Nauda un kristietis

Šī teksta sākumā mēs redzam kādu direktoru. Viņam kā augsta līmeņa menedžerim bija uzticēta mantas pārvaldīšana. Bet viņš viņam uzticēto uzņēmumu ir padarījis par negodīgas iedzīvošanās avotu. Viņš ir netaisnības pārvaldnieks – tā Jēzus viņu šajā stāstā dēvē, precīzāk tulkojot no sengrieķu valodas. Tomēr vienreiz viņš ir pieķerts un nonācis sprukās, jo viņa kungs – bagāts lauksaimniecības produktu pārpircējs negrasās auklēties ar viņu. Pieķertais netaisnības kalps tūdaļ zina, kā rīkoties. Parādzīmju uzglabāšana un godīga uzskaite ir viņa tiešais pienākums, taču viņš bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem ņemas tās viltot. Viņš atkal izlaupa īpašnieka mantu. Tas gan nebūtu nekas jauns, ar to viņš ir nodarbojies visu laiku. Tagad ļaundarība ir pieaugusi: viņš padara sava kunga parādniekus par savējiem. Mēs redzam, kā viņš prot nokārtot nelegālas lietas pilnīgi legālā ceļā: bez lieciniekiem – tā, ka ir izslēgta jebkura faktu gaismā celšana pēc tam. Nevarētu neko pierādīt. Visi gali ūdenī - tumsā. Tā rīkojas tumsas bērni. Un viņa kungs – Tumsas kungs, ir par to sajūsmā – par tik veikli izspēlētu blēdību.

Nelietīgais kalps šajā piemērā nav likts par paraugu Dieva bērniem. Viņš kalpo netaisnībai un galā pļaus, ko ir sējis. Tajā, ko viņš dara, skaidri redzams, ka viņš nebīstas Dieva, jo viņam nav ticības. Bet, kam nav ticības, tas ir pazudis. Ja kāds sludina, ka Dieva bērniem vajadzētu draudzē darboties ar bezdievīgās pasaules metodēm – lai ar viltu, krāpniecību, uzpirkšanu panāktu it kā draudzei, bet patiesībā sev labvēlīgu situāciju, tāds ir viltus pravietis un ved Dieva bērnus pazušanā. Tas attiecas uz ikvienu kristieti – draudzes locekli; kas uz to aizver acis un ļauj ieviesties tādām lietām – tāds ir līdzdalīgs šajā netaisnībā un līdz ar to arī tās algā.

Jā, hmm – daži teiks – dzīvē mēdz būt savādāk... Naudiņa arī draudzē ir ļoti nepieciešama, un tāpēc gudrais prot izmantot pasaulē piekoptos trikus, lai pie tās tiktu. Šie daži, iespējams, būs vīri ar autoritāti, ar augstu amatu un labu reputāciju baznīcā un sabiedrībā. Pat ja tādi nāk avju drēbēs kā patiesības nesēji un stāsta skaistiem vārdiem, ka draudzes celšanai visi līdzekļi esot labi – tā ir netaisnība, jo Dievs ir skaidri noteicis līdzekļus savas žēlastības iemantošanai un ceļu uz Debesīm – Vārdu un Sakramentu, patiesu un skaidru evaņģēlija mācību, kas dāvā ticību. Un tikai ticībā tu varēsi noturēties taisnībā, kas derīga Dieva priekšā. Bet citādākas jeb svešas mācības noraidiet! Tie, kas to pārstāv, ir viltus pravieši, jo viņi māca dzīvot viltībā un melos; viņi kalpo citam – šīs pasaules kungam, Tumsas princim, kamēr Gaismas bērniem nav pa ceļam ar tādiem, ja vien tie grib palikt Gaismas bērni. Tiesa gan, netrūkst seno un mūsdienu filozofu – ciniķu un bezdievju, kuru gudrība māca, ka “mērķis attaisno līdzekļus”. Toties Dieva bērnu gudrība allaž ir bijusi ar tādiem nebiedroties un nesēdēt pat pie viena galda (sal. 1 Kor 5, 11), jo tas ir bīstami mūsu ticībai un arī tās gala mērķim – dvēseles pestīšanai. Draudzes un tai dotā Dieva vārda kalpošanas amata pienākums tādos gadījumos paredz lietot atslēgu varu – klaju un cinisku bezdievju izslēgšanu no draudzes.

Bet ko tad nu? Visur, kur ir apgrozās nauda, neiztiek bez viltus un netaisnības. Mums, kristiešiem, ir jādzīvo tieši šajā pasaulē, un to pārvalda naudas attiecības. Vai tas nozīmētu, ka mums, lai izbēgtu no lielām briesmām, labāk nevajadzētu pieskarties naudai un rīkoties ar to? Netrūkst arī tādu, kas māca tā vai tamlīdzīgi, bet arī tie maldina, jo nav vēlējušies ieklausīties šajā vienkāršajā līdzībā, kurā pats Kungs Kristus mums parāda, kā kristietim atrisināt šādu problēmu.

Ar naudu tik tiešām ir jāmāk apieties, tā nav nevainīga lieta un tā ir bijusi par klupšanu daudziem. “Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība. Dažs labs tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības”. Ja kāds šajā lietā ir pārlieku pārliecināts par sevi, ka pratīs pastāvēt naudas varas priekšā, lai piedomā pie šīsdienas lasījumā dzirdētā vārda: kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt (1 Kor 10, 12) un atmet savu pārdrošību.

Neviens vien naudas dēļ ir nonācis aiz restēm un ir spiests pavadīt daudzus gadus ieslodzījuma vietās; tāpat ir labi zināms – vēl ļoti daudziem nāktos tikt nogādātiem šajās vietās šī paša iemesla dēļ. Naudas varas un mantas kārība ir iegrūdusi arī nevienu vien draudzes locekli garīgajā cietumā – pazušanas vietā, kur ir jāpavada vesela mūžība. Spilgts piemērs te ir apustulis Jūda.

Tad jau nauda ir no velna? Nē, tā tomēr ir no Dieva. Velnu – ļaunumu un netaisnību - tajā ielaiž cilvēki, proti, tie, kam ir uzticēts ar to rīkoties. Pēc Dieva prāta naudai vajadzētu nest mums svētību, nevis lāstu, palīdzēt mums nokļūt Debesīs, nevis ellē.

Dr. Luters skaidrodams šo līdzību ir uzsvēris, ka Kristus, 8. panta noslēgumā pievienodams savu komentāru šim stāstam par netaisnību - “jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem” – nebūt neslavē negodīgo pārvaldnieku, viņa rīcību, kas ir krāpšana un zādzība. Šīs pasaules bērni kalpo šīs pasaules Kungam – netaisnībai, un viņu lietas nekad nebūs sajauktas vai pielīdzināmas Dieva bērnu lietām. Kristus māca Dieva bērnus, raugoties pasaulē netaisnības kalpu apķērībā, prast izdarīt pareizos secinājumus. Kaut arī viņi par savu bezdievību, viltu un meliem mantos pazušanu, redzi, cik viņi izveicīgi tiecās sasniegt savu mērķi – laicīgo labklājību, cik centīgi un ar cik lielu atdevi viņi iesaistās savās lietās. Turpretim gaismas bērni bieži ir kūtri, bez jebkādas centības un mērķtiecības savās lietās. Ar savu pašu (veco) prātu vien tie bieži pat pretojas Dieva aicinājumam, kad Viņš tos grib izglābt no nepatikšanām, kurās tie ir iekūlušies. Gaismas bērni kalpo savam Kungam – Kristum, kas pilnīgi pretējs visiem pasaules kungiem, jo Viņš ir žēlastība, visa taisnība un patiesība, un Viņš savējiem galā ir apsolījis, mūžīgo labklājību par brīvu. Ja bezdievis savās netaisnības lietās ir centīgs un atjautīgs, un izmanto katru iespēju – prot veikli lietot netaisnības ieročus, kāpēc tad arī tu – Dieva cilvēks un taisnības lietā aicinātais, nevari būt centīgs un darbīgs, izmantodams taisnības ieročus pa labi un pa kreisi?

Tumsa un gaisma allaž ir un paliks divi pretstati. Tumsā ir iespējams dabūt gatavas daudzas lietas, ko nekad nevar izdarīt, dzīvojot gaismā. Tumsas bērniem nav nekādu problēmu iet pret savu sirdsapziņu: ka tik nauda nāk, “nav pieķerts, nav zaglis” – lūk, viņu principi. Kristus mums māca: jā, pasaulīgie savās lietās ir gudrāki, atjautīgāki, bet tanī pat laikā arī truli un nejūtīgi iepretim Dieva Evaņģēlija aicinājumam. Savukārt kristiešiem pieder glābjošais Evaņģēlijs un apziņa, ka viņi ir Dieva taisnības kalpi.

Netaisnības aina šeit ir parādīta pilnīgi. Bet, kad tik skaidri ir novilktas ļaunā kontūras, izceļot kāds tas ir un kur tas atrodas, tad tik pat skaidri redzams kļūst labais – tā kontūras un novietojums. Būdami šīs pasaules attiecībās, saistībā ar finansiāliem darījumiem un ar naudu, palieciet taisnības kalpi! Dieva vārds padara netaisnības kontūras viegli ieraugāmas. Mūsu aicinājums ir būt pasaulē, kur viltus un melu vidū mums ir jāapliecina patiesība, nāves ielenkumā – dzīvība. Tādas lietas nav iespējams paveikt pašu spēkā. Taču mēs zinām, kur smelties. Garīgo gudrību un atjautību pretstatā pasaulīgajai izmanībai un attapībai spēj dot tikai Dieva vārds, kas ar spēku darbojas gaismas bērnos. Tas nenozīmē, ka Dieva bērni nevarētu būt veiksmīgi uzņēmēji un menedžeri, vai viņiem būtu aizliegts darboties šīs pasaules lietās. Tas ir bīstams un grūts uzdevums. Bet Tas Kungs dažkārt aicina savus ļaudis kalpot sarežģītās lietās. Tāda ir nauda, un pasaulē, kur tā valda, apkārt ir netaisnība. Būtiskākais ir tas, ka gaismas bērni paliek uzticami taisnības kalpi.

Līdz ar to esam būtībā noskaidrojuši, ka Kungs Kristus devītajā pantā, teikdams: bet Es jums saku, darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, pamudina mūs arī netaisnības vidū palikt taisnības kalpiem. Mūsu Kungs mums saka: mācieties dzīvot šajā pasaulē! Tajā mēs esam spiesti daudzās vietās būt pasaules ierakumos, un tomēr ir jāprot izšķirošā brīdī sevi tai pretnostatīt un palikt gaismas pusē.

Kopsavilkumā šī līdzība māca sekojošo: netaisnīgais ekonoms bija kalps – mēs arī; viņam bija uzticēti īpašumi un mantas – mums arī. Viņam nācās darboties ar netaisnības mamonu jeb naudu – mums arī. Viņš prata iegūt ar to sev draugus, mums arī tas ir jāprot. Tiktāl mēs esam vienā ierakumā. Taču ne tālāk – te ir šis izšķirošais brīdis! Mēs, darbodamies ar naudu un pasaulīgajās attiecības, nedarām to netaisnībā, kā viņš: krāpdams un apzagdams. Mums ir cita motivācija: dāvināt, pabalstīt, izglābt, jo paši esam bez nekāda nopelna tikuši pabalstīti, apdāvināti un izglābti. Te ir mūsu atšķirība, te mēs esam un paliksim pretējās ierakumu pusēs – kā gaisma pret tumsu.

Šīs pasaules bērni dzenas tikai pēc šīs pasaules labumiem un rokām taisītiem mājokļiem. Pienāks diena, un tie visi reiz sabruks. Toties mēs ilgojamies pēc debesu mājokļa un zinām: “kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs Debesīs”. Mums ir jātiek cauri šīs pasaules tumšajam tunelim. Reizēm ir bailes, sāpes, uzbrukumi un draudi. Mēs apzināmies, ka šajā gaitā cauri tunelim būs jāpiedzīvo arī sāpīgi kritieni. Kamēr vēl esam šeit, mēs turpinām darboties savā aicinājumā, panest grūtības – nopūšamies un gaidām. Īstā gaisma jau spīd cauri pasaules tumšajam tunelim. Dievs, kas ir teicis, lai gaisma aust no tumsības, atdara mums acis to saskatīt. Viņš arī ir devis un turpina dot spēku tālākam ceļam, atklādams savā vārdā mums, nabaga grēciniekiem, savu žēlastību, kas tiek katru reizi apzīmogota Altāra sakramentā, un dodams ticībā Kristum drošību par pestīšanu un atgriešanos Dieva mājoklī. Āmen.