2004. gada 22.augustā 
KLB-KMD Tukums

Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

1. nodaļa, 18-25.p.     

¹⁸ Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. ¹⁹ Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu.- ²⁰ Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā? ²¹ Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu. ²² Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. ²³ Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, ²⁴ bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība. ²⁵ Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēks ir stiprāks nekā cilvēka.

 

 Pasaule lepojas ar savu gudrību – grieķi ir ļoti lepni par savu vēsturi un filozofiju. Īpaši šī lepnība izpaudās tikko kā aizvadītajā Atēnu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Viņi ir pārliecināti, ka viņu dievi – piemēram, Eros ļauj iepazīt arī vienīgā Dieva prātu, gādā par harmoniju un mieru, bet patiesībā tie ir mēmi elki: saikne ar seno pagānu mitoloģiju ir uzturēta mākslīgi, zināšanas par šiem mītiskajiem tēliem un filozofu skolām ir visai aptuvenas, neprecīzas. Šie mēmie elki nespēja un nespēj arī tagad dot atbildi uz cilvēka pašiem svarīgākajiem jautājumiem – kas es esmu, no kurienes es nāku un kurp ved mans ceļš dzīvē. Kas seko pēc nāves? Uz ko es varu cerēt? Vai es varu tikt glābts? Kāds ir Dievs un ko Viņš sagaida no manis? Šajā gudrībā vārdi „grēks” un „vaina” vispār neeksistē, toties dominē bauda, paštīksme. Taču tā padara cilvēku par lepnu un rada viņam maldīgu ilūziju, ka Dieva žēlastība viņam nav nepieciešama. Šādiem cilvēkiem glābšana, pestīšana Jēzus Kristus krustā liekas muļķība. Viņi to noraida un tieši tāpēc pazūd. Viņi nepazīst Dievu.

 

Pāvils Atēnās atrod pieminekli nepazīstamajam Dievam (sal. Apd 17). To pilsētnieki esot uzcēluši pēc kādas sērgas, kas bija nokāvusi turpat vai visus iedzīvotājus. Palīdzība ir tikusi meklēta pie visiem dieviem un nekas nav spējis līdzēt. Tad kādam esot ienācis prātā vērsties pie visuvarenā, bet nepazīstamā Dieva. Sērga esot mitējusies, bet pilsētnieki esot likuši uzsliet pieminekli nepazīstamajam Dievam. Tā stāsta leģenda.

 

Grieķu pilsētu iedzīvotāji bija nodevušies mēmo elku dievībām un to kultiem, uzskatīdami, ka cilvēka uzdevums ir visādi censties, lai tikai izdabātu dieviem, kas ir Olimpā un svin mūžīgus svētkus. Šie dievi ir nemirstīgi un izsmej mirstīgo cilvēku – lielo stāstnieku, kam patīk atdarināt dievus, meklēt laika un mūžības simbolus un lolot ilūzijas par nemirstību, zīmējot apļus vai DNS spirāles – kā ambiciozajā Atēnu olimpiādes atklāšanas secenārijā.

 

Luters lielajā katehismā skaidro, ka tas, pie kā cilvēka sirds ir visvairāk pieķērusies un uz ko tā paļaujas un no kā sagaida visu palīdzību izšķirošā brīdī, arī ir cilvēka dievs. Tāpēc svarīgi ir iepazīt patiesu Dievu, iemācīties paļauties uz Viņu. Turpretim surogāta dievi jeb elki ved cilvēku aplamā paļāvībā un beigu galā postā. Surogātu dievi jeb elki ir ļoti izplatīti. Visvairāk izpaltītais cilvēka dievs ir viņš pats, viņa „es” – cilvēks kopš grēkā krišanas faktiski ir ieguvis slieksmi likt Dieva vietā sevi. Būtībā pieķerties sev, ticēt sev kā dievam. Grēkā krišana, kas aprakstīta Gen 3, būtībā bija pirmā baušļa pārkāpums. Tas pavada turmpāk visus mūs – pirmo cilvēku Ādama un Ievas pēctečus: nevis dzīvot kā pēc Dieva tēla un līdzības radītai būtnei, bet nemitīgi radot sev dievu, kas ir pēc sava tēla un līdzības.

 

Tā nu cilvēks savās paša pūlēs ieņemt Dieva vietu, konkurēt ar dievību, rada kaut kādus mītiskus simbolus un sāk tos pielūgt, dievināt, bet šajos simbolos ne jau Dieva Radītāja visuvarenību, bet pats sava prāta spēku. Olimpa iemītnieki gan labi zina, ka cilvēka fantāzijām par savu līdzību dieviem lemts pārtrūkt. Cilvēka ilūzija par savu  konkurēt spēju ar dieviem – radot simbolus, vai ilūzija par šiem riņķiem un spirālēm, par savas laicīgās esības tuvināšanu mūžībai, ir smieklīga šo dievu acīs. Bet to nezin cilvēks pats. Viņš ir iemīlējies savos zīmējumos, bet viņu pielūgtie dievi ir vienaldzīgi, vēsi, patiesībā neaizsniedzami. Izklaidēšanās dēļ viņi ļauj cilvēkam dzīvot iedomās, ka viņa spēkos ir sasniegt mūžīgo dzīvi, bet izšķirošajā brīdī līdz ar cilvēku mirst viņa ilūzijas par dievišķas dzīves sasniegšanu.

 

Grieķu gudrības garā laika un mūžības attiecības tik tiešām var uztvert ļoti dziļdomīgi. Tajā visi notikumi nav vērsti uz kādu nākotnes mērķi, bet gan tiek attēloti kā “cikliski” - uz riņķi ejoši. Laika izpratnei te it kā piemīt tāds dubultslānis: pastāv cilvēkiem redzamā, izprotamā laika gaita, bet līdztekus tai attīstās noslēpumainā jeb ezotērā laika jēga. Tā tiek pausta dažādos mītos (nostāstos) un dažādās simboliskās formās. Tajos mēs modelējam savu dzīvi un tās laiku kā bezrūpīgi zīmētāji. Un mēs uzcītīgi stāstam paši sev, kamēr arī izdodas iestāstīt – tagad mūsu dzīves gadi nebeigsies, tie ies kā pa riņķi un šī riņķošana tad jau arī ir mūžība pati.

 

Tad Dieva gudrība, proti, tas, ka reiz pienāks gals un pēdējā tiesa Dieva priekšā un būs „vakars uz ezera”, jo cilvēks tajā nespēs pastāvēt paša spēkiem,  grieķu gudrības (filozofijas) pārņemtos neuzrunā, jo viss kaut kā taču atgriežas atpakaļ. Zvaigžņu stāvokļi, horoskopi un visas citas gudrās lietas.

 

Pāvils parāda, ka visuvarenā un mūžīgā Dieva padoms ir satriekt šādas iedomas un dāvāt patiesu glābiņu, patiesu laicīgā pāreju mūžībā. Tā nenotiek pa apli, bet pa taisni, tāpēc, ka to veido un vada visam pāri esošs Dievs Pestītājs. Šim laikam ir bijis sākums un tam pienākas beigas. Viņš mūs negrib atstāt it kā mūžīgā riņķa dejā (kā grieķu mītos aparkstītās dievības), bet atvest atpakaļ pie sevis. Šim nolūkam Viņš dievišķā gudrībā ir sūtījis Dēlu, kas mirst par mūsu grēkiem, samaksā mūsu vietā biļeti tramvajā, kas izrauj mūs cauri mūžīgajai nāvei, pretim jaunai dzīvei – mūžīgai.

 

Cilvēki pēc savas dabas ir tādi, ka viņi sagaida no Dieva arvien visu ko, bet tikai ne to, ko Viņš viņiem grib dot. Jūdi prasa brīnumainas zīmes...tā viņi uzstāja Jēzum, - tad mēs ticēsim, ka Tu esi Mesija. Zīmju netrūka: Jēzus dziedināja, atvēra aklo acis, piecēla mirušos, sludināja nabagiem prieka vēsti – Evaņģēliju... bet ar to jūdiem nepietika. Viņa gaidīja citas zīmes, jo viņi gaidīja citādāku Kristu – tādu, kas savu pestīšanas darbu sāks ar viņu nācijas politisko atbrīvošanu, bet viņiem nebija vajadzīgs tāds Kristus, kas atbrīvo no grēka varas un dāvā mieru ar Dievu. Jo viņi neuzskatīja sevi par grēciniekiem, bet par taisniem. Tā viņi noraidīja Dieva Kristu un Dieva darbu.

 

Tādu Kristu daudzi meklē arī šodien: kas sakārtos šīs pasaules lietas un panāks visas kristietības konsolidāciju par varenu politisku spēku, par efektīgu transkontinentālu organizāciju, kas izbeigs karus. Viņuprāt, lūk, tieši tas ir kristietības uzdevums un tās mācības spēks. Bet viņi nepazīst patieso Dievu un Viņa spēku – tas parādās varens nespēkā, krustā. 

 

Tikmēr grieķu reliģiozitāte nebija tik svarīgi brīnumi. Viņi meklēja tādu reliģiju, kas sumina viņu intelektu un liek pacelties pašiem dažādu mistisku atziņu padebešos. Vēsts par krustā sisto Pestītāju šādu funkciju neizpildīja, tā bija pārāk prasta, šķiet, pat muļķīga – drīzāk stāsts par kādu neveiksminieku, nevis par patiesu Dieva Dēlu, jo tāds taču nekad nebūtu nonācis pie tik muļķīga gala... Grieķu uzskatā reliģijai vajag spēt demonstrēt prāta augstākos apcirkņus, domāšanas augstāko pilotāžu, - tad tāda reliģija būtu izdevusies. Tā nu grieķi apsmaidīja ideju, ka Dievs ir kļuvis cilvēks, lai sludinātu cilvēkiem, ciestu un beigās mirtu par viņiem pie krusta.

 

Korintas draudzē bija pārstāvētas abas šīs grupas – gan jūdi, gan grieķi. Viņi bija atklājuši, ka evaņģēlijs, ko viņi kādreiz bija atgrūduši, patiesi ir Dieva spēks. Viņu dzīvē bija noticis brīnumains pavērsiens. Tādu spēj izraisīt tikai Svētā Gara spēks, paša Dieva spēks, kas aicina cilvēkus ieklausīties šajā vēstī un dod arī ticību tai, ko visa pārējā pasaule vai nu noraida kā zaimošanu vai izsmej kā muļķību.

Lasi turpinājumu!