieši dzīvoja arī citur kaimiņos Korintai, visā Ahajas provincē (sal. II vēstules korintiešiem uzrunu).

Sveicinājums draudzei. Mēs labi pazīstam šos vārdus no Pāvila uzrunas: Žēlastība un miers jums no Dieva, mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus. Tie atskan dievkalpojumā pirms sprediķa. Sākotnēji tie bija adresēti Korintas kristiešiem, bet arī visiem Dieva bērniem, kas dzīvo no Viņa žēlastības ar mieru sirdī, ka Kristū mums ir glābšana. Tāpēc mēs savai draudzei esam izvēlējušies šo apzīmējumu: Kristus miera draudze. Tas ir ļoti īpašs nosaukums un arī īpašs miers. Mēs varam par to priecāties un pateikties savās sirdīs allaž, kad dzirdam šo Pāvila sveicinājumu.

4-9.p.

Cik brīnišķīgi ir vārdi, ar kuriem Pāvils iesāk savu vēstuli. Tie ir tā priecīgā vēsts, kas stiprina mūsu kristīgo ticību: evaņģēlijs. Tālāk sekos smagas lietas, kas jāceļ draudzes priekšā, bet pirms tam Pāvils grib uzsvērt, kāds ir Dieva apsolījums Kristus draudzei.

Kristiešu gūtā evaņģēlija atziņa ir bagātība, kas ir pāri visiem šīs pasaules dārgumiem. Korintas pilsētā gudrība tika atzīta par lielu vērtību. Naudīgie izdeva daudz līdzekļus, lai tiktu apmācīti visādās spējās un mākās: retorikā, dialektikā, loģikā. Pilsētnieki arī ļoti lepojās ar savām zināšanām. Kristiešiem reizēm liekas, ka viņi ir tādi kā apdalīti vai ne tik vērtīgi un apdāvināti. Tādā veidā viņi noniecina to neatsveramo bagātību, par kuru sludina draudzē. Šī parādība ir ļoti izplatīta mūsu Latvijas kristietības vidē. Es domāju, ka šie mazvērtības kompleksi pasaules gudrības priekšā ir viens no iemesliem, kāpēc kristieši sāk cīnīties savā starpā. Ko nozīmē šāda mazvērtības sajūta? Tās dziļākais cēlonis īstenībā ir neticība vai šaubas. Tā nav mazsvarīga lieta, jo neticība pazudinās beigu tiesā.

Cilvēkam neticēt evaņģēlijam vai šaubīties par to apsolījumu patiesumu īstenībā ir dabiska lieta, jo cilvēka sirds saka: apsolītā valstība ir gan skaista lieta, bet tas nav iespējams. Lai saņemtu kaut ko tādu, ir dārgi jāmaksā. Kur tas ir redzēts, ka kāds cilvēks maksātu tādu cenu citu vietā? Bet, kas pie cilvēkiem nav iespējams, to paveic Dievs pats. Draudze tic šai Dieva dāvanai – Jēzum Kristum un gaida Viņa atgriešanos godībā.

Nevienā citā Svēto Raktu grāmatā Jēzus Kristus nav pieminēts tik bieži, kā šajos 9 pirmās nodaļas ievadpantos – burtiski katrā pantā. Kāpēc tik bieži? Rakstot citām draudzēm, viņš bieži izceļ to cilvēkus par viņu tikumiem un viņu stipro ticību. Korintiešus īstenībā nav par ko izcelt. Tāpēc Pāvils tik bieži atkārto Dieva Vārdu, izceldams un pasvītrodams Viņa nopelnu. Tas ir ļoti smalks mājiens, bet tajā arī visa kristīgā mācības sāls. Kaut arī jums trūkst jebkādas izcilības un tikumu, kaut arī draudzē plosās dažāda rakstura problēmas (sal. Ievads), tas ir Dieva svēto pulciņš. Jo kas tic Kristus nopelnam, tas top izglābts.