Sadraudzība: ticot, mācot, apliecinot un aicinot

   Attiecībās ar citiem kristiešiem mūsu draudze Tukumā stingri turas pie Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācības par sadraudzību (koinonia). Tā ietver sekojošus pamatprincipus:

1.          Visi Kristum ticīgie ir vienoti garīgā sadraudzībā ar savu Kungu un, pateicoties tādai sirds ticībai (fide qua), viņi ir garīgā sadraudzībā arī savā starpā. (Gal 3, 26; 4, 6; 1 Jņ 1, 3.7; Efez 4, 4-6; 1 Pēt 1, 23; Phil 1,5)

2.          Šo sirds ticību dāvā Svētā Gara spēks, kas darbojas caur Evaņģēliju – vārdā un sakramentā (Gal 3, 14; Rom 10, 17; 2 Kor 4, 6).

3.          Svētie Raksti sniedz vienotu un skaidru Evaņģēlija mācību – tā ir apustuliskā ticība (fides quae). Dievs ir pavēlējis saviem ļaudīm apliecināt šādu Bībelē skaidri mācītu ticību, lai tiktu celta un pagodināta Kristus miesa, tas ir, baznīca (Jņ 8, 31.32; Mt 5, 19; 1 Pēt 4, 11; Atkl 22, 18.19).

4.          Baznīcu (atsevišķo draudžu vai draudžu apvienību) sadraudzība tiek balstīta tās ticības vienprātībā, kura tiek apliecināta (fides quae) un nevis tajā ticībā, kurā katrs tic savā sirdī (fides qua). (1.Samuēla 16,7; Mat 10, 32.33; Rom 10, 10; 2 Tim 2, 19; 1 Jņ 4, 1-3; Jņ 8, 31.32; Mt 5, 19; 1Pēt 4, 11).

5.          Svētie Raksti māca noraidīt ārējo baznīcu sadraudzību jeb kopību ar tiem, kuri neapliecina vienu un to pašu ticību jeb – apliecina citādāku ticību. Tātad šis noraidījums nav kaprīze vai viens no iespējamiem risinājumiem, bet Rakstos skaidri dota pavēle (Mt 7, 15; 2 Kor 6, 14-18; 2; 2 Tim 2, 15-19; Jņ 10.11; Rom 16, 17; Tit 3, 10; Efez 4, 3-5; Gal 5, 9).

6.          Meklēt baznīcu sadraudzību, kā arī to pasludināt, pārliecinoties par vienprātību ticības apliecībā (fides quae), arī nav viens no iespējamiem risinājumiem, bet Rakstos dota pavēle (Apd 1, 14.15; 2, 41-42; 15.nodaļa; Gal 2, 9; Jņ 17, 20-26).

   Šie kristiešu savstarpējo attiecību pamatprincipi skar kristiešu attiecības tā sauktajās svētajās lietās (in sacris), jo šie principi ir balstīti Svēto Rakstu mācībā, kā to skaidri izklāsta Vienprātības grāmata (Liber Concordiae), un tādēļ tos ir stingri jāievēro. Jāpiemetina, ka šeit izklāstītie principi neattiecas uz kristiešu sadarbību ārpus baznīcas, tas ir, ārpus kopības ap svētajām lietām (in eksternis). Šāda veida sadarbībā pilnīga vienprātība mācībā nav prasīta.

1. Bauslības un Evaņģēlija atšķiršanas nozīme

Evaņģēliski luteriskā baznīca noraida jebkādu baznīcu sadraudzību vai baznīcisku kopību ar tiem, kuri – pilnībā vai daļēji – noraida tās ticības apliecību rakstos skaidri pausto Bībeles mācību. Mēs tā darām nevis tāpēc, ka vēlamies nošķirties no pārējās kristīgās sabiedrības, bet tāpēc, ka vēlamies ņemt vērā un sekot tam, ko Dieva Vārds skaidri un nepārprotami māca. Neņemt to vērā nozīmētu - ignorēt Dieva vārdu: it kā cilvēki tomēr varētu zināt labāk, it kā Dieva vārds paustu kādu seno laiku patiesību, kas modernajā pasaulē būtu izmainījusies. Dieva vārda patiesība ir absolūta un nemainīga, tā stāv pāri visiem laikiem un laikmetiem, modei un politiskai konjuktūrai.  

Jautājums par baznīcu sadraudzību un ticības apliecību īstenībā ir pavisam vienkāršs: tur, kur katrs atsevišķais ticīgais saietas ar citiem, lai regulāri klausītos Dieva vārdu sludināšanu un mācību un svinētu kopā altāra sakramentu, ir viņa draudze. Šīs draudzes (baznīcas) mācība ir viņa ticības apliecība, kādu viņš nodod visu cilvēku, īpaši ticīgo priekšā. Iepazinušies ar ticības apliecību, kristieši no citām draudzēm var zināt, vai šeit ir iespējama draudžu (baznīcu) sadraudzība, vai nē (pp.4&5). Vācu teologs Werner Elert raksta: „saņemot sakramentus kādā draudzē, kristietis deklarē, ka šīs draudzes ticības apliecība ir arī viņējā. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, cilvēks nevar vienlaikus apliecināt divas atšķirīgas ticības apliecības, un tāpēc viņš nevar periodiski komunicēt jeb saņemt Dieva vārdu un sakramentu draudzēs, kuru ticības apliecības ir atšķirīgas. Ja kāds par spīti tam tomēr tā dara – periodiski apmeklē divas, savās ticības apliecības atšķirīgas draudzes un saņem komūniju arī tur, tad tādam pašam nav nekādas apliecības”. Tas ir pagalam bēdīgs stāvoklis, jo pamest novārtā ticības apliecību nozīmē ignorēt Tā Kunga vārdu: kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs... un arī savu iesvētes solījumu (sal. pp.4).

Luteriskās ticības apliecības māca, ka patiesas baznīcu sadraudzības pamatā ir pilnīga saskaņa mācībā par dievišķajiem žēlastības līdzekļiem, par to saņemšanu un lietošanu, jo tieši šie žēlastības līdzekļi ir tie, kurus Dievs ir devis, lai tiktu nodibināta un uzturēta kopība starp Viņu un Viņa ļaudīm jeb Baznīcu.

6. Par spīti daudzu kritikai

   Mēs aicinām visus meklēt šo vienību, atklāti paužot savas baznīcas ticības apliecību – mācot to un cenšoties to īstenot praksē. Mēs apzināmies, ka mūsu nostāja daudziem var parādīties neērta, taču mēs negribam liekuļot nevienā ticības jautājumā, arī šajā tik svarīgajā jautājumā par baznīcu sadraudzību un attiecībām ar citiem kristiešiem. Mēs apzināmies, ka daudzi citu konfesiju pārstāvji kritizē šo evaņģēliski luteriskās baznīcas mācību un lielā mērā šīs kritikas ietekmē daudzi luterāņi ir atteikušies no šīs savas baznīcas mācības. Taču mēs gribam pastāvēt šīs kritikas un noraidījuma priekšā, jo Rakstos atklātajai patiesībai ir lielāks svars nekā cilvēku viedoklim, kaut arī tas paustu lielākā vairākuma nostāju. Trīs vīri, kas pastāvēja savas ticības pārliecībā Babilonas ķēniņa Nebukadnēcara priekšā (sal. Daniēla 3, 12 utt.), arī bija nonākuši ļoti neērtā situācijā ar savu ticību un viņiem bija jāuzklausa iznīcinoša kritika gan no ķēniņa izpildvaras pārstāvju puses, gan arī no valdnieka paša. Tomēr viņi nepiekāpās, kaut arī par to viņiem nācās iet uguns ceplī. Izcilais 19. gadsimta luterāņu teologs Cahrles Porterfield Krauth skaidro šo situāciju sekojoši: „Luteriskā baznīca nekad neiemantos reālu cieņu, nedz arī reālu pašapziņu un tā nekad nevarēs pretendēt uz savu locekļu respektu un patiesu viņu atbalstu, ja tā bažīsies par citu denomināciju (konfesiju) viedokli vai vēlēsies meklēt viņu atzīšanu, kaut kādā mērā pieļaujot, ka tā var noteikt luteriskās baznīcas principus vai kontrolēt tās nostājas. Tā ir fatāla lieta, kad mēs vairs nevaicājam, kas ir patiesība un kas ir saskaņā ar to (?), bet gan: ko par mums domās? Kā citas kristīgās kopienas uztvers vienu vai otru mūsu nostādni? Labāk ir mirt nekā turpināt tādu nožēlojamu eksistenci”.

7. Mums nemaz nav citas izvēles

   Konfesionālie luterāņi šeit Latvijā un visā pasaulē (kuru sadraudzībā ir arī mūsu Kristus miera draudze Tukumā), kaut arī ir palikuši mazākumā citu luterāņu vidū un ir bijuši spiesti nošķirties no viņiem šeit apliecināto pamatprincipu dēļ, turpina pastāvēt savu tēvu ticībā. Kaut arī šī turēšanās pie skaidras evaņģēliski luteriskās baznīcas ticības apliecības piedzīvo citu kristīgo kopienu nosodījumu (it īpaši heterodokso luterāņu nicinājumu), mēs ticam, mācam un apliecinām, ka šī mācība skaidri pauž Dieva Evaņģēliju, ko mums atklāj Bībele, dzīvā Dieva vārds.

Mēs šeit Tukumā, Latvijā un visā pasaulē negribam būt luterāņi tikai uz papīra, un tāpēc uzskatām, ka šeit aprakstītie principi ir jārealizē praksē. Mums var prasīt un arī prasa: kāpēc jūs to darāt? Atbilde ir vienkārša: pirmkārt, mēs to darām vēlmē palikt uzticīgi Dieva vārdam. Raksti aicina mūs uz tādu uzticību. Dieva vārds Pāvila vēstulē Galatiešiem pirmajā nodaļā saka:

 ^„6 Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. ⁷ Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju. ⁸ Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! ⁹ Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!”. Mēs nevaram izlikties, ka neesam dzirdējuši šos vārdus, vai arī nesaprotam, ko tie nozīmē visas Bībeles kontekstā. Tāpēc mums nemaz nav citas izvēles, kā pretoties ikvienai maldu mācībai, kas grib nomākt skaidro Dieva vārda mācību, kā to savā referātā saka iepriekšējais Misūri sinodes luterāņu baznīcas prezidents A.L. Barry. Tāpēc mēs esam sadraudzībā tikai ar tiem kristiešiem, kuri pieder baznīcām (draudzēm), kuru ticības apliecība – ne tikai oficiālie dokumenti, bet arī īstenotā prakse – ir pilnīgā saskaņā ar evaņģēliski luteriskās baznīcas ticības apliecībām, ko ietver Konkordijas grāmata. Tāpat mēs nekavētos pasludināt sadraudzību ar ikvienu citu kristiešu kopienu jeb denomināciju, ar kuru būtu iespējama pilnīga vienprātība Evaņģēlijā un sakramentu pārvaldīšanā (citiem vārdiem: doktrinālo vienotību).

Otrs iemesls, kāpēc turamies pie skaidras evaņģēliski luteriskas mācības par baznīcu sadraudzību, ir vēlmē nodot godīgu un patiesu liecību. Ko tas nozīmē? Vispirms ir ļoti svarīgi būt godīgiem pret pašu draudžu cilvēkiem. Tāpēc radīt tādu iespaidu, ka dažādo kristīgo konfesiju starpā nav būtisku atšķirību, no atbildīgo amatpersonu puses – (es domāju: baznīcas mācītājus un teologus) – nozīmētu piekrāpt savus cilvēkus, slēpt no viņiem patiesību un būt neuzticamiem Dieva ganāmā pulka ganiem, sagrozīt Rakstus un tā mācīt ļaudis. 

8. Norobežošanās no mūsdienu ekumēnisma

Šo iemeslu dēļ konfesionāli luterisko draudžu mācītāji aicina neiet vienā ceļā ar mūsdienu ekumenisko kustību, brīdinot par to gan savus draudžu locekļus, gan arī citus. Mūsdienu ekumēniskā kustība ir unionisma izpausme un kā tāda nav savienojama ar uzticību Dieva vārdam. Ja mēs ar savu ticības apliecību – tas nozīmē gan pārliecību, gan praksi – nestāsimies tai ceļā, tā turpinās netraucēti graut un ārdīt Kristus miesu – Viņa draudzi un tai uzticēto evaņģēlisko patiesību. Veids, kādā mēs stājamies šī bīstamā mūsdienu ekumenisma ceļā, ir neiet ar to vienā ceļā! Tā arī ir skaidra ticības patiesības apliecība, uz ko ir aicināti ne tikai mācītāji, bet arī visi kristieši, kuri grib palikt uzticīgi skaidra Dieva vārda mācībai. Tāpēc šeit aprakstītajiem principiem par baznīcu sadraudzību ir arī ļoti praktisks aspekts – ar tiem mūsu draudžu piederīgie var teikt: te ir mana draudze (baznīca) un citas draudzes (baznīcas), ar kurām esam vienā sadraudzībā. Mūsu sadraudzības ietvaros tiek mācīta skaidra mācība un apliecināta evaņģēlija patiesība. Bet tajās, ar kurām nevaram būt sadraudzībā, pastāv un ir skaidri ieraugāmi maldi. Bet maldi ir bīstami, jo tie pazudina. Mēs pateicamies Dievam par patiesību, jo tajā ir glābšana (resp. ticībā patiesībai jeb Kristum, Viņa mācībai). Šī patiesība tiek dota ar Dieva vārdu un sakramentu. Tā mums māca arī vairīties no maldiem, jo tie ved prom no ticības. Redzēt maldus un izlikties tos nemanām ir bīstami, jo tā cilvēks ātri un pašam nemanot var nonāk to gūstā.

9. Mīlestība un patiesība ir kopā

   Šeit aprakstītie evaņģēliski luteriskās baznīcas sadraudzības principi ļauj nodot liecību arī citu konfesiju kristiešiem. Daudzos gadījumos mums ar viņiem ir daudz kopēja. Mēs pateicamies Dievam par to, ka varam kopēji apliecināt Jēzu Kristu kā savu Kungu un Pestītāju! Bet šai lietai ir arī otra puse: mums evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kurai Dievs ir dāvājis skaidru un Rakstiem atbilstošu mācību, ir arī atbildība brīdināt citus, kuru mācība ir novirzījusies no Rakstiem. Tā ir nopietna lieta, un ja to atstāj novārtā, tā sagroza Evaņģēliju tā, ka cilvēki vairs nesaņem tajā doto Dieva mierinājumu un drošo vēsti par grēku piedošanu. Mēs nedrīkstam vairīties no šī pienākuma stāties ceļā maldiem un liecināt par tiem citās kristiešu denominācijās. Īpaši tas attiecas uz mācītājiem un vadošajām amatpersonām baznīcā.

Mēs apzināmies, ka noraidīt sadraudzību ar citiem kristiešiem allaž ir smagi. Jo tā viņiem, resp., viņu maldajai doktrīnai, pasludina bauslību un tiesu. Taču tas nav mūsu pasludinājums un mūsu tiesa. To dara Dieva vārds! Tāda ir Dieva vārdā ieliktā jēga – vispirms bauslība un pēc tam Evaņģēlijs. Mēs nedrīkstam to mainīt. Mīlestība pret citiem kristiešiem sākas mīlestībā uz Dieva vārda patiesību. Mīlestība neignorē patiesību un otrādi. Apliecinot evaņģēliskās ticības patiesību, mēs ceram uz patiesu mīlestību, ko šī ticības atziņa nesīs visu kristiešu starpā. Mēs nemitējamies lūgt par to Dievu. Kad apustulis māca par ticību, cerību, mīlestību un to, ka lielākā no tām ir mīlestība, runa ir par pilnīgo mīlestību, kas valdīs debesīs un pārņems visu Dieva bērnu sirdis, kad mēs būsim atzinuši visu patiesību. Tikmēr šeit uz zemes mīlestība nav atraujama no ticības, no Evaņģēlija patiesības, no Kristus, kurš pirmais mūs ir mīlējis. Tādu mīlestību, kas vājina patiesību ar vieglprātīgiem vai nekrietniem kompromisiem un dzīvo uz mācības patiesības rēķina, Luters sauc par nolādētu mīlestību. Tāda mīlestība, kas, aizbildinādamās ar vajadzību ņemt vērā cilvēkus, izvairās no patiesības, nekad nav bijusi Jaunās Derības mīlestība.

10. Kas šķeļ baznīcu?

  Luterāņi no heterodoksām (t.i., maldus pieļaujošām) baznīcām bieži pārmet konfesionālajiem šķelšanos un separātismu (norobežošanos). Tas ir aplams pārmetums. Jo baznīcā, kur nav vienprātības mācībā, šķelšanās un separatizēšanās jau ir notikusi. Par to būs jāatbild tiem, kas tādu nevienprātību baznīcā ir veicinājuši, pieļaudami, ka patiesībai līdzās drīkst pastāvēt arī maldi – saka C.F.V.Valters (C.F.W.Walther), viens no izcilākajiem 19. gadsimta evaņģēliskajiem teologiem. Mūsdienu pasaulē un postmodernās kultūras situācijā īpašu velna kārdinājumu iesaistīties sadraudzībā heterodoksām baznīcām nākas piedzīvot luterāņu baznīcu vadītājiem un mācītājiem. Tas ir vēl lielāks zemēs, kur luterisms bauda tradicionālās konfesijas statusu, tātad arī Latvijā. Tieši viņiem ir jāuzņemas lielākā atbildības nasta, kādu jānes evaņģēliski luteriskajai baznīcai, kas skaidri apliecina Dieva doto Evaņģēliju un Viņa Dēla Jēzus Kristus mācību.