Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

Šī ir smaga lekcija, kas bija jāuzklausa draudzei Korintā no apustuļa puses. Draudzē bija pārsvarā labi pārtikuši un lepni ļaudis. Tādi parasti uzskata, ka visa viņu labklājība ir viņu pašu nopelns, bet uz citiem, kuri nav tik „daudz sasnieguši”, skatās no augšas. Tā ir klaji nekristīga attieksme, kas pārņēmusi šos cilvēkus, un ja tā paliks, šīs dvēseles atkal nonāks pazušanā. Tāpēc Pāvils dodas uzbrukumā. Ievērojiet! Nevis, lai moralizētu un nosodītu, bet lai glābtu. Glābšanai dažkārt ir nepieciešama aktīva iejaukšanās, arī spēks un uzbrukums. Kad ienaidnieks ir ieņēmis cietoksni, to atkarot nav iespējams ar maigiem lūgumiem – tad ir jāpaceļ šķēpi un jāuzbrūk. Tā darīja Kristus visu to labā, kurus bija savā jūgā saistījis ļaunais velns. Luters par to dzied kā par stipro karavīru, kas ar spēku atbrīvo mūs, kas esam vāji. Pauls Gerhards – mūsu baznīcas lielais dziesminieks – savā adventa dziesmā Kā būs man Tevi saņemt to sauc: Tas Kungs, kas varens karā... Tā nu Pāvils šausta un satriec visas korintiešu pašapmierinātās un nekristīgās iedomas.

Izteiksme ir ironiska, bieži sarkasma pilna un skarba: skat, jums jau ir viss, ko jūsu sirds kāro, jūs esat palikuši kā kungi un valdnieki, kas noraugās no augšas uz leju – uz parastajiem ļautiņiem. Pāvila sarkasms kļūst vēl asāks: viņš saka, man šķiet, ka Dievs ir nolicis mūs, apustuļus, citu izsmieklam. Te viņš salīdzina ar Romiešu triumfa gājienu. Šīs procesijas pēdējās rindās tika ielikti cilvēki, kuri bija nolemti nāvei. Pirmajās rindās bija varas pārstāvji, varenie, bagātie, slavenie. Tiem pūlis uzgavilēja un tos apbrīnoja. Bet, kad viņi bija pagājuši garām, parādes procesijai sekoja šo nolemto ierinda (gūstekņi, nodevēji?). Viņi bija nodoti saplosīšanai pūlim. Viņi tika pieslēgti šai ceremonijai ar nolūku izklaidēt pūli, ļaut viņiem arī kādu nolinčot un tādējādi baudīt uzvaras saldmi.

Pāvils asi cērt: tā jūs izturaties pret Dieva paša sūtītiem kalpiem! Tas ir tāpat, kā Jēzus stāsta jūdiem līdzībā par aizceļojošo vīna kalna saimnieku, kurš sūta savus kalpus pie nomniekiem un tie viņus apsmej un dažus no tiem nolinčo (Lk 20, 9 ff). Visiem, kas kaut cik pazīst Bībeli, ir zināms, ka vīna kalna Kungs nāks un iznīcinās šos nodevīgos un slepkavnieciskos sava īpašuma apsaimniekotājus. Kādā citā vietā mūsu Kungs nosauc jūdus par velna bērniem (sal. Jņ 8). Tie ir briesmīgi spriedumi, ko par sevi ir jādzird korintiešiem, bet reizēm tikai tādi briesmīgi pasludinājumi ļaut atjēgties tiem, kas ir nonākuši velna pavadā un kā apmāti vairs neseko savam Kungam, bet sātanam.

Tādā pašā sarkasmā Pāvils turpina (skat. 10.p): jūs uzskatāt mūs par muļķiem, kas neprot sludināt Kristus mācību, bet sevi par ļoti gudriem Kristus mācībā, kas ir sapratuši to labāk – tā teikt, mūsdienu kultūras kontekstā un ne vairs 17. gadsimta situācijā; jūs domājat, ka esat visās lietās stipri un pārāki par mums – arī garīgajās, domādami, ka mūsu mācība ir niekkalbjiem, bet tā „īstā” – atrodama pašu filozofiskajās pārinterpretācijās. Tādas, lūk, ir jūsu domas – šī ir apsūdzība, ko dzird korintieši. Tā ir nepatīkama situācija, tomēr tā ir patiesība un patiesība allaž ir labāka: tā spēj atbrīvot. Patiesību nes Dieva vārds: palieciet manos vārdos un patiesība jūs darīs brīvus.

Pāvils vēl piebilst: kaut arī ar tādu naidu sirdīs un nereti arī lāstu pār lūpām mēs tiekam sagaidīti visur pasaulē – mēs to svētījam, mēs tai pasludinām evaņģēliju – priecīgo vēsti par Dieva apžēlošanos pār visiem cilvēkiem (12-13. pants). Pāvils te uzdod skarbu jautājumu: vai jūs gribat mūs sagaidīt tāpat kā pasaulē? Kas īsti ir ar jums? Varbūt jums vienreiz sametīsies kauns? Vai jūs neesat gatavi būt par atkritumiem pasaulē Kristus dēļ? Vai jūs nemaz nespējat panest kādas grūtības un apmelojumus tā dēļ, kas jūs ir glābis?

Mēs, šodienas kristieši, kas studējam šo vēstuli un esam atzinuši, ka būtībā tajā atspoguļojas arī visas tās pašas problēmas, ar ko mokās draudzes mūsu laikos, - mēs varam tikai apbrīnot tos, kas bija gatavi atstāt visu, pazaudēt visu Kristus dēļ, paciest visu, lai tikai varētu saglabāt šo no Dieva saņemto dāvanu: ticību Kristum. Saglabāt bieži vien var tikai apliecinot. Mums ir visā nopietnībā jāpārdomā šīs lietas saistībā ar savu kristīgo dzīvi: kāda tā ir? Uz ko esam gatavi mēs? Vai tikai šīs korintiešu problēmas neskar arī mūs? Citādāk, vai vispār būtu jēga studēt šos Svēto Rakstu dokumentus?