2004. gada 17. oktobrī

KLB-KMD Tukums

Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

3. nodaļa, 1-4.pants

¹ Ar jums, brāļi, es nevarēju runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem cilvēkiem, kā ar bērniem Kristū. ² Es jums devu pienu un ne smagu barību. To jūs nevarējāt panest, arī vēl tagad nevarat. ³ Jo jūs vēl esat miesīgi. Kamēr jūsu starpā naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi un vai nedzīvojat kā šīs pasaules cilvēki? ⁴ Jo, kad viens saka: es turos pie Pāvila, bet otrs: es pie Apolla, - vai tad neesat miesīgi?

Visā līdzšinējā tekstā Pāvils ir atklājis, kas ir patiesā gudrība. Tagad viņš paskaidro, kāpēc korintieši vēl nav gatavi to dzirdēt. Korintieši ir pārmetuši viņam, ka viņa sludināšana ir pārāk vienkārša – atšķirīga no šīs pasaules gudrajiem. Korintieši draudzē bija fascinēti no šīs filozofijas, viņi meklēja šos sludinātājus, kāri tvēra katru viņu teikto vārdu. Tagad viņi pieprasa no Pāvila, lai viņš tiem savos sprediķos atklātu Dieva gudrības dzīles. Taču Pāvils saka, ka jūs to nespējat panest, jo jūs esat vēl bērni, kas vēl nav spējīgi to visu ne saņemt, ne aptvert, nedz arī nest.

Šeit nav runa par viņu prātu jeb spēju saprast dažādas dziļdomīgas lietas. Viņiem trūkst tā īpašā garīgā brieduma, ko dod dzīve ticībā. Šis ieskats nāk no Svētā Gara, no Dieva un tā nav cilvēka īpašība, kas atvasināma no viņa pieredzes, no viņa miesīgās vai pasaulīgās sapratnes.

Tā ir problēma arī mūsdienās. Kurš tad ir īsti garīgi nobriedis, kam ir šis ticības un Svētā Gara dāvātais ieskats? Daudzi kristieši grib ar to lepoties. Bet tieši šī lepošanās vai vēlme pasvītrot, ka, lūk, viņam piemīt šādas īpašības, norāda uz to, ka patiesībā miesas prāts, vecais cilvēks ir tas, kas vēl diktē noteikumus. Dažiem ļoti patīk uzsvērt, ka viņu ticības dzīves pieredze ir ļoti ilga salīdzinājumā ar neofītiem. Taču izrādās, ka tas neko nenozīmē: Dieva lietās viņiem arvien vēl ir jāsaņem piens, cietu barību viņi vēl neņem pretī, kaut arī lepojas ar lielu ticības dzīves pieredzi.

Ilgi atrodoties herētiskās jeb heterodoksās kopībās, tādas lietas notiek – cilvēkus piemeklē garīgs aklums: cilvēki kļūst līdzīgi tādiem, kas visu mūžu mācās, bet nekad nenonāk pie patiesības atziņas. Piemēram, interneta portālā „Virtuālā baznīca”, kur diskutē kristieši ar lielu pieredzi, bieži atskan jautājums: „kurš tad uzņemsies pateikt, kas ir pareizs, kas nē, kas no Dieva, kas no cilvēkiem, kas atšķirs bauslību no Evaņģēlija...” Tikmēr šīs ir ticības pamatlietas, saprašana, kurā balstās visa mūsu ticība un cerība: tā ir katehisma līmeņa izpratne.

Ir tādi, kam patīk uzsvērt, ka viņi ir īpaši svaidīti, saņēmuši kaut kādas tādas dāvanas, kas nav citiem. Par to vēl būs runa vēlāk, kad studēsim par garīgajām dāvanām. Piemēram, nonākuši mācītāja amatā un saņēmuši ordināciju, daži iedomājas, ka tas kaut kā automātiski dāvā viņiem ticības atziņu un īpašu spēju. Tā rodas garīga lepnība un augstprātība, kas burtiski posta, piemēram, mūsdienu LELB, kas seko vēsturiskās apustuliskās sukcesijas maldu mācībai. Šajā līnijā iesvētītie mācītāji, kļūdami par bīskapiem, pēkšņi atskārš, ka viņi nemaz nevar kļūdīties, jo, lūk, viņiem ir nodota īpaša misija. Uz citiem viņi raugās no augšas un, ja tie runā pretī viņiem, tie tiek noraidīti kā cilvēki bez īstā ieskata. Tomēr Svētais Gars bieži vien pienes savu vēstījumu caur tādiem cilvēkiem, kuriem nav „atbilstošā gabarīta”. Daudzi VD pravieši te ir spilgts piemērs. Beigu beigās pats Kungs Kristus netika jūdu akceptēts, jo viņam nebija „priesterisko parametru”.

Pāvils uzdod jautājumu: “Kamēr jūsu starpā ir naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi un nedzīvojat kā šīs pasaules cilvēki?” Vai tad ar šo konstatējumu Pāvils būtu Korintas draudzes locekļus izslēdzis no draudzes, pieskaitījis pasaules bērniem – neticīgajiem? Tā varētu šķist, jo šīs pasaules cilvēku neticībai ir iemesls – viņi to nav saņēmuši. Ticība nav cilvēka nopelns, bet Dieva dāvana – to ceļ Svētais Gars, kad cilvēks nāk draudzē un pateicībā saņem vārdu un sakramentu.

Vai tad Korintieši nebūtu saņēmuši? Jā, viņi ir saņēmuši, viņi arī tāpēc ir garīgi, nevis miesīgi, ticīgi un nevis pasaulīgi. Viņu garīgums, tiesa gan, ir apdraudēts, tāpat kā viņu ticība. Ja viņi turpinās tiekties vairāk pēc pasaulīgas gudrības, filozofijas atziņām, ja viņi turpinās savā starpā būt iecietīgi pret herēzēm, tad viņi ir briesmās: ticība, kuras saņemšanā viņiem nebija jāpieliek nekādas pūles, nedz nopelni, kas nāca viegli un kā dāvana – tikpat viegli tā var tikt pazaudēta.

Pāvils tātad uzrunā šos kristiešus Korintā kā svētos. Neskatoties uz visām viņu grūtībām, grēkiem, frakcijām utt. Viņi cīnās ar savu miesas prātu, ar pasaules gudrības spiedienu, ar velna viltību, kamēr cilvēks tic Jēzum Kristum kā savam Pestītājam un paļaujas uz Viņa nopelnu, viņš ir darīts svēts un pēc Dieva apsolījuma ir Viņa valstības iemītnieks. Cilvēks nav perfekts, viņš mēdz bieži klupt, bet ja Viņš turpina ticēt Jēzum Kristum, viņš ir glābts. Ticēt un paļauties nozīmē turēties pretī grēkam. Nav iespējams, ka kāds tic Kristum un bezkaunīgi turpina dzīvot grēkā, mierinādams sevi ar domu, ka, ja jau reiz Kristus ir izpircis mani no grēkiem, es varu brīvot grēkot – man aizvien ir Dieva žēlastība. Tas ir viens no vislielākajiem kristīgās vēsts pārpratumiem. Grieķu filozofi un retorikas speciālisti gribēja atrast kristietībā šādu loģiku, lai to izsmietu un parādītu, cik absurda ir tāda reliģija.

(atskats pirmās nodaļas izklāstā no 1-9. pantam)

Visas viņu ķibeles – ķildas, kašķi un savstarpējais naids, protams, norāda, ka kaut kas nav kārtībā ar mācību. Līdz ar to briesmās ir ticība. Tas, ka draudzē valda naids, nevis vienprātība, ir brīdinājuma zīme viņiem. Atgriezies pie pirmās nodaļas izklāsta un lasiet to, sākot ar pirmās nodaļas 10-12. pantu:

Pāvils tūlīt pat norāda, ka Kristus galvenās rūpes ir novērst šķelšanos draudzē.

Lai draudze vispār varētu būt Kristus draudze, tās locekļu starpā ir jāvalda vienprātībai mācībā. Tai ir jāstāv vienā prātā un vienā sirdī jeb Konkordijā... Šo Dieva vārda nepārprotamo aicinājumu ilustrē daudzas citas vietas Bībelē, piemēram, arī kādas rindas no Pāvila vēstules Efezas draudzei:

¹ Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, ² visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, ³ cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: ⁴ viena miesa, viens Gars - jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -, ⁵ viens Kungs, viena ticība, viena kristība; ⁶ viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. (Efeziešiem 4)

Šis ir patiesa ekumenisma paraugs, kas skaidri parāda mācības vienprātības un ortodoksas doktrīnas nepieciešamību kristietībā...

Te atkal jāmin konkrēti piemēri.

Par reālo ekumenismu virtuālajā realitātē: Interneta riešanās kristiešu starpā zem segvārdiem. Žults un niknums vienam pret otru. Tā ir tā patiesā realitāte, kas parādās virtuāli. Tikmēr, konkrēti dzīves īstenībā, tiek svinēti kopēji dievkalpojumi, turētas kopējas lūgšanas starp šiem pašiem dažādu konfesiju pārstāvjiem, kuru domas vienam par otru uzrāda virtuālās sarunas, naids un savstarpēji apvainojumi.