7. Trinit 2004 
KLB-KMD Tukums

Kas tagad rāpo savā Kristībā, reiz spēs lidot

Mk.8:1-9    

¹ Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: ² "Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. ³ Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes." ⁴ Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: "Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?" ⁵ Un Viņš tiem jautāja: "Cik jums ir maizes?" Tie sacīja: "Septiņas." ⁶ Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. ⁷ Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. ⁸ Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. ⁹ Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida.

Vai kristiešiem nesalkst un neslāpst – vai viņiem nav vajadzīgas tās lietas, pēc kā dzenas ļaudis pasaulē: sadzīvisks komforts un ceļojumi svešās zemēs, atpūta savā vasaras mājā un visbeidzot pietiekami daudz naudas uz konta, lai varētu bez rūpēm par rītdienu baudīt šī mirkļa burvību? Varbūt ne pārmērībā un ne tā, ka mēs sāktu kalpot lietām, bet lai tās kalpotu mums un mēs saņemtu tās kā labas ar pateicību Dievam. Ja es dzirdu kādu kristieti sakām, ka viņš visu to atgrūž, lai demonstrētu savu neatkarību no materiālās pasaules un no visa tā, “pēc kā pagāni dzenas”, es kļūstu aizdomīgs: ko viņš tur tēlo! Tā ir tikai poza nav un tajā nav patiesīguma.

Apustulis Pāvils uzsvēra, ka prot dzīvot gan komfortā, gan arī bez tā. Savos garajos misijas ceļojumos viņam nācās piedzīvot gan vienu, gan otru. Ne reizi vien viņš bija arī izsalcis un trūkumā. No Rakstiem mēs uzzinām arī, ka pirmdraudze Jeruzālemē pēc neražas cieta trūkumu, daudzi kristieši Maķedonijā bija nonākuši dziļā depresijā tā paša iemesla dēļ. Jēzum pašam, kad Viņš staigāja apkārt pa Galileju un pagānu Dekapoli, bieži nebija, kur nolikt savu galvu. Vasaras tveice Palestīnā ir ļoti smaga. Tā arī mēs ceļojam cauri šai dzīvei – kā caur spiedīgu tveici, tuvu izsmeltībai, tuvu mūsu dzīvības šūnu izžūšanai. Cauri šīm fiziskajām slāpēm mums ir jāskata tā garīgā nonīkšana mūsu dvēselēs. Šīs karstums, un šīs sausums skar kristiešus pēc Dieva nodoma. Citādi mēs vēl varam nonākt pie maldīga ieskata, ka mūsos pašos būtu saglabājušies kaut kādi pazemes ūdeņi, kuri ir tikai aizbērti un tagad ar dievpalīgu jāatrok. Garīgā skatījumā mūsos vairs nav nekādu apslēptu rezervju, ne lāses. Un nekādas parastās irigācijas sistēmas mūs vairs nespēj atjaunot. Tāpēc šajās alkās un slāpēs mums būtu jāpieplok pie šī dzīvā ūdens, ko mums dod Kristus – pie avota, kas verd mūžīgai dzīvībai. Tas ir Kristības ūdens, kurā ir grēku piedošana. Tā ir veldze pasaules karstumā, kas aizvien spiež uz mums. 

Kristietim kādreiz nākas mocīties naudas trūkumā un meklēt aizdevumu. No pārtikušu pagānu mutes kādreiz gadās dzirdēt kaut ko nicīgu – dzēlīgas piezīmes vai mājienus: prasi taču no sava Dieva! Jeb - vai tad tu un tava ģimene tiešām nevarat pārtikt tikai no Svētā Gara? Tā viņi, neko nesaprazdami, zaimo Dievu – Viņu, kas ir bagāts žēlastībā, kas dod iztiku visiem, arī ļauniem un netaisniem, kas ar labu prātu atver savu roku un pabaro visus – arī bezdievjus.

Tiem, kas iet cauri tuksnesim un uzklausa Jēzus sludināto mācību, reizēm slāpst un salkst. Taču Jēzus redz, kā pietrūkst viņu miesai, viņu fiziskai eksistencei. Un Viņš iežēlojas par tiem. Tā iesākas mūsu evaņģēlijs par brīnumaino četru tūkstošu cilvēku paēdināšanu. Jēzus pabaro izsalkušos ļaudis, pārdabiskā veidā vairodams septiņas maizes un dažas nieka zivtiņas, kas vēl uzglabātas mācekļu krājumos.

Tas ir bijis vienreizējs notikums – kaut kas pasakaini neatkārtojams un fantastisks. Bet ievērosim, kā par to vēsta mūsu teksts. Īsos, pat skopos vārdos, kas līdzinās vairāk tehniskam aprakstam, bez lieka izpušķojuma: un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza un deva tās saviem mācekļiem, lai tie liek tās ļaudīm priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Neviens no mums, ja mums būtu nācies klātienē piedzīvot kaut ko tādu, nespētu to aprakstīt tādā vienkāršā un pieticīgā izpausmē. Cilvēka vārdiem vajadzētu emociju dzirkstis, mistiskus izteiksmes līdzekļus, bet Svētie Raksti nav cilvēku vārds, bet gan no Dieva iedvesti. Tie ir dievišķās izteiksmes līdzekļi. Tie runā ārējā pieticībā, aprakstīdami fantastisko Dieva dāvanu saviem ļaudīm.

Visas acis gada uz tevi, ka Tu viņiem dosi viņu barību savā laikā. Tu atdari savu roku savā labprātībā un paēdini visus, kas dzīvo. Tā mēs sakām galda lūgšanā pateicībā par dienišķo maizi, ko Dievs liek mūsu galdā savā žēlastībā. Bet Viņš grib, lai mēs sākam saprast, cik daudz vairāk Viņš ir mums devis savā laikā, un turpina dod mums – dzīvību. Viņš ir atvēris savu roku un devis mums Kristību. Tā ir ārēji pavisam necila lieta: nedaudz ūdens un Dieva vārds kopā saukts ar kristāmā – visbiežāk zīdaiņa – vārdu. Bet tajā brīdī notiek pasakainas un cilvēkam prātam neaptveramas lietas! Cilvēks tiek atgriezts no nāves un izkaltušās zemes dzīvībā, vienots tajā kopā ar Dievu. Tas ir Viņa darbs, kas te notiek. Tik pat pieticīgā ārējā veidolā – bez liekiem izpušķojumiem, bet fantastiskā mūžīgās dzīvības apsolījumā.

Daži iebilst: lai saņemtu Kristību, esot vajadzīga cilvēka apzinīga ticība, viņa dvēseles spēja apjēgt... un tāpēc zīdaiņus nedrīkstot kristīt. Kristību esot jāsaņem tikai pieaugušajiem un pārliecinātiem. Tā māca šodien daudzi, ne tikai baptisti. Un tie ir bīstami maldi. Luters asi vērsās pret tiem. Šādi maldīgi uzskati ne tikai atgrūž Dieva žēlastības dāvanu, bet arī rada aplamu izpratni par ticību, padarot to par cilvēka prāta sasniegumu. Tikmēr ticība, tāpat kā Kristība, ir Dieva darbs cilvēkā, nevis cilvēka reliģiskās apziņas sasniegums. Luters uzskatīja, ka zīdaiņiem un bērniem ir lielāka ticības paļāvība un uzticēšanās dzīvības devējam - Dievam, nekā, iespējams, tiem, kas savu ticību prot ietērpt perfektos vārdos, pareizos formulējumos.

Mēs, cilvēki, bieži vien gribam ticību ielikt sava darba rāmītī, savā izpratnē – lūk, ticība ir tas un tas, ticība ir mana spēja. Bet tava ticība nāk ne no tevis, bet no Dieva vārda. Tā dod pārliecību, ka tu, necilais un likstu mocītais cilvēciņ, dzīvosi! Tevi, kas ķepurojies šajā dzīvē kā laukā izmests, ierauga Dievs un saka: tev būs dzīvot mūžīgā svētlaimē un tu vairs nevarēsi mirt. Dievs tev Kristībā saka: Es tevi izraušu no šī cietuma brīvībā un svētlaimīgā dzīvē!

 Raugoties šīs dzīves realitātē, gan neko tādu grandiozu nevar redzēt, tāda brīnumaina glābšana šķiet bezcerīga, bet tu tai vienkārši tici, ne sevis dēļ, bet tāpēc, ka tā saka Tas Kungs. Kā zīdainis tic un paļaujas, ka viņa māte nāks un viņu apkops, tā Dievs ir apkopis un turpina apkopt mūs. Tā ir Kristība, ko Dievs tev ir devis un tu turpini tajā dzīvot no dienas uz dienu. Tāda Dieva aprūpe ir svētā Kristība, un to cilvēks saņem ar ticību – kā zīdainītis. Vai kāds var atļauties apgalvot, ka zīdainis nesaņem Dieva doto Kristību ticībā - tādā pat mierā paļāvībā, kā viņš gaida savu vecāku rūpes un tic, ka tās nāks, lai viņš varētu dzīvot. Noliegt to var atļauties tikai tādi, kas savu paša prātu redz augstāku kā Dieva, kas ignorē, ka Dievs ir teicis: - nesiet bērniņus pie manis, neliedziet viņiem, jo tādiem pieder Debesu valstība! Tā nu mēs patiesībā saņemam šo Kristību no Dieva tāpat kā šie bezpalīdzīgie un trauslie zīdaiņi. Mums ir jārāpo tajā un mēs esam pilnīgi atkarīgi no savu vecāku, resp., no Dieva rūpēm. Mēs varam ticēt Dieva žēlastībai, ka Viņš nāks un aprūpēs mūs, tāpat kā vecāki savu zīdainīti. Un tā tas arī notiek, jo Dieva vārds to apsola.

Taču Dieva Sv. Kristību mēs varam pazaudēt, un bieži tā tiek pazaudēta bezdievīgā dzīvē; kad cilvēks pārtrauc nākt uz draudzi, klausīties Dieva vārdu, tad viņš ieslīgst egoismā, pašapmierinātībā un nonāk pazudinošu atkarību apcietinājumā. Bet Dievs ir uzticīgs, Viņš aicina atgriezties pie Kristības atkal un atkal – jo tikai ticībā ir iespējams šajā necilajā kristīgajā ceremonijā zināt klāt esam paša Dieva spēku. Dievs vienreiz ir darbojies Kristībā, lai mēs tajā varētu atkal un atkal noslīcināt savu veco Ādamu – savu grēka dabu, kas pretojas Dievam. Kristības spēks dāvā iespēju reiz būt brīvam. Tās spēks mums, kas mēs tagad esam zīdainīši un rāpojam savā Kristībā, vienā brīdi ļaus pacelties Debesīs un lidot – baudīt mūžīgu svētlaimi un priecāties nebeidzamā priekā, ko mums neviens vairs nespēs atņemt.

Tā Dievs ir reiz paēdinājis savus ļaudis un turpina  tos uzturēt, klājot viņiem galdu, nākot mūsu vidū Sv. Vakarēdienā – zem trauslās maizes un parastā vīnā, dodot mums ēst Kristus asinis un miesu kā ķīlu un apstiprinājumu: jums ir grēku piedošana, jūs esat no nāves izrauti un paglābti dzīvībā, – tā saka Dievs Tas Kungs – Kristus, mūsu Glābējs un Pestītājs. Āmen.