Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

¹⁰ Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. ¹¹ Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. ¹² Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, ¹³ katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. ¹⁴ Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ¹⁵ ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.

Apustulis Pāvils turpina apskatīt jautājumus, kas saistīti ar mācītāja jeb Dieva vārda sludinātāja amatu. Kā jau pagājušo reizi dzirdējām, ir ļoti svarīgi, ka mācītāji, kas draudzē nāk un iet, sludina vienotu evaņģēlija mācību, nevis katrs pa savam. Piemērs par diviem pretrunīgiem peldēšanas instruktoriem – viens māca, ka peldēšanas tehniku ir svarīgi vispirms sākt apgūt krastā, mācoties kustības un elpošanas tehniku, savukārt otrs māca, ka vajag tikai mesties ar joni iekšā dziļumā un tad peldēt prasme būs rokā. Kam lai klausa un no kura lai labāk mācās? Joki mazi, jo runa ir par cilvēka dzīvību. Garīgajā nozīmē – par viņa mūžīgo dzīvību.

Tā nu ir svarīgi – lai neviena dvēsele netiktu mulsināta par to, kādā ceļā ir jāstaigā; ir svarīgi, ka mācītāji pārstāv nepretrunīgu un evaņģēlisku sludināšanu, kas ir praviešu un apustuļu mācības harmonijā jeb pēctecībā. Tā ir tā sauktā apustuliskā sukcesija, kad tā ir pareizi saprasta un lietota. Tātad šī apustuļu sukcesija izsaka, ka evaņģēlija sludināšana tiek turēta skaidra un nesagrozīta, un kā tāda tā tiek pārmantota tālāk, no paaudzes uz paaudzi. Draudzē (baznīcā), kur tiek sludināta skaidrā evaņģēliskā mācība, Svētais Gars dāvā, proti, ceļ un veido – vienīgo pareizo ticību. Tāpēc tā ir arī draudzes atbildība, kādi mācītāji tai ir. Tām ir jābūt draudzes rūpēm, lai Dieva vārda studentiem būtu iespējams mācīties krietnā seminārā, kurā sagatavošana ir saskaņā ar baznīcas konfesionālajiem dokumentiem (luterāņiem tie ir ietverti Konkordijas grāmatā), kuros ir pausta skaidrā Evaņģēlija mācība. Tas ir nepieciešams, lai tiktu audzināti uzticami mācītāji, kas prot pareizi atšķirt bauslību un Evaņģēliju. Kad par to ir gādāts, tad draudzē tik tiešām pastāv tā dēvētā  apustuliskā sukcesija, tas ir, tiešā saikne ar to skaidro mācību, kādu sludināja apustuļi, īpaši jau Pāvils.

Nepareizi par apustulisko sukcesiju māca tie, kas apgalvo, ka šī saikne tiek saglabāta un nodota tālāk ar roku uzlikšanu, īpašiem bīskapiem (no īpaši titulētām amatu hierarhijām), uzliekot rokas kādas baznīcas bīskapam, kas caur šo rituālu iemanto tā saukto apustulisko sukcesiju un tādā maģiskā ceļā „izdala” to saviem mācītājiem roku uzlikšanas ceļā. Tā ir augstprātības un pagāniskās dievbijības pazīme, ar ko kristietībai nav un nedrīkst būt nekā kopēja. Tāda mācība autoritatīvi tiek ieviesta LELB un tā, kad tās piekritēji "gūst varu", ārda evaņģēliski luteriskās baznīcas patieso pēctecību Latvijā. Mūsu zemē Reformācijas vēsts, kā zināms, tika uztverta jau Reformācijas sākuma posmā. Tālāk evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijā rūpējas, lai tās vēsts paliktu skaidra un nepretrunīga – cauri gadsimtiem un no paaudzes uz paaudzi tika saglabāta šī apustuliskā pēctecības saikne, ko nodrošina luteriskās baznīcas mācība. Problēmas sākās pēc 1919. gada, kad tika dibināta LELB, kura, politisku motīvu vadīta, atteicās no gadsimtos koptās pārvaldes un kā paraugu sāka uzskatīt Zviedrijas modeli. No turienes arī pakāpeniski tika ievazāta maldīga apustuliskās sukcesijas mācība. Zviedrijas baznīca ļoti lepojās, ka pēc Reformācijas ieviešanas tā tomēr esot saglabājusi paša pāvesta iesvētītos bīskapus un līdz ar to arī pāvestībā maldīgi mācīto apustulisko sukcesiju. Šis zviedru "īpašais lepnums" ir aplipinājis arī luterāņu bīskapus citur pasaulē, kur šie bīskapi ļaujas maldu garam, meklēdami svētību pasaulīgā varā un ietekmē, bet pamezdami novārtā savas baznīcas apustulisko mācību – patiesās svētības avotu. Mūsdienu LELB šos maldus ar īpašu baznīcpolitisku izveicību pārstāv un īsteno arhibīskaps Jānis Vanags. Tieši šī kliedzošā un apzināti kultivētā pretruna ar skaidru evaņģēlija mācību ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mūsu draudzes ir norobežojušās no šiem procesiem, pasvītrodamas, ka vēlas būt konfesionālas, proti, uzticīgas mūsu ticības apliecībām. Mūsu mēģinājumi stāties ceļā šai herēzei esot LELB iekšienē un aicinājumi turēties pie evaņģēliski luteriskās baznīcas mācības, ko skaidri pauž Konkordijas grāmatā ietvertie mūsu baznīcas ticības apliecību raksti, nekad nav tikuši atspēkoti ar skaidriem Dieva vārdā balstītiem argumentiem, bet atgrūsti ar pasaulīgās politikas līdzekļiem. Pieņemt tādus varas cīņas noteikumus mēs esam uzskatījuši par neiespējamu un garīgā ziņā – pat bīstamu un nekristīgu attiecību veidu. Tāpēc esam nodevuši to Dieva rokās, iziedami no tādas atklātus maldus pieļaujošas kopības, nepārtraucot lūgt par vienības atjaunošanu Dieva Garā un evaņģēlija patiesībā.

Pāvilu Dievs bija īpašā veidā izredzējis kā mūsu baznīcas misionāru – viņš bija apustulis – tāds, kuram Dieva spēkā bija dota autoritāte jeb pilnvara likt mācības pamatu. Kas ir šis pamats? Tas nav kāda cilvēka izdomāts, bet Dieva dots – Jēzus Kristus. Vai tad apustulim dotā pilnvara nozīmē, ka tagad varētu sist saujās un teikt: “Nu, re, tagad man rokas brīvas un es varu Dieva vārdā izplatīt personiskos uzskatus un aizraušanās? Teiksim, visādos ceļos stiprināt bīskapu politisko ietekmi pasaulē vai sākt dibināt biedrības un brālības, kas izveicīgi un ar visiem līdzekļiem apkaro pasaules bezdievību”? Tā ir darījuši jezuīti – saukdamies Jēzus vārdā un ar nodomu stiprināt Romas bīskapa – pāvesta varu, kā arī liekot par mērķi vērsties pret reformāciju, viņi attaisnoja visas savas intrigas un pat slepkavnieciskas sazvērestības – šī „labā darba” dēļ. Ko viņi ir cēluši un turpina celt uz šī fundamenta – Jēzus Kristus?

Ir arī tādi mācītāji, kas domā – nu ja, apustulis ir licis pareizo fundamentu un ar to pietiek. Tagad katrs pats var izvērsties, kā sirdij tīk – uz šī fundamenta jeb pamata varu izvērsties ar visādu celtniecību – būvēt uz tā dažādu liturģisko arhitektūru, pārstāvēt modernus filozofiskus vai ezoteriskus uzskatus, propagandēt sev tīkamas tradīcijas un rituālus. Vai tas ir zelts, sudrabs, dārgakmeņi, ko viņi būvē uz apustuļa liktā un Dieva dotā fundamenta? Vai tam ir kāda vērtība pestīšanas ceļa – krustā sistā Pestītāja pasludināšanā, kura dēļ Dievs mums ir devis savu Kristu? Nē, tas ir siens un salmi – nožēlojamas zaru būdiņas, kas tiek slietas uz šīs klints.

Mācītāji ir Dieva vārda kalpi un viņiem ir jāapzinās, ka tas, ko viņi ir būvējuši, nāks Dieva priekšā tiesas dienā. Pāvils te lieto spēcīgu ilustrāciju. Mācītāji, kas ir palikuši uzticīgi viņiem uzticētajam vārdam un nav ļāvušies vilinājumiem izmantot savu amatu pašu gudrības (bieži, - savu hobiju) sludināšanai, ir būvējuši ar zeltu un sudrabu. Zelts, sudrabs un dārgakmeņi izsaka tādu doktrīnu, kas ir saskaņā ar apustuļa likto fundamentu.

Kamēr neuzticīgie uz šī fundamenta ir turpinājuši būvēt no tādiem „ugunsnedrošiem” materiāliem kā koks, salmi un siens. Pāvils nesaka, ka viņu maldi būtu tik nopietni, ka viņi būtu nolieguši Jēzu Kristu, Pestītāju, un ka Viņš ar saviem grēkiem ir miris par pasaules grēku. Tāda mācība tad nestāvētu uz tā pamata, kas ir Jēzus Kristus, bet gan uz cita. Drīzāk šīs koka, salmu vai siena doktrīnas ir šķības un ļoti nedrošas būves. Atcerēsimies pasaku par trīs sivēntiņiem – ļaunajam vilkam nevajadzēja daudz pūļu, lai nojauktu slinko brāļu gan salmu, gan zaru mājiņas. Ko nozīmē uz šāda fundamenta – kas ir Jēzus Kristus – turpināt celt no salmiem vai zariem? Tas ir tā, it kā uz vareniem un dziļi iegremdētiem pāļiem būtu uzbūvēti dārza namiņi, lapenes vai tml. Šādas ačgārnas un cilvēku izdomātas konstrukcijas novērš cilvēku uzmanību no fundamentā liktās patiesības – Jēzus Kristus evaņģēlija par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu, atgriežoties zaudētajā kopībā ar Dievu.

Tādas maldu „uzbūves” uz patiesīgā un vienīgā fundamenta ir, piemēram, sakramentu noraidīšana, mācības par purgatoriju, jau pieminētā maldīgā mācība par kalpošanas amata autoritāti (nepareiza apustuliskās pēctecības mācība), bauslības un evaņģēlija vietām sajaukšana (legālisms), kā arī cilvēka līdzdarbošanās pestīšanā (sinerģētisms). Nevar teikt, ka šādas mācības tūlīt pat iznīcina ticību, bet gan – pakāpeniski vājina to, kamēr kaut kad arī sāk apdraudēt un iznīcināt dāvāto ticību.

Mēs luteriskajā baznīcā uzskatām, ka ticības apliecībai ir izšķiroša nozīme, jo tā uzrāda mācību – pareiza (patiesa) ticība un pareiza sludināšana nav atraujamas viena no otras. Tikai sistemātiski uzņemot skaidras mācības vārdu, tas ir, uzklausot Evaņģēlija vēsti un lietojot sakramentu, cilvēkā var rasties un noturēties patiesa ticība. Un tikai patiesā ticībā cilvēks ir glābto sadraudzībā jeb svēto kopībā. Turpretim neskaidra un sagrozīta mācība jeb herēze pakāpeniski grauj cilvēkā Dieva žēlastības dibināto ticību, baro un uztur veco grēka dabu, miesas prātu, kas beigās liek atkrist cilvēkam no glābjošās ticības un zaudēt mantojumu, ko Dievs viņam ir paredzējis un apsolījis.

Jā, Dieva apsolījums ir, ka glābs katra personiskā ticība. Taču cik lepnam un pašpārliecinātam jābūt cilvēkam, kas uzskata savu ticību par tik spēcīgu – ka tā var diendienā lietot sapuvušu un pat indīgu barību, bet tik un tā būs dzīva un neapdraudēta. Tādi cilvēki acīmredzot tic savādāk, proti, ka ticība ir viņa paša ražots produkts – viņa dievbijīgā rakstura īpašība (vai nu iedzimta, vai izstrādāta), nevis Dieva dāvana mums. Tā ir aplama izpratne par ticību. Tā būtībā nav evaņģēliska, bet bauslības tipa ticība un Jēzus ar savu sludināto mācību to ir skaidri noraidījis, norādīdams farizejiem, ka viņi ir melu un liekulības gūstā.