Vairieties no herētiķiem!

„No viltus vēsts mūs pasargā, lai svešs neviens mūs nemāca”, tā mēs dziedam mūsu draudzes dievkalpojuma ievada dziesmā. Tā ir Svētā Gara lūgšana, ko reiz svētīgi ir lūdzis Mārtiņš Luters un to allaž lietojam arī mēs, jo te īsā un skaidrā veidā ir ietvertas pašas svarīgākās lietas mūsu ticības dzīvei, ko mēs lūdzam Dievam Svētajam Garam.

Ceļu un maršrutu piedāvājums mūsdienu pasaulē ir plašs. Cilvēka bērns to priekšā ir kā avs: viens pats viņš noteikti nomaldīsies. Kur nu vēl tad, ja uzdarbojas aplama ceļa rādītāji: vai lai tie būtu aklie ceļveži, vai viltīgi, savtīgu nolūku pārņemti gidi: viss viens – cilvēks ir briesmās. Cilvēkam noteikti vajadzētu pazīt ceļvedi, kuram var uzticēties un arī tos, no kuriem ir jāsargās. Dieva Dēla piedāvātais Evaņģēlija ceļš ir tikai viena no iespējām. Tas ir šaurs neba tāpēc, ka tas būtu ekstrēmi grūts, bet gan tāpēc, ka tas nav sabiedrībā populārs. Citi ceļi izskatās krāšņāki, pa tiem soļo lielākā daļa. Kā darīt, kam klausīt, kurp doties? Ja cilvēks klausās Dieva vārda sludināšanā, tajā skaidri izskan – ir tikai viens derīgais ceļš, citi ir jānoraida, jo galā neaizved pie mērķa.

 Kristus draudzei apsolītais Svētais Gars vada mūs, dāvādams skaidrību par patiesības ceļu – šauro ceļu, vienīgo, kas aizved pie Tēva. Svētais Gars arī mūs mierina tad, kad mums liekas, ka visi citi ceļi ir daudz pievilcīgāki. Viņš mūs arī aizstāv pret tiem, kas ar viltu, bet dažkārt arī dievbijīgiem motīviem grib mūs aizvilt prom no šī ceļa. Mūsu šīs dienas tekstā mūsu Kungs pats mūs brīdina ļoti skaidri un izteiksmīgi: sargieties no viltus praviešiem! Arī caur apustuļiem izskan šis pats Svētā Gara brīdinājums:

²⁹ Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. ³⁰ No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi. ³¹ Tāpēc esiet nomodā... (Apd 20)

¹ Bet ir arī bijuši tautā viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu. ² Daudzi sekos viņu baudu dzīvei, viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots. ³ Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem; sodība, kas jau sen viņiem nolemta, nekavējas nākt, un viņu posts nesnauž. (2 Pēt 2).

Bībeles vēsts viltus praviešiem dod divējādu raksturojumu: 1) viņi nāks no mūsu pašu vidus, t.i., parādīsies nevis kā plēsīgi vilki, zaimodami Tā Kunga Vārdu vai draudēdami kā rūcoši lauvas, kas kāro mūs aprīt, bet gan – kā savējie jeb avju drēbēs. Tas nozīmē, ka viņi nāks ar pareiziem vārdiem, pareizu dzīvi, ar Kristību un Sv.Vakarēdienu – tikai tā visa tur patiesībā pietrūks. Tās būs tikai butaforijas – skatuves dekorācijas, kam jāapslēpj viņu maldu mācība. 2) Viņi nāks un izraisīs šķelšanos draudzē. Kaut arī visā piemīlībā no ārienes, viņu iekšējie nolūki ir plēsīgi – viņi patiesībā ir vilki, kas grib izpostīt ganāmo pulku. Aprīt visu uzreiz tie nevar. Tāpēc viņi iefiltrējas starp avīm ar nolūku atšķirt avis no ganāmā pulka, sašķelt tā vienību pa daļām, tās aizviļot prom no viņu gana. Tad avis būs viņu – vilku varā un plēsoņas varēs dzīvot bez lieka stresa – barība pati tek viņiem pakaļ. Jēzus, mūsu Labais Gans, nekādā gadījumā negrib pieļaut tādu avju naivumu. Avīm, tas ir, Viņa ļaudīm, ir jāprot atšķirt vilkus avju drēbēs.

Draudzes šķelšana ir apsūdzība, ko Dieva vārds izvirza tiem, kas izrāda pretestību apustuļu mācībai. Tā vēršas pret tiem reliģiskajiem līderiem, kas ved viņiem uzticētās avis platajā jeb tā saucamajā heterodoksajā ceļā, kurā līdzi tiek ņemtas arī maldu mācības. Viņi ignorē Svētā Gara brīdinājumu, kas tik skaidri izskan mūsu šīsdienas tekstā no paša Kunga mutes: sargieties no maskētajiem plēsīgajiem vilkiem, nepieļaujiet, ka viņi darbojas jūsu vidū. Heterodoksajā ceļā tomēr tiek apzināti pieļauta nevienprātība, tātad maldu mācības. Viņi saka: katram ir sava izpratne par Dieva vārda mācību un katrs apgalvo, ka viņu personiskā ir tā pareizā. Kā lai mēs tad zinām spriest, kuram nav taisnība? Visi piesauc Kristu, teikdami uz Viņu: Kungs, Kungs! Visi dara lielas lietas Viņa vārdā - kas tad atļausies tiesāt citus par maldiem? Kas tad uzdrošināsies apgalvot, ka viņa sludināšana ir patiesība?

Sargieties, jo Dievs neļaujas apsmieties! Arī šajā vietā: Jēzus norāda, ka nav nozīmes Viņu saukt par Kungu, ignorējot Viņa prātu, tas ir – visu to, ko Viņš ir mācījis. Viltus pravieši ir piekrāpuši vientiesīgās avis tā, ka viņi, visu mūžu kristiešu vidū dzīvodami, paliek Pilāta uzskatā un kopā ar viņu jautā: vai cilvēks vispār var zināt, kas ir patiesība un kas nav? Tad ir jāprasa: vai tiešām jūs domājat, ka Dievs gribējis jūs izjokot, atklādams ar savu vārdu, ka grib, lai viņa ļaudis atzīst patiesību, ka tā ir skaidra un dzidra, ka tajā nav divdomības (Dieva „jā” ir drošs, tajā nav vienlaikus „bet tomēr un kaut kādā mērā” arī nē)? Vai tiešām jūs domājat, ka Dieva vārdu var locīt te uz vienu, te uz otru pusi? Kad Viņš saka: tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis, vai tad var vēl teikt, jā, un tomēr ... arī cilvēka? Dieva vārdu neviens nevar sašaubīt, bet to var izdarīt ar cilvēkiem. Maldu mācītāji tā šaubījuši un turpina šaubīt cilvēkus. Un galu galā nabaga cilvēks netiek tālāk par Pilātu. Kad Jēzus saka: Es esmu Augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, tad maldu varas sašaubīts cilvēks sacīs “jā, jā”, bet viņa sirdī plosīsies šis tur iedēstītais „un tomēr”. Tāda sirds būs dalīta, tādai īstenībā ir noņemta glābjošā ticība. Lūk, ko spēj panākt maldu vara. Tāds velnišķīgi plēsīgs ir maldu mācītāju īstenais mērķis.

Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem! Tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Kristum, bet savam vēderam un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis. (Rom 16,17.18)

Šie paši maldu mācītāji mūsdienās izplata nepareizus uzskatus par to, kā mums būs pazīt šos maldu mācītājus jeb herētiķus. Viņi sajauc cilvēkiem galvu teikdami gluži pretēji Jēzum: „saukt par herētiķi kādu no pašu vidus esot liels grēks, jo katrs, kas piesauc Jēzu Kristu par Kungu, esot savējais, arī ja tas māca savādāk... herētiķi, lūk, esot pa gabalu un uzreiz ieraugāmi. Herētiķi, lūk, esot tie, kas atklāti un bezkaunīgi noliedz Dieva Dēlu: jūdi, musulmaņi vai kaut kādas galēji destruktīvas sektas kā Jehovas liecinieki vai mormoņi...”

Mīļie draugi Jēzū Kristū, tie ir rafinēti meli! Jums ir jāatšķir, ka šī mācība ir gluži citāda, kā māca Dieva vārds, kas brīdina: Nedz musulmaņi, nedz jūdi, nedz jehovieši neslēpjas. Viņi taču nāk kā plēsīgi vilki – īstās vilku drēbēs un neslēpjas zem avju drēbēm, neizrādās kā savējie, bet pauž savu naidu atklāti. No tādiem ikviens instinktīvi sargāsies. Un tādi patiesībā nemaz nav herētiķi, bet vienkārši – citas agresīvas reliģijas, kas māca saskaņā ar savām aplamajām, cilvēku radītajām izdomām. Herētiķi ir tie no mūsu vidus, tas ir, kas nāk avju drēbēs, kas piejauc klāt labajai mīklai – Evaņģēlija mācībai klāt vienu graudiņu rauga, izšauba ticīgo sirdi, apšaubot Dieva vārda skaidrību un Viņa evaņģēlija apsolījuma drošību. Šie mazie rauga graudiņi saraudzē visu mīklu, apgriež kājām gaisā visu prieka vēsti, laupa tās klausītājiem tajā likto Dieva mierinājumu, mācot paļauties vairāk uz sevi, nekā uz Dievu, meklēt savus nopelnus, nevis Kristu.

Citiem vārdiem – par herētiķiem ir saucami tie, kuri apzināti jauc bauslību ar Evaņģēliju, neapliecina Kristu miesā nākušu, bet savu reliģisko entuziasmu... Tādiem ir jānorāda uz viņu maldiem, bet ja viņi neuzklausa šo Svētā Gara (ne mūsu!) pamācību un turpina turēties pie savām aplamajām mācībām, tad viņi ir jānoraida. Tad no tādiem ir jānorobežojas, jo, paliekot kopā ar viņiem, ir neizbēgami, ka drīz pats kļūsi viņiem līdzīgs, neatkarīgi no tā, vai tu to gribi, vai negribi. Tik skaidri to māca Dieva vārds. Mēs tam vēlamies būt uzticīgi un tāpēc neesam baznīcu sadraudzībā ar tiem, kas piejauc mīklai klāt farizeju raugu, nesvinam kopējus dievkalpojumus ar viņiem, arī nelūdzam publiski un kopā Dievu ar tiem, kuri pieļauj šī maldu rauga piejaukšanu labajai mīklai un ignorē Dieva vārda brīdinājumu.

Mēs nepriecājamies par šādu situāciju, bet drīzāk skumstam par to un lūdzam savās lūgšanās Dievu, lai Viņš palīdz to dziedināt, sludinām Viņa vārdu un sakām līdz ar Luteru: tam Dieva vārdam nebūs grimt! Dievs ir gaisma, Viņā nav nekādas tumsības. Ja turamies pie Dieva vārda, tad mēs varam saprasties, ļaut lai tas izgaismo mūsu apstulbotās sirdis. Taču mēs nevaram noliegt to, ko skaidri māca Bībele: palikt šajā maldu pieļaušanas ceļā nedrīkst. Mēs arī nevaram izlikties neredzam, to, kas ir skaidri redzams, ka šiem cilvēkiem maldīšanās tumsībā ir mīļāka par Dieva gaismu. Iet kopā ar maldu mācītājiem ir kustība pa nepareizo, pa plato ceļu, tā neved uz labu galu. Diemžēl mūsdienās šajā kustībā iet lielākais vairākums, arī visi tie luterāņi, kas ir iesaistīti Pasaules luterāņu federācijā, kuras sastāvā ir arī LELB. Tāpēc Kristus – labā Gana balsij, ir jāatskan skaidri un dzidri, lai viņa avis netiek pieviltas: vairieties no herētiķiem, vairieties no derētajiem ganiem, neejiet viņiem līdzi platajā ceļā! Kaut arī ja visa pasaule tajā skrietu – diedama un koklēdama, jūsu Kungs jūs no tā grib atturēt. Netopiet šai pasaulei līdzīgi jeb ejiet pa šauro ceļu, jo tikai viens ir ceļš, kas ved uz glābšanu: patiesības ceļš - Kristus.

No otras puses – dzīvot saskaņā ar šo Rakstu pavēlei nav viegli. Vai tā mēs nenovēršamies no lielā vairuma kristietības un nepaliekam gluži vieni šīs pasaules gaitā? Ar šo pašu dilemmu jeb mokošo jautājumu cīnījās arī mūsu Mārtiņš Luters visu savu dzīvi, un visu savu dzīvi Svētais Gars Dieva vārdā deva viņam skaidru atbildi: nē, tā tas nav! Evaņģēliski luteriskā baznīca skaidri ir mācījusi un apliecinājusi, ka ir kopā ar to vispārējo apustulisko baznīcu, kāda tā ir no paša sākuma, jo neturas ne pie kā cita, kā praviešu un apustuļu mācītā vārda.

Nē, tā nav - varam teikt arī mēs. Mēs neesam atstāti vieni savā vēlmē apliecināt Dieva vārda patiesību. Dievs neatstāj savu ļaudis vienus, bez sava ganāmā pulciņa, bez savas draudzes. Bet kur ir baznīca, tur arī ir sadraudzība! Viņš ir bijis žēlīgs arī tev un man, brīnišķīgi vadīdams tevi un mani un pievienodams mani savai draudzei, kas pauž vēlmi palikt uzticīga Viņa vārdam. Viņš ar lielu spēku un mīlestību turpina aicināt, mācīt, brīdināt un iedrošināt ar visus citus, kas grib dzīvot ar Dieva vārda patiesību.

Atrast citus kristiešus nav liela problēma. Mums ir meklēšanas uzdevums un Dieva apsolījums, ka tur, kur ļaudis nāk kopā, lai klausītos Dieva vārdu, saņemtu sakramentu, lūgtu, slavētu un pateiktos, tur ir Dieva baznīca. Un mums ir arī mūsu Kunga brīdinājums, kur ir nepareizais virziens – sargāties no viltus praviešiem. Mēs arī zinām, kā viņus var pazīt. Mums ir arī droša norāde: nesaieties ar tiem, kas sagroza kristīgo mācību, jaukdami klāt tais savu raugu, jaukdami bauslību ar evaņģēliju, jo tā ir herēze, bīstama un viltīga maldu mācība. Bīstamāka par atklātu pretinieka uzbrukumu.

Jūs teiksiet, ka tomēr ir grūti atšķirt, kurš ir herētiķis un kurš nav. Vēl jo vairāk tad, ja runa ir tikai par kādu sīku graudiņu rauga? To Jēzus šeit mums pasaka: nē, draugi, tas ir ļoti vienkārši - pēc viņu augļiem jūs tos uzreiz pazīsit. Šie augļi nav tādi - rādīdami lielas, brīnumainas zīmes, izdzen Kristus vārdā velnus utt., un ar to piepilda veselus stadionus ar cilvēkiem... un tie pievils daudzus, ja iespējams, arī izredzētos... Augļi, pēc kuriem tos pazīt, ir viņu mācība, kādu viņi māca un saskaņā ar kuru viņi arī dzīvo un darbojas.

To, vai kāds ir herētiķis vai nav, Dieva priekšā izšķirs katra sirds ticība, vai viņš tic, ka no tīras Dieva žēlastības viņš ir taisnots ticībā uz Jēzus Kristu nopelnu, ka tas nav viņa, bet no Dieva. Tāds cilvēks, kas savā sirdī tam skaidri tic, Dieva priekšā nav herētiķis. Taču tas ir Dieva priekšā, kas redz cilvēku sirdīs. Mēs neredzam cilvēku sirdīs. Kristus mūs māca: jums herētiķus būs pazīt pēc viņu augļiem. Šādā nozīmē tā ir arī ārēja pazīme. Par cilvēka personisko iekšieni, tas ir par viņa ticību, mēs drīkstam spriest pēc tā, kāda ir viņa ticības apliecība (sal. Rom 10, 10) un atkarībā no tās – būt vai nevarēt būt kopībā ar viņu.

Kas būtu vēl vienkāršāk? Mums nav daudz jālauza galva – jācenšas ar lielām pūlēm izdibināt, vai tajā konkrētajā draudzē, kurai gribu pievienoties, ar mācību viss ir kārtībā. Mēs šajā ziņā varam spriest arī pēc tīri ārējiem parametriem: visur Latvijā un pasaulē, kur ir konfesionāli luteriska draudze – mūsu sadraudzības baznīcas jeb māsu draudzes, mēs varam tai droši pievienoties un zināt, ka te viss ir kārtībā, jo tā skaidri apliecina, ka lieto Dieva apsolītos žēlastības līdzekļus – un seko Evaņģēlijam jeb Rakstos ietvertajām mācībām.

Ikviens Dieva bērns, kas ir saņēmis Dieva vārdu skaidro mācību, zina: visi ir grēkojuši, visiem pietrūkst Dieva prasītās pilnības, visi dzīvo no grēku piedošanas. Tur, kur to skaidri sludina, nejaucot klāt maldu raugu, un tur, kur centrā noliek Kristu, Viņa darbu un aicina ticēt grēku piedošanai, tur māca pareizi, tur ir visi Viņa žēlastības līdzekļi, tur ir pestīšana, mūžīgā dzīvība, paradīze un visi Dieva eņģeļi. Uz turieni ej droši, tur tevi gaida Tavs Kungs un Glābējs, tas ir drošais, šaurais ceļš - patiesības ceļš, kas tev ir sataisīts: vienīgi un tikai Jēzus Kristus. Āmen.