Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

Arī mūsdienās ļoti daudzi kristieši saka: mani kristīja vai iesvētīja tāds un tāds mācītājs. Kopumā gan tas uzreiz nenozīmē, ka tāpēc kāds cilvēks tūlīt tiek padarīts par elku un ka izveidosies tādas kliķes kā Korintā – jo cilvēki arvien ir cilvēki un spriež cilvēciski. Tomēr Pāvilam bija gana iemeslu, lai satrauktos par šādām tendencēm Korintas draudzē. Tāpēc Pāvils ir priecīgs, ka ir kristījis tikai atsevišķus cilvēkus, jo acīmredzot tendence uzskatīt, ka kristītie ir tikuši kristīti mācītāja vārdā, ir ļoti izteikta.

Piemēru no mūsdienu tā saucamās „kristīgās aprites” te netrūkst. Cilvēka dabā ir pieķerties cilvēciskām autoritātēm, it īpaši tad, ja Dieva vārda autoritāte ir visai nosacīta. Visa mūsdienu liberālā un postmodernā teoloģija cenšas relativizēt Dieva vārda autoritāti, zinādami, ka tas ir visātrākais ceļš, lai tās vietā varētu nākt cilvēciskās. Tas atrauj cilvēku no Dieva un padara viņu atkal nebrīvu – atkarīgu no cilvēku likumiem, no viņu pašizdomātās dievbijības.

Tas notiek arī visur tur, kur tiek atcelts sola scriptura princips, proti, ka Svētie Raksti ir vienīgais kristīgās mācības avots un mēraukla. Romas katoļu tradīcijā Tridentas koncils līdzās Rakstiem pasludināja arī tradīcijas autoritāti. Līdz ar šo lēmumu tika kanonizēti maldi, no kuriem kristīgie skolotāji brīdināja jau kopš senās baznīcas laikiem. Tam sekoja arī pāvesta varas nostiprināšana konfesionālajos RKB dokumentos: viņa nemaldīguma pasludināšana un viņa autoritātes līdzās nostādīšana Kristum. Luteriskā baznīca kopā ar visu evaņģēlisko kristietību no sākta gala ir nosodījusi tādu praksi, kad baznīcā cilvēciskās autoritātes tiek paaugstinātas līdzās Dieva autoritātei.

Ieņemt tādu paaugstinātu vietu kristīgajā draudzē, iedibinot tajā savdabīgu personības kultu, ir pretkristīgi. Pāvils kā patiesi ticīgs cilvēks to labi apzinās. Žēl, ka daudzi mūsdienu bīskapi un mācītāji, pieļaudami savu personību kultus baznīcā un paši tos veidojot, negrib to vairs ne redzēt, ne apzināties. Dr. Luters ir uzsvēris, ka šī pretkristīgā tendence baznīcā nebeigsies līdz pat laika beigām. Tas nozīmē, ka reformācija kā Dieva atjaunotnes darbs baznīcā būs nepieciešams visu laiku.

Kad Pāvils 17. pantā saka, ka Kristus viņu nav sūtījis kristīt, nenozīmē, ka Sv. Kristība šeit būtu padarīta par kaut ko otršķirīgu. Kristīt varēja Pāvila līdzstrādnieki Tā Kunga darbā – Sila un Timotejs. Pāvila darbības pilnu laiku aizņēma visgrūtākā uzdevuma veikšana: mācīt un sludināt.

Tālāk Pāvils ļoti trāpīgi turpina, ka viņš nesludina cilvēciskās gudrības garā, jo tā nespēj aptvert Jēzu Kristu un vēsti par krustu. Taktiski tā ir ļoti atjautīga rīcība – te Pāvils izmanto iespēju dot pirmo triecienu filozofijas herēzei, kas bija pārņēmusi tik daudzus draudzes locekļus. Mēs atceramies, ka Korintas pilsētā tika uzskatīts par prestižu lietu – aicināt dažādus filozofus jeb gudrības sludinātājus un likt viņiem pasniegt gudrības atziņas māku. Patiesībā šī gudrība Dieva acīs ir ļoti nepilnvērtīga, tā nenāk no Dieva, bet gan no pasaules pirmspēkiem (stihijām). Tā nespēj glābt, bet tās nolūks ir pievilt - novest atkrišanā un postā īpaši ticīgos, kad viņi ar to aizraujas.