Viņa aicinājums ir drošs

Tu dzīvo labvēlīgā laikā – Dieva žēlastības laikā, kad Evaņģēlija vēsts par grēku piedošanu un Dieva valstības dāvināšanu ticībā tiek sludināta ar varenu spēku. Kristus Evaņģēlija aicinājums ir domāts visiem. Kāpēc visi neatgriežas? Kāpēc ir tik daudz to, kas pazūd? Kāpēc ir tik maz izredzēto? Dieva lēmums par izredzēšanu nebūt nav noslēpumains, tā nav nekāda mistērija. Jēzus skumjās par Jeruzālemi (Mt 23, 37 ff) viss ir skaidri paskaidrots: cik reižu Es gribēju…, bet jūs negribējāt…Mistērija ir tā, kāpēc cilvēki noraida žēlastību. Kāpēc svētības vietā viņi izvēlas lāstu, kāpēc mūžīgās dzīvības vietā – mūžīgu nāvi? Tas ir gandrīz vai neticami, kā cilvēki spēj atteikties no šāda debešķīga apsolījuma? Un kāpēc tie, kas noraida, ir tieši šīs pasaules gudrie – vairums filozofu, kultūras darbinieku, dzejdaru un mākslinieku. Tieši tie, kas sakās izpratuši garīguma nozīmi un spēku? To mēs nevaram saprast un izskaidrot. Tas arī nav mūsu uzdevums. Droši mēs varam zināt: ja kāds tiek glābts, tā ir Dieva žēlastība, bet ja kāds tiek pazudināts – tas ir viņa paša vainas un grēka dēļ.

Mēs redzam, ka tā notiek ar lielāko daļu, mēs redzam, cik spēcīga ir Sātana vara un viņa spēja pievilt, cik izteikta ir viņa tieksme ar maldu varu pievilt šos daudzus aicinātos, kurus ir sasniedzis Dieva sauciens. Daudzi ir dzirdējuši, ka Dievs grib, lai visi tiktu glābti, lai visi atgrieztos un dzīvotu. Daudzi ir dzirdējuši par Dieva brīnišķīgo žēlastību un apjēguši, ka tas ir pievilcīgs aicinājums. Taču daudzi to dzird pilnīgi nepareizi. Daudzi domā: ja vispār ir Debesis un viss, par ko Baznīca sludina, tad es tāpēc vien, ka esmu par to dzirdējis,  jau noteikti tikšu iekšā, es esmu pirmais, kas tur tiks ielaists. Tā domā cilvēka samaitātais prāts – tas pats ceļ sevi debesīs. Pavisam savādāks ir Dieva prāts un Viņa Svētā Gara dotā atziņa – tas saka, ka visi ir pelnījuši pazudināšanu, neviens ar saviem nopelniem nav izredzēts, neviena paša uzvalks neder debesu godam. Tāda atziņa nemīt nevienā cilvēkā, bet tādu cilvēkam dod Dievs, lai Viņš visu savu cerību liktu uz Viņa žēlastību un Jēzu Kristu, nevis uz sevi. Neviens cilvēks nav tādā stāvoklī, ka viņam nevajadzētu bīties, ka viņš tiks nomests no saviem augstumiem, un arī pretēji – neviens nav tik zemu, ka nevarētu cerēt, ka netiks piecelts.

Tavā dzīvē Dieva labvēlība izpaužas vēl vairāk: tu esi draudzē – Dieva bērnu mazajā pulciņā, kas gatavojas tai lielajai dienai – Debesu ķēniņa kāzu dienai, un kur tev svētdienu pēc svētdienas tiek šūdinātas goda drēbes – tās tu pielaiko un uzmēri, mācīdamies Dieva vārda skaidro mācību un ikreiz, kad nāc pie dievgalda, tu piedalies šī Debesu kāzu mielasta ģenerālmēģinājumā. Tajā tu dzirdi pašus svarīgākos vārdus: ņemies drošu prātu, mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti Kristus nopelna dēļ. Šos vārdus Tu ticībā pieņem un droši paļaujies, ka tie ir tie vārdi, kurus tu dzirdēsi, lielajam Debesu kāzu mielastam sākoties. Ar tiem Dievs tev grib dot visu drošību: ar tevi viss notiek pareizi, tu esi izredzēto vidū – to daudzo neskaitāmo vidū, kuri sēdēs šajā krāšņajā zālē un uz kuriem mirdzēs un laistīties kāzu drēbes – Kristus nopelnā un krusta nāvē šūdinātās. Lai būtu izredzēto starpā, vairāk tev nekas nav vajadzīgs, kā tikai šīs kāzu drēbes – ticība Kristus nopelnam. Un Dievs patiesi grib tev šīs drēbes izsniegt tajā lielajā dienā: Dievs nav untumains šīs pasaules valdnieks, kas vienubrīd apsola – rāda piegrieztnes un ļauj ik pa laikam piemērīt šo topošo kāzu uzvalku, bet pēc tam to atņem. Viņa vārds nemelo un ir uzticams.

Bet šajā tekstā Dievs Jēzus Kristus vārdos ar lielu mīlestību grib brīdināt: gādā visā nopietnībā par to, ka tu patiešām saņem vienīgās kāzu drēbes. Lai ar tevi nenotiek pagalam muļķīgi un galarezultātā – gaidītās mūžīgās svētlaimes vietā tu nesaņemtu pretējo – mūžīgo sodu galējā tumsībā. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tā būtu vislielākā muļķība, ka tu visu savu dzīvi būtu apgrozījies to vidū, kur tiek aktīvi pielaikotas un darinātas kāzu drēbes, bet galā savas vainas dēļ tu esi tas, uz ko ķēniņš saka šos drausmīgos vārdus: “draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm?”.

Tāpēc, lai mēs nepaliktu muļķos un savā prātā neiedomātos paši gudri esam, Jēzus mūs grib no tā pasargāt un darīt gudrus pestīšanai, mācīdams mūs šajā līdzībā par ķēnišķajām kāzām. Stāstot šo stāstu, mūsu Kungs kā ar spilgtu gleznu vēsta mūsu prātam neaptveramas lietas – par to, kas notiks laika beigās. Dievs, visa Radītājs ir mūžīgs. Viņš ir arī Kungs pār laiku, kurā dzīvojam mēs tagad, kā arī pār to, kurā kādreiz dzīvoja mūsu senči un kurā vēl dzīvos mūsu pēcteči. Tātad Viņš valda pār pagātni, tagadni, nākotni. Kā tas ir?  Pirms vēl tika radīta pasaule un šīs pasaules laiks – visa pagātne, tagadne, nākotne – Dievs jau to visu zināja. Viņš zināja visu, kas noticis un vēl notiks. Jo Viņš ir plānojis šo visu laiku, no sākuma līdz beigām – pirms vēl viss tas notika. Viņš redzēja gan pirmo cilvēku grēkā krišanu, gan paredzēja sava Dēla – Glābēja sūtīšanu cilvēciskajā miesā, gan arī – šo lielo Debesu kāzu Dienu, kas mums vēl tikai priekšā. “Kristū Dievs mūs pirms pasaules radīšanas ir izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā” (Efez 1, 4). Kristus ir Dieva Dēls un Viņš ir vienots ar savu Tēvu. Tāpēc Viņš mums var pastāstīt par to tēlos, kurus spējam izprast mēs.

Šajās lielajās Debesu kāzās, kurp mēs gribam nokļūt, valda augstākais prieks un svētlaime, tur ir līgavainis Kristus un Viņa līgava – draudze, un tās ir šīs Debesu kāzas. Debesu valstība nelīdzinās nekādai pasaulīgai valstībai – tur pilnībā valda tās ķēniņš Dievs. Bet svarīgi apjēgt, ka Debesu valstība vienā veidā ir jau mūsu starpā – Kristū, draudzē, Dieva bērnu pulciņā. Tā ir tā vieta, pēc kuras mums vispirms ir jāraugās. Jo tur noris sagatavošanās darbi. Tātad mums obligāti ir jānokļūst šajā vietā. Mums ir jāmeklē šis pulciņš, kur tiek skaidri mācīts Kristus Evaņģēlijs un pareizi pārvaldīti sakramenti. Jo tādā veidā tiek celta ticība Kristum jeb – piešķirtas kāzu drēbes – vienīgā ieejas karte kāzās. Pēc savas pašu dabas mēs gan esam spītīgi un domājam, ka spēsim paši saviem spēkiem nokļūt Debesīs. Draudze ir tā vieta, kur mēs ļaujam, lai Dievs mūs vada, virza un sagatavo šīm kāzām pēc Viņa prāta. Draudzē mēs dzīvojam šo kāzu gaidās, zinot, ka tās būs nevis parastas, bet ķēnišķīgas kāzas – tur būs ne vien ķēnišķīgs mielasts, bet arī dievišķīgs un mūžīgs prieks, kurā mēs varēsim līksmoties paša Dieva tiešā tuvumā. Tā spēj priecāties tikai tie, kas ilgi ir sēdējuši nāves ēnā – tumšā šahtā kā pazemē apraktie kalnrači, skumjās un izmisumā par savu likteni, apzinādamies, ka paša spēkiem ārā tikt nespējam (Mozus bauslības darbi), zinot arī, ka nekāds laicīgs glābšanas dienests un pasaulīga vara nespēj mūs glābt. Tāds ir milzīgais posts, kas valda pasaulē: tas sūta kalnračus dziļās un pusaizgruvušās šahtās, kur tiem sūrā un pastāvīgo briesmu apdraudētā darbā ir jāsmok, lai nopelnītu nožēlojamu aldziņu. Ik pa brīdim kāda brigāde kaut kur iet bojā. Reti izdodas izlauzties līdz iegruvumā ieslodzītajiem. Taču pat tās retās reizes, kad tas tomēr izdodas, izvilktie apzinās – pēc neilga laika viņiem atkal būs jālien atpakaļ šajās bīstamajās raktuvēs, šajās pastāvīgajās nāves briesmās.

Toties ienākot Debesu zālē, kur tevi sagaida ķēnišķīgās kāzas, tu zini – tās nebeigsies. Smagu nastu pilnā ikdiena vairs neatgriezīsies nekad – nekad vairs nebūs sāpju, apvainojumu, baiļu. Tur nebūs vairs jācieš cietsirdīgi uzbrukumi un jāpiedzīvo nodevība, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, jo viss, kas ir bijis, tas ir pagājis. Ja ķēniņš rīko kāzas, tad tā nav kāda pavirši organizēta ballīte. Mēs varam ļaut vaļu iztēlei par svinību zāli ar marmora kolonām, brīnišķu ziedu pildītām vāzēm, par lielo orķestri un dievišķās mūzikas skaņām, bet vispirms – par daudziem jo daudziem viesiem kāzu drēbēs. Un tu esi viņu vidū – šajās kāzās, kopā ar visiem citiem goda drānās tērptiem, tu esi kā līgava, kas ir Kristus draudze. Nav lielākas ilgošanās, kādā līgava gaida savu mīļoto ienākam pie viņas kāzās. Abu savienošanās laulībā ir visbrīnišķīgākais notikums un vislielākais ieguvums.

Mūsu Līgavainis Kristus ir cīnījies, lai atgūtu savu līgavu – Dieva bērnu draudzi, ko bija aizvedis gūstā ļaunais un viltīgais velns. Kristus nebija saudzējis savu dzīvību, lai šīs kāzas tagad varētu tikt svinētas. Šādā cīņā spēj uzvarēt tikai Dieva Dēls, un tagad tu kopā ar citiem ieej apsolītajās kāzās – tagad Kristus ir tev mūžīgi pielaulāts un neviens viņu neatņems, nekas vairs netraucēs. Ir Debesu kāzas un Dieva Dēls ņem savu līgavu, paceļ to rokās un dāvā viņai visu, kas pieder Viņam pašam – dievišķo gudrību, taisnību, spēku, dzīvību – viss, kas pieder Viņam, tagad pieder arī mums, tev kā draudzes loceklim, kas esi bijis uzticīgs līdz galam un tagad vari saņemt savu dzīvības vainagu (sal. Atkl 2, 10).

Bet kāds ir līgavas pūrs šajās kāzās? Ko mēs varam dot pretī tam, kas mums dāvina tik brīnišķīgus apsolījumus un līdzdaļu pie dievišķās dabas (sal. 2 Pēt 1.3.4)? Skaidri un gaiši: neko citu, kā vien savas sirds nopūtas un bēdas, savu grēku un postu. Tā nu tā ir pilnīgi nevienlīdzīga laulība, tajā princis prec ubadzi. Viņš ir mūžīgā gaisma, mēs – tumsība, Viņš ir dzīvība, mēs – nāve, Viņš ir taisnība, mēs – grēks.. Mēs esam kaili un netīri – Viņā mēs topam nomazgāti (no grēka) un apģērbti (ar taisnību) Debesu kāzu dienai. Mēs visu, kas nepieciešams Debesu godībai, saņemam no sava līgavaiņa. No līgavas tiek gaidīta tikai uzticība, ka tā apliecina: es ar visu savu sirdi un dvēseli piederu tikai un vienīgi Tev un nevienam citam, Tu esi mans un es esmu tava. Tu mani esi nomazgājis tīru no visiem grēkiem un piešķīris man taisnību. Ar to – ar šīm Tava goda drēbēm es droši varu nākt ķēniņa kāzās un ieiet mūžīgā svētlaimē un nebeidzamā priekā.