6. Trinit 2004 KLB-KMD Tukums Svarīgākais jautājums dzīvē    Mt.5:20-26       20 Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. 21 Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. 22 Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! - tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! - tas sodāms elles ugunī. 23 Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, 24 tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. 25 Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. 26 Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.   Kalna sprediķī Jēzus vēršas pie saviem mācekļiem, aicinādams viņus būt par paraugiem neticīgās pasaules acīs:   „Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. 15 Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. 16 Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs”   Jēzus Kristus ar savu mācību atklājis mums patiesību un darījis mūs brīvus no lāsta, ko mums uzliek bauslība. Pēc tam mūsu Kungs paskaidro mācekļiem, ka Viņa nākšanas mērķis nebūt nav atbrīvot viņus no Dieva likuma – bauslības pildīšanas. Tādas privilēģijas kristiešiem nav dāvinātas – ignorēt Dieva pavēles, Viņa prasības tiem, kas grib iekļūt Dieva valstībā. Drīzāk Kristus grib parādīt, ka sagaida no saviem mācekļiem patiesu dedzību Dieva likumu izpildē, un nevis liekuļotā ārišķībā kā farizejiem – šiem pašnominētajiem bauslības pildīšanas ekspertiem. Dieva prasības ir neatceļamas un Kristus tās atsedz pilnīgi precīzi – esiet pilnīgi, esiet perfekti bauslības lietās: ja gribat mūžībā nokļūt pie Dieva, jūsu taisnībai ir jābūt labākai nekā farizejiem, kuri maldīgi uzskatīja, ka ir perfekti bauslības pildīšanā!   Farizeju taisnība ir nederīga, Dievs noraida viņus; Jēzus, vērsdams savu smago nosodījumu pret viņiem, runā dievišķā autoritātē un brīdina ļoti, ļoti stingri: (Mt 23): .” 13 Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet.” Viņi bija izstrādājuši īpašu rīkojumu un norāžu grāmatu (Hallacha), kas noteica, kas cilvēkam ir atļauts un kas aizliegts, piemēram, sabata laikā.   Šī kārtība bija nepieņemama Dievam, jo tās galvenais uzdevums ir cilvēka ārējās reliģiskās fasādes izskaistināšana, kamēr stāvoklis tā iekšienē bija pamests novārtā. Tā ir liekulība, ko Dievs ienīst. Ja cilvēks seko tādai mācībai, tad rezultāts ir tāds, ka rieksta ārējā čaumala tiek nodota Dievam, bet pats rieksta kodols, proti, cilvēka sirds piederība - velnam, kā teicis Luters. Dieva likuma jeb bauslības gars prasa savādāku taisnību: tā ir rodama iekšējā harmonijā ar bauslību, iekšējā sakoptībā un perfektā līdzsvarā ar Dieva pavēlēm. Cilvēkam ir jātiecas ar visiem saviem spēkiem, ar visu savu sirdi patikt Dievam, piederēt vienīgi Viņam. Dieva bauslība prasa no cilvēka visu sirdi, lai viņš pilnīgi paļaujas uz Dievu.  Apustulis Pāvils pats kādreiz bija dedzīgs farizejs – nevainojams viņu mācības pārstāvis. Vēlāk viņš nosauc šo farizeju mācību par mēsliem (Filip. 3, 8) – kad Pāvilam tika atklāts, ko Raksti māca patiesībā, kāds ir tās labākās taisnības iemantošanas ceļš, kas ir derīga Dieva priekšā. Tas ir ticības ceļš Jēzum Kristum, ko Viņš mums ir sagatavojis, tikai tajā ir patiesība, kas atbrīvo no bauslības lāsta – vai nu farizeju liekulības vai pagānu vienaldzības lāsta. Tikai Kristus ceļā var nonākt pie Tēva. Cita nav. Ja kāds māca cilvēkiem citu ceļu, lāsts pār to, jo tāds pieviļ cilvēkus un padara viņus par elles bērniem.   20.p. Jēzus, atsegdams farizeju maldus, izmanto visiem jūdiem labi pazīstamu piemēru: par tiesu sistēmu. Ar šo runu Jēzus apstiprina, ka Viņš nav nācis, lai dotu jaunu bauslību, kas dotu jaunu, daudz pārāku dievbijības iegūšanas tehniku, bet gan grib vienreiz pareizi izskaidrot to, kas jau no paša sākuma ir bijusi dota un kas farizeju interpretācijā ir tikusi sagrozīta un ved maldināšanā cilvēkus. „Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. 22 Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! - tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! - tas sodāms elles ugunī.” Jūdu rabīni Dieva baušļus allaž arī paskaidroja sinagogās. Jēzus šeit grib uzsvērt, ka jūdu Rakstu mācītāji to līdz šim ir darījuši nepareizi, mācot tā, it kā šis bauslis „tev nebūs nokaut” skartu tikai ārēju jeb fizisku norisi, kad kādam tiek atņemta viņa fiziskā dzīvība. Tā ir nepareiza interpretācija. Ja to māca pēc paša bauslības gara, tad Dieva patiesā prasība ir nevainojama sirds, nevis tikai ārējie darbi.   Lai saprastu šo Jēzus runu, ir svarīgi zināt, kāda tiesu sistēma valdīja Izraēlā. Tur pastāvēja pavisam trīs līmeņu tiesas, kas noteica spriedumus par taisnību – katra no tām bija neatkarīga. Pirmā un zemākā līmeņa tiesa izskatīja civilprocesus. Vidējā sprieda par krimināliem pārkāpumiem. Tāda bija katrā Palestīnas pilsētiņā, kur bija vismaz 120 ģimeņu vai neatkarīgu pilsoņu. Šīs tiesas sastāvā ietilpa septiņi tiesneši un divi ierēdņi. Šīs tiesas kompetencē bija izskatīt arī slepkavības gadījumus. Trešā augstā tiesa bija sinedrijs, ko veidoja 70 locekļi un Jēzus laikā arī augstais priesteris. Šai tiesai bija teikšana kara lietās, un tikai šīs tiesas kompetencē bija piespriest arī nāves spriedumus. Taču okupācijas laikā šīs tiesības tika atdotas Romas varas iestādēm un bija prokuratora pārziņā. Jēzus laikā, kā mēs zinām, par nāves spriedumiem izlēma Poncijs Pilāts.   Farizeji, kuri uzņēmušies skaidrot Dieva prātu, māca nepareizi, jo viņi vadās pēc civiltiesu kritērijiem un nevis pēc dievišķajiem, kā viņiem to īstenībā pienāktos darīt. Zemākā līmeņa civiltiesas likumi, protams, nenosaka, ka ikviens, kas bez iemesla dusmo, ir saucams pie atbildības. Taču, kamēr šīs dusmas nekādi neizpaužas, nekāds spriedums nav iespējams. Tā tas ir cilvēku tiesā. Dievs redz cilvēku sirdīs un Viņš spriež dievišķajā taisnībā: „Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību. (1 Jņ 3, 15)”. Cilvēks varbūt nekad nav nevienu nomušījis, bet savās domās viņš varbūt nonāvē ikdienas, nīzdams savus tuvākos. Cilvēku tiesās to par slepkavu nesauc, bet Dievs, kas redz sirds nolūkos un pazīst visas mūsu domas, spriež savādāk.   Tālāk Jēzus kāpina savu skaidrojumu: tāds, kas saukā citus nicīgos vārdos, nosauc savas dusmas vārdos. Arī tādu netiesāja neviena līmeņa cilvēku tiesa. Bet Jēzus atgādina – par katru nepārdomātu vārdu būs jāatbild Dieva tiesas priekšā. Un šajā piebildē, ka katrs, kas sauc savu brāli par stulbu, ir sodāms augstā tiesā, Jēzus norāda, ka tā ir vēl lielāka vaina un vēl jo vairāk pelna visaugstāko soda mēru Dieva acīs. Lai paskaidrotu to vēl izteiksmīgāk, Jēzus vēl kāpina šo domu un saka: kas smagi apvaino otru, saukdams viņu par pilnīgu nejēgu – par tik lielu muļķi, kas uzskata, ka Dieva nav..., ir elles uguns briesmās.   Jēzus teicami atsedz jūdu maldus un aklumu, ka viņi gan ir uzņēmušies mācīt Dieva prātu, bet dara to pilnīgi ačgārni un tādā veidā pazudina tos, kas seko farizeju mācībai. Nevis tikai ārēja darbība ir Dieva baušļu pārkāpums, bet sirds domas un vēl vairāk – izrunāti vārdi. Tālāk šajā tekstā Jēzus to turpina ilustrēt arī ar sesto bausli, kas saka: tev nebūs laulību pārkāpt. Tas, kuru pieķer laulības pārkāpšanā pēc bauslības, pelna nomētāšanu ar akmeņiem un mūžīgu pazudināšanu. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. Tāds ir Dieva prāts, to nevar grozīt vai interpretēt nedaudz savādāk. Tas attiecas arī uz cita veida iekārošanu – uz sava tuvākā mantas iekārošanu. Ja savā sirdī tu iekāro iegūt kādam citam piederošu mantu vai īpašumu un noraugies uz to skaudībā, tu esi vainīgs un pelnījis Dieva dusmas un mūžīgu pazudināšanu.   „Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, 24 tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu”. Šie ir ļoti svarīgi vārdi, ko saka mūsu Kungs saviem mācekļiem, tātad arī mums. Tie izriet no visa iepriekš teiktā un saprastā: Dieva bauslība prasa no mums sirds skaidrību un nevis tikai ārējus darbus (sak’, neviens jau nezin par manām sirds dusmām un kurš gan arī ir dzirdējis vai atceras, ka esmu lamājies ar savu tuvāko). Upurēšanu jūdu reliģijā gan veica nevis lūdzējs, bet priesteris. Lūdzējs tuvojās altārim ar savu dāvanu, lai nodotu to priesterim un, ja viņam ienāk prātā, ka ir netaisni apvainojis kādu savu brāli vai māsu, labāk ir pamest savu dāvanu un griezties atpakaļ, lai samierinātos ar savu brāli vai māsu. Lai tavas sirds domas vai pat izrunātie apvainojuma vārdi pēc tam neapsūdzētu tevi Dieva priekšā.   Mūsu luteriskā baznīcā šī vieta ir attiecināta uz došanos pie dievgalda: personām, kas atsakās piedot citiem un vairās samierināties ar savu ticības brāli vai māsu, tiek liegta Absolūcija un Svētais Vakarēdiens. Jo tādiem Debesis ir aizslēgtas, tādu lūgšanas ir pretīgas Dieva acīs (sal. Jes 1, 11). Arī mūsu draudzes bikts kārtībā jūs no reizes uz reizi to dzirdat mācītāja bikts runā: - Ja tu tam tici, ka tavi neskaitāmie grēki ir piedoti, tad tev ir jāpiedod savam tuvākajam, kas ir apgrēkojies pret tevi vai apvainojis tevi. Tev jāsamierinās un jāizlīdzinās ar savu tuvāku un nav jānes savā sirdī dusmas vai ienaids pret viņu. Ja kāds nepiedod no tīras sirds savam tuvākajam, tad tas liecina par to, ka viņš pats patiesībā neatzīst sevi par grēcinieku Dieva priekšā un nevērtē arī to, ka Dievs tev pašam tik daudz ir piedevis Jēzū Kristū.   Katrs no jums, kas sekojis līdzi šim Dieva vārda sprediķim, tagad skaidri redz savus neskaitāmos grēkus un pārkāpumus savu acu priekšā. Ko nu? Vai tad es patiešām būtu pazudis – vai tiešām Dieva valstība man paliks aizslēgta? Tie ir visnopietnākie cilvēka dvēseles vaicājumi. Kristus to zina, un Viņš šos jautājumus visā nopietnībā un savā dievišķajā autoritātē ir atbildējis mūsu šīs dienas tekstā. Atliek tikai vērīgāk tajā ielūkoties. Un tad mēs tūlīt nomānām, ka tie, kam Debesu Valstība tiek aizslēgta, ir farizeji. Nevis kādi atsevišķi bezkauņas un liekuļi, bet visa farizeju mācība, viņu viltus un pašizdomātā taisnība Dieva priekšā. Mūsu taisnībai ir jābūt labākai. Tai ir jābūt patiesai – nevis cilvēku, bet Dieva dotai.   Ko nu, ja mums tādas labākas taisnības nav, kādu Dieva vārds no mums prasa? Kristus saka, ka tad mēs esam pazuduši un neienāksim Viņa Valstībā... Kā lai es iemantoju glābiņu? Tas bija arī Mārtiņa Lutera dzīves svarīgākais jautājums, jo viņš ļoti kvēli vēlējas būt glābts, būt Dieva valstības mantinieku starpā. Un Dieva vārds, ko viņš cītīgi studēja, deva viņam atbildi. Dievišķu atbildi, kas ir tādā gadījumā jādara. Līdzās visam labajam, ko mēs pūlamies paveikt savās dzīvēs, mums ir arī jāsaka savā sirdī: mīļais Dievs un Kungs, es esmu nabaga grēcinieks, esi Tu man žēlīgs, netiesā mani pēc maniem darbiem, bet gan pēc savas žēlastības un apžēlošanas, ko tu esi man apsolījis Jēzū Kristū, raugies nevis uz to, ko es esmu darījis, bet ko Kristus, Tavs mīļais Dēls, ir darījis manā labā.   Pasaulē cilvēki daudzkārt lepojas, ka viņi ir taisnīgi un labi ļaudis. Netrūkst arī tādu kristiešu, kas ir tādā pašā pārliecībā par sevi. Ja mēs kā kristieši šeit neesam daudzkārt pārāki par šiem dižmanīgajiem pasaules bērniem, tad mēs patiesībā nemaz neesam kristieši.  Mūsu labākā taisnība ir nevis mūsējā, nevis vēl daudz paštaisnāka nekā farizejiem, bet Kristus taisnība, kas mums tiek pieskatīta ticībā. Mēs esam ielaisti Valstībā jau tagad, un tas mums dod spēku dzīvot arī patiesi garīgu dzīvi – apskaidrotu un balstītu Dieva vārdā.   Tātad, šajā tekstā un visā kalna sprediķī Kristus grib mūs mācīt, lai mēs piesargāmies no garīgas augstprātības, no savas sirds lepnības par savas dvēseles skaidrību – tā gan domājam mēs, bet Dievs redz mūsu sirdis savādākā gaismā. Kristus mūs grib šeit pamudināt, lai mēs paļaujamies uz Dieva vārda spriedumu par mūsu sirds patieso stāvokli, nevis uz savām domām. Un lai šajā paļāvībā atzītam, ka mūsu sirds ir līdz galam samaitāta un ļauna, lai mēs atzīstam, ka grēks caurauž visu mūsu miesu un dvēseli. Un kad esam pie tādas grēka atziņas nākuši, Kristus vēlas, lai mēs ceram ne uz ko citu, kā uz Dieva žēlastību. Mēs lūdzam, lai Dievs dod mums savu Svēto Garu, lai mēs varam noturēties šajā cerībā un klausīt Viņam, nevis savām domām par sevi.   Šī augstā taisnība, pie kuras mums ir jātiek, lai mēs nokļūtu Debesīs, ir grēku piedošanā. Tam ir šī augstākā taisnība, kurš no Kristus mutes ir dzirdējis, ka viņam visi grēki ir piedoti, un tic, ka no Dieva žēlastības ir taisnots ticībā Kristus dēļ. Šādu ticību Dievs pieskaita par taisnību savā priekšā. Šo savu apsolījumu Dievs apstiprina tev ik reizi savā vārdā un tad, kad tu nāc pie dievgalda, lai saņemtu Kristus miesu un asinis. Jo Jēzus Kristus ir mans Kungs, kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, ir atpestījis, atpircis un atkarojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, ber ar Savām svētajām, dārgajām asinīm. Žēlastībā jūs esat pestīti! Āmen. Lasi citus sprediķus!