Postmodernisma ticības apliecība un Kristus vārdi

Nesen uz lielajiem ekrāniem demonstrētajā pilnmetrāžas filmā par Luteru bija kāds zīmīgs fragments, kad jaunais mūks un Vitenbergas universitātes teoloģijas profesors tika izsaukts „uz tepiķi” pie kardināla Kajatāna. Luters apgalvoja, ka indulģenču tirdzniecība ir pretrunā ar to, ko māca Bībele. Šis Romas baznīcas bizness maldina cilvēkus par Dievu, kropļo viņu izpratni pašā svarīgākajā, tas ir, mācībā par Dieva pasludināto grēku piedošanu, par to, ka Dieva žēlastība un pestīšana nav jānopelna. Iedomīgais kardināls atcirta, ka Bībele nav izšķiroša šajā lietā, ka pat daudzi mācītāji tajā neorientējas, kur nu vēl parasti ticīgie. Viņiem par Dievu nekas daudz nav jāzina, bet tikai jāpaklausa baznīcas vadītājiem. Luters kā uzticīgs baznīcas dēls nevarēja piekāpties tādam uzskatam, tajā viņš arvien vairāk saskatīja antikrista melus, kas turēja savā valgā visu baznīcu, un atkrišanu no patiesības – tātad no Dieva paša.

Mēs, luterāņi, mācam, ka katram kristietim ir jāzin, kas ir vissvarīgākais Dieva gribas atklāsmē – Svētajos Rakstos. Ja mēs ticam, ka Dieva vārdos ar mums runā Dievs pats, tad nav iespējams ignorēt, ko tie māca. Vispirms ir labi jāzina, ko Dievs sagaida no cilvēka. Šīs prasības ir paustas baušļos. Ar to iesākas arī katehisma mācība. Bet tāpat katram kristietim ir jāzina, kas ir Kristus un ko tu no Viņa vari sagaidīt. Par to Bībelē vēsta Evaņģēlijs. Mūsu ticība ir balstītā Evaņģēlijā, un nepazīstot Evaņģēliju, mēs nemaz neesam kristieši, patiesi evaņģēliski dievticīgi. Tāpēc visās pārējās sadaļās katehisms māca pazīt Evaņģēliju – tas nozīmē, prast atšķirt to no bauslības. Tas tiek mācīts visās atlikušajās piecās nodaļās: par ticību, par mūsu Tēvs lūgšanu, par kristību, par grēku nožēlu un piedošanu, un par Svēto Vakarēdienu. Arī šīsdienas tekstā mēs sastopamies ar šo mācību par bauslību un Evaņģēliju. Tā vijas cauri visiem Rakstiem un parādās arī katrā atsevišķā perikopē jeb Rakstu fragmentā. Bauslība un Evaņģēlijs ir Dieva valoda, un Tēvs grib, lai Viņa bērni to saprastu. Vai Viņš būtu runājis tāpat vien?

Jēzus bieži nonāca situācijās, kad Viņam bija vārdu sadursmes ar jūdu teologiem. Varbūt dažiem šķiet, ka Jēzus bija liels strīdnieks un ka Viņam bija polemisks gars, taču šīs diskusijas nebija vienkārši tāpat – tajās izpaudās tā reliģiskās dzīves problemātika, kas raksturīga cilvēka dabai gan tajos laikos, gan mūsdienās. Daudzas kristīgajās konfesijas mūsdienās tuvinās viena otrai un deklarē, ka nošķiršanās iemesli ir pārvarēti un konfesiju periods ir beidzies. Tas ir mūsdienu ekumenisms. Mēs to varam salīdzināt ar PSRS laikiem, kad tika deklarēts, ka attīstīta sociālisma periodā ir izzuduši iemesli šķiru atšķirībām. Tie bija skaļi un pacilāti vārdi, bet visi zināja, cik tie ir bezkaunīgi meli, kam nav nekāda sakara ar lietu patieso stāvokli.

Šo mūsdienu ekumenisko kristietību, tāpat kā visu postmoderno laikmetu, raksturo vienaldzība pret kristīgo mācību bauslības un Evaņģēlija izpratnē un atšķiršanā. Postmodernisms māca, ka patiesība var būt gan vienam, gan otram, gan trešam – katram sava, atšķirīga patiesība. Visi gan sauc Jēzu Kristu par Kungu, bet katram atšķirīgs uzskats par to, kas bija Viņš un ko nozīmē Viņa mācība. Tas pats – žēlastības līdzekļu jeb pestīšanas iemantošanas veida izpratnē – kā skaidrot Svētos Rakstus un sakramentus. Less creeds, more deeds – tāda mūsdienu ekumenisma devīze. Svarīgi ir tikai darbi, mācībai un ticības apliecībai (konfesijai) vairs nav nozīmes. Kāds populārs latvju mācītājs un mūsdienu ekumenisma līdzveidotājs klausītājiem reiz stāstījis par savu ticības dzīvi: no rīta es esmu pravoslāvs, pusdienā luterānis, pēcpusdienā – harizmātisks baptists, bet vakarā Romas katolis. Un tā nebija publiska grēksūdze, bet jauna, ar lepnumu apliecināta ticība. Tā īstenībā ir ļoti tipiska postmodernisma ticības apliecība... Un mūsdienu ekumēniskā kustība, vispasaules kristiešu apvienības un federācijas to ir akceptējušas...

Ko lai par to saka? Tāda putra un pretrunas nevienos laikos nav piemitušas kristiešu kopībai. Tā vienmēr ir apliecinājusi ticību Svētā Gara darbībai un augļiem. Mēs, luterāņi, kopš paša sākuma esam stingri turējušies pie Mazā katehisma un ar Dieva palīgu ceram tajā palikt arī turpmāk:

„Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, pareizā ticībā darījis svētu un uzturējis, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, dara svētu un pie Jēzus Kristus uztur vienā pareizā ticībā”.

Šī apliecība nav luterāņu privātīpašums, tā ir visas baznīcas senā un ekumeniskā jeb universālā un vispārējā ticība un tā pauž skaidru Evaņģēlija mācību un vienprātībā to apliecina. Ja tai vairs nav nozīmes, tad viss ir atļauts un mūsdienu pilnīgi ačgārnais ekumenisms var plaukt un zelt un uzticīgi kalpot savam politiskajam pasūtītājam.

Mūsu tekstā mēs lasām, ka Jēzum tikko bija vārdu cīņa ar saduķejiem, un Jēzus bija tikko licis viņiem apklust. Farizeji priecājās, ka viņu tautas brāļi, bet arī konkurenti bija izgāzušies. Tagad viņi gribēja parādīt, ka viņi ir tie, kas patiešām pazīst gan Rakstus, gan Dieva gribu un nav tik aprobežoti kā saduķeji. Viņi vaicā par to, kurš bauslis visā bauslībā ir augstākais. Viņi to uzskatīja par pašu svarīgāko jautājumu, jo baušļu pavisam kopā bija 613, no kuriem 365 bija dažādi aizliegumi katrai gada dienai, bet pārējie 248 bija pozitīvas norādes, kā ko darīt. Tā kā tā bija sena diskusija jūdu starpā – kas cilvēkam ir jādara vispirms, lai iegūtu Dieva žēlastību?

Šis aizvien ir arī pats svarīgākais jautājums Romas pāvesta baznīcā (maskētā veidā arī t.s. sinerģētiskajā protestantismā). Mūsdienu ekumenisms arvien atrodas turpat, kur jūdi. Viens godprātīgs luterāņu mācītājs uzstājās ar referātu kādā ekumeniskā saietā kristīgo skolotāju konferencē un runāja par to, ka luterāņus no Romas katoļiem atšķir ļoti būtiskas pretrunas mācībā. Kardināls Pujats esot lūgts komentēt tādu negaidītu izlēcienu. Viņš esot paudis izbrīnu, ka viņu vidū no allaž tik jaukajiem luterāņiem esot uzradies tāds polemisks gars: cilvēkam pietiekot, ka viņš atskārš, ka ir Dievs, un tad jādara labie darbi, pēc tiem viņš tiks pestīts. Uz šo kodolīgo un skaidro atbildi atskanējuši vētraini aplausi. Rakstos balstītā mācība par palikšanu Kristus vārdos (tas nozīmē: prast atšķirt bauslību no Evaņģēlija), ko pauž mūsu luteriskā baznīca, šajos ekumeniskajos saietos tiek apsmieta, bet kuluāros pat saukta par velnišķīgu – tāpat kā jūdi sauca Jēzu par samarieti un apgalvoja, ka Viņā ir velns, kad Viņš aicināja viņus atzīt Dieva vārda patiesību (lasi Jņ 8, 31-59), jo tikai patiesība – Dieva gribas atziņa Viņa vārdā – var uzturēt glābjošo ticību. Ja no cilvēka reliģiskās dzīves pazūd Evaņģēlijs un viņš dzīvo tālāk ar bauslību – domādams ar darbiem pelnīt pats sev pestīšanu, tad ticība Kristum drīz vien izplēn.

Tātad farizeji vaicā Jēzum par visaugstāko bausli. Jau pats jautājums vien parāda, ar kādu aklumu bija sisti jūdi. Vai tie, kas zināja no galvas gandrīz visu Toru, bija aizmirsuši desmit baušļus, ko taču zina ikviens? Bet šāds aklums un pamatlietu neizpratne piemeklē ikvienu, kas savu dievbijību grib balstīt ārējos darbos, ka ar tiem viņi nopelnīs Dieva labvēlību. Piemēram, interneta portālā „Virtuālā baznīca”, kur diskutē kristieši ar lielu pieredzi, bieži atskan jautājums: „kurš tad uzņemsies pateikt, kas ir pareizs, kas nē, kas no Dieva, kas no cilvēkiem, kas atšķirs bauslību no Evaņģēlija...” Tikmēr mēs ticam, mācam un apliecinām, ka šajā atšķiršanā balstās visa mūsu ticības dzīve, visa mūsu cerība. Tā nu reiz ir – tie, kas Dieva žēlastību grib nopelnīt ar gavēņiem, svētceļojumiem, dažādu pašu izdomātu priekšrakstu pildīšanu, liturģisku ceremoniju rīkošanu vai kā tamlīdzīgi, zaudē iespēju redzēt, kas ir pats svarīgākais, ko Dievs gaida no mums un ko mēs varam sagaidīt no Viņa.

Farizeji vaicā Jēzum par visaugstāko un pirmo bausli, domādami, ka tagad sekos gara lekcija un sarežģītas pārdomas, bet Viņš tiem vienkārši pasludina, ka visaugstākais un pirmais bauslībā ir mīlēt Dievu no visas sirds, no visas dvēseles un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ko īsti tas nozīmē šie vārdi – mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli un prātu? Mīlēt ar visu savu sirdi nozīmē pilnu atdevi. Sirds nav tikai mute vai tikai kājas, bet viss pilnībā. Šis bauslis prasa no cilvēka, lai viņš pilnīgi paļaujas tikai uz Dievu un Viņa dēļ būtu gatavs atstāt pilnīgi visu, kas vien pasaulē ir. Mīlēt Dievu no visas savas dvēseles izsaka to, ka arī visa tava miesa un materiālā dzīve ir nodota Dieva rokās. Tev jābūt gatavam pamest pilnīgi visu, paciest pilnīgi visu, kas tev atgadās šīs mīlestības uz Dievu dēļ. Atteikties no visa, ko pieprasa miesa, ja tas kavē šo mīlestību uz Dievu: no ēšanas, dzeršanas, gulēšanas, acu gaismas – no visa, kas tev patīk vai sagādā baudu, tā lai visa tava miesa to sajustu, ka tu pārtiec vienīgi un tikai no Dieva.

Mīlēt ar visu savu prātu nozīmē, ka visa tava domāšana un apziņa bez pārpalikuma ir pakārtota Dievam, visas tavas garīgās spējas – atmiņa, iztēle, griba, sapratne un jūtas. Tādā mīlestībā uz Dievu tavām acīm ir jāstaro apgarotībā – no tām nedrīkst nākt neviens dusmīgāks skatiens, no tavas mutes neviens skarbāks vārds. Tev tavā dzīvē nevajadzētu būt nevienam citam priekam, kā vienīgi klausīties Dieva vārdos.

Vai tu pazīsti kādu cilvēku, kurš spētu piepildīt šādas mīlestības prasību? Ja kāds apgalvo, ka viņš tomēr spēj piepildīt šo mīlestības bausli, tad zini, ka tā ir visbezkaunīgākā liekulība, kādu jebkad ir nācies dzirdēt. Vai Dievs tāpēc grozīs savu prātu – atsauks savu vārdu, ja cilvēki šo prasību nespēj piepildīt? Nē, Dieva prasība paliek nemainīga. Kas nespēj piepildīt šo bausli, tas ir nolādēts un nolemts mūžīgai pazušanai. Ja nav neviena, kas to ir varējis piepildīt, vai tad visi kopā mēs esam zem Dieva lāsta un pazušanai lemti? Tā tas ir, tā tam jānotiek pēc Dieva baušļa negrozāmās taisnības, kas mūs pazudinās, jo savējās, ko likt pretī, mums nav…

Mūs sagrābj izmisums un bailes, mēs saprotam, ka grimstam un nespējam palīdzēt paši sev. Taču tā ir pirmā patiesā reliģiskā atziņa, ko Dieva vārda – Viņa visaugstākā baušļa pasludinājumā dzirdam: cilvēka daba ir tāda, ka viņš nespēj izpildīt šo Dieva vissvarīgāko, visaugstāko mīlestības prasību. Kopš grēkā krišanas cilvēks ir Dieva ienaidnieks. Bauslis dzen vai nu izmisumā un kurnēšanā uz Dievu, kas prasa neiespējamo, vai nu liekulībā – kā farizejus, kas bija iedomājušies, ka viņi to var. Abos gadījumos tie ir atkritēji no Dieva, jo tur nav ticības Viņam.

Jēzus Kristus tagad grib to izskaidrot viņiem, kādās bīstamās ilūzijās viņi ir nonākuši, domādami, ka ar dažu ārēju rituālu veikšanu viņi piepilda Dieva likumu. Tieši dēļ šīs cilvēku nespējas piepildīt Dieva prātu un Viņa prasības bija jānāk Dieva Dēlam, jāsludina grēku piedošana un ticība Kristum, kas viņu vietā ir piepildījis bauslību un samaksājis ar savām asinīm pie krusta par visas pasaules grēku: tā velna varai pakļautie tiek darīti par Dieva izredzētajiem. Lūk, tas ir EVAŅĢĒLIJS, Dieva darbs cilvēku glābšanā. Cilvēki paši ar saviem spēkiem nespēj nedz ticēt Kristum, nedz pie Viņa nākt, šis spēks tiek dāvināts no Dieva un tā ir ticība. Ticība iespēj neiespējamo. Ticībā Dieva žēlastībai taisnais dzīvos. Par to māca Bībele un tā ir pati svarīgākā reliģiskā atziņa, ar ko Dievs nāk pie cilvēkiem, ar to Viņš iepriecina un iedrošina, ar to cilvēki no atkritējiem pārtop par Dieva bērniem.