2004. gada 18. jūlijā 
KLB-KMD Tukums

Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

1. nodaļa, 10-12.p.     

Pāvils iesāk savu pamācību, atsaucoties uz Kungu Jēzu Kristu, tādā veidā liekot savai runai stūrakmeni Jēzus Kristus vārdā. Tā ir Viņa draudze, ko Viņš ir atpircis no grēka un velna varas ar savu krusta nāvi. Ar visām tās problēmām tā arvien pieder Viņam, Viņš ir šo ļaužu dvēseļu Gans jeb Bīskaps. Viņam rūp savas avis, Viņš ir arī tas, kas piepilda šo ļaužu dzīves – dzīvodams viņos caur vārdu (sprediķi jeb mācību un sakramentu).

Tāds ievads Pāvilam ir nepieciešams, lai pievērstu draudzes locekļu uzmanību, ka tas, kas tagad runās, būs viņu Kungs, viņu dvēseļu Gans. Viņa teiktais tātad būs domāts, lai dziedinātu radušās problēmas. Pēc tam Pāvils tūlīt pat norāda, ka Kristus galvenās rūpes ir novērst šķelšanos draudzē.

Lai draudze vispār varētu būt Kristus draudze, tās locekļu starpā ir jāvalda vienprātībai mācībā. Tai ir jāstāv vienā prātā un vienā sirdī jeb Konkordijā. Šo Dieva vārda nepārprotamo aicinājumu ilustrē daudzas citas vietas Bībelē, piemēram, arī kādas rindas no Pāvila vēstules Efezes draudzei:

¹ Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, ² visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, ³ cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: ⁴ viena miesa, viens Gars - jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -, ⁵ viens Kungs, viena ticība, viena kristība; ⁶ viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. (Efeziešiem 4)

Šis ir patiesa ekumēnisma paraugs, kas skaidri parāda mācības vienprātības un ortodoksas doktrīnas nepieciešamību kristietībā. Mūsdienu ekumēnisms, ko pārstāv Pasaules baznīcu koncils, Pasaules luterāņu federācija, ir balstīts heterodoksā domāšanā, izmanto šo Rakstu vietu, bezkaunīgi sagrozot tās jēgu – tā esot norāde, ka visiem kristiešiem esot jābūt vienotiem par spīti labi redzamām atšķirībām mācībā, ignorējot Dieva vārda skaidro liecību šajā vietā, kas runā par vienu ticību, saskanīgo doktrinālo nostādni. Bībeliska kristietība nekad nav mācījusi iecietību pret maldu mācībām, gluži otrādi – kristieši ir aicināti no tām sargāties, arī tās atspēkot, brīdināt tajā iesaistītos, bet ja tie neuzklausa, tad – novērsties no viņiem. Tieši vienprātībā mācībā ir rodams priekšnosacījums, kas ļauj draudžu locekļu starpā valdīt pazemībai un iecietībai pret katra atsevišķā vājumu un personiskajām īpatnībām un – kalpot otram mīlestībā.

To teicami apstiprina arī mūsu teksts. Mēs luteriskajā tradīcijā skaidrojam šajā 1 Kor 1, 10 vietā vārdus en tw autw noi kai gnwmh

 = vārdu nūs un gnosis, kas ir šeit ir pamatā, kā jēgu, nozīmi, atziņu, bet kaut kādā mērā arī sirds attieksmi. Te mēs vienā ziņā varam arī domāt ticības apliecību. Mūsu luteriskās baznīcas Vienprātības grāmatu sauc arī par tās apliecību rakstiem – dokumentiem, kas atspoguļo šo mūsu vienu prātu un sirdi par Bībeles mācību jeb citā vārdā - evaņģēliju.

Draudze Korintā bija sašķēlusies četrās frakcijās. Pāvils nenostājas ne vienas pusē, bet vēlas novērst radušās plaisas. Tāpēc viņš aicina meklēt ceļu, kā tās varētu vienoties. Nevis uz ātru roku plaisas aizmālēt vai uzskatīt par nebijušām, bet izrunāt, izspriest, saprast. Šim meklētajam vienošanās ceļam ir jābūt balstītam patiesībā, tas ir, Dieva Garā. Brīvā diskusijā, jo, kur ir Dieva Gars, tur ir šī brīvība. Rast risinājumu te nevar ar administratīva spiediena paņēmieniem vai vienkārši deklarējot: es te esmu apustulis un tāpēc zinu visu labāk. Tādu attieksmi gan mēdz piekopt episkopāli organizētās kopībās, bet tā ir pilnīgi pārprasta kristīgās pazemības izpratne, vecaju autoritāte nekad nav balstījusies diktatūrā, vecaji savu cieņas pilno statusu apliecina atziņā.

Tā nu patiesības meklējums kristīgajā draudzē nozīmē noskaidrot, kam draudzes locekļi tic, uz ko cer un kā viņiem, kas ir vienoti ticībā un cerībā, nāktos dzīvot savā starpā – mīlestībā. Tā ir pareizā secība: ticība, cerība, mīlestība. Mīlestības svarīgums ar to tiek nevis mazināts, bet gluži otrādi – izcelts. Ievērosim, ka arī Pāvils nesāk savu samierinātāja un vienotāja misiju prasību: korintieši, beidziet tūlīt pat ķildoties savā starpā, bet dzīvojiet mīlestībā! Lai to sasniegtu, vispirms ir jānoskaidro patiesība – ticības mācības pamati. Kad tie ir noskaidroti, tad ir iespējama vienošanās un arī savstarpējo attiecību dziedināšana, kalpošana mīlestībā. Tā nekad nav nošķirama no patiesības.

Kā to izdarīt? Kur rodamas šīs ticības mācības patiesības mērauklas? Lai varētu tās atrast, kristiešiem ir jāķeras pie Svētajiem Rakstiem. Tas ir vienīgais mācības patiesības avots. Tāpēc ir jānoskaidro, ko raksti saka par Kristu, par Viņa evaņģēliju un par ticību, kas ir ciešā saitē ar mīlestību. Pie tā Pāvils tūlīt arī grasās ķerties (to studēsim, sākot ar 18. pantu).

Tieši šī ciešā saite starp patiesību un mīlestību nebija skaidra Korintas draudzē, tādēļ tajā bija radusies krīze un nevienprātība. Tur, kur nav kopta mācības patiesība, panīkst arī mīlestība (mīlestību nevar liekuļot ilgā laika posmā, ātri uzrodas tā saucamie „patiesības momenti” – brīži, kad atklājas: mīlestība bez patiesības ir bijusi tikai liekulīga, neīsta).

Korintas draudzē bija kāda ģimene – Hloes nams. Šī ģimene bija satraukusies par kritisko stāvokli draudzē un saprata, ka briesmās ir pati draudzes pastāvēšana – draudze draud izjukt. Tādēļ viņi bija meklējušie palīdzību pie Pāvila. Tā nekādā gadījumā nebija denunciācija, bet gan sauciens pēc palīdzības.

Draudžu locekļu starpā vieni atzina Pāvilu par savu mīļo mācītāju, citi turējās pie Apolla, kas bija izcils runātājs (starp citu, tāds nebūt nebija apustulis Pāvils...), citi atkal turējās pie Kēfas (Pētera). Kāpēc? Nav nekādu liecību, ka Pēteris būtu darbojies draudzē. Lieta tāda, ka viņi bija dzirdējuši, ka Pēteris esot pirmais apustuļu starpā, dižapustulis, tā teikt. Kamēr Pāvils sevi sauc par mazāko apustuļu vidū. Tiesa gan, kādu turēt par pirmo vai galveno nebija Jēzus Kristus iedibināta tradīcija: Dieva vārds māca gluži otrādi un nosoda kāda ambīcijas saukties par galveno, par visu bīskapu bīskapu vai tml. (sal. Mk 10, 42 utt).

Bija arī tādi draudzē, kas teica, ka viņi seko tikai Kristum. It kā tie būtu tie vienīgie pareizie, vai ne? Bet Pāvils nenostājas viņu pusē, likdams saprast, ka arī viņi nav OK. Cik var spriest pēc konteksta, viņi, kaut arī teica, ka sekojot tikai Kristum, to darīja nevis tāpēc, ka būtu gribējuši būt tikai Kristus mācībā – saprast to un turēties pie tās, bet gan tāpēc sauca sevi par tikai Kristus sekotājiem, lai izceltos citu starpā. Lai uzsvērtu, ka ir labāki vai pārāki par citiem. Tas vien jau norāda, ka viņi nestāv Kristus mācības patiesībā, ka tā viņus faktiski nemaz neinteresē, bet gan – sava pārākuma izcelšana. Lai Dievs mūs pasargā no tāda „sekošanas veida” Kristum! Tā ir liekulība un savdabīgs jauns farizejiskums. Tie, kas seko Kristum, ir Viņa mācekļi: nepietiek vienīgi un tikai deklarēt, ka ir sekotāji, nepietiek tikai un vienīgi saukt uz Kristu: Kungs, Kungs! Mācekļi ir tie, kas klausās sava Kunga vārdos, cenšas tos saprast un dzīvot saskaņā ar tiem.

Lasi tālāk!