Tas, kas noņem apslēptās lamatas

Adventa laikā mēs pārdomājam Jēzus Kristus nākšanu. Kā tas ir, ka Dieva Dēls ir atnācis pirmoreiz un kā tas ir, ka viņš nāks otrreiz atkal? Viņš ir atnācis žēlastībā, tapdams cilvēks un iemājodams mūsu vidū un vēl joprojām turpina nākt un mājot mūsu vidū kā vārds, kā šis izšķirošais Evaņģēlija vārds. Vienus, kas aizvien vēl ir pasaules tumsā, Viņš turpina aicināt atgriezties no grēkiem un ticēt grēku piedošanai, ko Dievs ir nodomājis dāvināt caur Viņu, otrus, kas ir jau ticīgo pulkā, Viņš turpina sagatavot un mierināt – ņemies drošu prātu, mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti un tev nav vairs jādzīvo bailēs gaidāmā pasaules gala priekšā, tu, kas tici Manam nopelnam tavā labā, vairs neesi nāves un velna varā, tu no pasaules tumsas esi ienācis dievišķā gaismā, no nāves – dzīvībā.

It kā vienkārša lieta – “ticēt”. Mēs esam sapratuši, ka ticēt Kristum nenozīmē pārcilvēcīgā piepūlē turēties pie kaut kādām prātam neaptveramām dogmām, bet gan vienkāršā, pat bērnišķīgā paļāvībā saņemt Tēva doto dāvanu – dzīvības vārda pasludinājumu. Tanī pat laikā Bībele daudz runā par to, ka saglabāt tādu ticību cauri šai dzīvei līdz tās galam nozīmē nepārtrauktu cīņu, ko var salīdzināt ar nogurdinošu maratona skrējienu. Jā, kā tas īsti ir – ticēt Jēzum Kristum, Viņa atnākšanai un gaidīt Viņa nākšanu atkal? Kas šajā ticībā ir vissvarīgākais? Ko darīt, ja savā ticībā Kristum – šajās pestīšanas gaidās mēs piedzīvojam grūtus brīžus, sirdi plosošu neziņu un pat vilšanos? Tie ir tie jautājumi, par kuriem liek pārdomāt mūsu šīsdienas teksts. Pirms mēs to secīgi apskatām, es tomēr gribu uzreiz dot atbildi. Tādos ticības pārbaudījuma un neziņas brīžos, kad liekas, ka es vairs nespēju turpināt šo maratona skrējienu, jo spēki izsīkst, bet līdz finišam vēl šķiet tik tālu, tad ir jāiet pie Jēzus paša un jāklausās Viņa vārdos, ko tie mums māca. Viņa vārdu mācībā ir spēks un skaidrība – viss, kā pietrūkst mums. Tur ir Dieva mierinājums, ko Viņš pārpilnībā ir sagatavojis saviem bērniem.

Jānis Kristītājs bija ieslodzīts cietumā, kad Jēzus kalpošana bija iegājusi izšķirošajā fāzē. Tur Jānis dzirdēja par Kristus darbiem. Ņemiet vērā: Kristus nebija Jēzus oficiālais uzvārds. Kristus ir Mesijas – Dieva apsolītā Pestītāja jeb Glābēja tituls. Jēzus publiskā darbība spilgti apliecināja šo titulu, ka šis Jēzus patiešām ir Kristus. Ikvienam kristietim, kas pazīst Evaņģēliju tekstus, šis Jāņa Kristītāja uzdotais jautājums (3. pantā) liekas dīvains. Kā viņš, kas Dieva atklāsmes spēkā bija norādījis uz Jēzu, apliecinādams, ka Viņš ir šis gaidītais Kristus, tagad var uzdot šādu jautājumu? Vai Viņš pats tam netic? Vai Viņš tagad ir sācis šaubīties par to, ko Dievs viņam tādā skaidrībā bija atklājis?

[Daudzi uzticami Dieva vārda kalpi ir skaidrojuši, ka Jānis pats nešaubījās, bet tikai viņa mācekļi, kurus viņš tagad sūta pie Jēzus paša, lai arī viņi iegūst skaidrību un drošību par to, ka Jēzus Kristus. Netrūkst arī tādu, īpaši modernajā laikmetā, kas norāda, ka Jānis tik tiešām ir šaubījies un sācis zaudēt ticību, ka Jēzus ir gaidītais Mesija. Taču ne vieni, ne otri nav tikuši galā ar šo rakstu vietu.]

Jāņa Kristītāja kalpošana tik tiešām bija īpaša visu praviešu starpā: viņam Dievs tiešā atklāsmē bija norādījis, ka Jēzus ir gaidītais Mesija. Jānis to skaidri apliecināja, pildot Dieva uzdevumu, un nevienu brīdi nav šaubījies par šo Dieva dotās atziņas patiesību: Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls (Jņ 1, 33). Bet kāpēc tad šis samulsuma pilnais jautājums?

Ticis apcietināts, Jānis Kristītājs tomēr nepārtrauca savu pravieša darbību; viņa mācekļi drīkstēja viņu apmeklēt, un Jānis ir labi informēts par to, kā attīstās Jēzus kalpošana. Viņš dzird par brīnumiem, dziedināšanām, uzcelšanām no mirušajiem, ar ko visā apkārtnē izplatās Jēzus slava. Tie ir nepārprotami Dieva žēlastības un atkal žēlastības apliecinājumi. Jēzus darbībā nav neviena mājiena par sodu vai tiesu, ar ko tiks pārtraukta apkārt valdošā netaisnība un bezdievība – neviens ļaundaris netiek satriekts, neviena bezdievība sodīta. Jēzus tikai dziedina, glābj un žēlo. Tas samulsina Jāni Kristītāju. Viņš kā Dieva vīrs par to zināja no visas iepriekšējās un visas VD ilgumā veiktās Mesijas pravietošanas. Par Kristus atnākšanu visi pravieši ir liecinājuši, ka tā būs gan žēlastības izrādīšana pret nabagiem un apspiestiem, gan zobens un taisnīgs sods pret bezdievjiem, liekuļiem un netaisniem.

Pirmais gan piepildās, bet otrais izpaliek. Lūk, Jāņa samulsuma iemels! Lūk, kāpēc Jānis bija nonācis neziņā: vai mums būs citu gaidīt? Tāpat nevar noliegt, ka pravietis bija tikai cilvēks. Viņš zināja, ka ir Dieva kalps un ļaundaris Herods viņu kā Dieva taisnības paudēju ir iemetis cietumā. Kaut arī Jānis Kristītājs zināja, ka viņam ir jāiet mazumā, tomēr tīri cilvēciski viņš gaidīja, ka viņa pasludinātais Mesija – Dieva Dēls, kas tagad mājo cilvēku vidū un darbojas plašā apkārtnē, ieradīsies un ar vētekli aizslaucīs prom visus netaisnības kalpus un viņš tiks atbrīvots. Tas radīja viņa tīri cilvēcisku vilšanos.

Tāds ticības samulsums un zināma vilšanās nav sveša lieta nevienam no mums. Mēs gaidām, tāpat kā ieslodzītais Jānis Kristītājs, ka mūsu Pestītājs nāks un tā kārtīgi sados mūsu pāri darītājiem – tiem, kas mūs apmelo un vajā. Kaut arī mēs nemitīgi mācamies no Rakstiem, ka netaisnības satriekšana un uzvara pār ļaunumu un bezdievību ir nolikta uz to laiku beigām, kad Jēzus nāks godībā, kaut arī zinām, ka Dieva godība tagad ir apslēpta aiz krusta – aiz nespēka, mēs tomēr gaidām kādu taisnības starp-tiesu, tādu kā pagaidu pastardienu. Sak, kāpēc tad Kristus nevarētu drusku iekaustīt neliešus? Taču visbiežāk tā izpaliek, un tas notiek nevis tādēļ, ka kaut kas nebūtu kārtībā ar Jēzus mesianitāti, proti, ka šis Jēzus, par kuru lasām Rakstos, ir apsolītais Kristus (kas ir mūsu ticības mācības galvenais artikuls), bet gan tādēļ, ka visa ļaunuma satriekšana ir apsolīta laika beigās. Taču mēs šo Dieva taisnās rīcības kavēšanos pārdzīvojam kā smagus brīžus savā dzīvē, dažkārt pat steidzam vainot Dievu, ka Viņš mūs ir pametis un neko negribam dzirdēt par to, ka mūsu pašu iedzimtais grēcīgums vilina novērsties no Dieva vārda mācības un vairāk pieķerties savām iegribām. Samaitātā un grēka balss mūsos saka: ja Viņš ir Dieva Dēls un mēs esam viņa avis, tad lai Viņš nāk un apliecina to ar spēku, lai satriec ar spēku ļaundarus, kas mūs šeit apspiež. Šīs balss bieži vien ir skaļāka par to atziņu, ka Dieva spēks tagad mūsu nespēkā varens parādās, ka pagaidām tas atklāts Viņa vārdā par apsolīto žēlastību. Ja tāda Dieva darbība kavējas, mēs nonākam samulsumā, esam vīlušies, mūsu skrējiens paliek pārlieku smags. Ka tikai mēs nepaļautos šim samulsumam un nepārtrauktu šo skrējienu! Par to Dievs ir apsolījis gādāt, par to gādā arī Kristus, atbildēdams Jāņa sūtītajiem mācekļiem un tādējādi dodams skaidrību un mierinājumu mums visiem. → 4-5. pants

Visas Jēzus atbildes jēga ir: neļaujies tādam pašapmānam! Kaut arī Dieva godība – netaisnības un ļaundaru satriekšana pagaidām vēl izpaliek, ieraugi to brīnišķīgajos žēlastības darbos. Ar kādu konsekvenci Dievs turpina dziedināt un glābt cilvēkus, aicinādams atgriezties un ticēt grēku piedošanai, apsolīdams nabagiem un apspiestiem gaidāmo prieku! Redzi, kā Dieva godība ir apslēpta Jēzus krustā! Pāvils reiz runāja par dzeloni savā miesā (acīmredzot – par slimību), ko viņš ir lūdzis, lai Dievs viņam noņem. Bet tas ir pagaidām ticis atstāts ar piebildi: tev pietiek ar manu žēlastību. Mūsu ciešanas, mūsu dzīves krusts šinī dzīvē arvien vēl paliks, lai mēs varētu priecāties par Dieva žēlastību, ko mums apsola un pasludina Viņa vārds. Lai mēs mācamies krustā redzēt nākamo godību. Jēzus krusts izpaužas katram no viņa ļaudīm viņu dzīvē. Jo mēs taču esam Viņa miesas locekļi. Tāpēc mūsu šī laika dzīvēs daudzkārt paliek slimības, ciešanas, nenokārtotas attiecības, un mums ir jāmācās izturēt šajos pārbaudījumos, spēku smeļot tajā žēlastības vārdā, ar ko Dievs mums sola atbrīvošanu, pestīšanu. Tā nāk, mūsu Kungs nāk!

6. pants – to Jēzus pievieno klāt savai atbildei. Svētīgs – nozīmē tāds, kurš tiks ievests svētlaimes stāvoklī. Šinī tekstā tas nozīmē – tāds, kas uzņem mācību par Jēzus krustā apslēpto un gaidāmo godību. Bet tas nozīmē arī pretējo: tāds, kas palaiž garām, neapgūst šo pareizo izpratni par Jēzu, tāds, kas gaida Viņu pēc sava prāta, ir nopietnās briesmās. Pie manis nepiedauzās oriģinālā nozīmē: kurš nenokļūst lamatās (resp., saistot sevi ar manu vārdu, nenonāk liktenīgā pārpratumā). Jūs prasīsit, kā var nokļūt lamatās pie Jēzus? Vai tad viss, kas saistīts ar Viņu, nav tikai un vienīgi svētība? Vai tad visi, kas vien piesauc Viņa vārdu, nav Dieva bērni? Acīmredzot nē. Mācību par Kristu var lietot arī piedauzīgi, nepareizi. Tas nozīmē mācīt par Pestītāju pēc savas izpratnes, ne pēc Dieva vārda. Tās ir tās lamatas, no kurām ir jāuzmanās. Tās ir izlicis ļaunais pretinieks – Sātans. Viņš ir tas, kas grib saķert lamatās un nomaitāt tās dvēseles, kas ir nākušas pie Kristus. Šajās lamatās ir reāls drauds, no kā ir jāuzmanās katram ticīgajam. Pat Jānis Kristītājs nebija izņēmums, kur nu vēl mēs! Jēzus noņem šīs lamatas, apskaidro arī Jāņa domas. Šīs aplamās domas par Jēzu, mīļie, ir šīs lamatas! Luters saka, ka šīs aplamās domas – piedauzīšanās pie Jēzus vai lamatās nonākšana, izpaužas dažādi. Pasaulē ir daudz atklātu Jēzus noliedzēju, tādu, kas saka, ka Viņš nav bijis solītais Kristus. Tādas lamatas ir labi redzamas jau no tālienes un izbēgt no tādām nesagādā lielas grūtības. Daudz grūtāk ir tad, ja šīs lamatas – šīs aplamās (ačgārnās) domas par Kristu, ir nomaskētas aiz ārēji nevainojamas kristīgās mācības maskas. Aiz ārēji nevainojamu dievkalpojuma, ārēji nevainojamas, pat svētas dzīves var slēpties aplama mācība par Kristu. Tā var vest mūs aplamā ticībā, bet no tās – aplamos mīlestības darbos. Tad tu esi piedauzījies pie Kristus, tad tu esi nonācis lamatās.

Var prasīt: kā mīlestība var būt aplama? Un kā vēl! Ja tā aiz piemīlības pret otru slēpj visīstāko patmīlu, egoismu; aiz pielaidības – vienaldzību pret patiesību. Mēs to redzam arī šajā tekstā: var meklēt Kristus pasludinājumu, gribot to “tuksnesī skatīt” pēc sava prāta. Gaidot, lai tas būtu, kā “niedre, ko vējš šurpu turpu šauba”. Tas nozīmē, gaidīt un saņemt tikai tādu Kristus, kas izdabā man. Prasīt tādus mācītājus, kas sludina tā, ka es sajūtos glaimots par savu garīgo dzīvi. Tik tiešām, šis brīdinājums nav par velti: tādu mācītāju netrūkst, kas nerunā par tavu grēku un ticības grūtībām, bet gan tikai uzliela un sumina klausītāju (veicinot nevis grēka atziņu, bet garīgu lepnību). No tādiem Pāvils ir brīdinājis 2 Tim 4, 3: Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez un novērsīsies no patiesības..” Lūk, šīs lamatas ir jānoņem Kristum, viņa vārda pasludinājumam, lai mēs varam droši iet pa Viņa dāvāto ceļu pretī Dieva apsolītajai mūžīgajai un svētlaimīgajai dzīvei kopā ar Kristu.

Kungs Kristu, mūsu Glābēj, nāc pie mums ar savu vārdu un liec, lai mēs gaidām Tevi nevis savu domu mulsumā un maldos, bet tajā pasludinājumā, kādu tu esi devis savam uzticamajam pravietim Jānim un kādu Tu esi licis sava Evaņģēlija skaidrajā mācībā, ka aiz šī laika ciešanām mūs gaida neizsakāma godība un mūžīga dzīve kopā ar Tevi. Āmen.