Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. ² No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. ³ Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis. ⁴ Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs. ⁵ Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.

Mācītāji ir draudzes kalpi. Pāvils jau iepriekš norādīja – un mēs to rūpīgi esam iztirzājuši. Tagad viņš norāda arī, ka mācītāji ir Kristus Dieva vārda jeb Viņa noslēpuma kalpi. Te nav pretrunas, drīzāk viens papildina otru. Būt par kalpu Dieva draudzei nozīmē tādas pašas attiecības arī ar Dievu. Mācītājiem tātad ir dubultatbildība – Dievs uztic viņiem pārvaldīt savu vārdu, lai viņi kalpotu ar to draudzei. Būt uzticamiem namturiem, tas nozīmē, gādāt, lai kunga manta tiktu saglabāta un pienācīgi uzturēta, lai nekas no tās neietu zudumā. Manta, kas ir mācītāju pārvaldījumā, ir Dieva vārda atklātā patiesība. Tā ir domāta visiem – pestīšanai, glābšanai, atbrīvošanai no grēka lāsta un mūžīgās dzīvības apsolījumam, mierinājumam un stiprinājumam.

Tad nu par šīs mantas lietošanu Dieva noteiktajā kārtībā (proti, Dieva prāts ir, ka visi atgriežas no grēkiem, ka visi iemanto pestīšanu) ir atbildīgi mācītāji – kuri tad kalpo ar Dieva vārdu cilvēkiem, kas šajā vārdā saskata vēsti par savu pestīšanu, pulcējas ap to, grib saņemt šo vārdu kā svētību visos tajos veidos, kādā Dievs pats to ir nolicis (mācīšanā, sludināšanā, absolūcijas mierinājumā un sakramentos).

Korintieši gribēja, lai viņu mācītāji būtu izcilas personības un sabiedrībā ietekmīgi līderi – tādi, kādu netrūka pasaules bērniem. Pāvils te atkal norāda, ka viņu izpratne par kristīgu mācītāju ir aplama. Dieva acīs tiem ir vērtība vispirms to uzticamībai, to pastāvībai, noturībai patiesības vārdā, viengabalainībai un pakļāvībai jeb paļāvībai uz ticības apliecību, uz mācības patiesību, kas ir patiesā sevis nodošana Dievam. Līdzība par talentiem no Mt 25: uzsvars, kas atkārtojas: labi, tu godīgais un uzticamais kalps...

Tātad nevis kādi retorikas talanti vai intelektuālā apdāvinātība ir pirmajā vietā, bet uzticamība. Piemērs no Reformācijas laika – mācītājs Quadratus, kas vienmēr un stūrgalvīgi atgādināja Melanchtonam viņa novirzīšanos...

Kristīgā draudze ir aicināta novērtēt savus mācītājus, vai tie tik tiešām ir evaņģēliskās patiesības paudēji, bet viņi nav aicināti viņus tiesāt. Viņu uzticamību tiesās tikai Dievs pats. Tas nozīmē, ka viņi nāks grūtākā tiesā, daudz lielākā atbildēšanā par to, kā ir pildījuši savu aicinājumu. Draudzes locekļi gan spēj atšķirt maldu mācītāju no patiesā. Maldu mācītājs viņiem ir jāpatriec, jo tas ir viltus gans. Bet par savu kristīgās vēsts mācītāju, kas māci skaidru vēsti, viņiem ir jāpateicas, viņi nespēj un arī nedrīkst viņu tiesāt. Tas nozīmē: vērsties ar saviem viedokļiem pret viņu.

Pāvils saka, ka nav arī pats savs tiesnesis. Viņam ir vien vienkārši jānes tā vēsts, kuru viņam ir uzticēts nest, jāmāca tā mācība, kuru viņš saņēmis un jāpaļaujas uz Dievu, uz Viņa spriedumu. Mācītājs, kā ikviens kristietis, labi zina, kāds ir Dieva spriedums. Viņam katru reizi tas ir jāpasludina draudzē, kad grēcinieki pēc bikts saņem Absolūciju, bet tomēr – mācītājs nekad nedrīkst aizmirst savu atbildību. Viņš nevar ļauties arī pats savam viedoklim vai uzskatiem par kalpošanu, kurā viņš ir aicināts – tā ir Dieva lieta, Viņa evaņģēlijs, Viņa draudze. Luters savās lūgšanās daudzkārt to apliecina: Dievs, es eju sludināt Tavu evaņģēliju, ne savējo, tā ir Tava draudze, ne manējā – liec man izdarīt savu darbu, bet par visu citu – gādā Tu, par citu es nevaru nedz spriest, ne zināt, nedz atbildēt.

Tātad mācītāja atbildība ir darīt savu darbu, bet cik cilvēku atgriežas, cik nē, cik atkrīt un cik paši atgrūž šo vēsti, kādas sekas ir tam, ka Dieva patiesība tiek pasludināta – par to lai atbild Dievs pats. Luteram bija īpaši svarīgi, jo tad, kad viņš uzticīgi pildīja to, kas tiek gaidīts no Dieva vārda kalpa, no mācītāja, viņa acu priekšā visa ierastā pasaules kārtība sāka ļodzīties, sākās liela politiska un sociāla viļņošanās. Luters to nebūt tā negribēja un neilgojās kļūt par tādas lielas kustības aizsācēju. Bet tā notika ne pēc Lutera prāta. Baznīca sašķēlās, zemnieki sāka trakot, cilvēki atmeta iepriekš uzliktās dievbijīgās izturēšanās normas un daudz ko arī pārprata.

Visu to ienaidnieki bāza acīs Luteram: redzi, ko tu esi izdarījis, redzi, ko tava sludināšana ir panākusi... tu esi pie tā vainīgs. Luteram tie allaž bija ļoti grūti brīži (tie bija paša Sātana uzbrukumi un apsūdzības), un tieši šajos ļoti smagajos brīžos viņš meklēja palīdzību pie sava Dieva un atrada tur mierinājumu un apskaidrību: “tā ir Dieva vēsts, viņa patiesība, Viņa evaņģēlijs. Es esmu to uzticīgi pasludinājis – tā ir mana atbildība, bet par pārējo atbildi Tu, Dievs, tā nav mana darīšana.” Tā Luters novēla visu atbildību uz Dievu. Un to tik tiešām var darīt tad, ja esi uztvēris savējo, esi pildījis savējo. Daudz kur mūsdienu kristietībā ir tieši otrādi: par to, vai mācītāji ir uzticami namturi, neviens daudz nebēdā un mācības skaidrība arī no viņiem netiek prasīta. Tas, ko priekšniecība sagaida un par ko prasa atbildi, ir draudzes pieaugums un tās īpašumu vairošanās, sasniegumi un dažādu dievbijīgu akciju rādītāji, ietekme pašvaldībā un uzņēmēju (labāko ziedotāju) vidū un tamlīdzīgas lietas. Viss otrādi... un ar sāpēm un sarūgtinājumu ir jāatzīst, ka šī runa neskar svešas zemes un svešu ticību. Ar to cieš un smagi sirgst evaņģēliski luteriskā baznīca mūsu valstī. Būtībā jau ar to cieš cilvēka grēka daba. Ja tai neuzliek iemauktus, tā izvēršas arī baznīcas lietās, tās iekšienē. Tā kļūst agresīva un izdara lielu postu, prasīdama no saviem kalpiem pretējo, kā to pieļauj pie Dieva vārda saistīta sirdsapziņa. Tā oficiālā baznīca kļūst par dīvainu iestādi – apvienību vai partiju, kas spiež savus kalpus būt tieši par neuzticamiem namturiem.

Tā ir traģiska situācija un mums, kas esam piederīgi Kristus baznīcai, ir nevis jāpriecājas par šīs oficiālās jeb lielās luteriskās baznīcas pagrimumu un jādomā – redz, cik pareizi, ka neesam kopā ar viņiem, bet jādomā, ko spējam darīt, lai šo situāciju mainītu. Tas gan nenozīmē kaut kādā veidā traucēt tiem, kas ir palikuši šajā struktūrā, bet allaž vienu un to pašu – apliecināt patiesību ar savu evaņģēlisko stāju, ar savu baznīcā nākšanu un dzīvi ticībā, ar savu interesi mācības jautājumos un savu „luterisko patriotismu”. Un tas attiecas ne tikai uz mācītājiem, bet uz visiem, jo mācītāji jau nav atrauti no draudzes, viņi pieder draudzei, bet draudze – Dievam.

Šinī fragmentā 4. pantā Pāvils parāda vēl kādu svarīgu kristīgās dzīves un ticības patiesību: katram uzticamam kristietim – tātad ne tikai mācītājam, bet ikvienam – ir jājautā sev dienu no dienas: kāds ir mans stāvoklis Dieva priekšā. Kad ticīgais cilvēks pats izmeklē sevi, tad bieži vien atbilde būs – es nekādas vainas un pārkāpumus pie sevis neapzinos...

Un tā bieži jo bieži būs visnotaļ patiesa konstatācija. Ko tad mums teikt: vai šāda mūsu pašu atziņa – man nav nekādas vainas – mūs taisno? Nekādā gadījumā. Mums ir jāļauj sevi izmeklēt Svētajam Garam. To dara Dieva vārds. Tas saka, ka visi ir grēkojuši. Tam ir jāuzticas. Nevis sev pašam. Tas nozīmē, ka paši no sevis – neatkarīgi, vai mēs apzināmies savas vainas un pārkāpumus vai nē, mēs esam pelnījuši neko citu, kā Dieva dusmas un sodu (atgādne par grēksūdzes lūgšanu dievkalpojumā!), bet mums tas ir jāuztic Dievam – šis spriedums. Mums ir jāzina, kāds ir Viņa prāts (Rom 8, 31 ff.). Kristus ir šeit, kas mūs taisno, kas ir nomiris par mums, lai mēs pazuduši un pazudināti varētu iemantot Dieva taisnību.

Tātad: mūsu taisnība Dieva priekšā nav atkarīga no mūsu sajūtām, no mūsu sirdsapziņas, vai tā ir tīra vai brīva. Bieži tajās draudzēs, kur priekšplānā maldīgi tiek liktas sajūtas, nevis Dieva mācība, daudzi staigā kā svētie un stāsta arī citiem, ka ir Svētā Gara pilni un ka savu veco Ādamu vairs nav redzējuši kopš „otro kristību” brīža baptistu draudzē, kad viņos iestājies tāds miers, tāds miers sirdī, it kā pats Dievs viņus būtu iecēlis Debesīs. Tie ir bīstami maldi un norāda, ka šim cilvēkam ir viltus miers, ka viņš ir paļāvies pats uz sevi un glaimo pats sev, bet Dieva vārda patiesībai neļauj nākt pie sevis.

Bet šī patiesība atmasko mūsos grēcinieku, un tad – noliek mūsu priekšā Kristu, kuram ticot, mēs saņemam Viņa svētumu, Viņa mieru, ne savējo. Ar savējo mēs būtu pazuduši.