Ļaut celt sevi plecos un nest

Šis teksts vēsta par situāciju, kad Kristus stāv mācekļu pulkā. Tie ir tikko atgriezušies no sludināšanas Galilejas pilsētās. Apkārt kā allaž ir arī daudz citu – to starpā farizeji, kas uzmanīgi klausās, ko Jēzus ar mācekļiem pārrunā. Tas ir stāsts par žēlsirdīgo samarieti – viens no vispazīstamākajiem Evaņģēlija tekstiem un tanī pat laikā viens no visvairāk pārprastajiem. Tajā tiek attēlota pašaizliedzīga mīlestība, uzupurēšanās cietēja labā pat tad, ja tas ir tev pilnīgi svešs vai nepatīkams cilvēks. Tomēr šis teksts nav domāts kā aicinājums uz cietēju aprūpi – kaut arī pati par sevi tā ir ļoti vajadzīga un cildena lieta.

Pārpratumi rodas, kad mūsu Kungs Kristus saka rakstu mācītājam “dari to [aprūpē cietējus, izrādi mīlestību svešiniekam] un tu dzīvosi”, proti, iemantosi mūžīgo dzīvošanu. Un pēc tam: “– nu tad ej un dari tāpat!”, t.i., seko žēlsirdīgā samarieša piemēram. No tā tiek secināts, ka cilvēks ar saviem labajiem darbiem pats var nopelnīt mūžīgo dzīvošanu. Tas ir pilnīgi aplami. Ja uzmanīgāk izpēta tekstu, tad kļūst skaidrs, ka visdrīzāk no tā izriet pretējais. Tas, ko Kristus šajā vietā mums grib mācīt, ir pasakāms ļoti īsi: nav iespējams mantot mūžīgo dzīvību (pestīšanu), cenšoties izpildīt bauslību. Bauslība ir Dieva dota, lai cilvēks varētu tikt taisnots Dieva priekšā un būt drošs par savu dzīvi kopā ar Dievu te laikā un tur mūžībā. Taču neviens cilvēks nespēj to piepildīt.

Farizeji spriež pie sevis: tas nu ir par daudz! Vai tad Mozus mums nav devis dievišķo likumu – bauslību, kas apsola tās pildītājiem pestīšanu? Vai tad šis sludinātājs, kas sakās esam no Dieva, to noliedz? Tāpēc farizejs jautā: “Mācītāj, kas man būs jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš to dara nevis tāpēc, ka gribētu to uzzināt. Viņš īstenībā ir cieši pārliecināts, ka zina atbildi un ka tas, ko viņš dara, proti, pilda bauslību, garantē viņam mūžīgo dzīvību. Īstenībā farizejs grib pieķert Jēzu bauslības noliegšanā. Pestītājs uztver šo slēpto nodomu un atbild, apstiprinādams bauslības spēkā esamību: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Farizejs atbild ar mīlestības dubultbausli, t.i., ar precīzu 10 baušļu kopsavilkumu: - Tev būs Dievu, savu Kungu mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu. Kristus to apstiprina: - dari to un tu dzīvosi! Proti, tie, kas spēj noturēt bauslību, iemantos mūžīgu svētlaimi kopā ar Dievu. Kristus liek viņam saprast: pamēģini reiz visā nopietnībā un drīz vien tu atskārtīsi, ka tas ir nespējami un vaicāsi par citām iespējām nokļūt debesīs. Farizejs tanī mirklī to apjēdz – uz to norāda viņa nākošais jautājums: - kas tad ir mans tuvākais?

Lai paskaidrotu šim cilvēkam radušos situāciju, Kristus stāsta līdzību par žēlsirdīgo samarieti. Tas īstenībā ir padoms tiklab farizejam, kā ikvienam, kas paļaujas uz saviem spēkiem: bauslības pildīšanas ceļā pestīšana nav iegūstama. Lai cik arī cildenas būtu mūsu apņemšanās un iedomas par mūsu spēju uz pašaizliedzīgu mīlestību pret citiem un izpildīt mīlestības baušļa prasības, Dieva acīs tas faktiski ir bezcerīgi...

Kristus šajā līdzībā par samarieti atgādina farizejam: tuvākie ir ne tikai draugi, bet Dievs prasa mīlēt ar lielu pašaizliedzību arī ienaidniekus – arī viņi ir mani tuvākie, mani līdzcilvēki. Šis stāsts izgaismo jūdu paštaisnumu un viņu aplamās cerības.

Ceļš no Jērikas uz Jeruzalemi veda kalnup cauri neapdzīvotam apvidum. Turklāt daudzās klintis un akmeņu grēdas deva vietu slēpnim. Tas bija ideāls darba lauks visādiem ļaundariem – zagļiem un laupītājiem un bīstams ceļojums ikvienam. Jeruzaleme atradās kalnos un ziemas sezonā tur bija ļoti nemīlīgs klimats, tā kā turīgākie mēdza uz to laiku pārcelties uz Jēriku – subtropu palmu pilsētu, kas atradās ielejā, auglīgā oāzē. To starpā bija priesteri un tempļa kalpotāji levīti, kas Israēļa sabiedrībā piederēja priviliģēto kārtai. No konteksta var saprast, ka abi garīdznieki bija ceļā uz dievkalpojumu, kas bija jānotur Jeruzalemes templī. Tātad viņu steiga un aizņemtība būtu attaisnojama ar visaugstākajām lietām. Viņi redz nemaņā gulošo un aplaupīto cilvēku – savu tautieti (tātad vistuvāko), bet pāriet otrā ceļa pusē, jo uzskata, ka viņiem ir attaisnojums nepildīt tuvākā mīlestības bausli (jezuīti, kas mēdz attaisnot vislielākās nelietības un noziegumus, ja vien tas kalpo pāvesta varas stiprināšanai). Jēzus ar to norāda rakstu mācītājam – redzi, tā jūs īstenībā nepildāt bauslību, tikmēr samarietis, ko jūs turat par pagānu, dara to pēc būtības – aiz žēlastības pret līdz nemaņai sasisto svešinieku.

Šis stāsts ir aktuāls arī mums. Lielais vairākums cilvēku uzskata, ka prot labi sadzīvot ar tuvākajiem, kolēģiem, draugiem un ar kaimiņiem. Viņi daudziem izpalīdz vai kādreiz ir izpalīdzējuši: aizdevuši naudu, izgādājuši darbu. Līdz ar to viņi ir cieši pārliecināti par savu žēlsirdību un paļaujas, ka tāda sava krietnuma dēļ un īpaši tādēļ, ka labi satiek ar visiem citiem, t.i., saviem tuvākajiem, Dieva priekšā viņiem viss ir kārtībā. Aplamas cerības! Tuvākā mīlestības likums jeb bauslis, ko cilvēkiem uzstāda Dievs, prasa ne tikai labi satikt, bet pašaizliedzīgi un neatlaidīgi mīlēt šos savus tuvākos un ne tikai savus draugus un paziņas, bet arī – savus ienaidniekus un nelabvēļus. Dieva likums prasa, lai mēs priecātos par savu ienaidnieku panākumiem un būtu noskumuši par viņu nelaimi, tas prasa, lai mēs rūpējamies par savu ienaidnieku labklājību tāpat kā par savējo. Kalna sprediķī Kristus saka: “Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni... Jo ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Arī grēcinieki dara tāpat.” Kur ir tāds cilvēks, kas varētu apgalvot, ka viņš nekad nav bijis nikns un savu ienaidnieku vai dusmīgs uz savu pāri nodarītāju? Kurš te uzdrīkstētos atsaukties? Taču tādējādi Dieva bauslis par mīlestību uz tuvāko ir ticis pārkāpts. Neviens baušļu pārkāpējs netiks attaisnots beigu tiesā, kurā viņu skars Dieva dusmas un sods – mūžīgā pazudināšana. Tas nozīmē - nevienam nav izredžu tikt pestītam paļāvībā uz saviem darbiem.

Un tomēr ir viens, kurš te drīkst atsaukties, kas ir piepildījis šo bausli: tas ir Jēzus Kristus – Dieva Dēls! Viņš ir vienīgais, kas to ir spējis. Viņš arvien atmaksāja ļaunu ar labu, nepagurdams darīja labu saviem mocītājiem un izrādīja mīlestību pret tiem, kas viņu vajāja un meklēja nogalināt, lūdza Dievu par saviem slepkavotājiem un, nevainīgs būdams, cieta mokas pie krusta mūsu vietā, lai visi cilvēki varētu tikt pestīti – arī Viņa ienaidnieki.

Tāpēc lai neviens nepaļaujas uz to, ka viņam ir labas attiecības ar līdzcilvēkiem un daudz mīlestības uz saviem tuvākiem un ka ar to būtu panākama attaisnošana Dieva tiesā un pestīšana. Bet lai ikviens iepazīst savu sirdi, kas nav spējīga mīlēt pašaizliedzīgi un atzīst, cik ļoti viņam trūkst mīlestības. Tajos kristiešos, kas to patiesi ir atzinuši un tālab pastiepuši rokas pretī Dieva dāvātajai apžēlošanai Kristus dēļ, patiesi sāk dzīvot Kristus. Tad tiem ir iespēja pieredzēt kaut ko no žēlsirdīgā samarieša, jo Kristus mīlestība darbojas viņu dzīvē: viņiem mīlot – izrādot patiesas rūpes un ziedošanos par cilvēkiem līdzās, patiesībā darbojas Dieva mīlestība.

Ir tikai viena mīlestība, kas spēj mūs glābt. Tā nav mūsu, bet Dieva mīlestība, kas iemājo mūsos caur Jēzu Kristu. Tālab ir jāatsakās no ilūzijām pašiem par savu mīlēt spēju un jāļauj žēlsirdīgajam samarietim – Jēzum aprūpēt mūs, atgriezt mūs dzīvībā, celt uz saviem pleciem un nest. Tad Dievs sāk darboties tajos, kas visu cerību liek uz Kristu. Tad cilvēks sāk piedzīvot nedaudz no tās pilnīgās un mūžīgās mīlestības, kas mums ir apsolīta debesīs. Tikai Jēzus ir šī patiesā Dieva mīlestība, kas tiek dota mums – Viņš ir nodevies par mums un sniedz mums mīlestību. Mēs drīkstam to saņemt pretī – kā šo Dieva vārda sprediķi, kā Altāra sakramentu tūlīt pēc tā, ieķerties šajā mīlestībā un dzīvot tajā te laikā un mūžīgi. Āmen.