2004. gada 5. septembrī
KLB-KMD Tukums

Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

1. nodaļa, 26-31.p.     

²⁶ Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. ²⁷ Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; ²⁸ un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; ²⁹ lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.

 

Kristiešiem Korintā nevajadzēja ilgi pārdomāt, kā lai atbild uz apustuļa Pāvila 26.p. vaicājumu, viņiem vajadzēja tikai palūkoties apkārt savās rindās. Tajās tiešām tik pat kā nebija tādu, ko pasaulē uzskatītu par ievērojamiem cilvēkiem: vadošajos amatos nodarbinātu vai populāru. Tiesa gan, viņu vidū bija Erastus, vietējās pašvaldības vadītājs, bet viņš bija pilnīgs izņēmums. Citi ievērojamie Korintas pilsoņi vairījās no šīs kristiešu grupas. Nedz ietekmīgie, nedz turīgie un cienījamie Korintas pilsoņi – uzņēmēji, deputāti, zinātnieki vai ievērojamākās dzimtas pilsētā negribēja būt kādā sakarā ar šo plānprātiņu reliģiju, ko šeit ievazāja apkārtklīstošais žīds – Pāvils.

 

Prominento pilsoņu vidū pastāvēja uzskats, ka kristiešu draudzes nespēj pārliecināt nevienu citu kā tikai aprobežotus, nožēlojamus un pamuļķus – pārsvarā sievietes un mazus bērnus. Daudzi pagānu dižgari ir izsmējuši un turpina izsmiet šajā sakarā kristiešus – kā vājo un deģenerātu reliģiju – kam piederēja lielākoties padibenes un vergi. Turpretim dižciltīgie, turīgie un stiprie uzskatīja zem sava goda tuvoties kristiešiem.

 

Palūkosimies arī mēs savā vidū – cik daudz te ir slavenību, ietekmīgu, cienījamu un panākumiem bagātu, cik daudz tādu, kuri ir ar sevišķi gudru cilvēku slavu – akadēmiķu un prēmiju laureātu, stipendiātu utt. Cik daudz kristiešu vidū vispār ir TV zvaigžņu, saimniecisko magnātu, atzītu rakstnieku un sabiedrībā vadošu cilvēku. Daži ir. Bet tādu ir ļoti maz.

 

Tāpēc kristieši allaž ir izjutuši kārdinājumu censties piesaistīt savai draudzei prominences un lepoties ar to, ka mūsu vidū ir tāda un tāda pazīstama persona – deputāts, pazīstams uzņēmējs, tautā cienīts aktieris utt. Tas pat nonāk tik tālu, ka baznīcu vadītāji aicina draudžu ganus pielietot dažādas šādu cilvēku pievilināšanas metodes – gan psiholoģiskās manipulācijas jeb „garīgās iebaidīšanas” žanrā, gan arī vienkārši – veicinot elitārisma un garīgās varas tēla attiecināšanu uz baznīcu. Tādas tendences ir ļoti izplatītas un mēs katrs tās labi pazīstam. Kad tās kļūst par sistēmu, tad šādu darbību vairs nevar nosaukt par dažu atsevišķu vadītāju vājumu, bet par godkāri un varaskāri. Tādas tieksmes ir allaž pavadījušas kristiešu draudzes kopš kristietība tika iecelta valsts reliģijas statusā. Tā ir viena no antikrista darbības formām baznīcā – šis ļaunais pretinieks prot labi izmanot cilvēka vecās dabas slieksmi dominēt pār citiem, un šādi procesi turpināsies līdz pat laika beigām. Tie, dažiem apstākļiem mainoties, neietu secen arī mūsu draudzei, lai cik šobrīd tas liekas nespējami. Lai cīnītos pret tādām antikristīgām tendencēm, mums kā cilvēkiem nepietiek nedz spēka tam turēties pretī, nedz arī pašu atjautības. Te ir nepieciešams lietot Dieva doto gudrību – Viņa krustā sistā Dēla mistēriju.

 

Tāds ir Dieva ceļš un aicinājums: Viņš pulcina savu bērnu draudzē tos, kurus pasaulē neuzskata ne par ko. Ar to tiek likti kaunā šīs pasaules varenie – ar savu ietekmi un augsto statusu; tie Dieva acīs ir muļķi, jo atgrūž Viņa gudrību, Viņa glābšanu evaņģēlija vēstī. To, ko visa pasaule uzskata par svētības un izdošanās liecību, Dievs padara par neko. Pasaules gudrība, vara, prestižs – ir mirāža, kam lemts paklīst, visām lietām nākot Visuvarenā priekšā. Tie, kas ir likuši cerību uz tādām lietām un jūtas vareni, nonāks pretējā lomā, kad Dievs cels mūžīgā godā tos, kurus viņi ir nicīgi uzskatījuši par nožēlojamiem ubagiem, nepilnvērtīgiem ļautiņiem, kuriem nav ne naudas, ne sakaru, kuri neko nejēdz un nav pratuši izsisties privatizācijas afērās utt.

 

³⁰ Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu, ³¹ lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.

 

Tā ir Dieva gudrība, Viņa brīnišķīgais pestīšanas plāns, kurā jūs esat iekļauti, kaut arī jums, līdzīgi kā kristiešiem Korintā toreiz, nav ar ko dižoties pasaules priekšā. Jums nav pat īpaši daudz ko zaudēt, bet jūs esat ļoti bagāti cilvēki. Jo pat tad, ja jums piederētu šīs pasaules spēka atribūti – ietekme, gudrība, vara, popularitāte, - to zaudēdami, jūs faktiski neko nebūtu zaudējuši. Tā ir patiesa bagātība un brīvība, kas pieder jums un mums kristiešiem. Neaizmirsīsim to nekad un neļausimies šīm pazūdošajām vērtībām sākt valdīt mūsu dzīves, jo neviens nevar kalpot diviem kungiem – vienu viņš mīlēs, otru viņš nīdīs. Neviens nevar kalpot mantai un Dievam. Šīs pasaules spēka atribūti ir tas ēsms, uz kuru velns mūs grib noķert. Allaž atcerēsimies, ka nelabais pats īstenībā ir uz Dieva āķa un viņa pazudināšana uguns jūrā ir izlemta lieta. Viņš grib pievilt cilvēkus, lai tie nonāk viņa paša liktenī. Un viņam ir labi izdevies arī ticīgo starpā.

 

jo mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest; ⁸ bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim. ⁹ Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. ¹⁰ Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju. ¹¹ Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, ¹² cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā (1 Tim 6).

 

Tāpēc tie, kuriem ir pestīšanas atziņa Kristū un kuri ar šo atziņu dzīvo ticībā savā šī laika dzīvē – savā svešniecības gaitā, tiek pasargāti no mantas un slavas kāres postošās darbības, nepieķeras šīm lietām, lai kopā ar tām neietu pazušanā, nedomā, ka šīs mantas – ja tādas Dievs kādam ir devis – būtu pamats lielībai (tā ir viltus drošība un pašapmāns). Tāpēc Pāvils beigās vēl citē pravieti Jeremiju: ja kāds lielās, lai lielās ar To Kungu. Kas ar Viņu nesakrāj, tas izkaisa. Citiem vārdiem: Kas visu dzīves vērtību un jēgu redz tajā, cik sakrāta manta, cik daudz ir pasaulīga prestiža un atzinības, tas ir izkaisījis to brīnišķīgo nākamības stāvokli, kurā Dievs grib ievest katru cilvēku.

 

Savukārt tāds, kurš visu dzīves jēgu un vērtību saredz Dieva apsolītajā pestīšanā un tās piepildīšanā Jēzū Kristū, ir brīvs no sloga, kas nospiež citus cilvēkus pasaulē: esi veiksmīgs, gūsti panākumus, iekaro varu un noteikšanu, citādi tavai dzīvei nebūs nekādas jēgas... Tās ir tukšas un izgaistošas lietas, tām visām būs lemts reiz pazust un sadilt kopā ar debesīm un zemi. Toties Kristus nepāries, Viņa vārdi paliks mūžīgi – tas ir reāls pamats, uz ko balstīties. Tāpēc ar To Kungu drīkst arī lielīties: es piederu Viņam, Viņā man ir manu grēku piedošana un pestīšana, visa atziņas bagātība un dievišķā godība, Dieva bērna statuss, slava un bagātība.

Lasi tālāk 2. nodaļu!