2004. gada 24. oktobrī

KLB-KMD Tukums

Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

3. nodaļa, 5-9.pants

⁵ Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi, ikviens tā, kā Tas Kungs viņam devis. ⁶ Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. ⁷ Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē. ⁸ Dēstītājs un laistītājs - abi sader kopā un katrs dabūs savu algu, pēc sava darba. ⁹ Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne.

Visas šķelšanās un kliķes, kas bija pārņēmušas draudzi Korintā, bija cēlušās no nevienprātības mācībā. Tā arī bija novedusi pie pilnīgas neizpratnes par kalpošanas amatu, par visas kristīgās kopdzīves būtību: kā kristiešiem jādzīvo kopā draudzē, kas ar viņu aicinājums, uzdevums un kā šai kopdzīvei ir jābūt organizētai. Viņiem nebija pat izpratnes, kas tā tāda ir – kristiešu kalpošana jeb kalpošanas amats. Viņi bija uzlikuši savus mācītājus – Pāvilu un Apollos uz pjedestāliem – lai apbrīnotu viņus kā tādus elkus. Taču Pāvils tūlīt jau norāda, ka viņi ir vienkārši strādnieki Dieva druvā, kurus Dievs ir aicinājis un sūtījis sludināt evaņģēliju un mācīt Dieva vārdu. Draudzei viņus ir jāuztver tieši tā un ne savādāk – kā Dieva vārda kalpus, kā strādniekus Dieva druvā, Evaņģēlija sludināšanas amatā. Tieši tādēļ, ka Dievs pats ir iedibinājis šādu speciālu kalpošanas amatu, tas ir jāciena un jāgodā. Šis amats nav neviena privātīpašums. Tas nepieder baznīcas ierēdņiem, to nepārvalda bīskapi vai superintendanti, prezidenti vai tml. Šis sevišķās kalpošanas amats ir visas draudzes īpašums. Tieši tāpēc tam pienākas visa cieņa; tieši tāpēc, ka tas ir liels dārgums, draudzē ir ieviesta noteikta kārtība, kādā likt šim amatam kalpot. Tā ir svētīga kārtība, ko nedrīkst pārkāpt pēc pašu iedomām un iegribām.

 Par evaņģēlija nešanu citiem ir atbildīgi visi draudzes locekļi. Tieši tālab viņi izvēl no sava vidus tos, kas būtu spējīgi to darīt vislabāk – mācīt un sludināt. Pāvils šeit īpaši pasvītro, ka šis amats nav jāpaaugstina kā īpaša cilvēku kasta vai varas figūras. Tie ir Dieva darbarīki un tikai tādiem viņiem ir autoritāte, bet nevis kā garīgiem valdniekiem, priekšniekiem pār citu cilvēku dvēselēm (sal. Mk 10, 38-42). Mums ir jāvēršas pret katru tādu slieksmi paaugstināt Dieva vārda sludinātājus par to, kas tie nav. Tas noved pie lielām nejēdzībām un nopietni apdraud baznīcu (visa pāvestības slimība, baznīcas izkurtēšana sakņojās tajā).

Visi draudzes locekļi bez izšķirības ir dievišķi aicināti būt par dievišķiem priesteriem. (Lasīt 1 Pēt 2, 9.) Ja Dieva vārds tā saka, tad tā tas arī ir. To sauc par ticīgo vispārējo priesterību.

Taču draudzē visi nav mācītāji. Šo amatu – kalpošanu ar vārdu un sakramentu – drīkst pildīt īpaši tam aicināts un īpaši sagatavots cilvēks. Mācītāja amatu mēs saprotam kā sevišķās priesterības jeb kalpošanas amatu. Par to māca un apraksta katehisms ceturtajā nodaļā, kur tas apraksta šo sevišķās kalpošanas amatu kā atslēgu varu:

Kas ir atslēgu amats?

Kristus savai baznīcai zemes virsū ir devis īpašu varu – atslēgu [pielietošanas] amatu piedot grēkus tiem, kas tos nožēlo un atgriežas, bet paturēt tiem, kas tos nenožēlo un neatgriežas, kamēr tie neatgriežas.

Kāpēc to sauc tieši par “atslēgu varu”?

Jo šis apzīmējums norāda uz divējādām varas izpausmēm:

1.      Pirmā piedod grēkus – absolvē jeb atraisa no grēkiem un atslēdz Debesis; tāpēc Absolūciju saucam arī par atraisīšanu.

2.      Otrā patur grēkus tiem, kas neatgriežas un paliek saistīti grēka saitēs. Tādiem ar šo varu tiek aizslēgtas Debesis, un to sauc par ekskomunikāciju jeb izslēgšanu. Mt 16, 19.

Kāpēc atslēgu pielietošanas amats ir īpaša, tieši Baznīcai dota vara?

Evaņģēlijs jeb priecīgā vēsts par grēku piedošanu ir tikai Baznīcā jeb kristīgajā draudzē. Ārpus Baznīcas jeb kristīgās draudzes nav Evaņģēlija un nav grēku piedošanas. Efez 2. 11. 12; Jņ 14, 6.

Vai šīs atslēgas tātad būtu dotas kādam cilvēkam vienpersoniski?

Nē. Mēs apliecinām, ka atslēgas nav nodotas kādam cilvēkam vienpersoniski, bet gan, ka atslēgu vara ir nodota visas draudzes jeb baznīcas īpašumā. Jo tāpat kā Evaņģēlija apsolījums pilnībā un bez nekāda pārpalikuma vai starpnieka pieder visai draudzei jeb baznīcai, arī atslēgu amats nepastarpināti (tas ir: bez jebkāda starpniecības) ir draudzes īpašumā. Mt 18, 17-20; 1 Pēt 2, 9; 1 Kor 3, 21 – 23.

Kas tam ir par iemeslu?

Jo atslēgas nav nekas cits kā draudzē iedibināts amats, kura uzdevums ir dāvāt Evaņģēlija apsolījumus tiem, kas to iekāro. 24, 46. 47. Rom 1, 16. [Tātad kalpot, strādāt Dieva uzdevumā, kā darbarīkiem, uz ko arī Pāvils šeit korintiešiem norāda.]

Vai no tā izriet, ka katrs kristietis drīkstētu piesavināties un pārvaldīt šo atslēgu amatu, nebūdams uz to aicināts?

Nekādā gadījumā. Jo “nevienam citam baznīcā nav atļauts nedz publiski mācīt, nedz pārvaldīt sakramentus – kā tikai likumīgi aicinātajiem (CA 14). Rom 10, 15; 1 Kor 12, 29. 1 Kor 4, 1; Jēk 3, 1; Ebr 5, 4.

Kāda veida tad ir šī “likumīgā aicināšana”?

Divējāda – viena ir nepastarpinātā, bet otra - pastarpinātā.

Kāda ir nepastarpinātā aicināšana?

Tā, ar ko aicina Dievs pats bez cilvēku palīdzības. Gal 1, 1; Jer 1, 4 ff. Mt 10, 1 ff.

Vai nepastarpinātā aicināšana ir iespējama arī šodien?

Nē, nav. Jo par to Rakstos nav nedz pavēles, nedz apsolījuma. Tātad tie, kas sevi sauc par nepastarpināti aicinātajiem, ir pieskaitāmi viltus praviešiem. Mt 7, 15.

Kāda tad ir pastarpinātā aicināšana?

Tā, ar ko Dievs aicina caur savas baznīcas kalpošanu pēc noteiktas likumīgas kārtības, kādu to paredz Svētie Raksti – Dieva vārds. Apd 20, 28; 1 Kor 12, 28 (arī pastarpinātie aicinātie var pamatoti uzskatīt, ka ir saņēmuši Dieva aicinājumu)

Kam tad ir tiesības un vara aicināt mācītāja jeb Dieva vārda sludināšanas amatā?

Visai baznīcai jeb draudzei, jo

1.      Šis amats pieder visai baznīcai (Mt 18, 17;  1 Kor 3, 21-23; 2 Kor 1, 24; 2 Kor 4, 5 1 Pēt 5, 2.3.);

2.      Jo visas baznīcas pienākums ir atšķirt skaidrās mācības mācītājus no maldu mācītājiem un vairīties no maldiem ( Mt 7, 15; Jņ 10, 5).

Šādi draudze rīkojās, jau ievēlot Matiju, kam bija jāieņem Jūdasa vieta (Apd 1, 15 – 26), pirmos diakonus (Apd 6, -16) un prezbiterus (Apd 14, 23). Tas liecina, ka pirmdraudzē vēlēšanas, kas bija notikušas bez visu kristiešu piekrišanas, uzskatīja par nederīgām.

Šie sevišķās kalpošanas jeb mācītāju amatā aicināto uzdevumi var būt dažādi: kā Pāvils raksta – viens ir iestādījis, otrs laistījis. Pāvils bija tas, kas pirmais sāka sludināt evaņģēliju Korintas draudzē. Apollos nāca vēlāk un turpināja Pāvila iesākto kalpošanas darbu, bet beigu galā tas bija Dievs pats, kas nodrošināja izdošanos, un tikai tāpēc viņu kalpošana nesa augļus. Bez tā viņu abu darbošanās būtu bijusi velta. Lasi 7. pantu!

Gan Pāvils, gan Apollos savā darbā ir vienoti, arī viņu kalpošana ir vienādi nozīmīga, Dievs ir darbojies gan caur vienu, gan otru. Dēstītājs un laistītājs abi sader kopā. Kāpēc jūs gribat izcelt vienu un nopelt otru? Kāpēc jūs veidojat grupējumus ap vienu vai otru?

Pāvils tomēr parāda, kāda ir starpība mācītāju (Dieva vārda kalpu) vidū: katrs saņems savu algu pēc sava darba. Šis darbs nav viegls. Šeit Pāvils lieto grieķu vārdu kópos, kas nozīmē drīzāk nopūlēšanos, smagu noņemšanos. Dievs atalgos savus strādniekus pēc šīs viņu nopūlēšanās, vai viņi būs visu sevi ielikuši šajā darbā, darījuši to ar visu atbildību un atdevi. Mācītāji ir aicināti kalpot ne tikai ar dedzību, bet arī izpratni. Savādāk sanāks tā kā farizejiem, kas arī bija ļoti dedzīgi Dieva lietās. Būtiski ir arī redzēt: atalgojums nebūs balstīts viņu dotībās vai talantos, nedz arī viņu panākumos, cik daudzus viņi ir spējuši pulcināt, bet viņu pūlēs izpildīt savu aicinājumu.

Par Dieva vārda kalpiem var spriest dažādi – katram varbūt savs atšķirīgs uzdevums; bet būtiskākais, ko šeit Pāvils grib mācīt: ka mācītāji nav konkurenti savā starpā, bet gan partneri, kas darbojas saliedēti, roku rokā. Tāds ir paša Dieva prāts. Lūk, vēl viens iemesls, kāpēc baznīcā frakcijas un novirzieni (atšķirīgas mācības) nav pieļaujami – tas sašķeļ vienību arī Dieva vārda kalpu starpā tā, ka viņu kalpošana paliek neefektīva un viņi darbojas kā slikti kalpi, kas nerūpējas par saviem darbarīkiem un kurus nesatrauc Dieva skaidri paustā griba.

Visu kristiešu pienākums draudzē ir uzturēt šo kalpošanas amatu un rūpēties, lai Dieva dāvinātie darba rīki būtu labā kārtībā, lai mūsu mācītāji varētu būt tādi darbarīki, kādus Dievs mums ir gribējis dot. Tāpēc Pāvils ir arī devis speciālas norādes un aprakstus, kādi cilvēki ir jāizvirza šim amatam un kā viņiem ir patstāvīgi jāvingrinās savā amatā, lai viņi varētu uzturēt savu kvalifikāciju nepieciešamajā līmenī. Tas ir plaši aprakstīts vēstulēs Timotejam un Titam.