Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

¹ Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar daiļrunību vai augstu gudrību, nesdams jums Dieva liecību. ² Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. ³ Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā. ⁴ Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, ⁵ lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.

Korintā labi oratori bija lielā cieņā un tika arī labi apmaksāti. Bieži vien neviens pat tā īsti neieklausījās, kāds ir šo runu saturs – ka tikai skaisti runā, veikli pludina vārdu pēc vārda, ar pavadošiem izteiksmīgiem žestiem un iespaidīgām intonācijām. Pasaules gudrība – spriedumi, kuriem ir svars, kuros ieklausās.

Visādi gudrie un šīs pasaules vārdu meistari aktīvi darbojas arī šodien. Pareģi, astrologi un visāda cita veida zīlnieki tā prot pateikt, ka cilvēciņš visu mūžu iet šādas „tik skaisti pateiktā” pavadā. Spilgtas runātāju personības fascinē vēlētājus – šis politiķis ir izcili apdāvināts, patiešām prot runāt, šajā TV sludinātājā tik tiešām ir vērts ieklausīties, jo tā, kā viņš pasaka, labāk jau vairs neviens nespēj. Un šie augstas klases oratori un evaņģēlisti arī lien vai no ādas laukā, izdomā visādus efektus, lai tikai satriektu savus klausītājus, iekarotu viņu sirdis ar savām daiļrunātāja un performātora dāvanām.

Noslēdzoties kādai mirušā izvadīšanai, kurā papilnam bija atskanējis Dieva vārda mierinājums un cerību dodošais spēks tiešām bija atradis dzirdīgas ausis, uz atvadu vārdiem pie kapa pieteicās kāda daiļrunātāja. Viņas izteiksmīgi, lielā aizgrābtībā runātais dzejolis nāca kā darvas piliens medus mucā: šis sacerējums bija pagāniskajā tradīcijā, tas nomāca sērotājos tikko dzimušo cerību par mūžīgo svētlaimi un par Dieva vārda spēku, kas spēj mūs mierināt visā dzīves garumā un nekrist izmisumā nāves priekšā.

Spilgtas daiļrunātāja dāvanas kādreiz var kļūt arī par šķērsli krietniem Dieva vārda sludinātājiem. Harisma nostājas priekšā un cilvēki uztver vairs tikai šī cilvēka īpašības, bet saturs paiet secen. Cik skaisti, cik brīnišķīgi, cik iespaidīgi esot skanējušas kāda ļoti apdāvināta runātāja Bībeles stundas, uz kurām esot traukusies turpat vai puspilsēta. Veids, kādā šis mācītājs uzstājās, tik tiešām spēja fascinēt klausītāju. Turklāt šī personība nebūt nebija tikai teatrāla – šī vīra teiktajā arī bija dziļš saturs. Sajūsminātie klausītāji, kad tikuši vaicāti, ko tad viņi īsti iemācījušies no šīs Bībeles stundas un par ko tad mācītājs runājis, zinājuši tikai raustīt plecus un teikt: viņš tik skaisti prata runāt ... šķiet, kaut ko par Dievu.

Jautājumi Bībeles kontekstā: Par kādām citām Pāvila publiskajām runām mēs atceramies? Kādu iespaidu atstāja viņa uzruna Atēnās (Apd 17), viņa atjautīgā aizstāvēšanās Sinedrija priekšā (Apd 23) un Agripas priekšā (Apd 26)? Cik iespaidīgas bija Jēzus Kristus runas (sal Jņ 7) pret farizejiem? Kādas tās bija attiecībā pret ticīgo pulciņu (Mt 11 un Jņ 13-17)?

Lūk, kur mēs varam saskatīt atšķirību no tukšas retorikas, pasaulīgas daiļrunības un runas Dieva gara spēkā, Dieva gudrībā, kas ir bijis apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet līdz ar Kristus Krustu ir tikusi atklāta. Tāda bija Pāvila uzstāšanās. Viņš nepiesaistīja cilvēku acis sev, bet krustā sistajam Pestītājam. Pāvils gan būtu spējis aizraut savus klausītājus ar savām retorikas iemaņām, jo viņš bija ļoti augsti izglītots vīrs, taču viņš neturēja šo pasaules gudrību lielā vērtībā. Par to labi varam spriest no  viņa vēstules filipiešiem 3. nodaļā:

⁸ Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu ⁹ un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata, ¹⁰ lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos Viņa nāvei ¹¹ cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem.

Kā tad Pāvilam bija izdevies pulcināt draudzes Grieķijā, ja tās iedzīvotāji tik lielu vērību piegrieza daiļrunāšanas prasmēm? Kā tad viņi bija sākuši ieklausīties šajā vieniem muļķīgajā, otriem piedaudzīgajā stāstā par krustu? Viņu pievēršanās Kristum bija brīnums un Pāvils zināja, ka to ir izraisījušas nevis viņa oratora spējas, bet Dieva Svētā Gara darbošanās. Iespaidīgas personības un cilvēku gudrības nekaldina ticīgos. Tur, kur draudzes pulcējas tikai ap tādiem parametriem – tikai ap veikli runājošiem mācītājiem, patiesas ticības īstenībā nav. Jo tikai Dieva vārda spēks spēj izsaukt no pasaules gudrības pārgudros grieķus un pulcināt viņus draudzē ap Evaņģēlija vēsti.

Tur, kur Dieva vārds tiek skaidri sludināts, var gadīties, ka draudze nevis aug, bet ka daudzi to pamet. To pamet tie, kas Dieva vārda sludināšanā gribēja saklausīt sev glaimus vai apbrīnot cilvēciskas personības vai lutināt paši savus reliģiskos pārdzīvojumus. Draudzē tad paliek tie, kas tik tiešām vairāk par visu grib turēties pie Dieva vārda, kuriem tas ir pestīšanas spēks un Dieva gudrība, un viņi neskrien pakaļ ārējai spozmei, bet rod prieku apliecināt ticības patiesību arī, ja draudze ir mazākumā un arī, ja tas notiek bez ārējas varenības.