Kristus stiprinājums draudzei beigu gaidās

Miljoniem ir gadu, kas bijuši iepriekš, miljoniem ir to, kas vēl būs – kur tad paliek jūsu Kristus apsolītā nākšana, kur apsolītais pasaules gals un pastarā diena?  – tā dažkārt dzird no niknajiem smējējiem. Tā mēdz spriest Dieva vārda noliedzēji – ateisti. Gadu no gada baznīcā gājēji dzird par pasaules galu, it īpaši beidzoties baznīcas gadam, kad tiek sludināts pasaules gala tuvums. Jau apustuļi bija pārliecināti, ka tas ir pavisam tuvu. To īpaši skaidri dzirdējām šīs dienas vēstules lasījumā no 1 Tes 4. Arī Mārtiņš Luters dzīvoja pastarās dienas gaidās un pārliecībā, ka tas iestāsies pavisam drīz. Daudziem tas liekas dīvaini, ka mēs, kristieši, arvien vēl gaidām pasaules galu un ticam, ka tas tik tiešām nāks drīz – kopā ar mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu, un mūsu prieku neviens mums vairs nevarēs atņemt. Viņš nāks drīz arī tiem, kas apsmej Viņu un mūs, kas Viņu gaidām. Raksti saka: “Bet to vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadu kā viena diena. Tas Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet, ka visi tiek izglābti un nāktu pie atgriešanās.” (2 Pet 3, 8.9).

Arī šodienas evaņģēlijs runā par to pašu: Jeruzalemes sagraušana, tāpat kā grēku plūdi un Sodomas un Gomoras bojā eja, ir pasaules gala tēlojums. Kristus šeit paredz Jeruzalemes nopostīšanu, kas pavisam konkrēti notika visai drīzā nākotnē – 70. gadā, kad Romas imperatora karaspēks Pompeja vadībā iznīcināja Jeruzalemi un pārvērta tās templi par drupu kaudzi. Taču Jēzus grib mūs brīdināt ne tikai par to. Vēsts par laika beigām ir domāta cilvēkiem, kas dzīvos nākošajos laikmetos. Visvairāk jau mums, jo mēs taču dzīvojam tieši tagad – pašā beidzamajā laikā.

Jēzus ne tikai paredz drīzu nākotni, Viņš arī dara zināmu, ka pienāks tāds fatāls (liktenīgs) brīdis laikā, kad postā iešana būs neatgriezeniska. Tajā vainojama būs nevis militāra agresija, bet gan jūdi paši (norāde uz Daniēla pravietojumu par 9, 16... : postījumu negantība bija templī pie altāra novietotā Kaligulas statuja – pagānu elkdievība dzīvā Dieva templī). Dieva varā ir katrs notikums – tāpat arī Viņa varā bija apturēt postažu, kas nāca ar Pompeja karspēku, un svētās vietas izpostīšanu. Bet tam tā bija jānotiek, jo mērs vienreiz bija pilns.

Jeruzalemes posts 70. gadā arvien paliek kā zīme mūsu dienām. Nāk visas pasaules gals, visas bezdievības un netaisnības sakāves diena. Bet vienlaikus tā būs lielā uzvaras diena, kas vēstīs par jauna pasaules laikmeta iestāšanos, par mīļo pastaro dienu, par Dieva taisnības galīgo triumfu pār ļaunumu. Visiem, kuri būs tērpušies Kristus taisnībā, tā nozīmēs pilnīgu pestīšanu – atbrīvošanu no grēka, velna un nāves varas. Evaņģēlists Lūka paralēlā aprakstā vēsta: “Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” (Lk 21, 26-28).

“Stiprinaities!” Tieši to Jēzus māca mums – savai draudzei. Ir svarīgi izturēt līdz galam, pārciest “šīs dienas” visa piepildīšanās priekšvakarā, jo kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts. Bet līdz tam grūtības būs lielas un tās skars arī izredzētos. Daudzi tiks pievilti, daudzi atkritīs... Dievs, palīdzi un pasargā, ka tas nenotiek ar kādu no mums, ar mani!  Kā tad mums būs gatavoties, kā stiprināties šo izšķirošo notikumu gaidās? Mūsu Kungs un Pestītājs dod dažas vērtīgas norādes šajā sakarā:

1. Bēdziet! Aicinot kristiešus bēgt no jūdu galvaspilsētas, Jēzus grib mūs aicināt bēgt arī no jūdu likteņa. Jeruzalemes kristiešu draudze bija pareizi uztvērusi šo brīdinājumu un, pienākot kritiskajam brīdim, kad romiešu karaspēks tuvojās pilsētai, tie nevis vilcinājās un mēģināja savā prātā izsvērt izredzes, bet glābās bēgot. Ko tas nozīmē mums šodien? Redzot piepildāmies vienu vai otru zīmi, mūsu reakcijai arī jābūt tūlītējai. Sastopoties ar bezdievīgiem spēkiem un Kristum naidīgiem spēkiem, kas pretojas Viņa skaidrajai mācībai, kas ir pretrunā ar Viņa patieso baznīcu, mums ir jābēg – īpaši no viltus praviešiem, kas no kanceles sludina maldus vai ved mūs konfesiju kopībā uz patiesības rēķina. Tas arī nozīmē bēgt no jūdu likteņa! Neviena cita tauta nav bijusi spiesta izpirkt savu vainu tik lielā mērā, kā jūdi. Tā bija tauta, ko Dievs pats bija izraudzījies par savējo, no kuras bija jānāk Dieva vārda – pestīšanas vēsts sludinātājiem visām pārējām tautām. Neviena cita tauta vēsturē nav bijusi tā svētīta. Bet tā pati tauta noniecināja Dievu Dēlu – Jēzu Kristu, par kura nākšanu sludināja pravieši un kura atnākšana bija jūdu ticības centrā. Kristieši ir Jaunās Derības tauta un mums ir jāuzmanās, ka mūs neskar tāds pats liktenis, kā Vecās Derības tautu. Īpaši mūsdienu laikmetā, kuru raksturo atkrišana no patiesības, no skaidrās mācības, kā arī liberālisms un postmodernisms.

Tātad, bēgt no jūdu likteņa nozīmē bēgt no Kristus krustā sišanas, no Viņa noniecināšanas, no Evaņģēlija atraidīšanas. Jūdi nav pieņēmuši Kristu līdz pat šai dienai. Līdz pat šai dienai netrūkst saduķeju – šo skeptiķu un agnostiķu (apšaubītāju) un farizeju – tas ir tādu, kuriem Jēzus patiesībā traucē, kas paši ar saviem nopelniem jūtas svēti un cienīgi Dieva priekšā tieši kristiešu vidū. Tas ir tas pats “iekšējais jūds” mūsdienu cilvēkā, visvairāk jau ticīgajā, kas tā aizrāvies pats ar savu svētumu, uzskata savu ticību par nesatricināmu un pareizu, kurai skaidrās mācības vairs nevajag. No tādiem un tiem līdzīgiem ir steigšus jābēg!

2. Lūdziet! Jēzus neaicina uz fanātiskām, tas ir, aplamām lūgšanām, kas, nākot kara postam (globālai krīzei), grib panākt tā apstādināšanu. Tādas lūgšanas līdzinātos pavēles došanai Dievam, mēģinājumam regulēt Viņa nodomus. Tā būtu aplama lūgšana. Mums ir jāpaļaujas uz Dieva apsolījumu, ka Viņš gādā par saviem bērniem, virza vēstures gaitu un liek nākt savai valstībai nevis tāpēc, ka mēs par to lūdzam. Viņa varā ir pilnīgi visas lietas, un Viņš zina labāk, kā mums vajag. Jēzus mūs aicina uz svētīgu Dieva bērnu lūgšanu paļāvībā, ka Tēvs tās dzird un par mums rūpējas. Aicinājums lūgt tekstā izskan kopsakarībā ar Jēzus līdzjūtību par grūtniecēm un zīdītājām, kurām šādos bēgšanas apstākļos klāsies visgrūtāk. Tas ir vājā un posta nomāktā lūgums pēc palīdzības – lūk, tāda ir patiesa lūgšana ticībā! Tā lūdz caur Kristu, Kristus dēļ un paļaujas, ka tieši tādēļ Dievs mūs dzird un gādā par mums. Mēs bieži esam bezpalīdzīgi dažādu globālu kataklizmu priekšā. Ko mēs spējam mainīt, teiksim, asiņainajā karā Čečenijā vai visā kliedzošajā cietsirdībā, kas valda pasaulē? Ateisma un Kristus noniecināšanas netaisnību priekšā? Ko mēs varam mainīt valsts ierēdņu bezkaunīgajā korumpētībā? Vai mēs varam aizkavēt pasaules gara ielaušanos baznīcā un maldu mācību izplatīšanu no kancelēm un altāriem? Mēs esam bezpalīdzīgi visa tā priekšā. Mums ir tikai viena cerība un tikai viens var palīdzēt: Kristus. Viņš var stāties ceļā visām ļaunajām varām un valdībām, viņš var aizstāvēt mūs no visa ļauna – pie Viņa mēs vēršamies ar savām lūgšanām. Kristus ir apsolījis saviem ļaudīm Aizstāvi – Svēto Garu, kas viņus mierinās, aizstāvēs un vadīs visā patiesībā. No turienes arī rodas skaidrība, kā rīkoties – kā dzīvot saskaņā ar Dievu vārdu un savu sirdsapziņu tāda posta un melu varas apstākļos.

Tuvās baznīcas gada beigas allaž norāda uz tuvajām pasaules beigām – visu šo dižmanību un lepnību, kad visi šīs pasaules varenie piedzīvos galu. Tāpat kā toreiz no Jeruzalemes nepalika vairs nekā, arī šī debess un zeme pazudīs, bet Kristus runātais vārds paliks mūžīgi. Viņš ir uzvarējis pasauli un nāves spēku ar savu Augšāmcelšanos tādā visspēcības varenībā, kas ir augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku vai vārdu, kas tiek minēts gan šinī laikā, gan nākamajā. Ar savu Evaņģēlija vārdu Viņš ir satvēris arī mūs – pievienodams mūs savai miesai Kristībā. “Nebīsties, jo Es Tevi atpestīju; Es Tevi saucu Tavā vārdā. Tu esi mans!” Ar šo pašu vārdu Viņš mūs sakausē kopā Vakarēdienā – zem maizes un vīna, savienodams mūs ar savu miesu un Jaunās derības asinīm. Tā mēs jau šinī pēdējā laikā saaugam kopā ar Viņa vārdu katru reizi, saņemot Absolūciju un nākot pie dievgalda, lai paliktu kopā ar to mūžībā – jaunajā Jeruzalemē ar jaunajām debesīm un jauno zemi. Āmen.