Savienot pretpolus

Mūsu šīs svētdienas tekstā ir trīs vārdi, kas pārvērta visu cilvēku pasauli. Tos izrunā muitnieks savā lūgšanā un tie ir – Dievs, grēcinieks un žēlastība. Šie trīs vārdi vienlaikus ir arī visīsākais Svēto Rakstu kopsavilkums – tie pilnībā izsaka, par ko ir Bībele.

Dievs ir svēts – Viņā nav nekādas pārgrozības ēnas, Viņš mājo nepieejamā gaismā. Grēcinieks ir tumsas iemītnieks – viņš dzīvo nāves ēnā. Lai kā arī cilvēks pūlētos izgaismot pats sevi – viss velti, jo ēnaini plankumi aizvien paliks uz visiem cilvēkiem, arī uz pašiem centīgākajiem „gaismas tehniķiem”. Jo visiem cilvēkiem pietrūkst dievišķās godības. No šīs tumsas raugoties, Dievs ir nepieejams, pie Dieva var tikt vienīgi tāds, kas pats ir pilnīgs – kas pats gan savos darbos, gan savās domās sastāv vienīgi un tikai no gaismas. Tātad starp Dievu un grēcinieku ir nepārejams bezdibenis. Lūk, tā savā starpā attiecas pirmie divi vārdi: Dievs un grēcinieks. Tie ir divi pretpoli.

Bet tad ir vēl trešais vārds: žēlastība. Šis ir vārds, kas iespēj brīnumu – tas ceļ tiltu starp diviem pretpoliem: Dievu un grēcinieku. Tas šķiet neiespējami, tas rādās esam absurds, jo savienot pretpolus neviens nevar. Jā, neviens cilvēks. Bet Dievam visas lietas ir iespējamas. Un šī ir tā lielā, vienreizējā, brīnišķā lieta, kuras dēļ mēs esam kopā, kuru mēs pielūdzam, par kuru mēs pateicamies. Jēzus Kristus ir šis tilts jeb šis ceļš, kurā grēcinieks var nokļūt pie Dieva. Un pats Dievs to mums ir sataisījis:

„Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības”.

Žēlastība ir šīs patiesības vārds, šī priecīgā vēsts, kas neiespējamo dara iespējamu, kas no nāves mūs ieved dzīvībā. Tagad arī īpaši skaidri top Kristus vārdi: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Tos var pārformulēt vienā: Es esmu žēlastība – Dieva žēlastība.

Tātad žēlastība ir tā patiesība, ko mums atklāj Dievs – tas ir ceļš vai tilts, pa kuru cilvēks nonāk dzīvībā. Turklāt, šajā ceļā iedami, mēs grēcinieki iemantojam Kristus godību. Sākumā tas notiek vēl ticībā un šo mūsu iemantoto godību neviens nevar redzēt, arī mēs paši nē. Toties to allaž redz Dieva acs. Evaņģēlija vēsts, ko tu ik svētdienu klausies, tev atkal un atkal atgādina par šo neredzamo realitāti, par šo brīnumaino pārvērtību, ko ar tevi ir paveikusi žēlastība. Svētajā Vakarēdienā šis evaņģēlija vārds tiek apzīmogots: "ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." Tad, kad tu esi Svētā Vakarēdiena svinībā, no tevis staro šī dievišķā Kristus gaisma. Tavā Kristībā tā spīd kā dzīvības bākuguns nāves jūras vidū.

Kā ir iespējams, ka cilvēks nes tādu gaismu? Svētie Raksti taču māca, ka cilvēks ir pilnīgi grēka saēsts un tumsas varā un pat ne mazākā dzirkstelīte neatlec no viņa dvēseles. To paveic žēlastība! Kristū tas ar tevi ir noticis: Tu vairs neesi tumsā un pazušanā, tev ir dzīvības gaisma – Kristus gaisma! Grēcinieks tagad var būt kopā ar Dievu – ticībā žēlastībai. Ticēdams šai žēlastībai, grēcinieks Dieva acīs ir svētais. Nevis tumsa tagad ir sajaukta kopā ar gaismu, bet gaisma ir aprijusi visu tumsu. Dievs tevī neredz tevi, bet Kristu, kas ir taisns un svēts.

Tomēr – grēks ir dziļi iespiedies cilvēka dabā – tā, ka cilvēks tajā ir jau iedzimis. Tāpēc visur, kur cilvēks darbojas ar savu iniciatīvu un īsteno savu prātu, valda grēks. Ja cilvēks apliecina tikai pats sevi, viņš nemaz nevar negrēkot. Arī tad, kad viņam liekas, ka viņš dara viscildenākās lietas, iedzimtā grēka dēļ tajās slēpjas dziļa samaitātība.

Mums reizēm riebjas politiķu runas, jo mēs tajās jūtam neīstumu. Bet, ieklausieties, politiķi taču teic viscildenākos vārdus! Tādus kā vispārējais labums, rūpes par veciem un nespēcīgiem, viņi sola visu cilvēku vienlīdzību un brālību, un vispārēju laimi. Kamēr mums jau riebjas to klausīties. Kāpēc gan? Jo mēs zinām, ka patiesībā viņus vada gluži pretēji motīvi. Pašlabums ir viņa patiesā vēlēšanu programma. Vecie un slimie viņiem ir vienaldzīgi. Sevi politiķi un deputāti uzskata par daudz labākiem cilvēkiem, nekā vienkāršā tauta, kuru viņi patiesībā nicina un uzskata par aprobežotiem. Brālība politiķiem patiesībā ir svešvārds, jo savus mērķus viņi ir pieraduši panākt ar intrigu palīdzību – izrēķinoties ar tiem, kas līdzās. Nekas cits, kā viņu personīgā laime un labklājība, viņus patiesībā neinteresē.

„Pretīgie politiķi, kā viņi norausies no Dieva Tiesas dienā” – tā mēs katrs nodomājam pie sevis. Taču netīksmināsimies ar šādām domām, jo tās nāk mūsu vecās grēka dabas. Par sevi tās nešaubās: nākdams politiķu vietā, es gan darītu visu pēc goda un taisnības. Es jā, taču ne tie tur – kukuļņēmēji.

Viss, ko dara cilvēks, ir apzīmogots ar grēku – vai tas būtu politiķis ideālists, kas ir pārliecināts par sevi, ka nav kā tāds, kā visi citi, bet cīnās par vispārējo labumu, vai lai tas būtu farizejs, kas īsteno savā dzīvē visaugstākos garīgos un reliģiskos tikumus, vai arī tas būtu muitnieks – kukuļņēmējs – principā tur nav starpības. Un tikai Dieva žēlastībā to atkal spēj vērst par labu. Uz to mums būs cerēt un paļauties, un nevis pašiem uz sevi. Ja cilvēkam ir tāda cerība un paļāvība, tad viņš dzīvo ticībā Kristum – tagad no Dieva žēlastības un pēc tam Viņa valstībā mūžīgā svētlaimē. Lūk, tā ir mūsu šodienas teksta galvenā tēma.

Vēl mūsu teksts māca, lai mēs neliekam cerību paši uz sevi – uz savām spējām, uz savu miesu. Jo, ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi.

”⁷ Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. ⁸ Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību”.

Sēt miesā šajā kontekstā nozīmē – paļauties uz saviem nopelniem, bet sēt Garā: paklausīt Dieva prātam un atzīt sevi par nederīgu Dieva priekšā un paļauties uz Viņa žēlastību. Tā, kā to šajā piemērā dara muitnieks.

Viņš dara to, ko neviens cilvēks pats savā prātā nekad neatzīs. Katrs cilvēks savā prātā sliecas domāt kā šis farizejs. Jūs gribat teikt: tā nav, mēs patiesi atzīstam sevi par grēciniekiem un katru reizi grēksūdzes lūgšanā taču sakām kopā ar muitnieku: Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs! Un tad patiesi – āmen. Vai tad mēs tajā brīdī liekuļotu? Nē, tā ir patiesība, bet šos vārdus mēs nerunājam savā spēkā, bet gan – Dieva Svētā Gara spēkā.

Nevis atrodot šādu grēka atziņu savā sirdī (tur tās nav!) vai izstrādājot sevī tādu kā „nožēlnieka mentalitāti” jeb tikumu, teiksim, berot sev pelnus uz galvas un gāžoties garšļaukus altāra priekšā, bet paļaujoties, ka vārdi, kas uzrāda mums grēku, ir Dieva vārdi, un Dievs nevar melot. Viņa vārdi ir tikai un vienīgi patiesība. Mēs stipri pieķeramies pie tiem kā pie sava glābiņa. Jo tie ne tikai atsedz mūsos grēku, bet arī pasludina piedošanu. Grēku piedošanu saņēmušā dzīvē šis Dieva vārds sāk darboties ar spēku. Ar mums notiek brīnišķīgs apvērsums, mūsos ir piedzimis jauns cilvēks. Ar Dieva spēku – no žēlastības mēs esam glābti ticībā, tas nav no mums, bet no Dieva. Bez Viņa mēs nekā nespētu darīt.

Mūsu teksts vispirms atsedz farizeja lūgšanu: tajā, šķiet, nav nekā slikta. Cilvēks ir dievbijīgs un visā nopietnībā pateicas par to Dievam. Viņš savā dzīvē visur meklē Dievu un izrāda lielu dedzību dzīvot saskaņā ar Viņa baušļiem visās lietās. Visa viņa dzīve ir augstā mērā tikumīga. Katrs no mums varētu tikai vēlēties tādu dzīvi, kā šim krietnajam un izcili dievbijīgajam Dieva vīram. Tā spriež visa pasaule. Taču, vai tāds ir Dieva spriedums? Nē, tas skan pilnīgi pretēji: šis vīrs ir nederīgs manās acīs. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs redz šī cilvēka sirdi – viņš sevi neuzskata par grēcinieku un Dieva žēlastība viņam nav vajadzīga. Viņa Dieva atziņā ir liktenīgs deficīts: blakus vārdam Dievs nav vārda grēcinieks, un tad arī pazūd vajadzība pēc žēlastības. Šis cilvēks uzskata, ka viņa dievbijīgie darbi būs tas tilts, pa kuru nokļūt pie Dieva. Žēlastību jeb Kristu viņš noraida, jo neuzskata sevi par grēcīgu. Drīzāk viņš būs gatavs pārmest grēku Dievam pašam, kad Viņš attaisno muitnieku un noraida farizeju ļoti izkopto svētdzīvi. No evaņģēlijiem mēs zinām, ka farizeji to tā arī darīja.

Tātad farizejs domā, ka ievēro visus baušļus. Taču, noraidot Dieva žēlastību, Viņa mīlestību un piedošanu, šis farizejs noraida Dievu pašu un zaimo Viņa vārdu. Ar to ir pārkāpts pirmais, bet tad ir pārkāpti arī visi pārējie baušļi. To mēs labi arī redzam: savu tuvāko – šo muitnieku, viņš nevis mīl, bet nicina. Nevis domā, kā viņam palīdzēt, lai viņš varētu reiz izrauties no grēku purva, bet gan augstprātībā noskatās kā uz nicināmu un pretīgu radījumu.

Gluži pretēji mūsu teksts attēlo muitnieka lūgšanu. Šis vīrs ir viena gatava „grēka pagale”, kas ir pelnījis neko citu, kā vien mūžīgu pazudināšanu. Visa pasaule zina, kādi ir muitnieki, un visi arī viņus nīst. Muitnieks to dabū just katru mīļu dienu un saprot, ka viņam nav nekādas izredzes arī Dieva priekšā: nekādu svētu darbu, ko uzrādīt un ar ko lielīties. Viņam atliek tikai viens: cerēt uz Dieva žēlastību. Un to viņš arī dara. Mūsu tekstā Jēzus nevis tikai pieļauj, ka viņa stāvoklis Dieva priekšā varētu mainīties, bet pasludina viņu par taisnu: “Es jums saku: viņš nogāja taisnots savās mājās!” Tāpat Jēzus darīs beigu tiesā ar visiem tiem, kas būs paļāvušies uz Viņa vārdu un Viņa pelnīto taisnību, kas ir piešķirta mums.

Pie šīs idejas – paļauties uz Dieva žēlastību – muitnieks arī nav nācis pats no sevis. Neviens grēcinieks pats no sevis nespēj ticēt, ka Dievs viņu pieņems tādu, kāds viņš ir – bez nekāda nopelna. Par to var pārliecināt tikai Evaņģēlijs, Dieva vārda sprediķis: Dievs ir žēlastība, viņš to neliegs arī man. Muitnieks šo sprediķi būs dzirdējis no Jēzus Kristus paša un sapratis – tas ir man domāts, jo es taču esmu grēcinieks. Arī tu šos vārdus dzirdi no Jēzus paša – gan saņemot Absolūciju, gan sprediķī, gan pie dievgalda. Tev uz šiem vārdiem ir vienkārši jāpaļaujas – jo šie ir Dieva vārdi un tie jau dod tev visu – ņem tikai pretī! Āmen.